VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Public Pad Kaspars Groševs, mākslinieks Oļa Vasiļjeva. Cinq à sept 16.08.–29.09.2013. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
| Pirms ilgāka laika (man tas parasti nozīmē vairāk nekā pieci gadi) uz “Noasa” duļķainā ekrāna caur sarunām un vīnu ieraudzīju zilu akvareļa Maiklu Džeksonu, kas sēdēja kokā un mācīja putniem dziedāt. Kaut kur labajā vai kreisajā ausī Mārtiņš Ratniks ar kodolīgiem žestiem un strupiem vārdiem teica: “(..) oriģināls darbs, savdabīga pieeja,” – vai kaut ko tamlīdzīgu. Aptuveni gadu vēlāk kāds pačukstēja, ka Rijksakademie Amsterdamā tagad mācās meitene no Latvijas. Drīz kādam draugam gadījās redzēt tik interesantu izstādi, ka par to bija jāpastāsta vēl kādam citam; es tikmēr internetā biju izpētījis bildes, ko piedāvāja kolektīvs ar visai lirisku nosaukumu – “Okeāna mākslas akadēmija” (Ocean Academy of Arts, OAOA). Nesen piedzīvoju, kā Oļa Vasiļjeva no ilgi kopta priekšstata kļūst par redzamu cilvēku. Cinq à sept “kim?” laikmetīgās mākslas centrā bija mākslinieces pirmā personālizstāde Rīgā. Lietas tajā bija kļuvušas par vārdiem, bet teikumi – par izstādi. Oļa ieteica sarunu pierakstīt interneta rīkā PiratPad, kurā sarunbiedra rakstītais acu priekšā atklājas ar visām kļūdām, šaubām un labojumiem. Kādā rudens vakarā Oļa rakstīja... Oļa Vasiļjeva: Tu te vari redzēt, ko mēs rakstām! Un domājam. Kaspars Groševs: Haha. Es uzrakstīju “haha”, nodzēsu to un tad ieraudzīju, ka tas nemaz nav izdzēsies. Gluži tāpat kā sarunā – ja reiz esi pateicis “haha”, tad to nav iespējams paņemt atpakaļ. O.V.: Jā, tāpēc jau man te patīk. | |
 Oļa Vasiļjeva. 2013 Foto no Oļas Vasiļjevas personiskā arhīva | |
| K.G.: Tikai žēl, ka mēs nevaram mainīt dokumenta nosau kumu. Varbūt beigu beigās šī intervija būs jānosauc Public Pad? Lai gan es nezinu, kas no Public Pad iznāktu, ja to pārtulkotu lat viski. O.V.: “Publiskā planšete”? K.G.: Man šķiet, ka pad ir vārds, ar ko apzīmē sintezatoru radītās atmosfēras skaņas. Runājot par tulkojumiem – kā tas nākas, ka tavai izstādei Rīgā nosaukums ir Cinq à sept? O.V.: Cinq à sept burtiskais tulkojums no franču valodas ir “no 5 līdz 7”. Es šovasar daudz lasīju par dimensijām, alternatīviem domāšanas veidiem, kā varētu uzlūkot laiku un telpu. Vienas manis lasītās grāmatas nodaļas nosaukums bija From the 5th to the 7th, Five-Memes Music and Memory. Kad es to izstāstīju savai franču draudzenei, viņai bija jāsmejas par Cinq à sept divējādo nozīmi. Franču valodā šī frāze nozīmē gan vienkāršu saviesīgu pasākumu – tādu kā mākslas izstādes atklāšanu –, gan slepenu mīļākās apmeklējumu pēcpusdienā. Man patika šis daudzslāņainais tulkojums. Jutu, ka tas vairākos līmeņos sasaucas ar manām idejām par izstādi. K.G.: Kā noprotu, arī pašam izstādes tekstam ir kāds sakars ar idejām par dimensijām. Kā tas sākās? O.V.: Mani interesēja atrast vai radīt alternatīvu mākslas vai dizaina objektu apskates veidu. Gribēju attālināties no lineārās stilu aprakstīšanas vai to kategorizēšanas. Tāpēc gribēju piedāvāt citādāku veidu, kā aplūkot objektu. Iespējams, tādu, kas nebalstās uz vispārpieņemtajām idejām par materiāliem vai vēsturi, bet gan izmanto iztēli, intuīciju, fikciju un absurdas spekulācijas, lai radītu jaunu naratīvu. Valoda mani interesēja kā viens no instalācijas materiāliem. Lietot valodu nevis kā platformu, lai būvētu sižetu vai stāstu, bet kā spekulatīvu substanci. Es nesen redzēju franču arhitekta Pjēra Šaro (Pierre Chareau) rakstāmgaldu. Galdam bija pilnīgi skaidras privātās, intīmās telpas robežas, tam bija arī dažādi līmeņi, plaukti, šķietami bezjēdzīgas atveres dažādos augstumos. Tas man atgādināja stostīšanos vai kādu citu runas traucējumu. Savā ziņā molekulārā ideja bija kļuvusi pravietiska. Man ienāca prātā savienot šādas valodas un citas fizisku objektu raisītas asociāciju idejas. Tā nu es sāku dažas no šīm idejām pierakstīt, līdz tās ieguva brīvas, rotaļīgas esejas formu. K.G.: Un izstādē redzamie darbi radās no šiem vārdiem? Tas atgādina google translate, kas objektus pārvērš tekstā un tekstu – atpakaļ objektos. O.V.: Jā, man patīk šī ideja! Google translate ar visām mīlīgajām google kļūdām. Veidojot darbu Cinq à sept mani ļoti interesēja tieši sinestēzija, kas arī cēlusies no mēģinājuma pārtulkot ideju no vienas formas citā. Cilvēki, kam piemīt sinestēzijas spēja, apgalvo, ka spēj dzirdēt garšu, redzēt skaņas krāsu vai pat savienot telpā un laikā balstītas idejas. Dažiem cilvēkiem novembra mēnesis saistās ar labo pusi vai, piemēram, 1963. gads atrodas uz zaļa kalna. Līdzīgas domas, kas parādās sinestēzijā, kurā dažādas maņas pārplūst no vienas citā, man palīdzēja atrast īsto instalācijas formu. K.G.: Neviļus aizdomājos, kas ar Cinq à sept noticis pēc 29. septembra. Vai tas pārvērtās citā formā? Zinu, ka putekļu mē telis karājas manā pagaidu birojā. Es katru dienu eju garām tir gum, bet neesmu līdz šim redzējis pastkartīti. O.V.: Jā, tā pazuda krietni pirms 29. septembra. Tirgū strādājošās dāmas nolēma no tās atbrīvoties. Taču, manuprāt, Cinq à sept dzīvo un jūtas daudz labāk tavā pagaidu birojā, nekā tas būtu iespējams jebkurā galerijas telpā. Man šķiet, ka mākslas darbiem bieži vien labākā atrašanās vieta ir ārpus mākslas institūcijām – tur, kur tie saskaras ar interjeru, putekļiem un telpas skaņu. Kad tie karājas kaut kur starp žaketēm un ir dialogā ar mēbelēm mājas apstākļos. Man patīk šāda organiska sadrumstalotība. Man pašai arī nav mantu glabātavas, tādēļ pēc katras izstādes manu mājvietu piepilda dažādi darbu pārpalikumi, kas reizēm, šķiet, lielāku jēgu iegūst tieši šeit. | |
 Oļa Vasiļjeva. Skats no izstādes “Fransiss Ponžs”. “1646”, Hāga. 2011 Foto no publicitātes materiāliem / Pateicība māksliniecei | |
| K.G.: Haha, man ir tieši tāpat. Liekas, nereti tu eksponē savus darbus izjauktā vidē, izvairoties no “ierastajiem izstāžu pa līglīdzekļiem”. O.V.: Nu, man vienkārši dažreiz šķiet, ka darbam nepieciešams vairāk “elpot”, un formālais galerijas uzstādījums to bieži vien neļauj. Turklāt mani vairāk interesē radīt atmosfēru, nevis izgaismot konkrētus darbus, tādēļ es dodu priekšroku darbu atstāt atvērtu. Man patīk, ka telpa pati par sevi ir ekspozīcijas daļa – gluži kā gaisma un skaņa, līdz ar to dažkārt podesti un citi formāli darbu eksponēšanas līdzekļi man vienkārši šķiet lieki. Tāpat man nepatīk objektu hierarhija telpā, tāpēc es tos telpā iejaucu starp ikdienišķām lietām, lai veidotu rotaļīgu mulsumu – kas galu galā ir daļa no interjera un kas kļūst par mākslas darbu. K.G.: Kā tu tiec galā ar “mākslas darba skābekli” grupu izstādēs? Un kā noritēja sadarbība ar Raimundu Malašausku? O.V.: Parasti man grupu izstādes šķiet diezgan liels izaicinājums tieši tā iemesla dēļ, ka tiek izmantots tikai kāds fragments no mana darba, uz ko likts akcents. Es saprotu, ka bez dalības grupu izstādēs māksliniekam ir grūti pastāvēt, bet savā ziņā tā ir diezgan problemātiska padarīšana. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ tapa OAOA, jo vienkārši jutu nepieciešamību radīt īstos apstākļus, lai izstādītu savus darbus – lai izvairītos no darbu izcelšanas un lai tie nekļūtu pārāk atkarīgi no īpatnējām kuratoru vēlmēm. Man patīk sadarboties un izstādīties kopā ar citiem, tomēr es jūtu nepieciešamību pārmainīt izstādes vidi. Kad Raimunds uzaicināja mani piedalīties izstādē Fusiform Gyrus, viņš vienkārši palūdza uzrakstīt asociācijas par vārdu kombināciju fusiform gyrus. Tajā brīdī es sapratu, ka varu pilnībā paļauties uz viņam piemītošo īpašo izstāžu veidošanas paņēmienu, jo jutu, ka šī izstāde top gluži tāpat, kā strādāju es, tas ir, balstoties uz intuīciju. Tā ka sadarbība bija ļoti vienkārša un patīkama. K.G.: Pastāsti vairāk par “Okeāna mākslas akadēmiju”! O.V.: Es šo “kolektīvu” izveidoju pirms pieciem gadiem. Kā jau minēju, daļēji tas radās neapmierinātības dēļ, jo man nepatika, kā manus darbus klasificēja atbilstoši kuratoru priekšstatiem un standartiem un izstādīja, balstoties uz šo klasisko tradīciju. Mani aizvien vairāk un vairāk aizrāva mākslas vērošana, kas varbūt arī kļuva par daļu no manas mākslinieciskās darbības. Tādēļ jutu nepieciešamību pēc platformas, kas būtu daudz tiešāka un brīvāka. Šķita, ka manām idejām dažkārt bija nepieciešama daudz straujāka realizēšanās un mobilitātes iespējas, kas bieži kļūst neiespējami, strādājot ar mākslas institūcijām un risinot dažādas formalitātes. Tostarp es daudzas idejas realizēju, izmantojot internetu, tādēļ šķita, ka tās tikpat labi varētu mājot arī tīmeklī. Tā nu es izveidoju OAOA mājaslapu, kas sākumā bija tik nenoteikta, ka izskatījās drīzāk pēc joka. Pavisam drīz daži mani draugi aizrāvās ar šādu ideju īstenošanas pieeju, un mēs vienkārši sākām veidot nelielus pasākumus, izstādes, tiešsaistes izstādes, priekšlasījumus, publikācijas u. tml. Lēnā garā tā attīstījās drīzāk par darbu radīšanas “pieeju”, nevis vienotu kolektīvu ar noteiktu programmu. Šobrīd es OAOA redzu kā sadarbības modeli, kas allaž mainās – tiek iesaistīti dažādi mākslinieki, dažkārt izdomāti tēli, taču tas dod brīnišķīgu brīvības sajūtu, anonimitāti un neatkarību. K.G.: Atceros, kādu brīdi tavā mājaslapā bija attēli ar jahtām un visai jauka mūzikas izlase. Šķiet, savāda mūzika allaž tev seko vai otrādi. O.V.: Jā, man savulaik bija mūzikas blogs, kur es katru dienu centos ielikt kādu dziesmu. Man liekas, tas ir arī veids, kā radīt atmosfēru. Mūzikā man patīk tās pašas lietas, kas saista mākslās vai jebkur citur, – neskaidrība, nesaprotamība, noslēpumainība, varbūt zināma necilība. Man patīk klausīties skaņas, ko iepriekš nekad neesmu dzirdējusi un kas mani pārsteidz. Bieži vien šāda mūzika kaut kādu iemeslu dēļ paliek nesaprasta – dažkārt tā ir savā ziņā “slikta” mūzika, taču tai piemīt apbrīnojams šarms. Bet mūzika var kļūt tik daudzslāņaina. Man šķiet, ka arī mūzikā es cenšos atrast kaut kādu sadrumstalotību, kaut kā sliktu tulkojumu. K.G.: Sarunā starp tevi, Raimundu un Aditiju kāds pieminēja, ka tu pati griez sev matus. Atklāti sakot, es arī tā daru. Kā tu tiec galā ar pakausi? 1 O.V.: Man ir savs triks, bet tam nepieciešami garāki mati. Es par šo paņēmienu ap 1995. gadu izlasīju poļu žurnālā Bravo. Jānoliec galva uz leju, jāsasukā visi mati uz priekšu un jāsasien astē, un tad, ja vienkārši taisni nogriezīsi, iegūsi tīri jauku matu izkārtojumu. K.G.: Tava metode izklausās vienkāršāka nekā manējā. Es to daru pēc taustes. Sajūta, it kā uz aklo veidotu skulptūru. O.V.: Tas arī ir forši. Griešana pēc intuīcijas! K.G.: Tajā pašā sarunā ir minēti stāsti no tavas bērnības. Es gribētu dzirdēt ko vairāk. O.V.: Nu, es tev uzreiz varu pateikt – Adi šķiet, ka es esmu kaut kāds eksotisks frukts, līdz ar to viņš pusi no stāsta izgudroja pats. Man liekas, ka reiz es viņam stāstīju par kādu grāmatu. Ja nemaldos, mēs runājām par pagānismu un viņš man prasīja, cik pagāniska bija Latvija. Un tad arī es viņam izstāstīju par to grāmatu, kuras nosaukums bija “Pelēkā akmens stāsti” vai kas tamlīdzīgs. Tu zini to grāmatu? K.G.: Man šķiet, ka ne. Par ko tā ir? O.V.: Es tikai atceros, ka tā visa bija pelēcīga un brūngana – gan stāsti, gan ilustrācijas. K.G.: Jā, slavenais Latvijas brūnais. O.V.: Bet grāmata savā ziņā ļoti skaista. Nepavisam ne tāda, ko desmit vai divpadsmit gadus veciem bērniem patiktu lasīt. Atceros, visas grāmatas krievu valodā bija tik krāšņas, bet šī bija pieticīga un glīta, un stāsti šķita gandrīz meditatīvi. Stāsts bija par kādu pelēku akmeni, kas piedzīvo un novēro dažādas pārmaiņas mežā. Skaisti un lēni. Tur bija daudz nāves un arī melanholijas. Kāda līgava nomira, un viņas līgavainis grasījās izdarīt pašnāvību, bet nolēma palikt dzīvs, jo, dzīvam esot, viņam vismaz būtu iespēja redzēt savu līgavu sapnī... Un tādā garā. Purvi, tumši meži, klusums. Brīnišķīgi. K.G.: Runājot par pagānismu – es vienreiz pieredzēju ame rikāņu eksorcistus Pedvālē. Viņi bija kaut kur izlasījuši, ka Pedvāle ir Latvijas pagānisma galvaspilsēta, un devās uz turieni, lai iztraucētu Jāņu svinīgo rituālu. Kādas ir tavas attiecības ar Latvijas kultūru mūsdienās? O.V.: Hmm, sarežģītas, ha-ha. Man šķiet, ka šobrīd manas attiecības ir balstītas tikai uz nostalģiju. Jā, es pieņemu, ka daudz ko arī romantizēju. K.G.: Bet tavi darbi, man šķiet, ir pilni ar kādu liegu nostalģijas izjūtu. Vai tavu romantisko priekšstatu dēļ tev nešķita bīstami rīkot izstādi Latvijā? Respektīvi, pastāvēja taču iespēja zaudēt šo romantikas plīvuru. O.V.: Nē, ne gluži. Es biju uztraukusies par izstādi, bet man nešķita, ka varētu zaudēt šo nostalģiju. Man pat šķiet, ka es to no jauna uzlādēju. Turklāt visas manas domas par Latviju ir saistītas ar manu bērnību vistiešākajā mērā, un, neraugoties ne uz ko, šajā ziņā nostalģiju ir grūti zaudēt. K.G.: Starp citu, vai atceries bērnības dienu multenes? Bija tāda multene “Vecā sētnieka piedzīvojums”, kas uz mani atstāja īpaši traumatisku iespaidu. Vai zini tādu? O.V.: Nē, neesmu redzējusi. Kāpēc tā bija tik traumatiska? K.G.: Tā bija par daudzdzīvokļu māju, kurā dzīvoja cilvēki un aiz sevis atstāja milzīgu daudzumu atkritumu. Vecais sētnieks centās visu satīrīt, taču bija pārmocījies pastāvīgajā cīņā ar atkritumiem. Un tā kādu dienu atkritumi pārvērtās milzīgā briesmonī, kas sāka vajāt iedzīvotājus. Tā bija tāda dīvaina padomju morāles stunda un misticisms vienlaikus. O.V.: Un dīvaina psihedēlija. Es atceros vienu multfilmu par daudzdzīvokļu namu, kurā kāds vīrs mēģināja iemigt, bet namā valdīja pastāvīgs troksnis, ko radīja mīlnieki, bērni, veca dāma, ūdens pilēšana utt. Ja nemaldos, beigu beigās viņš kādu no tiem nogalēja. Drūms un bēdīgs stāsts. K.G.: Izklausās pēc Arnolda Burova darba. Man šķiet, ka viņš ir mūsu paaudzes murgu autors. Tavos darbos formas ir kā elements, kas atkārtojas. No kurienes tās nāk? O.V.: Tas ir no daudz kā atkarīgs. Lielā mērā no projekta vai tēmas, pie kuras es strādāju, bet lielākoties tās nāk tieši no manas iztēles vai noteikta garīgā stāvokļa, asociācijām, intuīcijas. Man bieži vien patīk radīt formu kā kaut kādu pseidosvarīgu formulu, lai tā kļūst par vizuālo darba ievirzi. Tā parādās, atkārtojas, pārveidojas un uzjunda kaut kādas paralēles vai asociācijas, lai gan man īsti nepatīk dot atrisinājumus vai skaidrot katru formu, kas ienāk manā darbā. K.G.: Cilvēki bieži vien meklē kaut kādu laikmetīgās mākslas skaidrojumu, tā vien šķiet, ka pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk. Vai tu izjūti spiedienu “paskaidrot ko vairāk”? O.V.: O jā! Visu laiku! Tas gan katrā valstī atšķiras. Holandē šī nepieciešamība ir ļoti spēcīga. Francijā daudz mazāka, arī ASV tā ir mazāka. Ir jocīgi redzēt, cik dažādi cilvēki spēj uztvert darbus. Taču, jā, ar šo skaidrošanas nepieciešamību es cīnos nepārtraukti. Domāju, ka jebkura mākslas darba pamatā ir tam piemītošais noslēpums, mīkla. Es ar to nedomāju, ka visam jāpaliek maskētam vai neskaidram, taču ir jābūt kādai brīvai vietai priekš nezināmā. Uzskatu, ka arī skatītājam jāņem pietiekami aktīva līdzdalība. Man darbos patīk atstāt tukšumus, spraugas, un, domāju, ir labi, ja skatītājs pats var šos robus aizpildīt, nebalstoties uz lineāro izskaidrojumu un aprakstu. Šajā nepieciešamībā zināt visu, saprast visu, izzināt, savā ziņā racionalizēt visu ir kaut kas ļoti kapitālistisks. Taču, manuprāt, lielākā jautrība mākslā ir tieši šo tukšumu atstāšana. Pat ja tas kaitina vai mulsina. Un tam nav nekāda sakara ar elitārismu. Manuprāt, auditorija, kas gaida saprotamu izskaidrojumu, no vienas puses, ir apjukusi, no otras, – visai slinka. Apjukusi, jo konceptuālā māksla ieviesusi šo priekšstatu, ka aiz katra darba ir “naratīvs, koncepts, ideja”. Agrāk darbi tika vērtēti lielākoties vizuālo kvalitāšu dēļ, bet pēc konceptuālās mākslas ienākšanas idejas nonāca privileģētā stāvoklī. Tomēr šobrīd, šajos postkonceptuālajos laikos, kad pat tās pašas konceptuālās idejas ir mazāk lineāras un krietni daudzslāņainākas, domāju, cilvēki, kas ir mazāk pazīstami ar laikmetīgo mākslu, joprojām uzskata, ka viņiem pie katra darba ir tiesības saņemt paskaidrojumu. Viņi kļūst pasīvi savu asociāciju radīšanā un pat necenšas iedziļināties un izprast mākslas darbu. Personiskā analīze kaut kādā ziņā izgaist. Man šķiet, ka mēs dzīvojam kopsavilkumu kultūrā, kur visam ir jābūt apkopotam dažos īsos un aprakstošos teikumos. Tā, lai plašai auditorijai viss ir skaidri saprotams. Kad tāda rezumējuma prakse ienāk mākslā, kļūst diezgan bēdīgi. Un šī nostāja nav tādēļ, ka mākslai būtu jābūt elitārai, bet gan lai mēģinātu saglābt mākslas ideju potenciālu no pārlieku lielas reducēšanas, degradēšanas. Laikmetīgā māksla ir milzīga sfēra, kurai ir ļoti sarežģīta vēsture un kurā notikusi strauja attīstība, un kā jebkura cita sfēra – vai tā būtu kvantu fizika vai sports – tā prasa izpēti un iedziļināšanos. Domāju, ir ļoti naivi gaidīt, ka laikmetīgā māksla kļūs par viegli izskaidrojamu lietu. Ir pilnīgi OK, ja tā ir sarežģīta un no pirmā acu uzmetiena nav skaidri saprotama. K.G.: Man šķiet, ka savveida iztēles reālisms dominē arī kino industrijā. Pēkšņi mēs uzzinām, ka Supermens bijis traumēts pusaudzis, un saskatām viņa rīcībai jaunus iemeslus. Manuprāt, 60. un 70. gadu filmās ir daudz lielāka brīvība – lietas vienkārši notika bez jebkāda iemesla. O.V.: Pilnīgi noteikti! Es pat domāju, ka vēl agrīnākās filmās bija vēl lielāka brīvība. K.G.: Kura ir tava iecienītākā kino desmitgade? O.V.: Oi, es nezinu, patiešām... Varbūt septiņdesmitie, astoņdesmitie. Bet man patīk arī piecdesmitie. K.G.: Man patīk 70. gadu filmu piesātinātās krāsas. It kā tām būtu pievienoti krāsu stimulanti. O.V.: Jā, tās ir ļoti piesātinātas. Domāju, ka tad visam jābūt piesātinātam. Man savā ziņā vecās filmas patīk to nepilnību dēļ. K.G.: Vai tev kļūdas ir svarīgas? Tavos darbos? O.V.: Ha-ha, man šķiet, viss ir viena liela kļūda. Man ļoti ātri iepatīkas viss, kas rodas darba procesā. Ja es mēģināšu uzjaukt kādu konkrētu krāsu un tā izrādīsies gaužām nepareiza, man droši vien arī tāda patiks. Vai arī, ja sačakarēšu kādu skulptūru, iespējams, visdrīzāk nodomāšu, ka tā izskatās labāk. Man šķiet, ka es neko nekad neesmu pārtaisījusi. K.G.: Mani ļoti ietekmēja Metjū Herberta (Matthew Herbert) manifests Personal Contract for the Composition of Music (Incorporating the Manifesto of Mistakes) (“Personīgais mūzikas kompozīcijas līgums (iekļaujot kļūdu manifestu)” – Red.). Viņš nolēma nekad nesaglabāt skaņu miksēšanas pults iestatījumus, nekad neizmantot rūpnīcas iestatījumus un atvēlēt maksimālu telpu kļūdu iespējamībām. Katra viņa darbība un korekcija ir nedaudz atšķirīga no iepriekšējās. Arī skaņa katru reizi mazliet mainās. Es pat nezinu, kāpēc tev to stāstu. O.V.: Ha-ha, nē, tas ir pilnīgi par mani! Man patīk šī pieeja! Daži rakstnieki arī dara ko līdzīgu. Vai Nabokovs bija tas, kurš nekad neizdzēsa nepareizi uzrakstītu vārdu? Vai varbūt kāds no viņa tēliem. Vienvārdsakot, ja viņš kaut ko uzrakstīja un šaubījās par kāda vārda nepieciešamību, viņš to atkārtoja vai pārrakstīja, bet nekad neizsvītroja. Līdz ar to teikums galu galā atgādināja stostīgo vārdu krājumu. Un, man šķiet, Fransiss Ponžs (Francis Ponge) stratēģiski arī šādu metodi pielietoja savā dzejā – viņš vienkārši atstāja visas dzejas variācijas un visas iespējamās versijas, kādas viņam vien ienāca prātā. Manuprāt, tas ir lieliski, ka arī mākslinieks tā dara. K.G.: Mums dažkārt mākslas vidusskolā, zīmējot sengrieķu krūšutēlus, bija dzēšgumijas jāliek nost. O.V.: O jā! Man arī nācās to darīt. Vai tev padevās ģipša galvas? K.G.: Nu, bija jāsanāk labām, jo bez daudzmaz laba tā saso dītā bistes zīmējuma, kā arī spējas uzgleznot saburzītu papīru un augļu bļodu nevarēja tikt Latvijas Mākslas akadēmijā. Tu savā vēstulē Arterritory.com uzrakstīji ko tādu, kas man šķita sāpīgi patiess: ja tu būtu palikusi Latvijā, iespējams, nekad ne būtu aizgājusi uz Latvijas Mākslas akadēmiju vai kļuvusi par mākslinieci.2 O.V.: Nu jā, man šķiet, ka diemžēl tā ir. Man liekas, ka tas ir diezgan skumji, ka akadēmija izvirza tādus noteikumus, kam mūsdienās vairs nav nekādas jēgas. K.G.: Es mētājos starp divām domām: pirmā, ka tas ir diez gan smieklīgi, otrā – ka ir visai komfortabla sajūta, jo tu vari uzzīmēt Poseidonu vai vienalga ko un tad to visu aizmirst. Pēc tam es padomāju, ka esmu pavadījis vairākus gadus, mācoties aizmirst to, kā zīmēt, un joprojām neesmu īsti drošs, vai man tas ir izdevies. Taču amatniecība un lietišķā māksla, šķiet, tavos darbos ir svarīga. O.V.: Man liekas, ka lietišķajai mākslai es pieeju varbūt kā autsaiders, jo lielākoties, ja mēs runājam par amatu kā par spēju izdarīt ko ĻOTI LABI vai kā par jebkāda veida meistarību, man neviena no šīm prasmēm nepiemīt. Taču man patīk vairāki amatniecības aspekti. Piemēram, anonimitāte. It īpaši dizainā. Šīs iezīmes man laikam daudz labāk patīk amatniecībā nekā laikmetīgajā mākslā, jo amatniecībā meistara personībai tiek veltīta daudz mazāka uzmanība. Varētu sacīt, ka uz amatniecību savos darbos atsaucos, drīzāk ziņkāres vai apbrīnas vadīta, mazāk kā cilvēks, kuru interesē amatniecība kā darbu ražošanas joma. K.G.: Vai tu māki spēlēt kādu mūzikas instrumentu? O.V.: Nē. Esmu ļoti netalantīga mūzikas spēlēšanā, dziedāšanā vai tamlīdzīgi. Tāpēc arī nolēmu veltīt sevi tikai mūzikas klausīšanās lietai. K.G.: Man šķiet, ka tu esi ļoti laba klausītāja. Ja būtu klau sīšanās olimpiskās spēles, tu būtu nacionālajā komandā. O.V.: Ha-ha! Mums to vajadzētu noorganizēt! Klausīšanās olimpiāde! K.G.: Jā, varbūt LU Botāniskajā dārzā, kur astoņdesmitajos NSRD veidoja savas performances. Vai esi redzējusi “Binokulārās dejas”? O.V.: Jā! Jā, tās ir brīnišķīgas! Mums arī vajadzētu ieplānot kādas kategorijas. K.G.: Ko tu ar to domā? Klausīšanos ar labo ausi? Augsto frekvenču klausīšanos? O.V.: Jā! Līdzīgi kā ir smagsvarnieki! Vai bobslejisti. K.G.: Basa pavēlnieks. O.V.: Mums varētu būt toņu pārvaldnieka kategorija. K.G.: Kas ir toņu pārvaldnieks? O.V.: Nezinu, es to tikko izgudroju. Starp citu, vai tu zini latviešu skaņu pētnieku Konstantīnu Raudivi? K.G.: Jā, protams. Rīt notiek pasākums, kas daļēji veltīts viņa piemiņai. O.V.: Es nupat izdomāju, ka tā varētu būt viena no olimpiādes kategorijām. Mirušo balsis vai kādas citas skaņas, kas atstarojas no objektu virsmas. Spoguļu skaņas. K.G.: Jā, noteikti. Tā ir vispatriotiskākā kategorija. Tas ir kā pelašķu alus – vislatviskākā lieta, kāda jebkad pastāvējusi, manuprāt. Klausīties mirušo balsis, dzert kadiķu un pelašķu alu un gulēt uz pelēkbrūna tepiķa. O.V.: Vai uz pelēkbrūna akmens. Ha, un mēs atkal atgriežamies pie brūnā misticisma. K.G.: Aplis noslēdzas. No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce (1) Lietuviešu kuratora Raimunda Malašauska, indiešu mākslinieka Aditijas Mandajama (Aditya Mandayam) un Oļas Vasiļjevas sarunu par izstādi Cinq à sept sk. “kim?” mājaslapā. (2) www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/2078-vestule_no_amsterdamas/ | |
| Atgriezties | |
