studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 2013 Nr.6 (93) Nr.5 (92) Nr.4 (91) Nr.3 (90) Nr.2 (89) Nr.1 (88) 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Jaunā sezona jau uz ekrāniem! Sagaidām! Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente Maija Kurševa. “Seriāls” 09.10.–17.11.2013. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs

Asociācijas, ko raisa Maijas Kurševas darbi, vairākumam skatītāju varētu būt visai līdzīgas un saistītas ar mākslinieces – huligānes tēlu, subkultūru mākslas valodu un brīvdomīgo tematiku. Tās ir īpašības, kuru dēļ viņai tika pievērsta plašāka uzmanība karjeras sākumā, ļaujot ieņemt līdz tam tukšo “sliktās meitenes” vietu vietējā mākslas kontekstā. Tagad minētais asociāciju loks, šķiet, kļuvis pārāk šaurs, lai daudzmaz objektīvi uztvertu Maijas Kurševas darbus, un drīzāk darbojas kā ērta klišeja. Šajā sakarībā man prātā vienmēr bijis kāds retoriski ģeķīgs jautājums – cik provokativitātes ordeņus zaudētu Maijas darbi, ja tie būtu vīrieša roku un prāta radīti? Samērā patriarhālajā mākslas sabiedrībā vērsim joprojām mēdz būt aizliegts tas, kas atļauts Jupiteram. Ceru, ka Latvijā vēl neesošās dzimtes studijas kādreiz sniegs izsmeļošas atbildes uz šo jautājumu, kas, vismaz no manas puses, vairāk vērsts uz mūsu patērētāju uztveres mehānismu pārskatīšanu, nevis neuzticības izteikšanu Maijas Kurševas fenomena nozīmīgumam. No otras puses, daļēji atbilde saskatāma Maijas pēdējā laika darbos, kas vairs tik klaji nepārkāpj labas uzvedības tabu, ieņemot miermīlīgākas pozīcijas, bet tajā pašā laikā spējot saglabāt skatītāju interesi. Vieglās rupjības un vulgārismi pamazām izzūd vai drīzāk tiek aizstāti ar pārdomātāku, mazāk tiešu izteiksmi, kas bija vērojama arī “Seriālā” un ir loģisks turpinājums pēdējo mēnešu grupu izstādēs redzētajiem mākslinieces veikumiem. Nedrīkst aizmirst arī Maijas Kurševas māksliniecisko un organizatorisko ieguldījumu dažādu vizuālās kultūras marginālo žanru emancipēšanā, ļaujot kultūras apritē ienākt komiksu, ilustrāciju u. tml. mākslas formu pārstāvjiem kā paliekošām, patstāvīgām vērtībām. Maijas darbos ir mazinājusies spriedze starp komerciālo un nekomerciālo mākslas valodu kā nesavienojamiem principiem, un tas ir likumsakarīgi, ņemot vērā, ka abu līdzāspastāvēšanas šarmu viņa ir apliecinājusi savos darbos jau iepriekš.

Maija Kurševa. 2013 Foto no Maijas Kurševas personiskā arhīva

Jaunākajā Maijas Kurševas izstādē "Seriāls" atklājas mākslinieces rokraksta mainība, lai arī darbu pamatā joprojām ir patumšs humors un apliecinājumi zīmējuma potenciālam radīt aktuālu, laikmetīgu mākslu, pārkāpjot divdimensionāla tēlojuma konvencijas. Ienākot izstāžu zālē, skatītājs sastapās ar “kim?” pirmā stāva ekspozīcijām raksturīgo multimediālo instalāciju formātu, kas saskan arī ar Maijas Kurševas ierasto mākslas veidu apvienošanu un saplūdināšanu. Ekspozīcijas objekti bija izkārtoti gandrīz heraldiski simetriskā zilibaltā kompozīcijā – šis telpas organizācijas paņēmiens atbilda izstādes “lietošanas pamācībā” izteiktajam ieteikumam “izkliedēt skatienu un ieraudzīt kopumā uzreiz visu telpu un objektus”. Līdz ar to apmeklējuma pirmajos brīžos ekspozīcija (ja vien izdevās pareizi izkliedēt skatienu) skatītāja apziņā ienāca kā telpisks zīmējums, nevis atsevišķi objekti. Intervijās Maija bieži ir skaidrojusi savu darbošanos mākslā kā nepieciešamību pēc terapeitiska procesa. “Seriālā” bija manāms, ka apziņas plūsmai tuvā izteiksme kļuvusi konceptuālāka un pārdomātāka, aizstājot spontānu nejaušību efektu, kas dominēja iepriekš. Savukārt brīvo asociāciju un automātisma metožu vietā parādījies reproducēšanas motīvs, tēlaini ietverts arī izstādes nosaukumā kā seriāls jeb sērijveida ražošana un pavairošana. Reprodukcija kā mehānisks atkārtojums dominēja arī darbu tehnikās: porcelāna lējumi, augstspiedes, finiera lāzergriezumi. “Seriālu“ apdzīvoja mošķaini cilvēku tēli un atsauces uz figurālismu, sevišķi rokām, kas parādījās kā sērijveida ornaments, ilustrējot dažādus ar roku darbu saistītus procesus. Mēģinot precīzāk definēt to, kas darbos attēlots, top skaidrs vien tas, ka ir darīšana ar visai absurdu tēlainību, kura tiek uzskatīta par Maijas Kurševas “firmas zīmi” un bija klātesoša arī “Seriālā”. Kurševiskais absurds nevis balstās uz racionalitātes noliegumu, bet drīzāk izpaužas kā rotaļāšanās ar sadzīves žanru, saprotamības un mākslas uztveres klišejām: porcelāna rociņas, kas tur ovālos finiera gabalus, porcelāna galviņas ar muļķīgām sejas izteiksmēm utt. Zīmīgs ir izstādes darbu galveno materiālu – finiera un porcelāna – pretnostatījums. Katrs atsevišķi tie saistās ar citādu produkciju: porcelāns asociējas ar mākslu un izsmalcinātību, savukārt finieris ir piederīgs pie vienkāršākām, rupjākām dzīves jomām. Zinot, ka komerciālās un nekomerciālās, “elitārās” un “demokrātiskās” mākslas nošķīrumi Maijas Kurševas darbos tiek tematizēti samērā bieži, arī porcelānu un finieri gribas uztvert kā abu iepriekš uzskaitīto galējību simbolus, kas izstādes kontekstā ironizēja par hierarhistisko domāšanu kā tādu. Amatnieciskais ir līdzvērtīgs mākslinieciskajam, līdzīgi kā Maijas agrīnajos darbos ielu mākslas elementi tika sintezēti ar tradicionālākām mākslas formām. Nevar apgalvot, ka “Seriāla” darbi iezīmēja robežas starp abām grupām vai arī didaktiski ieņēma kādu no pozīcijām; tie drīzāk aktualizēja jautājumu, kādēļ šādi nošķīrumi joprojām pastāv un tiek uzskatīti par būtiskiem, vērtējot mākslas darbus. Materiāls un tehnika no sekundāra mākslas radīšanas instrumenta bija padarīti par galveno izstādes akcentu, ko asprātīgi uzsvēra porcelānā atlietās pagalītes, kuras bija piekārtas pie vienas no izstāžu zāles zilajām sienām. Materialitāte izstādē bija izmantota nevis kā juteklisks vai vizuāls fenomens, bet drīzāk kā rotaļa ar skatītāja uztveri, un vienlaikus tas var tikt interpretēts arī kā interesants procesuālās mākslas piemērs.

Maija Kurševa. Skats no izstādes “Seriāls”. 2013 Foto: Ansis Starks Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei un “kim?“ laikmetīgās mākslas centram

Šo iespaidu apstiprināja izstādes audiālais pavadījums, kas diemžēl bija dzirdams tikai atklāšanas vakarā. Mākslinieka Edgara Jurjāna sarakstītajai un dzejnieka Aleksandra Zapoļa krievu valodā ierunātajai esejai “Mācību palīglīdzeklis no finiera, porcelāna un citiem materiāliem veidotu mākslas izstrādājumu uztverē un perceptuālajā iedarbībā” bija būtiska nozīme izstādes noskaņas radīšanā – atsvešinātā, darba instrukcijas ierakstu stilizējošā balss ironizēja par verbālajiem tekstiem kā neatņemamu laikmetīgās mākslas izstāžu sastāvdaļu. Balss nopietnība kontrastēja ar runas trivialitāti, ievedinot skatītāju meditatīvā ekspozīcijas objektu uztverē un liekot pievērst uzmanību tieši materialitātei un mākslas darba tapšanas procesam, nevis kādam naratīvam vēstījumam. Rezumējot gribas uzsvērt, ka “Seriāls” bija vizuāli koncentrēta izstāde, kas neizšķīda liekās detaļās vai nevajadzīgās atkāpēs. Mākslinieces stila mainība ir neliels izaicinājums skatītājam, liekot uz Maijas Kurševas darbiem skatīties citādāk, nekā pierasts. Salīdzinājumā ar iepriekšējām izstādēm pieaugusi vizuālā efektīguma loma, lai gan nevar noliegt, ka Maijas Kurševas darbiem tas piemitis arī agrāk. “Seriāls” ir savdabīgs mākslinieces šībrīža pašattīstības rezultāts, kas ir samērā veiksmīgi integrējies Latvijas mākslas kopainā. Pēc izstādes apmeklējuma līdz galam tomēr nekļuva skaidrs, ko no Maijas Kurševas var gaidīt turpmāk un vai viņai joprojām jāvelta dumpiniekiem domāti epiteti. Varbūt šī ir attīrīšanās no savulaik piekārtajām birkām, kura ar laiku pavērs ceļu uz vēl neierobežotākiem izteiksmes veidiem un fantāzijas apvāršņiem.

Atgriezties