VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fotogrāfijas gūstā. Komentārs Katrīna Teivāne-Korpa, kultūras teorētiķe Gvido Kajons. “Tēma 011” 03.10.–03.11.2013. Latvijas Fotogrāfijas muzejs | |
| Izstāžu apskatu rakstīšana, it īpaši, ja tas attiecas uz retrospekcijām, ir intriģējošs process. Ir jārod kāds kopsaucējs starp paša subjektīvo skatījumu un autora ieceri, un, ja piedevām ir iesaistīta laika distan- ce, uzdevums top vēl izvērstāks. No vienas puses, šis noilgums piedāvā jau apzinātus orientierus vērtējumam un izpratnes veicināšanai, bet, no otras, – ievieš mulsinošu nenoteiktību paša skatījumā. Var rasties jautājums: cik ļoti pievērsties pagātnei, aplūkojamā darba tapšanas laikam, un cik uzticīgam palikt impulsam, kas rodas tagad – mirklī, kad to vēroju? Latvijas Fotogrāfijas muzejs šogad svinēja savas pastāvēšanas 20 gadu jubileju. Kā jau pienākas, šis notikums tika atzīmēts gada garumā, regulāri piedāvājot skatītāju ievērībai kādas pērles no Latvijas fotomākslas fondiem, lielākoties uzmanību pievēršot tieši 20. gs. otrajā pusē tapušiem darbiem. Viena no šādām “zelta krājumu” izstādēm bija arī oktobrī muzeja abos stāvos eksponētā Gvido Kajona “Tēma 011”. Hrestomātiska sērija ar paliekošu nozīmi Latvijas fotomākslas vēsturē. Devos to aplūkot priecīgās gaidās, jo Gvido Kajons līdzās Andrejam Grantam, Valtam Kleinam un Intai Rukai ir viens no tiem latviešu fotogrāfiem, ar kura daiļradi iepazinos laikā, kad fotogrāfija bija aizraujošs ikdienas hobijs un prasme attīstīt melnbalto filmiņu cēla pašapziņu galvu reibinošos augstumos. Viņa darbi 90. gados bija gan kompozīcijas studiju paraugs, gan iedvesmas avots; tos vienkārši patika skatīties. Kopš tā laika ir pagājis jau daudz vasaru, un šī atskārsme, apmeklējot izstādi, izrādījās spēcīgāka par atkaltikšanās sniegto nostalģisko baudījumu... Nespējot šķirties no izstādes apmeklējuma raisītās sajūtas, grāmatā “Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas” atšķīru Gvido Kajona 1979. gada darbu “Vidzemes jūrmala”(1) (lai arī ar šādu uzņēmumu neviens viņa darbību šodien vairs neasociē). Ainavu sadaļā ievietotais attēls, labs fotomontāžas paraugs, priekšplānā rāda no iekšpuses “atvērtu” laivu, kuras grīdu klāj debesis atstarojošs ūdens spogulis. Kontrastam laivas deguns norāda uz nemierīgo jūru, kas, strauji bangojoties pret krastmalas akmeņiem, atstāj gaisā sastin- gušus ūdens šļakstus. Abstraktais debesīs uzmesto viļņu zīmējums ir saistošākais elements attēla kompozīcijā. Tas aicina izpētīt fotogrāfijā iesaldētās līnijas, izmētāto pilienu celiņus, savukārt perfekti apstādinātā kustība raisa negaidītu nemieru. Nekad nebiju domājusi, ka arī es reiz ķeršos pie nāves piesaukšanas fotogrāfiskā attēla kon- tekstā, tomēr – asociācijas ar pieminekli jo brīdi, jo vairāk kļuva ne- noliedzamas | |
 Gvido Kajons. 2013 Foto: Astrīda Meirāne Publicitātes foto | |
| “Tēma 011” jau arī ir piemineklis. Pirmkārt, protams, šīs sērijas fotogrāfijas glabā atmiņas par to, kādi bijām mēs un pilsētvide vēlīnajā Padomju Latvijā (uzņēmumi lielākoties tapuši 80. gados). Tās ir kā atsauce uz laiku, kad šeit sāka veidoties laikmetīgās dokumentālās fotogrāfijas tradīcija, kas aktualizēja privātāku, subjektīvāku, lieka dramatisma nenomāktu skatījumu uz ikdienas norisēm, vidi un cilvēkiem. Turklāt Gvido Kajons allaž ir izcēlies ar darbu augsto tehnisko kvalitāti, un arī tam šī sērija ir priekšzīmīgs apliecinājums. (Ne velti Laima Slava, raksturojot fotogrāfa darbību, lietojusi apzīmējumu “fotoprofesionālisma perfekcionists”(2).) Nevarot rast stabilu pozīciju starp subjektīvā impulsa raisīto nenoteiktību attieksmē pret izstādē redzēto un “Tēmas 011” kultūrvēsturiskās nozīmības un izkoptās estētikas pārliecinošo slogu, nolēmu pašķirstīt vecus preses materiālus un palasīt, ko par fotogrāfa darbiem rakstījuši viņa laikabiedri. Neliels ceļojums laikā allaž noder skaidrības ieviešanai. Valts Kleins 1986. gada publikācijā “Mūru sniegpulksteņi jeb recenzija par vēl neesošu personālizstādi” par sava kolēģa dar- biem raksta: “Visa pamatā ir Gvido attieksme pret fotogrāfiju un viņa darbi, kas, godīgi sakot, disonē un nesakrīt ar vairākuma viedokli. Viņa pozīciju varētu nosaukt par pasīvu vai mazaktīvu, ja pieņemam, ka labam fotogrāfam ir daudz medaļu (vismaz diplomu) un neskaitāmas piedalīšanās ārzemju izstādēs. Vēl trakāk. Viņš uzskata, ka tas nemaz nav vajadzīgs, jo zem ārējā spožuma reizēm nekas neslēpjas – tukšs konfekšpapīrs. (..) Gvido pat nepretendē uz kategorisku spriedumu vai nosodījumu, bet savā būtībā un darbos nošķiras no trokšņainās galvenās ielas. Tas nozīmē intīmāku, mierīgāku vērojumu un nopietnākas pārdomas. Fotogrāfijai tiek izvirzīts pavisam cits uzdevums ar citu gaidāmo rezultātu.” Pievēršoties fotogrāfiju izpildījumam, Kleins norāda: “Gvido ar dokumentējoša fotogrāfa frontālo pieeju objektam it kā noārda pēdējos neiz- zināmības bastionus – romantiku, noslēpumainību, retromodi. (..) Attēls satuvina, sakoncentrē laikus vienā darbu ciklā, izraujot no ikdienības konteksta šķietamos sīkumus.”(3) Andrejs Grants 1987. gadā iepriekš citēto papildina: “Gvido Kajona piedāvātais pasaules redzējums ir vēsi analītisks. Tomēr tas mūs piesaista un liek ieskatīties dziļāk kā fotogrāfa, tā arī savā iekš- un ārpasaulē.”(4) 1988. gada 12. februāra “Literatūras un Mākslas” numurā žurnāliste Ērika Šmeļkova par Kajona izstādi Arhitektu namā, kur pirmo reizi tika izstādīti vairāki “Tēmas 011” uzņēmumi, raksta: “Gvido bildēs paradoksāli ir tas, ka uzfotografētajam ir visikdienišķākā izcelsme. Tieši tas, ko mēs bez īpašas piepūles skatām gandrīz katru dienu, ejot pa ielu vai redzot caur tramvaja logu, bet fotogrāfijā uz to pašu skatāmies kā uz fantoma materializēšanos vai uz fotouzņēmumiem no citas planētas. (..) Tas varbūt tāpēc, ka salīdzinājumā ar citu autoru darbiem, kuros ir akcents, piemēram, uz kailu krūti, acu skatienu vai tamlīdzīgi, Gvido fotogrāfijās nav pakārtotu elementu, viss ir galvenais. Mēs savu neseno pagātni, piemēram, 1987. gada Oktobra svētku gājienu, pētām ar tādu pašu interesi kā gadsimta sākuma fotogrāfijas, kur patīkami ir ieraudzīt ne tikai kādu vēsturisku personību vai skaisto, bet interesē arī kurpju šņoru mezgls.”(5) | |
 Gvido Kajons. Tirgū. Muguras portrets Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un Latvijas Fotogrāfijas muzejam | |
| Citētie teksti, manuprāt, skaidri norāda uz Gvido Kajona darbu aktualitāti laikā, kad tie tika radīti, un to, kāpēc tos vēl aizvien ir interesanti skatīties, taču reizē atklāj arī manu divdabīgo izjūtu iemeslu. “Tehniskā sterilitāte”, detalizētais asums paradoksāli gan piesaista, gan atgrūž. Līga Lindenbauma rakstā “Pa “A” grupas pēdām” trāpīgi norādījusi, ka Gvido Kajons sērijā “Tēma 011” bija pievērsies “urbānās ainavas grafiskai atainošanai”(6). Grafiskums fotogrāfijā, protams, nav nekas nedz jauns, nedz pārsteidzošs, tur- klāt jāņem vērā Kajona interese par dažādiem uzrakstiem, faktūrām, priekšmetu ģeometrijas saspēli, tomēr izteiktais, telpas dimensiju kompresējošais asums šajās fotogrāfijās liekas gluži vai biedējošs. Apstādinātais laiks ir pilnībā izrauts no plūduma, kas nenovēršami liek domāt par tā galīgumu, un tās ir neomulīgas izjūtas. Taču, no otras puses, jāatzīst, ka sakāpinātais estētiskums ļauj uz to nolūkoties arī kā uz inscenējumu, butaforiju, kas fiksētajai ērai, uz kuru raugāmies jau no drošas distances, piedien visai labi. It kā tā būtu bijusi vienkārši dekorācija, kas tika novākta, sākoties jaunam “izrādes” cēlienam. Fotogrāfa aizraušanās ar jau minēto uzrakstu un vārdu spēļu fiksēšanu sabiedriskajā telpā un kompozicionāli asprā- tīgu risinājumu meklējumiem skatuviskā noformējuma piesaukšanu padara jo iederīgāku. Gvido Kajona izstādes ir rets notikums, un “Tēma 011” ir piemērota sērija, lai atsauktu atmiņā ievērojamā autora sasniegumus vai arī iepazītos ar viņa darbību, ja vēl nav pagūts. Tāpat zīmīgs ir apstāklis, ka šo teju vai jubilejas svinībām pielīdzināmo gadījumu papildināja kataloga iznākšana, kur līdz ar “Tēmas 011” uzņēmumiem skatāmi fotogrāfa 80. un 90. gados veidotie portreti. Šāds izdevums paver iespēju domāt un diskutēt par Kajona darbiem arī pēc izstādes apmeklējuma, un tas, kā pārliecinājos, ir vēlams process meistarīgi notverto mirkļu atbrīvošanai no stinguma. (1) Latvijas fotomāksla: Vēsture un mūsdienas. Sast. P. Zeile. Rīga: Liesma, 1985, 234. lpp. (2) Slava L. Noslēpuma sajūtas uzturētājs. Grām.: Andrejs Grants. Fotogrāfijas. Rīga: Neputns, 2002, 2. lpp. (3) Kleins V. Mūru sniegpulksteņi jeb recenzija par vēl neesošu personālizstādi. Liesma, 1986, Nr. 7, 16.–17. lpp. (4) Grants A. Gvido Kajons. Avots, 1987, Nr. 1, 53. lpp. (5) Šmeļkova Ē. Gvido Kajona skatījumā. Literatūra un Māksla, 1988, 12. febr., 10. lpp. (6) Lindenbauma L. Pa “A” grupas pēdām. Foto Kvartāls, 2006, Nr. 1, 71. lpp. | |
| Atgriezties | |
