VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zīle jau rokā... Jānis Borgs, mākslas kritiķis ABLV Bank kolekcija topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam “...lai gadījums kļūtu par notikumu...” 20.09.–27.10.2013. “Rīgas mākslas telpa” | |
| ...kamēr mednis nemaz vēl nav kokā Tieši šī populārā teiciena pārfrāzējums pilnīgi pats ielēca prātā, vērojot ABLV Bank veidotās kolekcijas izstādi “Rīgas mākslas telpā”. Tā še kārtīgi sarūpēta, lai kaut kad tālā nākotnē iemājotu jau ilgus gadus mokoši gribētajā Laikmetīgās mākslas muzejā. Tā sakot, viena vērtīga zīle mākslas darbu kopojuma formā nu ir klāt, bet kārotais mednis, proti, pats muzejs, kokā i ne manīts, i pat ne tas koks uzaudzis. Lai arī nopietni iecerēts, cerēts un perēts – kā vīziju mākoņos zaigojošs tēls. Reiz būs muzejs Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ideja ilgi, ilgi dīga, kamēr uzplauka jau gana patreknajā 2004. gadā. Tās audzēšanas nopelnu lauvas tiesa, šķiet, pieder mūsu modernās mākslas “Tālavas taurētājai”, toreizējai kultūras ministrei Helēnai Demakovai. Un šī iestādījuma mājaslapā beigu beigās reiz tapa rakstīts: “Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nākotnes misija ir radīt iespēju novērtēt laikmetīgās mākslas daudzveidību, tās dialektiku, radot starptautiskas nozīmes laikmetīgās mākslas institūciju, kuras krājumu veidotu augstas klases mākslas darbi, kas tiek saglabāti, eksponēti un interpretēti atbilstoši visaugstākajiem kritērijiem ar vislielāko pieejamību un savstarpēji ieinteresētā dialogā ar dažādām sabiedrības grupām (mūžizglītība, speciālo un vispārizglītojošo skolu programmas, mazākumtautību integrācijas projekti utt.).” Kultūras ministrija un Rīgas dome tolaik, pirms deviņiem gadiem, pulcēja starptautisku arhitektu semināru, kur noskaidroja muzeja iespējamo atrašanās vietu bijušās Andrejsalas TEC ēkā. Modernu kultūrideju “bīdīšanai” tika izveidota valsts aģentūra “Jaunie “Trīs brāļi””, kas formulēja arī šī projekta konkrētos nosacījumus. Muzeja projekta metu pasūtīja Nīderlandes arhitekta Rema Kolhāsa arhitektūras “kolhozam”. Pasaulslavenais meistars izrādīja īsteni nelatvisku tempu, un visu apjūsmota projekta prezentācija notika jau 2006. gadā. Taču “dzīve navaid rožu dārzs”. Projekts pēc tik raita ieskrējiena dramatiski klupa. To veicināja gan visu apvaimanātā dižķibele, gan visādi politiski kūleņi, un turklāt vēl rīkotāji attapās, ka dižās ieceres būtiski apgrūtina “valsts un tiesvedības domstarpības ar Andrejsalas teritoriju īpašnieku”. Ah, kas nu to būtu domājis! Kā smejies, šāds “negaidīts” atklājums... Un nācās atkal atcerēties Laimoņa Vāczemnieka veco labo un viedo atziņu Maestro populārajā dziesmiņā, ka “viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala”. Un, šķiet, vēl ilgi mums nāksies īdēt arī žēlabaino meldiņu, ka “Rīga ir vienīgā no Eiropas galvaspilsētām, kurā nav laikmetīgās mākslas muzeja...”. Kas gan nu tomēr galīgi neatbilst patiesībai – teiksim, Kišiņevā, Tirānā un Sanmarino, un vēl daudzviet arī joprojām nav. Aizvien vairāk izskatās, ka tas jaunā muzeja “rubenis” varētu parādīties kaut kur pavisam citā vietā un citā “kokā”. Atkal aizsāktās diskusijās nu jau nosaukts Triangula bastions Daugavmalā, bet visradikālākais priekšlikums rosināja izmantot līdzās dižajam Dzelzceļa tiltam joprojām saglabājušos kādreizējā Zemgales tilta konstrukcijas elementus. Atcerēsimies, ka tas tilts tika saspridzināts Otrā pasaules kara gaitā, un atgādinājumam par seno godību palikuši tikai vecie akmens balsti, kas rēgojas no Daugavas dzelmes kā izdauzītu zobu virtne. Ideja novietot uz tiem muzeju – “tiltu” kurina dedzīgu entuziasmu, jo tā, šķiet, visvairāk atbilst avangardiskai mākslai. Šāda celtne būtu vienreizēja pat pasaules mērogā un lieliski papildinātu arī gana radikālo Nacionālās bibliotēkas “cunami vilni”. Veidotos kultūrpilsētas cienīga centra arhitektūras ģimenīte. ABLV Bank miljons Bet viss šis “kas būtu, ja būtu” ir tikai tāds astrāls fons tālākajiem jau gluži taustāmajiem prieka notikumiem. Jo muzeja jautājums viļņveidīgi pierimst, lai no jauna aktualizētos, – kā tas mūsu Imanta, kas nevaid miris... Un nu atkal esam jaunā pacēlumā. Pienācīgs trauks vērtību glabāšanai gan vēl nav rasts, toties ir jau tapis respektējams hipotētiskā muzeja eksponātu kolekcijas kodols. Te “pie vainas” ir ABLV Bank cildināmā uzņēmība un apņēmība. Pirms gadiem astoņiem tā oficiāli solījusi (2005. gada sadarbības līgums starp Latvijas Kultūras ministriju un toreizējo “Aizkraukles banku”) līdz 2016. gadam ieguldīt veselu miljonu latu laikmetīgās mākslas veicināšanā un muzeja pamatfonda izveidē, kas galvenokārt nozīmē pavisam konkrētu mākslas darbu iepirkumus. Līdz ar minēto līgumu banka kļuva par šī nacionāli un, cerēts, arī starptautiski nozīmīgā projekta galveno sponsoru. Termiņš gan pagarināts jau līdz 2021. gadam. Te nu man kā procesu vērotājam atmiņu dzīlēs uzvandās saulaina asociācija ar kādu citu programmu: “...mūsu paaudze dzīvos komunismā!” (Kāda vienīgā partija reiz to svinīgi un bezbēdīgi mums visiem pasolīja gatavu jau pat uz 1980. gadu.) Bet, dzejnieka vārdiem piebilstot, “piedots tiks, ja nevarēji”. Par to, lai būtu ko “piedot”, tad nu visu šo gadu plūdumā veselos 17 saietos gana sekmīgi gādāja miksēta pašmāju un citzemju ekspertu komisija, kuras sastāvā darbojās idejas “māte” Helēna Demakova, mākslas zinātnieces Astrīda Rogule, Ieva Astahovska, Māra Lāce, mākslinieks Leonards Laganovskis, jauno mediju kultūras centra RIXC darba vīrs Raitis Šmits, ABLV Bank valdes priekšsēdētājs Ernests Bernis u. c., kā arī mākslu zinātāji no kaimiņvalstīm – Raminta Jurenaite (Lietuva), KUMU muzeja direktore Sirje Helme (Igaunija), Māreta Jaukuri (Somija), Norberts Vēbers (Vācija) un Leonīds Bažanovs (Krievija). Visnotaļ autoritatīva kompetentu personību komanda, lai arī tais vai citās piemākslu sfērās par šo tēmu atradīsies ne mazums citādu viedokļu un kontrbubinātāju. Bet tas jau allažiņ šādās situācijās – sak, aiz visa slēpjas mafija, prettautiska sazvērestība un vēl arī “sorosīti”... Tā vai citādi ar šīs “mafijas” padomu, ABLV Bank gādību un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja līdzdalību ap pāris simtiem darbu no vairāk nekā trīsdesmit māksliniekiem ir jau sarūpēti konkrētā un reālā kolekcijā. Ir izveidots arī plašs laikmetīgās mākslas dokumentācijas kopojums. Un minētā kolekcija tad arī bija redzama “Rīgas mākslas telpas” pazemē. Šī izstāde noteikti nebija ierindas kultūras pasākums, drīzāk jau atskaite par ieguldītajiem līdzekļiem un ticības rosinājums visam Laikmetīgās mākslas muzeja projektam. Pavisam konkrēti soļi garajā maratonā uz cēlo mērķi. | |
 Maija Kurševa. Bēdu ieleja. Videoinstalācija. Putuplasts, animācija. 130x205x66 cm. 2008 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība ABLV Bank | |
| Uzreiz jāsaka, ka šoreiz izstādes veidolā patiesi juta lielas bankas cienīgu līdzekļu klātbūtni un iedarbi. Nekādas knapināšanās. Tika radīts gandrīz ideālas ekspozīcijas etalons, “absolūta izstāde”, par kādu agrāk tauta mēdza teikt – “viss kā ārzemēs”. Tas attiecināms gan uz eleganti perfekto un lakonisko ekspozīcijas iekārtojumu ar smalkām ekstrām (piemēram, visi komentāru teksti uz stikla plāksnēm!), gan arī uz izstādes vareno satelītizdevumu – katalogu ar virsrakstu “bez sienām”, ko slavējami veidojusi pati Laima Slava un viņas slavenais “Neputns”. Tā sakot – Geld spielt keine Rolle, kā to reiz deklarēja Bavārijas Ludvigs II, ceļot savu Noišvānšteinas sapņu pili. Viņam gan viss romantiskais pasākums izvērtās par dramatisku nacionālo “melno caurumu”, turpretim šeit pie mums vērojamās kapitālieguldījuma pazīmes uzrāda patiesu gaišo spēku sparu un jaudīgumu Latvijas kultūras stumšanā. Un ABLV Bank valdes priekšsēdētājs Ernests Bernis jau minētajā izdevumā viedi vēstī: “Veidojot laikmetīgās mākslas kolekciju, mēs saviem laikabiedriem māksliniekiem palīdzam atstāt kolektīvo liecību par mūsu laiku. Šī, iespējams, ir visprecīzākā atbilde uz jautājumu – “kāpēc jūs to darāt?”. (..) Dalīšanās ar vērtībām – tā ir mūsu vērtīgā dalība sabiedrības vērtību radīšanas procesā!” Viss šis cēlais kolekcijas un Laikmetīgās mākslas muzeja projekts lika man atcerēties kādu traģikomisku pieredzi pērnā gadsimta 90. gadu vidū, kad vēl pildīju direktora pienākumus Sorosa Mūsdienu mākslas centra Rīgas filiālē. Iespaidojies no sava bosa globāli triumfālajiem finanšu panākumiem, arī pats ļāvos ielaisties kādā naudas dēkā. Gluži neticams gadījums man pēkšņi iespēlēja visai milzīgu ļimonu kaudzi. Jau mēroju savu vietu “Kluba” reitingos kaut kur starp Andri un Aivaru. Tikai atšķirībā no viņiem sava kapitāla lauvas tiesu iecerēju ieguldīt nevis biznesos, bet gan laikmetīgās mākslas muzeja un centra radīšanā un “izgriezt pogas” pašam tēvocim Džordžam Sorosam. Vīzijās redzēju kaut ko līdzīgu starp Kopenhāgenas “Luiziānu” vai Vašingtonas Kapitolija paēnā reiz celto Hiršhorna muzeju. Te der atgādināt, ka Jozefs Hermanis Hiršhorns bija 1899. gadā dzimis jelgavnieks, kuru līdzīgi Markam Rotko (Rotkovičam) jau bērnībā viedā mamma aizveda tālāk no šaubīgās Eiropas uz Jauno pasauli Amerikā. Tur viņš, tāpat kā mans boss, tapa par vērienīgu finansistu, varēja atļauties krāt dārgu mākslu un beigu beigās pašā valsts epicentrā uzbūvēt savai kolekcijai pasaulslavenu muzeju. Kādās desmit dienās tapa visai detalizēts mana muzeja plāns, darbības programma un laikmetīgo mākslinieku saraksts, no kuriem plānoju ātri, dāsni un vērienīgi iepirkt darbus. Tomēr lielā laimē diešana beidzās tikpat negaidīti, kā bija sākusies, jo, nemaz nemeklēdams kaut kādas tur “zīles”, biju ķēries pie “medņa” tvarstīšanas kokā. Taču kārotais “mednis” izrādījās “Nigērijas izbāzenis” un “fufeļfantoms”. Sapņi gaisa kā rīta migla, nāca apgaismība, un es ar joni “nogāzos no koka”, lai atkal paģiraini atgrieztos “vienkāršo cilvēku” ierindā. Tā bija veiksme, ka bez zaudējumiem un ar veselu ādu. Sava svētā naivuma attaisnojumam tomēr varu piesaukt gan sabiedroto konsultantu, kas bija kādas dižas Rīgas bankas nodaļas vadītājs (te jāpiebilst, ka tā banka beigu beigās ar blīkšķi bankrotēja, gan ne mūsu afēras dēļ), kā arī pāris pazīstamu vācu biznesmeņu, kuri “medņa” medībās aizdevās uz pašu Nigēriju un tur tika kārtīgi “apcirpti” līdz plikai ādai. Jāpiezīmē, ka nigēriešu shēmas tolaik mūsu galā vēl bija jaunums un ticība visam labajam cilvēkā vēl nebija tā iedragāta, tas izskaidro pat pieredzējušu finansistu neticamo vientiesību. Bet mani sākotnējie apgalvojumi par it kā jau notikušu līdzekļu esamības faktu balstījās uz absolūtu pārliecību. Tu esi tas, kam tu tici. Taču postilūziju “sausais pārpalikums” bija un ir sirdī dziļi iekonservētais Laikmetīgās mākslas muzeja projekts, kam tolaik plānoju atvēlēt akurāt desmit reižu vairāk līdzekļu desmit reižu īsākā termiņā nekā mūsdienās pavisam reālistiskā un konstruktīvā ABLV Bank. Jo viens reāls miljons ir kaut kas vairāk nekā mani desmit iedomātie. Tomēr uz šo izstādi nācu ar īpašu interesi, lai salīdzinātu savas kādreizējās privātās fantāzijas ar še jau padarīto konkrēto veikumu. Nekādas lielas atšķirības – varbūt ar dažiem izņēmumiem – mākslinieku izvēlē še, protams, neradu. Jo esošo vērtētāju kopu pieskaitu pie saviem domubiedriem, kas virzās pa loģisku vienīgo ceļu pareizajā virzienā. Sirdī gan iedūrās – kā tad tā, kur ir Oļegs Tillbergs vai Ivars Drulle? Un Blumbergs? Un kā igauņi var būt bez Leonharda Lapina un Tenisa Vinta? Un maskavieši bez Fransisko Infantes vai Vjačeslava Koleičuka? Tomēr nešaubīgi skaidrs – pacietību, pacietību, jo visam savs laiks. Sartram sekojot Izstādītā kolekcija šajā stadijā ir gana pasargāta no kritikas rapieru dūrieniem, jo jebkuras iebildes var viegli slāpēt ar norādi, ka še mēs redzam tikai nākamā muzeja krājuma kodolu, kaut ko fragmentāru, jaunveidojumu, kas nebūt vēl nepretendē uz daudzpusīgu, pilnu un objektīvu laikmetīgās mākslas stāvokļa atspoguļojumu. Un nav korekti sākt bradāt pa tikko izšķīlušos asniņu. Bet noteiktas tendences un nākamā mākslas centra raksturs tomēr jau iezīmējas itin skaidri, lai arī vēl embrionāli, tikai ar raustītām līnijām un daudzpunktēm. Nu kaut vai plaši panorāmisks skatījums, kur mākslas darbu atlases multimediālajā vēdeklī vieta atradīsies ikvienam mākslas veidam un formai. Arī skaidra norāde – muzejam līdzās nacionālās mākslas dominantēm piemitīs noteikts internacionāls izvērsums ar akcentu uz reģionālajām, tuvāko kaimiņu sastrādātajām vērtībām. Tas nozīmē, ka blakus Latvijas mākslinieku darbiem muzejā būs pārstāvēti “laikmetīgie” no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas (nez kā būs ar baltkrieviem?). Šāda jauna kultūras mezgla internacionalizācija noteikti cels muzeja vērtību un nozīmi vismaz Eiropas Savienības līmenī, ja pat ne transkontinentālās dimensijās. Katrā ziņā “no dzirksteles iedegsies liesma” un iestartēsies jauns domino process un konsekvenču ķēde, kas Latvijai var nest tikai pieaugošas dividendes gan tiešā, gan simboliskā nozīmē. Un var būtiski “uzvārīt” laikmetīgās mākslas norises. Muzejs – kā procesu katalizators jeb raugs mākslas katlā. Izstādei bija dots daudznozīmīgs nosaukums “...lai gadījums kļūtu par notikumu...”. Tas ir atvasinājums no dižā franču domātāja Žana Pola Sartra frāzes “lai visparastākais notikums pārvērstos par piedzīvojumu, vajag – un ar to pietiek – sākt to atstāstīt”. Un, to pastiprinot, kā izstādes logotips bija izvēlēts izcilā lietuviešu fotogrāfa Antana Sutkus meistardarba “Žans Pols Sartrs Lietuvā. Nida” dziļi filozofiskais attēls. Cilvēks ar eksistenciālu domu nastu galvā soļo tuksneša klaida baltajā nebūtībā un pretvējā. Šāda koda visai pārdroša izvēle, šķiet, ir izstādes kuratores Solvitas Kreses lielā veiksme, kas daudzējādi noteica arī pašas izstādes veidola sekmīgo virzību. Sartrs – kā bāka! Tik nopietns un fundamentāls orientieris, protams, it kā uzlika visiem dalībniekiem paaugstinātus kvalitātes pienākumus. Noblesse oblige! Un tikai tā, paceļot latiņu visaugstākajā līmenī un mērķējot zvaigznēs, var cerēt gūt neikdienišķus un globālus panākumus. Iznirt no viduvējības purva. Neapgalvosim, ka līdz ar to šajā izstādē daudzi būtu pietuvojušies Sartra augstienēm. Varbūt tikai daži. Tomēr – kaut nedaudz soļus augstāk gan... Un varbūt tā ir bijusi tik vien kā pašas kuratores ideālistiska prāta konstrukcija. Taču arī jaudīgs dzinējspēks. Nez vai līdz Sartram, bet līdzi garam “ķīļūdenī”... Tur tad ne nu gluži pašapzināti, bet gan, Kresesprāt, izstādes rāmjos ievirzīti devās izredzētie mākslu censoņi. No Latvijas – Ēriks Apaļais, Jānis Avotiņš, Aigars Bikše, Juris Boiko, Evelīna Deičmane, Andris Eglītis, Gints Gabrāns, Barbara Gaile, Kristaps Ģelzis, Ieva Iltnere, Maija Kurševa, Leonards Laganovskis, Imants Lancmanis, Paulis Liepa, Katrīna Neiburga, Miervaldis Polis, Krišs Salmanis, Alnis Stakle, Aija Zariņa un tostarp arī fotoklasiķi Arnis Balčus, Māra Brašmane, Andrejs Grants, Inta Ruka, plus vēl Sartra iemūžinātājs lietuvietis Antans Sutkus. Un vēl daži (kopā septiņi) reģionālie ārzemnieki – Vīgants Paukšte (arī no Lietuvas), Jiri Arraks, Andress Toltss, Kaido Ole (visi no Igaunijas), Dmitrijs Gutovs, Oļegs Kuļiks, grupa “Zilie deguni” (visi no Krievijas). Visu šo tik dažādo māksliniecisko indivīdu un personību darbi ekspozīcijā tika strukturēti četrās tematiskās daļās: cilvēks, ainava, sociums, sajūtas. Krievi nāk! Izķibinot no visas ekspozīcijas “bulciņas” tikai dažas sev iekārotākas “rozīnes”, iesākumā varētu apstāties pie maskavieša Dmitrija Gutova “Tihvinas Dievmātes” no sērijas E’IK’ΩN. Tas gan fiziski, gan simboliski izrādījās izstādes centrālais objekts. Robusts metāla strēmeļu mudžeklis (modernās dzīves un civilizācijas “haosa” vai – gluži otrādi – pirmscivilizāciju stāvokļa metafora) pēkšņi tikai vienā skatpunktā pārtop Dievmātes ikoniskā attēlā. Simbols, kas apliecina nonākšanu augstākā garīguma un saprāta stāvoklī. Vēl solis uz vienu vai otru pusi, un šī optiskā ilūzija atkal zūd šķietami nesakarīgās kriceļu cilpās. Cik trausla un iluzora ir šī civilizētība! Nekas nav bijis, nekas nav noticis, viss tikai šķietamība. Jāatzīst, starp daudziem laikmetīgās mākslas rēbusiem reti gadās kaut kas tik vienkāršs, idejiski koncentrēts un mērķtiecīgs. Tik skaidrs un dziļš vēstījums. Un arī izaicinājums, īpaši sabiedrībās ar fanātiskas reliģiozitātes klātbūtni. Tur “svētuma aizskārumi” modina asinskāri, inkvizīciju un vēlmi “izdzīt sātanu”. Kā tas pērn gadījās sakarā ar Pussy Riot izlēcienu. Krievu avangarda tradīciju niknumu un dzīvniecisko spēku apliecina arī otrs pasaulē plaši izskandalējies huligānmeistars Oļegs Kuļiks. Savu slavu uzbūvējis ar cilvēksuņa kodīgajām izdarībām. Šeit, laikmetīgās mākslas izstādē, mākslinieks tikai viegli un spokaini iezvērojās krāsainu fotogrāfiju sērijā “Dabas muzejs jeb Jaunā paradīze” ar gaišu un romantisku humanoīda (paša Kuļika personā) klātbūtni dzīvnieku pasaules idillē. Teju kaut kāda darviniska norāde uz mūsu bestiālo izcelsmi, no kuras nākuši, kādi esam, un kur varbūt reiz atkal gaisīsim. Neba gluži lai iztaisnotu savu animalitāti un “suņa” reputāciju, bet arī lai apliecinātu sevi kā homo sapiens, Oļegs Kuļiks ļično sam Rīgā veica kopta intelektuāļa publiskas prezentācijas, kas pārauga politiski provokatīvās performancēs un sabiedēja ne vienu vien šķīstu latvju tautieti – dailes baudītāju. | |
 Ieva Iltnere. Nukleārais modelis. Audekls, eļļa, ogle. 190x200 cm. 2004 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība ABLV Bank | |
| Krievijas “laikmetīgo” nemitīgā spēja pavērst mākslas lemesi uz visdziļāko arumu un lielo velēnu apvēlumu rosina cieņu un pat skaudību. Īpaši nevairoties no iespējamās rusofila birkas, še tad vēl daži vārdi par trešo Krievijas pārstāvniecību izstādē grupas “Zilie deguni” personās. Vjačeslava Mizina un Aleksandra Šaburova skandāldarbs “Miliči skūpstās” nu nonācis ABLV Bank kolekcijas kodolā. Epatāžas un klaunādes meistari nevairās bradāt – un pat bezkaunīgi lēkāt – pa oficiālās un putiniski patriotiskās Krievijas varžacīm. Šajā gadījumā rādīti skarbās varas pārstāvji kuriozās it kā geju attiecībās – maigojamies un bučojamies levitaniskā bērzu birzītē, kas ir viens no lielās roģinas svētiem simboliem (nu mums jau arī bērziņi tiek sentimentāli tautiski traktēti). Nemaz nerunājot par necienīgu attieksmi pret “spēka struktūrām” un “orgāniem”, kas atklājas šādā kičīgā tēlojumā. Atcerēsimies, ka gejisms lielā Krievijas sabiedrības daļā modina sakāpināta niknuma un naida lēkmes. Valsts, partijas, tauta un baznīca ir vienoti vienotā frontē pret zilirožaino un varavīkšņaino kultūru, visādiem praidiem un “morālo deģenerāciju”. Un arī šāds te “zildeguņu” namjoks tiek uztverts dramatiski – ar fašistoīdām reakcijām un “žīdu netīrā pirksta” meklējumiem. Latvji, kas Imantu sauks Šādā sociālā pērkondimdēšanā baltieši un līdz ar viņiem arī latvju mākslinieki ir krietni klusāki. Rātnāki un arī estetizētāki. Vai likumpaklausība ir kā etniska īpatnība? Varbūt tas mūs tuvina rietumeiropiešiem? Domas, kas prasa lielāku izventilēšanu, pētījumus un diskusijas. Taču arī izstādē pārstāvētie divdesmit trīs mūstautieši parāda gana plašu izteiksmības paleti. No viņiem tikai dažus piemēra pēc lai še pieminam, ar vienu līniju ieskicējam. Tas nekādi nenozīmē, ka tie pārējie šādas uzmanības mazāk vērti... Rau, Imants Lancmanis – pilnīgs autsaiders un avangardisma meinstrīmu ignorētājs. Varētu šķist – pat šīs “šķiras ienaidnieks”. It kā cita laikmeta iemītnieks, kas mūsu laikmetīgajā vidē iekritis ar kaut kādas laika mašīnas palīdzību. Akadēmiskas kultūras gaisotnē te varbūt pat šķīstu ienaida zibeņi. Bet tagad tieši ar šādu savu uzticību klasiskajām mākslas tradīcijām viņš, šķiet, ir viens no vispamanāmākiem. Un notiek inversija – šķietami ortodoksālais pārtop avangardā. Viņa monumentāli vēsturiskie gleznieciskie vēstījumi par Pirmā pasaules kara norisēm ir ar pamatīgu zinātnisku dimensiju un informatīvu piesātinājumu apveltīti. Līdzīgi kā viduslaiku vai renesanses mākslā, še katrs kvadrātcentimetrs pildīts ar simbolu tēliem un šifriem, kas atklājas tikai līdzvērtīgam saprātam. Kā Leonardo darbi. Neviens tukši dekoratīvs elements. Patētika un misticisms. Kaisle un pārdzīvojumi. Reti kurš cilvēks šādu savu tradicionālās un klasiskās glezniecības prasmi (ko varētu itin mierīgi deponēt baroka pils sienās) prot tik mērķtiecīgi, lietderīgi un pat alķīmiski pārvērst mūsdienu mākslas zeltā un kultūras notikumā. Un vēl kāda itin reģionāla mūsu “laikmetīgo” kopīpatnība. Daudziem tas laikmetīgums tēmās ir visai relatīvs, pat nekādi nesaistīts ar mūsu kapitālistisko realitāti. Jo daudzi mākslinieki savos darbos tai vai citā formā apcer vai sniedz lielāko tiesu vēsturiskas liecības par un ap sovjetismiem un atklāj padomju laiku pieredzi. Tā izrādījusies tik magnētiska un fascinējoša, rūgta un komiska. Arņa Balčus “Amnēzijas” sērijā cilvēki apgrozās sen gaisušā PSRS vidē, ko tagad vērojam ar Marsa pētnieku interesi. Arī Māras Brašmanes darbos “vienkāršā tauta” sirsnīgi – kā Viļa Rīdzenieka vai Kartjē Bresona melnbaltajā klasikā – dzīvo Centrāltirgus rosībā vienkāršā padomju cilvēka gauži nepatētisko ikdienu. Padomiski piepadomiska ir arī Andreja Granta “vienkāršās tautas” dzīve, viņa fotogrāfiskajā caurskatījumā virzoties “Pa Latviju”. Arī mūsu fotomākslā vienmēr ārpus konkurences esošās “fellīnes” Intas Rukas “Mūsu lauku ļaudis” ir tādi pārlaicīgi – ne ta iz 20. gadsimta sākuma nākuši, ne ta kaut kur “krievu laikos” knapi savelk galus kopā, tomēr arī mūsdienās sastopami. Reāli, joprojām depresīvi un tagad esoši, internetus un poršes neredzējuši. Trūkuma un grumbu tik reljefās faktūras, kuras tā pievelk Rietumu labklājībās mītošos un liek tiem tīksmi noskurināties par likteņa žēlsirdību, kas laidusi viņiem garām šādus rūgtākus dzīves kausus. Totalitāras kultūras žagas raujas no Leonarda Laganovska paradoksālo priekšmetu vīzijām. Savas padomiskās atmiņas teju ar socreālistisku nopietnību modinājis arī smalkais vēstures apcerētājs Imants Lancmanis darbā “Kalētu klēts III” no cikla “Kalētu klēts”. Padomju dzīves “romantika” līdzās Sartra tēliem atklājas Antana Sutkus meistardarbos. Skaidrs – nosacīto laikmetīguma hronoloģiju sākam rēķināt līdz ar norisēm pēc Otrā pasaules kara. Īpaši daudzie fotodokumenti tapuši galvenokārt padomiskajos 60.–80. gados. Un kopumā šī ievirze laikmetīgās mākslas kolekcijā ir un vēl ilgi būs kā tāda specifiska dominante, kas mūs būtiski atšķir no visa, ko rodam citur pasaulē. Mūsu vēsturiskā pieredze ir ne tikai drāma un traģēdija vai proza un poēzija, tā ir arī unikāla vērtība un bagātība, kas pelnījusi daudzveidīgas atklāsmes mākslā. Šis “vēsturiski dokumentālais” flangs samērīgi līdzsvarots ar formas un metaforu “aristokrātu” sniegumu. Viena no tādām mūždien pārsteidzošām un nemitīgi mākslā evolucionējošām, bet tai pašā laikā viengabalainām personībām ir Ieva Iltnere. Nu viņa grimusi dīvainu zīmju, ēnu, miglas un krēslas, un čukstā izteiktu mājienu pasaulē. Viņas gleznas klāj hipnotiska noslēpuma patina, aiz kaut kādas infantilisma maskas slēpta pārsmalcināta estētika, kas aizvien tuvojas mistiskam un jutekliskam maksimumam, nulles stāvoklim, aiz kura slēpjas neredzamas alternatīvas realitātes, smalko matēriju pasaule, garo maģiski aromi... Te arī Aija Zariņa, kas savu izcilo intelektu un talantu pratusi ietērpt “bērna kleitiņā” un provocējusi ne vienu vien dailes mīļotāju izsaukties: “Mans bērns arī tā māk!” Arī Kristaps Ģelzis, kas reiz satrauca publiku ar virtuozo instalāciju paradoksiem, bet tagad ne mazāk uzbudina ar “riebīgiem” akvareļiem un to unikālu izvērsumu Gulivera dimensijās. Skandāla vibrācijas laužas ārā no Maijas Kurševas sietspiedes sadistisko kriceļu grafikām un “Bēdu ielejas” popārtiskās plastikas. Postmodernistisks marginālisms, bastardisms, uzspēlēta niecība, sētmales atklāsmes un nihilisms – arī jau pie mums iestaigāta mākslas taka, kas tomēr daudz ko vēstī par mūsdienu cilvēka esības drāmu kā asins analīzes AIDS testēšanas kabinetā. Jau esošais nākamā muzeja kolekcijas kodols savā vērienīgajā daudzveidībā patiesi rāda mūsu sabiedrības griezumu ar visām tās prieciņiem, cerībām, problēmām, patoloģijām... Ekspozīciju lieliski papildināja teatralizētas izrādes, performances, interaktīvi pasākumi. Piemēram, mākslas kritiku parodējošas audiogida lelles ekskursija ar skatītājiem pa izstāžu zāli. Vai mūziķa Riharda Zaļupes izpildītā “Akustiskā “Fata Morgana”” – bezskaņas spēle uz marimbas instrumenta. Arī apburošais radīšanas akts un mainības virpulis “Dinamiskās gleznas” epizodēs ar kodoskopa un ūdenskrāsas saspēli projekcijās uz sienas un aktieru pantomīmu. Izstāde vērtās kā aizraujošs ceļojums. Tas atkal rosina atcerēties Andreja Pumpura teiksmas vārdus: “Un Saules meitas nācīs / Un miglu projām trauks, / Un gaismas laika balsis Imantu ārā sauks.” Un būs mums Laikmetīgās mākslas muzejs. Un vēl kāds PS domu spiets, no izstādes jau laukā ejot: Ak kungs, kā laiks rit! Par ko reiz dedzībā plosījāmies, še nu viss tā rātni kārtots. Nu visam tāda kā klasikas patina, jau pierastas lietas, kas muzeju telpās stingst. Nevienu tās vairs īsti netracina. Pat tantītes visu tā mierīgi un bez dusmām vēro. Jā, vēl joprojām interesanti, pievilcīgi, amizanti, pat uzbudinoši. Kā Ēģiptes mūmiju vērojot? Agrāk domājām, ka avangards ir kā skabarga dibenā, kā asaka rīklē. Nemiers un dumpis. Vai to var ielikt muzeja konservkārbā? Vai kapličā? Un kāds tas būs rīt? Avangards, laikmetīgā māksla... Vai muzejiem būs tur vieta? Varbūt tik iela un pūlis, un svešinieku murds. | |
| Atgriezties | |
