VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mērķis mūžībā un lati muzejā Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis | |
| Glītajā albumā “Ls • 20. Nacionālās valūtas mākslas gadi” (Sastādītāja Ramona Umblija. Rīga: Latvijas Banka, 2013) izlasāmas dažādas atziņas, arī tādas: “Veidot monētas nozīmē radīt pagātnei” (Arvīds Priedīte); “Tā ir iespēja nokļūt arheoloģiskajos izrakumos pēc pāris tūkstošiem gadu” (Aigars Ozoliņš). Abi mākslinieki – Priedīte un Ozoliņš – monētu “radīšanu” (kalšanu) asociē ar tuvāk nepaskaidrotu pagātni, respektīvi, ar iespēju, ka viņu “dizainētais” grasis (lats) patversies kaut kur kādā naudas podā vai grīdas šķirbā, vai aiz pakša un tālā nākotnē, uziets jau kā depozīts, stāstīs tiem, kas to skatīs un taustīs, kaut ko par pagātni. Vieniem stāsts būs par vēsturi (par politisko, kultūras, tautsaimniecības vēsturi, kas zina), citiem tas, kā ierasts, būs stāsts par alkatību un naudu – protams, ja tad vēl pastāvēs nauda taustāmā banknošu un monētu formā, ja valdīs preču un naudas attiecības un globālo dienaskārtību diriģēs finanšu tirgi –, bet vienmēr kaut kur iesāņus kā pele čabināsies numismātika ar tās “kolekcionāru korpusa” dīvainību un vērtību līkločiem. | |
 | |
| Savukārt dienā, kad šo rakstu (13. novembrī), laikrakstos atgādināts, ka pēc valsts pārejas uz eiro, pēc 2014. gada 1. janvāra, Latvijas Bankā latus pret eiro bez maksas varēs mainīt mūžīgi. Šis apgalvojums, protams, arī kaut ko pasaka par vēsturi, proti, konkrētā vēsturiskā laikā (1993–2013) kādā konkrētā teritoriāli valstiskā veidojumā apgrozībā bijušu norēķināšanās līdzekli publiskā runa apvelta ar mūžības dimensiju. Latu aizstāšana ar eiro notiek pēc noteiktas kārtības, ir pieņemts speciāls Euro ieviešanas kārtības likums. Tā pirmās daļas astotā panta astotajā paragrāfā lasām: “Nomaiņas periods Latvijas Bankā ir bez termiņa un nomaināmās naudas apjoma ierobežojuma, sākot ar euro ieviešanas dienu. Naudas apmaiņu veic bez maksas.” Mūžība ne šajā, ne citos likuma pantos pieminēta nav. Piekritīsiet, ka “mūžīgi” un “bez termiņa” nav gluži viens un tas pats. Avīžnieki, pārstāstot attiecīgajā likumā balstītus ministriju darbinieku izteikumus, nebēdnīgi lieto mūžības jēdzienu, tas arī saprotams, jo mūžība prātam nav aptverama, bet avīzēs, zināms, prāta nav. Taču ne jau prāta trūkums vai tā klātesamība ir noteicošais. Kā redzējām, arī mākslinieki, tiesa gan, piesardzīgāk, attiecībā uz savu veikumu sliecas domāt vērienīgi, ieaužot to “pagātnes” un paaudžu secīgās nomaiņas audeklā, ko no stellēm nekad pilnībā nenoņem trīs likteņdieves – parkas Nona, Decima un Morta. Divdesmit gadi, kad Latvijā par maksāšanas līdzekli kalpoja LVL, tūlīt būs cauri un pagalam. Ne tikai lati un santīmi, arī visi to izveidotāji, ieviesēji, nodrošinātāji un lietotāji kā skaidiņas ķepurojas laika un notikumu virpulī, kas monotoni un pārliecinoši visu esošo velk un velk tuvāk “melnajam caurumam” – tārpejai projām no tagadnības. Viens zibsnis, un tu un viss, kas ar tevi, jau esat pagātne. Kaut kas pētāms, klasificējams, uzminams, bet ne vairs zināms. Tādā nozīmē, protams, lati un santīmi strauji kļūst mūžīgi, kā mūžīgi jau ir kļuvuši latu “tēva” Imanta Žodžika draugi Aigars, Juris, Hardijs... Bībeles Vecajā Derībā lasāmas rindas, ko kaut vai atstāstā zina gandrīz ikviens, bet ko ikdienā atcerēties un pārdomāt mums nemaz nepatīk: ““Ak niecību niecība!” saka mācītājs. “Ak niecību niecība! Viss ir niecība!” / Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules? / Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. / Saule uzlec, un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. / Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. / Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. / Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. / Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. / Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. / No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem.” (Māc. 1, 2–11) Gadiem secīgi nomainot citam citu, mēs visi jūtam mūžību lavāmies tuvāk: kad naktīs vairs lāgā nenāk miegs, kad atmiņa sāk pieklibot, kad pirmais, ko skatāmies rīta laikrakstā, ir nekrologu lapa. Atkarībā no tā, cik dziļi lepnībā stiegam, cik augstās domās esam par sev visriņķī savilkto mikropasauli un pašdarinātajiem elkiem, mēs uzceļam augstāku vai vēl augstāku žogu, kas norobežo mūs no nelāgās atziņas, ka “no agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem”. Atjaunotās Latvijas Republikas, nu jau jāsaka skaidri un gaiši – īslaicīgajai patstāvīgajai valūtai veltītajā, manis minētajā grāmatā sevi “vēlākiem laikiem, kuri nāks” stāda priekšā visi mākslinieki, kas darinājuši metus un modeļus latiem un santīmiem. Ne visiem viņiem par sevi manīt licis mūžības pieskāriens. Ilze Lībiete, kas darinājusi grafisko dizainu piemiņas monētai “Hercogam Jēkabam – 400”, atzīst, ka viņas spēcīgākais radošais impulss ir skumjas. Iespējams, ka tās ir individuālās esības skumjas neaptveramās mūžības priekšā, taču māksliniece to nesaka. Par mūžīgu viņa uzskata ģerboni un darina tādu, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas dzimtai (sk. nosauktās grāmatas 55. lpp). No visiem daudzajiem lieliskajiem māksliniekiem, kuri darbojušies, lai Latvijā uz brīdi būtu sava, kā visur atzīst, skaista nauda, te vārdā minu vien dažus un arī ne viņu māksliniecisko sasniegumu, bet citu iemeslu dēļ. Latvijas nauda šobrīd pošas uz muzeja vitrīnu. Tā ir aprakstīta, izanalizēta, par to ir spriests etnopsiholoģiski, patētiski, simboliski, politekonomiski, sociālpolitiski un vēl visādi. To ir mēģinājuši gan sajust par kaut ko brīnišķīgu un diženu, darinot mākslas darbus un par tiem saņemot uzslavas un godalgas daudzviet pasaulē, gan, gluži pretēji, par piesmejamu un devalvējamu. Tūlīt tam visam vairs nebūs nekādas nozīmes, jo, kā Pāvils raksta Timotejam: “(..) mēs šinī pasaulē nekā līdz neatnesām, bez šaubām, arī nekā aiznest nevaram. / Bet, ja mums ir uzturs un apģērbs, būsim apmierināti ar to!” (1. Tim. 6, 7–8) Ceļā uz mūžību laikam gan vissvarīgākais ir būt apmierinātam ar to, kas ir, bet kas nav kabatā iebāžams un zemē ierokams. Būt apmierinātam ar ceļa grūtībām, ticot, ka mērķis ir mūžībā, taču skaidri apzinoties, ka nespēsim aptvert nedz mūžību, nedz mērķi, kamēr vien elposim. | |
| Atgriezties | |
