VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Mākslas izrādes Austrumeiropā Helēna Demakova, mākslas zinātniece | |
| Kopš Timotija Snaidera starptautiski ievērojamās grāmatas “Asinszemes. Eiropa starp Hitleru un Staļinu” iznākšanas Austrumeiropas jēdziens, šķiet, vairs nav īpaši jāpamato. Taču kompleksu mocītie, tikai un vienīgi Rietumiem piederēt gribošie “jaunie profesionāļi” tādas grāmatas nelasa – viņi izliekas neredzam sagrauto, uz mūžiem zudušo Austrumeiropas ebreju štedtle kultūru un neatgriezeniskās etniskās, līdz ar to arī sociālās pārmaiņas, kas mūs sveic ik uz soļa ne tikai Ķengaragā un Purvciemā, bet arī, runājot vispārinātāk, Ansipa pārvaldītajā Igaunijā un Savisāra pārvaldītajā Tallinā, kuras katra iemieso dažādus ideoloģiskos vektorus. Austrumeiropas ideoloģijas šodien liek citādi nekā Rietumos izturēties pret politkorektuma un multikulturālisma jēdzieniem. Amerikāņu mākslas vēsturnieces Eimijas Brizgelas monogrāfijā “Izspēlējot Austrumus. Performanču māksla Krievijā, Latvijā un Polijā kopš 1980. gada” ir runa par trim Austrumeiropas valstīm – Latviju, Krieviju un Poliju – vienā šaurā mākslas jomā. Tomēr, lai pasvītrotu specifisko Austrumeiropas vēsturiskā konteksta analīzi, kas ir pārliecinošs šīs monogrāfijas saturiskais mugurkauls, vēlētos minēt un jau esmu minējusi citu Austrumeiropas valsti – Igauniju. Tā ir valsts, kas kontinenta šajā pusē savā ziņā ir vistuvāk Rietumu izpratnei par paātrinājumu un veiksmes stāstiem, taču arī tur vēstures spiedogs nebūs nokratāms vēl daudzus gadu desmitus. Igaunija ir lielisks piemērs, ko rādīt tiem “strausiem”, kuri nevēlas redzēt apkārt notiekošo, to aizstājot ar samākslotām, pseidointelektuālām konstrukcijām, kurās vēsturiskā atmiņa un pelēkā ikdiena tiek izlikta ārpus iekavām. Igaunijā tas nav iespējams (arī) vizuālās mākslas dēļ, kas savas zīmes atstāj lielos, koncentriskos apļos, aizvirmojot ne tikai līdz sabiedrības, bet arī mākslas vides dzīlēm. Var diskutēt, vai tā ir vizuālā māksla, taču vēl 21. gs. sākumā Tallinā notika ikonoklasma gadījums, kad statuja, ko tautā mēdza dēvēt par Bronzas Aļošu, pēc premjerministra Ansipa rīkojuma tika nakts melnumā pārvietota no Tallinas centra. Te varētu vilkt paralēles ar Uzvaras pieminekli Rīgā, ko pārvietot būtu daudz grūtāk, taču abas skulptūras / skulptūru ansambļi ir veltījumi padomju karaspēkam, kurš “atbrīvoja” Baltijas valstis. Sekoja Krievijas kiberkara mēģinājums attiecībā uz Igauniju, ielu nemieri un ilgs Ansipa valdīšanas laiks, jo igauņiem pieminekļa pārvietošana likās pareizs, pat varonīgs žests. Gandrīz vienlaikus radās doma Tallinas centrā radīt pieminekli Brīvībai, kas pēc ilgstoša konkursa pirms dažiem gadiem īstenojās. Igauņu mākslinieki to sauc par vissliktāko pieminekli pasaulē. Tas ir milzīgs zaļgani caurspīdīgs krusts pašā pilsētas sirdī pie Tallinas Mākslas halles. Aprakstoši to sauc ne vien par realitāti, bet arī par vietas un sabiedrības identitāti. To var ignorēt, ievērojot tikai un vienīgi “radošos kvartālus” vai pētot pasauli “uz galdiņa”, kā to ģeniāli, garīgi norobežojoties no padomju apkārtnes, savā mākslā paveica latviešu gleznotājs Bruno Vasiļevskis (1939–1990) vai tagad, 2013. gadā, konģeniāli īstenojis mākslinieks Krišs Salmanis kustīgo bilžu darbā “100 klusās dabas” mākslas festivālā Survival Kit. Taču, ja kaut ko ignorē, tas nenozīmē, ka šis kaut kas pazūd (tad jau “nacionāļiem” nebūtu ik pa laikam jāpiesauc vagoni, ar kuriem okupantu pēcteči jāizved Austrumu virzienā...). Eimijas Brizgelas grāmata ir par identitāti / identitātēm. Tā pēta mākslinieciskās prakses trīs Austrumeiropas valstīs, rūpīgi analizējot un ierakstot Miervalža Poļa, Ginta Gabrāna, Oļega Kuļika, Sergeja Bugajeva (Afrikas), Katažinas Koziras un Zbigņeva Liberas daiļrades šķautnes, kas saistītas ar peformatīvu darbību vietējos un plašākos sabiedriskos kontekstos. Autore jau monogrāfijas ievadā godprātīgi pasaka: My method is socio-historical, – proti, viņa pielieto sociāli vēsturisko metodi. Lai arī grāmatas sākumā ir izvērsta nodaļa par performanču mākslu un postmodernismu (pat ar smalku ekskursu pagātnē līdz Džonam Keidžam un performances teorētiķiem), nekāda postmoderna atsvešinātība, aptuvenība vai simulācija konteksta aprakstos nav vērojama. Te es runāju par pašas dzīves, vēstures un sabiedrības kontekstiem, kurus Eimija Brizgela apskata ar arhivāra godaprātu un mūsdienu pareizo skatījumu uz vēsturi. Runājot par Baltijas valstu okupāciju, par Polijas traģiskajām 18. gadsimta dalīšanām, ebreju minoritātes iznīcināšanu nacistu laikā, katoļu baznīcas lomu garīgajā cīņā pret komunismu, kā arī krievu savveida “identitātes krīzi” pēc Padomju Savienības sabrukuma, visi mākslas vēsturnieces stāsti ir skaidri, lineāri un mums (oficiālās Latvijas vēstures tagadējā interpretācijā trenētiem ļaudīm) pieņemami. Uz šī vēstures fona darbojas māksla. Tieši tā – darbojas, jo monogrāfija ir par lieliskiem mūsdienu performanču māksliniekiem, kas nevis nakts aizsegā pārvieto Bronzas Aļošu, bet dienasgaismā ir pārvietojušies kā Bronzas cilvēki vai Baltie cilvēki (Miervaldis Polis) vai lūguši pārvietoties “nezināmajai zvaigznei” Starix (Gints Gabrāns). Grāmata sastāv no četriem lieliem blokiem. Ievads ir veltīts Rietumos un Austrumeiropā aprobētajai pēdējo desmit gadu mākslas teorijai, kas attiecas uz tēmu. Tad seko triju valstu jaunāko laiku īss vēstures un mākslinieku performatīvās darbības iztirzājums. Te lieki meklēt vietējo mākslas kontekstu izklāstu, jo šāds nav bijis grāmatas mērķis. Kad autore runā par Oļegu Kuļiku, lieki meklēt stāstījumu par viņa Rīgas 1998. gada performanci, kas māksliniekam beidzās gandrīz letāli. Te lieki meklēt Miervalža Poļa glezniecības tematiski latvisko motīvu (ainavas, Latvijas kultūras dižgari, Līga Purmale kā tautumeita un citi) pieminēšanu, jo grāmatai ir stingrs zinātnisks fokuss. Rakstot par Latviju, Miervalža Poļa Bronzas cilvēks tiek iesaistīts vēlīnā padomju sociālpolitiskajā kontekstā līdz brīdim, kad viņi kopā ar mākslinieku Vilni Zāberu bronzas stāvu pārkrāso baltu, norādot, autoresprāt, uz citu sabiedrisko iekārtu. Ginta Gabrāna Starix izsmeļoši parādīts kā masu mediju piepildītās vides produkts, mākslas darbs kā laikā izvērsts kritisks komentārs par ikviena cilvēka slavas mirkļiem, kas var ilgt vairāk nekā 15 minūtes. Kuļiks un Afrika meklē sevi mākslā, saattiecinot sevi ar Rietumu–Austrumu dalījumu un valodas spēlēm, bet poļu mākslinieku darbu tēmas saistītas ar dzimtes identitātes meklējumiem katolicisma cauraustajā publiskajā telpā. Eimijas Brizgelas grāmata ir atgādinājums par mūsu neizdarītajiem darbiem – par to, ka mums pašiem reiz ir jāuzraksta, ka Miervaldis Polis nav Latvijas Mākslas akadēmijā apguvis sociālistiskā reālisma metodi, jo par tādiem pekstiņiem viņa mācību laikā sprieda vien mākslas zinātnieki un varbūt cienījamais profesors Kozins, cienījamais gleznotājs Korņeckis un vēl saujiņa iz mākslas vides. Grāmata nākotnē būs lielisks palīgs mākslas pedagogiem un mākslas vēsturniekiem visos pasaules kontinentos, jo tā ir faktos balstīta, nesteidzīga un tās vispārinājumi ir pietiekami argumentēti. Īsā recenzijā rakstīt par to, kā grāmatā nav, nav godīgi. Es varētu teikt, ka reiz man Sergejs Bugajevs izstāstīja, ka viņu par Afriku iesauca tikai tādēļ, ka viņa darbnīcā pie sienas karājās viņa iemīļotās Āfrikas karte. Taču tās ir detaļas, ko katrs pētnieks izvieto pēc savas pieredzes. Eimijas Brizgelas pieredze viņas aprakstītajās trijās valstīs ir nopietna zinātnieka cienīga un kā tāda atspoguļojas, iespējams, pirmajā Rietumu monogrāfijā, daļēji veltītā arī mūsdienu latviešu mākslai. Grāmatā ir pietiekami daudz attēlu, tajā ir 302 lappuses, un to ir ērti lasīt gultā. | |
| Atgriezties | |
