VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Raitis Hrolovičs Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
| Domājot par pāris pēdējos gados izstāžu dzīvē ienākušajiem jaunākās paaudzes māksliniekiem, Raitis Hrolovičs (dz. 1988) šķiet viens no oriģinālākajiem un neapšaubāmi daudzsološākajiem tās pārstāvjiem, lai arī viņa līdzšinējam radošajam vērienam īsti nepiestāv apzīmējums “jauns”. Raitis Hrolovičs studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, un līdz šim viņam ir bijušas divas personālizstādes: izstāde “*” galerijā “L” un Jelgavas Kultūras namā (2011) un no polish Laikmetīgās mākslas centra “Ofisa galerijā” (2013). Abas personālizstādes tika veidotas kā objektu instalācijas, savukārt Raita Hroloviča glezniecība lielākoties bijusi pārstāvēta dažādās vietējā un Baltijas reģiona mēroga jauno mākslinieku grupu izstādēs, tostarp Young Painter Prize konkursizstādē Viļņā (2012). | |
 Raitis Hrolovičs. 2013 Foto no Raita Hroloviča personiskā arhīva | |
| Viens no Raita Hroloviča jaunrades pievilcības faktoriem ir nobriedis un inovatīvs skatījums uz glezniecības kā medija iespējām laikmetā, kad joprojām aktuāls ir amerikāņu mākslas zinātnieces Rozalindas Krausas pasludinātais post-medium stāvoklis, kurā tiek noliegta tradicionālo māksliniecisko mediju pašvērtība1. Uz to norāda pirmkārt mākslinieka pievēršanās glezniecības materiālu klāsta paplašināšanai, darbu radīšanā izmantojot netradicionālus materiālus un tehnikas, piemēram, gleznojot ar tādiem rūpnieciskajiem materiāliem kā ruberoīds vai bitumens un iesaistot dabas spēkus – izplūdinot tušas gleznojumu lietū utt. Taču eksperimentēšana ar tehniskajām novitātēm nav vērsta tikai uz neparastu formālu efektu jaunradīšanu, tas drīzāk ir veids, kā pietuvoties dabiskam, pilnībā atvērtam un nesamākslotam radīšanas stāvoklim, darba procesu un tā sniegto baudu padarot par vienu no centrālajiem mākslas darba jēgas veidotājiem. Dažādās materiālu un tehniku saspēles piešķir Raita Hroloviča gleznām izteiktu jutekliskumu, kā arī materiālo pasauli padara vienlīdzīgu gleznotajai. Citiem vārdiem – mākslinieks meklē un intuitīvi atrod tēlainus mākslas un dzīves saskares punktus. Šāda fiziskajai realitātei pietuvināta un taktili piesātināta mākslinieciskā valoda atspoguļo teju netverami metafiziskas noskaņas, kas patīkami kontrastē ar gleznu ārējās uzbūves uzsvērto vienkāršību, pat raupjumu. Neraugoties uz darbu iedarbīgo, vitālo vizuālo izteiksmību, Raitis Hrolovičs uzsver, ka viņa māksla ir izteikti personiska un tās pamatā ir introspektīvs simbolisms, kas izpratni par to padara nepieejamu lielākajai daļai skatītāju. Skaidrs, ka sākotnējie mākslinieciskie impulsi un to realizācijas rezultāti mēdz visnotaļ atšķirties, tādējādi gleznu sniegtais estētiskais baudījums nav atkarīgs no tā dēvēto mākslinieka kodu jeb iecerēto vēstījumu pārzināšanas. Lai arī Raita Hroloviča darbi sākotnējā stadijā ir estētiskas refleksijas par privāto pieredzi, kas ar neapbruņotu aci nav nolasāma, būtiski ir tie radošie mehānismi, ar kuru palīdzību personiskais (kā izejmateriāls) tiek pārvērsts mākslinieciskā fenomenā. Viens no šādiem izteicējiem ir abstrahēti dabas tēli (piemēram, koku gadskārtu gredzeni nesenākajās gleznās), kas raisa asociācijas ar vācu pēckara neoromantisma tradīcijām un to ietekmēto pievēršanos dabai kā cilvēka apziņai tuvākajai realitātes formai (piemēram, Jozefa Boisa radikālākās ekoakcijas vai Anzelma Kīfera simbolisko ainavu ikonogrāfija utt.). Dabas motīvu abstrahēšana tiek īstenota kā nospiedumu veidošana, šo stratēģiju variējot dažādās formās un dimensijās atbilstoši arī iepriekš minētajai fiziskās realitātes ietveršanai kompozīcijās. Nospiedumu koncepcijas pamatā ir novērojums, ka ikkatra fiziska objekta vizuālais tēls ietver savu atspulgu, kas būtībā ir tā negatīvs. Daudzi no Raita Hroloviča darbiem savā ziņā ir mēģinājumi notvert lietu apgriezto veidolu, kas eksistē tikpat lielā mērā kā t. s. pozitīvais jeb primāri redzamais. Ticot, ka gan estētiski, gan ētiski ideālais eksistē pozitīvā un negatīvā saplūšanas zonā, mēģinājumi to attēlot kļūst par nozīmīgu konceptuālo dzinuli. | |
 | |
| Jāuzsver Raita Hroloviča spējas pārkāpt glezniecības ierastās robežas, nezaudējot pašu gleznieciskumu, piemēram, kompozīcijās iekļaujot tādus elementus kā skaitļi un uzraksti, radot darbus no savienotām papīra sloksnēm vai plenēra darbu izstādē “Vieta un pārvietojums” (Kaņepes Kultūras centrs, 2013) poētiski vizualizējot gleznu, kas tiešā nozīmē izaug no paletes jeb krāsu kastes (“AN-515”). Arī pievēršoties instalācijai, viņam raksturīga oriģināla tēlu valoda, tieša un poētiska vienlaikus. Varētu teikt, ka veiksmes pamatā ir precīzas proporcijas starp metaforisku un konceptuāli lakonisku izteiksmi, un šo proporciju meklējumus gribas poētiski dēvēt par intuitīvo alķīmiju. | |
 Raitis Hrolovičs. ”*”. Instalācija. Fragments. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Telpisku objektu izveidē un eksponēšanā atklājas smalks vērojums un no tā izrietošs talants saskatīt māksliniecisku potenciālu gan dabas, gan rūpnieciskās un jebkādas citas vides objektos (pārsteidzošā redzējuma ziņā ik pa brīdim uzplaiksnī asociācijas ar Andra Brežes 90. gadu instalācijām). Izstādē “*” Raitis Hrolovičs pievērsās mākslīgās un dabiskās vides simbiozes apcerei, radot savdabīgu ainavas žanra interpretāciju telpisku objektu formā. Izmantojot gan ready-made, gan paša radītus priekšmetus, ainava tika interpretēta kā niansēta urbanizētas vides elementu un fragmentu saspēle. Šāda pieeja vienlaikus ir arī ironisks komentārs par mūsdienu indivīda un apkārtnes attiecībām, kurās panorāmiski plašs pasaules tvērums aizstāts ar savrupu, no konteksta atrautu zīmju valodu. Instalācijā eksponētie objekti bija uztverami kā urbanizētā dzīvesveida nospiedumi, tajos bija atstātas acīmredzamas cilvēku darbības pēdas, taču cilvēku pašu aizstāja nedaudz skumjie priekšmetu stāsti. Integrējot apkārtējās vides ikdienišķos artefaktus mākslinieciskās situācijās, kaut kādā ziņā atkārtojas tie paši principi, kas Raita Hroloviča gleznās, – tiek aktivizēti skatītāja apziņas principi, kuros uz emocionālo un juteklisko pieredzi balstīta lietu un parādību uztvere dominē pār racionālo. Attēlojuma vietā tiek piedāvāts nepastarpinātas klātbūtnes efekts, par mākslas galveno aspektu padarot īstumu. Raita Hroloviča mākslā valda maskulīna dinamika un atraisītība, kas ir brīva no jebkāda manierīguma un tēlojuma konvencijām. Šis ir tikai mākslinieka radošās darbības sākums, un iesaku jau laikus sekot līdzi tās izpausmēm, gaidot vēl iespaidīgākus robežu un noteikumu pārkāpumus, kas dažkārt ieraugāmi, vien mēģinot verbalizēt sajūtas, kuras rodas, saskaroties ar Raita Hroloviča darbiem. (1) Sk. Krauss, Rosalind. A Voyage on the North Sea: Art in the Age of the Post-medium Condition. London: Thames & Hudson, 1999. | |
| Atgriezties | |
