studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 2013 Nr.6 (93) Nr.5 (92) Nr.4 (91) Nr.3 (90) Nr.2 (89) Nr.1 (88) 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Ieva Kraukle. Brīva vieta jūsu atmiņām Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente Ieva Kraule. “11 no 10” 19.07.–04.08.2013. ”kim?” laikmetīgās mākslas centrs

Ieva Kraule (dz. 1987) studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā un līdz šim ir piedalījusies vairākās jauno mākslinieku grupu izstādēs, kā arī sarīkojusi divas personālizstādes. Radošajā darbībā viņa pievēršas dažādiem medijiem, saglabājot interesi par attēlu un tā daudzajiem izmantošanas veidiem ierasto vizuālās mākslas naratīvu radīšanā un dekonstruēšanā.

Ieva Kraule. 2013 Foto no Ievas Kraules personiskā arhīva

Jūlija beigās “kim?” laikmetīgās mākslas centrā bija skatāma mākslinieces jaunākā personālizstāde “11 no 10”, kas piedāvāja Rīgas mākslas dzīvei gana neierastu izstādes formātu – uz balta plaukta novietotu fotogrāfiju grāmatu. Sākotnējais radikālā minimālisma iespaids izrādījās maldinošs, jo apskatāmā un fiziski aptaustāmā izstāde bija aisberga redzamā daļa, galvenajam saturam paliekot ārpus ekspozīcijas telpas. Konceptuālo kodolu veidojošie mākslas darbi netika eksponēti – ekspozīcijā bija iekļauta tikai to dokumentācija. Tādējādi izstāde tika konfrontēta ar ierasto mākslas pasniegšanas un uztveres veidu, kad darba dokumentējums ir sekundārs attiecībā pret pašu mākslas objektu. “11 no 10” šis princips bija apvērsts otrādi, jo “patiesais” objekts (pieņemot, ka izstāžu zālē apskatāmais un šķirstāmais ir “tikai” mākslas liecība) bija grūti nosakāms un vienlaikus eksistēja dažādos stāvokļos: kā fotogrāfijas, kā mākslinieces izgatavoti priekšmeti, vides objekti utt. Tā visa kopsaucējs – atmiņas vai to impulsi, ko simbolizēja nofotografētie objekti un kas bija iešifrēti izstādi pavadošajā tekstā. Darbu izteikti personiskā ikonogrāfija netika paskaidrota, komentārus aizstājot ar visnotaļ izplatītu laikmetīgās mākslas stratēģiju: ļaut, šajā gadījumā, iespējams, pat likt skatītājam iztēloties un izvēlēties vēstījumu skaidrojošus scenārijus. Paredzot iespēju izstādes apmeklētājam pašam interpretēt redzamo, nesakot priekšā, nozīmē atteikties no mākslinieka kā radītāja privilēģijām. Vislielākā problēma, ko rada šāda pieeja, ir saistīta tieši ar skatītājiem, jo pilnvērtīgai mākslas darba realizācijai nepieciešams ieinteresēts, ar bagātu iztēli apveltīts skatītājs. Savukārt darbu vērtējums ir pakļauts skatītāja iztēles spējām, nevis mākslinieka radītajam, un mākslinieks kaut kādā ziņā top brīvs no atbildības. Vēl viens solis ārpus ierastības bija ekspozīciju pavadošā teksta brošūras, kurās informatīvus skaidrojumus aizstāja Kaspara Groševa eseja “Vienpadsmit no desmit”, kas veidoja dialogu ar vizuālo daļu. Tekstā saskares punkti ar eksponēto bija tikpat slepeni kā viss pārējais – tie bija paslēpti starp personiskām un vēsturiskām atkāpēm par Nadāru, Edisonu, impresionistiem utt. Ievas Kraules radītais izstādē “11 no 10” ietvēra pašizgatavotus, ikdienišķus priekšmetus, kas nebija fiziski eksponēti “kim?” telpās, taču fotografēšanas vajadzībām tika izvietoti mākslinieces izraudzītās vietās, priekšroku dodot vispārīgiem un savā bezlaicīgumā nekonkrētiem telpu veidoliem, ar kuriem ikviens no mums varētu būt saskāries. Kā jau minēts, lielākā daļa no fotogrāfijās fiksētajiem priekšmetiem bija saistīti ar atmiņu uzplaiksnījumu, un, atstājot tos publiskā telpā arī pēc fotografēšanas, notika simboliska mākslinieces dalīšanās atmiņās. Tādējādi ekspozīcijas minimālisms ne tikai kontrastēja ar tās “patieso” saturu, bet arī ietvēra paradoksu, jo pretēji pirmajam iespaidam izstādes objekta robežas bija velkamas krietni ārpus grāmatas vai izstāžu zāles. Atgriežoties pie mēģinājuma definēt to, kas tika eksponēts “11 no 10”, jāsecina, ka tas bija nevis fiziski tverams objekts, bet interaktīvs process, kura tuvākais apzīmējums varētu būt – spēlēšanās. Spēlētāji šoreiz bija ne tikai māksliniece un skatītāji, bet arī atmiņas iemiesojošie priekšmeti, vietas, kurās tie atstāti, pats atmiņu nojēgums utt. Paralēli grāmatas ekspozīcijai “kim?” telpās izstāde risinājās anonīmās, tikai Ievai Kraulei zināmās vietās, kurās fotografētās lietas “nemanītas var pieslieties aizmirstības ansambļiem”. Tādējādi tika sajaukti un apspēlēti dažādi skatpunkti, no kuriem ierasts uzlūkot mākslas darbu kā pagātnes liecību. Respektīvi, grāmatā redzamajās fotogrāfijās dominēja nevis notikumi, bet tikai tos simbolizējoši priekšmeti – kurpju šņores, svece ar tetovējumu u. tml. Attēlos robežas starp patieso un fiktīvo bija izplūdušas, vienlaikus apšaubot patiesības iespējamību mākslā vispār.

Ieva Kraule. Sengaidītas brīvdienas pie fiktīvu atmiņu bezdibeņa. Guaša, papīrs, sausa lapa. 24x18 cm. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei

Līdzīga attieksme pret patiesīgumu kā tēlojošajā mākslā nozīmīgu aspektu bija vērojama arī Ievas Kraules pirmajā personālizstādē “Sengaidītas brīvdienas pie fiktīvu atmiņu bezdibeņa” galerijā “Bastejs” (12.10.–10.11.2012.). Toreiz tika eksponētas no gleznām un atrastiem fotoattēliem darinātas kolāžas ar tipiskām t. s. bezrūpīgās dzīves ainām, kādas pazīstam no dažādiem dzīvesstila žurnāliem. Darbi bija veidoti līdzīgi kā “11 no 10”: fotogrāfijas bija rekontekstualizētas – ievietotas citā vidē, kas bija gleznota, nevis fiziska telpa. Izmantojot fikcijas apzīmējumu, jāpieņem, ka eksistē arī tā pretpols, proti, patiesais. Ievas Kraules pirmās personālizstādes darbos “patiesais” no “izdomātā” bija vieglāk nošķirams nekā šoreiz – pirmkārt tādēļ, ka kontrasts starp abiem bija vizuāli vairāk uzsvērts. Izmantotie fotoattēli eksistēja kā savveida ready-made, kas iejaucās mākslinieces uz monohromu estētiku un apzināti pavirši traktētām formām balstītajā gleznieciskajā rokrakstā. Tematiski izstādē bija apvienotas nedaudz ezoteriskas noskaņas ar popkultūrai raksturīgu tēlu izvēli, ekspozīciju papildinot ar dažādiem gaismas un skaņas efektiem. Izstādes vizuālie kodi ironizēja par mūsdienu dzīvesveida aspektiem, kas saistīti ar miera un atpūtas meklējumiem, nereti pārtopot teju reliģiskā apsēstībā. Katru no darbiem papildināja īss stāstiņš, spriežot pēc nosaukuma, fiktīvu atmiņu formā (autors – Kaspars Groševs). Atmiņu motīvs apvieno abu Ievas Kraules personālizstāžu konceptuālos meklējumus, taču tās neparādās kā konkrēti, autobiogrāfiski stāsti. Māksliniece pēta, kā atmiņas tiek izmantotas laikmetīgajā kultūrā kopumā. Privātā pieredze caurstrāvo pēdējo gadu mākslu, gan reflektējot par globāliem procesiem, gan patveroties personiskās pagātnes pašanalīzē. Vispārējā aizraušanās ar atmiņu tematiku, iespējams, skaidrojama kā informācijas laikmeta blakne – ikdienā saskaroties ar neaptveramu daudzumu no ārpuses sniegtas informācijas, rodas neapzināta vēlme pretoties šim plūdumam, atgriežoties pie kontemplācijas un subjektīvas uztveres. Arī Ievas Kraules darbu uzstādījums pretojas didaktiskiem vēstījumiem, to vietā piedāvājot brīvu vietu jūsu, t. i., skatītāju, atmiņām. No pasīva vērotāja skatītājs kļūst par izstādes sastāvdaļu, kārtējo reizi atdzimstot apliecinājumam, ka viss ir mūsu galvās – māksla it sevišķi.

Atgriezties