VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Citi pieslēgumi eksorcisma seansā Jānis Borgs, mākslas kritiķis Gluži privātas refleksijas “Pēdējā izstādē” | |
| Pils laukumā pie Rakstniecības un mūzikas muzeja ieejas vilinošs nosaukums kārts – “Pēdējā izstāde”. Fatālais vēstījums raisa pastardienas priekšnojautu trīsas. Taču atbilde pēdējamības jautājumā izrādās gana triviāla – nekāds gals nenotikšot, pēdējais nozīmējot tik vien kā jaunākais, kā nule pienākušais tramvajs pirms gaidāmā nākamā. Tiesa gan, tā esot sagadījies, ka akurāt pēc šīs izstādes muzejs taisīšoties ciet dēļ laicīgi ieplānotas nama rekonstrukcijas. Tātad vismaz kāds gals tomēr notiks, aiz kura, cerams, sekos jauns sākums, kad varbūt un loģiski varēs pieteikt “Pirmo izstādi”. Mani kā neliteratūras pētnieku šī “Pēdējā izstāde” vilināja gal- venokārt ar solīto muzejā uzkrāto vizuālās mākslas retumu skati. Un vēl arī to manifestēšanas burvīgais koncepts – rādīt savāktās “antīkās” mākslas pērles it kā metafiziskā sasaistē ar mūsdienu avangardisko censoņu sniegumu, turklāt dāsnā vēsturisku dokumentu un uzziņu “uzlējumā”. Un, jāatzīst, uzplaukušās iepriekšiedomas guva pietiekamu “satisfakciju”. Nekādi A klases šedevri, bet toties ievērojamu pagājības meistaru – latvju rakstnieku un mākslinieku dažu grafisku un glezniecisku darbu un darbiņu izlase, kas lielākoties saistīta ar kādām privātām apritēm. Varēja just – daudz kas nācis arī no mirušu literātu apartamentiem. Tomēr gandrīz katrā vēl jūtams sirds siltums un pieklusis dzīvības pulss, kādu kaislību un dramatisku laikmetu starojums. Estētiskās vērtības būtiski cēla un stiprināja akcentētais vēsturiskais konteksts. Esmu visai alerģisks pret gleznu parakstiem un literāriem komentāriem, taču šeit tie tandēmā ar mākslas darbiem raisīja izstādēs retu jūtu vibrācijas. Nu biju spiests savus vecos pieņēmumus nedaudz pielabot – arī tā, kā ekspozīcija tiek piedāvāta šeit, var būt izcili. Un, vēl jo vairāk, tieši šī komentējošā un fotodokumentālā deva bija tas gardākais kumoss, kura izgaršošanai veltīju lielāko apmeklējuma laika daļu. Tas ar savu iespaidu sabiezējumu veidoja krietnu pārsvaru pār pamatekspozīcijas māksliniecisko “masu”. Izstādi klāja kaut kāds īpašs eksorcisma seansa mistiskais noskaņojums. Kaut kas no garu atdzīvināšanas, iemiesošanās jaunos mākslas darbos, vīraka kūpināšanas, atmiņu biezo dūņu uzvandīšanas, sērīgu kapsētas pārdomu skalošanas un dzīves jēgas apceres... Tā arī man līdzās visādu nezināšanas robu aizpildīšanai pēkšņi atvērās privātas pieredzes sen aizsērējušie avoti. Negaidīti konstatēju, ka ar lielu daļu no izstādē aplūkotajām personālijām esmu bijis tiešāk vai netiešāk saistīts vai arī tur reiz veidojušies kādi citi personīgi “pieslēgumi”. Protams, palielas vecumu atšķirības dēļ visi šie mani pieredzējumi kvalitatīvā nozīmē, šķiet, ir krietni “infantili”, tomēr arī šādā rakursā tur varbūt rodama kāda kultūrvēsturiska dzirksts. Mirdza Ķempe Eksorcisma nozīmē kā izstādes centrālā personība atklājās krietni eksaltētā dāma Mirdza Naikovska, ko plašāk pazīstam kā LPSR Tautas dzejnieci Mirdzu Ķempi. Padomju skolā latviešu literatūras stundās allaž tika izcelta viņas itin dedzīgi kultivētā “tautu draudzības, padomju patriotisma un miera tēma”. Savukārt es tolaik, 60. gados, sāku gremdēties Kafkas, Sartra, Kamī, Dostojevska un Nīčes pasaulē. Un dzejā mani tuvinieki drīzāk bija kādi dadaisti vai futūristi vai arī Omars Haijāms, kuru mēdzu izgaršot, atlaidies dīvānā ar rislinga glāzi rokās, uz ko tā mudināja senais austrumnieks. Tās visas nu galīgi nebija ar padomju oficiozo kultūru saskanīgas vērtības. Mirdzas Ķempes, kā man šķita, sarkano būtību uztvēru viņas sacerējumā “Es dzīvoju Ļeņina ielā”. Es arī tur dzīvoju, precīzāk – mācījos Ļeņina (tagad Brīvības) ielā. Tur atradās “lietišķo” skola, un manas trešā stāva klases lielie logi bija pavērsti tieši iepretim mājai, kur dzīvoja slavenā dzejniece. Reizēm lūkojos turp tādās kā lūriķa cerībās ieraudzīt kaut ko īpašu. Tas nesanāca. Taču izjutu, ka esam divās ielas pusēs ne tikai fiziski, bet arī idejiski, ja ar to saprot tālaika oficiālo patētiku, kas dāsni pildīja arī Mirdzas Ķempes dzeju, vismaz to daļu, kuru daudzināja skolu programmas. | |
 Mirdza Ķempe un Eriks Ādamsons. 1937 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Rakstniecības un mūzikas muzejam | |
| Mani vecāki bija ar dzejnieci labi paziņas. Tēvs pēc kara kopā ar Mirdzu Ķempi līdzdarbojās laikrakstā “Latviešu Strēlnieks”. Reizēm viņš manī tomēr sēja šaubas, cildinot Ķempi, kurai esot vēl cita – patiesāka vērtība, kas izpaužoties tā dēvētajā intīmajā dzejā. Un līdzās nereti piesauca dzejnieces pirmo vīru, pirmskara Latvijas gara aristokrātu Eriku Ādamsonu. Skolas gados sāku krāt “Zelta ābeles” izdevumus un caur antikvariātu “bagarēšanu” tiku arī pie Erika Ādamsona sacerējumiem. Tie rosināja pašam pārvērtēt obskuranti rezervēto attieksmi pret Tautas dzejnieci, lai gan viņas mīlas poēzija, lai cik tā būtu lieliska, man tolaik likās gauži sievišķīga un sveša. Laikam jau lomu nospēlēja būtisks dzīves un mīlas jūtu pieredzes zaļums. Laiku lokos klīstot un gūstot lielāku dzīves briedumu, aizvien vairāk atklāju šīs lielās personības paradoksālo divdabību un daudzveidību. Un arī savu dažkārt nožēlojamo atkarību no sabiedrībā ierastiem to vērtējuma stereotipiem. Nespried par vīru no cepures; netiesā, un pats netiksi tiesāts – tie ir teicieni, ko der atcerēties, kad pagājības norises un cilvēkus mēģinām mērīt ar mūsdienu mērauklām. Vēlākos gados ieraudzīju slaveno fotogrāfiju, kur smalki tērptā dāma – dzejniece Mirdza Ķempe – kopā ar savu supereleganto vīru intelektuāli un džentlmeni Eriku Ādamsonu slaidi soļo pa kādu no Rīgas centra bulvāriem. Abi kā no jaunākā Parīzes modes žurnāla vāka izkāpuši. Šis attēls man ieguva ikonisku un arhetipisku nozīmi un iemiesoja kaut kādu pirmskara Latvijas eiropeiski koptās, izglītotās un plaukstošās, bet dramatiski zudušās inteliģences un sabiedrības vispārinātu tēlu. Un tas vēl vairāk pastiprināja sekojošo pretrunu mudžekli – kā varēja gadīties, ka tik daudzi no šīs smalkās un izglītotās publikas itin kā labprātīgi pakļāvās svešu varu ietekmēm, ideoloģiskām ilūzijām, brutalitātei?... Daudzviet skaidrojums ir – bailes. Bet no kurienes tomēr nāca entuziasms, dedzīga iesaistīšanās? Kas attiecas uz sarkano pusi – tur daļēju atbildi varbūt sniedz arī latvju vidē mītošais kreisums, kam saknes pagājībā gūtajā apspiestības pieredzē, 1905. gadā... Rietumu inteliģences vidē līdz pat mūsu dienām kreisums daudziem allaž bijis ne tikai motivētas pārliecības, bet arī labā toņa jautājums. Daudzi cilvēki šādi, ceļot sava sociālā taisnīguma un ideālisma karogu, krita arī slēptos svešinieku varas un ideoloģijas slazdos, iemaldījās Ešera tipa labirintos, no kuriem izeju rada tikai retais. Jo nonāca pie konsekvencēm – ja reiz esi pateicis A, tad nu turpini B, C, D, E...Z. Mirdzas Ķempes kreisumu vēl papildināja brīžiem visai demonstratīva rusofilija. Dzejniece daudzināja Pirmā pasaules kara laikā uzdīgušo saukli – “Brīva Latvija brīvā Krievijā!”. Un ne reizi piebalsoja LPSR himnas vārdus idejai: “(..) vien biedros ar diženās Krievzemes tautu (..)” Skaidrs gan – cita varianta publiskai paušanai tolaik jau arī neeksistēja. Viņas aizdošanās uz Krieviju kara laikā vēl bija loģiski saprotama, taču kā neierasta ekstravagance, piemēram, izpaudās dzejnieces visai sirreālā iemīlēšanās krievu artilērijas ģenerāļa grāfa Alekseja Petroviča Jermolova (1777–1861) skarbajā tēlā. Kaimiņzemes vēsturnieki dažkārt pieraksta viņam “progresīvas” iezīmes, kā tuvību dekabristiem un oponēšanu caram, taču viņš ir un paliek viens no Krievijas imperiālisma interešu brutālākajiem realizētājiem. Nākamais ģenerālis savu kauju karjeru sāka ar dalību poļu dumpja apspiešanā un Varšavas civiliedzīvotāju mežonīgā slaktiņā 1794. gadā tik daudzinātā Aleksandra Suvorova vadībā. Bet finālā triumfēja kā cietsirdīgs Kaukāza prokonsuls, pakļāvējs un vietējo iedzīvotāju slepkavotājs. Vien ko ir vērts viņa izteiciens: “Čečeni ir tauta, kas audzināšanai nepadodas. Tikai iznīcināšanai!” Un tieši šo “mīlulīti” mūsu romantiskā dzejniece negaidīti ievēroja 40. gadu nogalē, apmeklējot Ziemas pili Ļeņingradā. Tur Ermitāžas 1812. gada Tēvijas kara varoņu galerijā no Džordža Dova (George Dawe) gleznotā portreta pāri plecam ar zeltītu epoleti visai nikni lūkojās vēršveidīga, patētiskas ševeļuras ietverta seja. Tur varbūt pat amora raidīta bulta nošņāca gaisā, un lielais vīrieša ideāls nu bija rasts. Dzejniece sava “izredzētā” piemiņas saglabāšanai turpmāk veltīja milzu enerģiju un pūliņus. Še daudz kas atgādina mūsdienu tīneidžeru pārņemtību ar kādu popkultūras elku. Par Jermolova biogrāfiju tika uzzināts viss iespējamais, tas kļuva par Mirdzas Ķempes privātās dzīves pastāvīgu līdzgaitnieku, spirituālu dzīvesbiedru. Māksliniece piekopa pat okultisma rituālus un reiz šķīvīša dancināšanas seansā kontaktējās ar ģenerāļa garu, kas pavēstīja vēlmi, lai tiktu sakopts viņa kaps. Izmantojot savu sabiedrisko ietekmi, dzejniece “šturmēja” slavenā kara kunga dzimtas pilsētu Orlu un panāca no izbrīnītajiem krievu ierēdņiem un partkomu biedriem Napoleona kara varoņa piemiņas zīmju un kapavietas cieņpilnu sakopšanu. Vēlāk tas beidzās ar ģenerāļa skeleta pazušanu. Aizdomu ēna par iespējamu kāda relikviju vācēja ieinteresētību šī fakta kontekstā krita pat uz mūsu dzejnieci. Tam bija zināms pamats, jo viņas pārņemtība sāka līdzināties mānijai. Tā vai citādi, bet Mirdza Ķempe pasūtīja minētā ģenerāļa portreta kopiju (to pašu, kas tika demonstrēta “Pēdējā izstādē”) Latvijas modernisma klasiķei, tāda paša klasiķa Romana Sutas atraitnei gleznotājai Aleksandrai Beļcovai. Viņa šo uzdevumu godam veica, rūpīgi tiekot galā ar sev pretrunīgajiem akadēmiskās mākslas nosacījumiem. Un Jermolova portrets ieņēma dzejnieces mājoklī goda vietu pareizticīgo altāra veidolā. Ar lampādēm aprīkotā “ikona” nu tapa par ikdienas pielūgsmes objektu un monologsarunu uzklausītāju. Taču līdz ar reanimēto “astrālo vīru” emociju vētras dzejnieces dzīvē nebūt nebeidzās. Padomju valstī dzeltenā prese nepastāvēja un par tai piedienīgām lietām ļaudis mēdza mēļot privāti pie kafijas tases. Mirdza Ķempe ar dažu labu it kā ekscentrisku rīcību to prātus krietni uzbudināja, un viņa šādās pļāpu reizēs nu pildīja lielas delikateses lomu. Tā, piemēram, par treknu tenku vielu kalpoja dzejnieces dīvainā laulība ar gados nepieklājīgi jaunāko Linardu Naikovski. Tas turklāt vienlaicīgi un paralēli vēl izrādījās alternatīvais (tolaik lietoja parupjāku apzīmējumu, jo politkorektais jēdziens “gejs” padomijā nebija pazīstams un šāda orientācija bija pat krimināli sodāma). Tālab izveidojās dīvains mīlas trijstūris, kura vienā spicē papildus figurēja arī šoferis Žanis, ja neskaita vēl kādus citus nezināmus džekiņus piedevās. Patiesi, tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Un dažādo varas orgānu iecietība arīdzan. Padomju dzejnieces augstos godos celtais oficiālais tēls jaucās it kā neiespējamā un pilnīgi nepadomiskā kokteilī ar dekadences, okultisma un reliģiozitātes elementiem. Te jāatgādina, ka Mirdza Ķempe bija pirmā, kas 60. gados no Maskavas atveda slaveno indiešu guru Sai Babu, pareizāk sakot – grāmatu ar viņa filozofiski reliģisko uzskatu izklāstu. Vara Sai Babu gan nekādi nepropagandēja, bet šie Mirdzas Ķempes orientālie sakari un kulturāli poētiskās aktivitātes ap to tika uzputotas augstā oficiālā līmenī un plaši izvērstas kā “progresīvs” padomju un Indijas tautu draudzības un miera cīņas paraugpasākums. Izstādes komentāros lasām: “(..) saglabājot lojalitāti padomju varai, viņa spēj arī uzturēt kontaktus ar katoļu baznīcu, piekopt hinduismu, aizstāvēt trimdas autoru Latvijas radus, izkārtot pensijas bijušajiem izsūtītajiem, savā aizgādniecībā pieņemt no Sibīrijas atgriezušos literātus (..)” Kurts Fridrihsons Pie iepriekšminētās kategorijas, tikai mākslinieka statusā, noteikti piederēja arī gleznotājs un smalkais intelektuālis Kurts Fridrihsons. Pēc atgriešanās no gulaga lēģeriem, kur 1951. gadā viņš bija nonācis kā slavenās “franču grupas” aktīvists un “bīstams pretvalstisks elements”, Kurts atkal draudzīgi kontaktēja ar Mirdzu Ķempi. Atkal – jo arī viņa kādreiz nevairījās no “franču” kultūrsalonu apmeklējumiem, tomēr dzejnieces dzīves trajektorija ievirzījās uz pretējo pusi – varas un sabiedriskas atzinības padebešos. “Pēdējā izstādē” šo atkalredzēšanās faktu skaisti apliecina Kurta Fridrihsona 1957. gadā gleznotais Mirdzas Ķempes portrets. Tāds neparasti reālistisks, jo jau šajā periodā viņš bija viens no agrīnajiem modernisma jundītājiem poststaļiniskajā Latvijā. Kādā dzimšanas dienas saietā pie gleznotājas Ērikas Romanes viņas Mežaparka villā satiku Kurtu Fridrihsonu (tas varēja būt atmodas laikā), kur cita starpā viņš man atklāja savu neticami optimistisko skatījumu uz ieslodzījumā pavadītajiem gadiem. Mākslinieks notikušo nekādi nedramatizēja, pat priecājās, ka liktenis devis šādu iespēju kā klosterī netraucēti nodoties radošajam darbam. To laiku, kamēr Rīgā palikušie kolēģi dirnējuši kafejnīcās, viņš esot aiz dzeloņdrātīm lietderīgi pavadījis, nemitīgi zīmējot un akvarelējot, cik nu atļāvuši pieticīgie gulaga apstākļi. Tomēr šādi tādi materiāli bijuši un ar laiku iekrājusies krietna kaudze ar neliela izmēra darbiem. Un tā viņš 1956. gadā pārradies Rīgā ar idejām un skicēm pildītu mugursomu. Atlicis tikai tās realizēt izstāžu variantā. Un patiesi – Kurts Fridrihsons ar savas mākslas viegli abstrahēto nosacītību un pilnīgu distancēšanos no apnikušā socreālisma ātri kļuva populārs, it īpaši jaunatnes vidū, pēc maniem vērojumiem – vēl jo īpašāk ģimnāzijas vecuma meiteņu vidē. Tas acīmredzot viņa gleznojumu viegluma un tik romantiskā estētisma dēļ. No viņa darbiem vēdīja Rietumu vēsmas un franču kultūršarma aromi, ko pat gulaga “sanatorijas” nejaudāja iznīdēt. Kurts Fridrihsons atgriezās nesalauzts un ar brīva cilvēka stāju un rīcību līdz pat mūža galam. Viņam piemita milzīgi liela garīguma aura un spēks. Šai rakstura un tēla faktūrai, kā arī optimistiskajai dzīves uztverei ne tik priecīgās situācijās ļoti radniecīgu vīru man laimējies sastapt vēl vienīgi mūsu izcilā dzejnieka Knuta Skujenieka (arī gulaga “ordeņa brāļa”) personā. Studiju gados ik pa laikam kopā ar kursabiedriem mēdzu aizdoties uz Maskavu, kur regulāri varēja redzēt kādu rietumzemju mākslas, tehnikas, zinātnes un citu sasniegumu izstādi, kas Rīgā nekad nenotika. Lielā cieņā bija amerikāņu ekspozīcijas, kas parādījās, balstoties uz abu aukstajā karā karojošo lielvalstu līgumiem. Tur Rīgas provinciālajiem puikiņām uzbudinošu efektu allaž sniedza ASV karoga vērojumi, jo tas padomijā bija liels retums un vara to uztvēra kā saniknots bullis sarkanu audeklu. Pāris reižu, lai tikai no tālienes pavērotu publiski plīvojam stars and stripes, neuzkrītoši slājām pa Čaikovska ielas otru pusi it kā nejauši gājēji garām miliču un KGB novērotāju apsēstajai ASV vēstniecībai. Tālab liels bija pārsteigums šo pašu svītroti zvaigžņoto karogu ieraudzīt līdzās nelielam prezidenta Džona Kenedija attēlam Kurta Fridrihsona darbnīcā, kur vēlāk vizitēju Mākslas dienu atvērto durvju pasākuma laikā. Šādas privātas darbnīcas bija no cenzūras brīvas zonas, tādēļ apmeklētājiem tik fascinējošas, jo tur varēja cerēt ieraudzīt kaut ko, kas citur publiskajā telpā nekad neparādītos. Taču Kurts Fridrihsons bezbēdīgi saglabāja savu stāju un nelikās ne zinis par pasākuma sabiedrisko raksturu un padomiskajiem tabu. Tā sakot – iepūt... Nav grūti iztēloties, cik “labvēļu” ziņojumu tolaik aizlidoja uz “stūra māju”. Tagad nezinātājam viss minētais var likties pilnīgi nesaprotams un komisks – kālab šāda dumja jezga? Bet tajos laikos šīs bija itin nopietnas lietiņas. Aleksandra Beļcova un citi Ar otru Mirdzas Ķempes mākslinieci iz “Pēdējās izstādes” Aleksandru Beļcovu iepazinos, jau būdams Mākslas akadēmijas students. Tolaik satuvinājos ar Aleksandras meitu, mākslas zinātnieci un eksbalerīnu Tatjanu Sutu. Asistēju dažos mākslas vēstures pētījumos, jo viņa kaut kā respektēja manu visai dekoratīvo Studentu zinātniskās biedrības prezidenta statusu. Nelielajā Rīgas centra dzīvoklī tagadējā kino Splendid Palace tuvumā valdīja inteliģentu komunalkas vai paputējušas muižnieku ligzdas gaisotne. Lepnajās bīdermeiera mēbelēs vēl bija jaušama “miera laiku” (tā tautā dēvēja pirmskara Latvijas periodu) godība. Saspiestību zināmā mērā noteica Taņas Sutas meitas jaunās čellistes Ingas Sutas ģimenes klātbūtne. Bērns plus vīrs – filozofs un nedaudz ar vajāšanas māniju tramdītais inteliģentais bezdarbnieks Jāzeps Kukulis-Baltinavietis, turklāt vēl arī Ingas resnais čells mājoja dažus kvadrātmetrus mazā “kalpones” istabiņā. Varēja jaust, ka māte meitas dzīvesbiedra izvēli nikni neatbalsta un uzskata šo iegātni par plānā galdiņa urbēju un liekēdi. Ar viņu mēs vēl paspējām skaisti kopdarboties “huligāniskā” grafiķa Māra Ārgaļa inspirētajā “pollūcionistu” grupā, ko varas orgāni ar dīvaini paranoidālu presingu piebeidza 80. gadu pirmajā pusē. Protams, Taņasprāt, skaistā Inga būtu pelnījusi kādu dižāku un turīgāku lauleni, vismaz ar savu mājokli. Eļļu ugunī reiz pielēja gleznotāja un ģimenes drauga Jāņa Pauļuka “lāča pakalpojums”, kad viņš kā dāvanu Ingai Sutai atnesa savu gleznu ar uzrakstu otrajā pusē: “Ingai un viņas pirmajam vīram.” Gadiem ilgušais konflikts rūga un milza, līdz vadzis lūza un jauno laiku sākumā, tiklīdz pavērās dzelzs aizkara vārti, samocītais pāris naski aizceļoja uz Vāciju, kur nelegāli apmetās Minsterē. Uz visiem laikiem, pilnīgi atsakoties gan no Latvijas, gan Taņas, gan beigu beigās no “miljonvērtā” mantojuma, kālab mūsu nācija tad nu tika pie lieliska Art Deco mākslas muzeja – Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālā dzīvokļa. Vizītes pie Taņas allaž ritēja pie kafijas tases, cepumiem, sīkiem uzkožamiem, vīna glāzes un nemitīgām sarunām par mākslu, mākslu un mākslu visos tās vēsturiskajos aspektos. Visnotaļ dominēja atmiņas par brīvvalsts avangarda dzīvi – Rīgas mākslinieku grupu, ekspresionistiem, kubismu, “Baltaru”, Franciju, Lekorbizjē un L’Esprit Nouveau. Tur pirmo reizi iepazinu Niklāvu Strunki, ko Taņas grāmatā par Romanu Sutu nedrīkstēja nedz minēt, nedz bildē rādīt. Rīgas mākslinieku grupas kopfotogrāfijā cenzūra Strunki, šo uz Rietumiem aizbēgušo “buržuāzisko nodevēju”, lika dzēst, tādēļ viss attēlā redzamais censoņu pulciņš sasēdies ap mistisku melno caurumu. Jāpiebilst, ka tolaik lielākā daļa no Latvijas modernistu darbiem glabājās mākslas muzejā kā specdepozīts un vienīgi izredzēti “speci” tur varēja piekļūt tikai ar specatļauju, teju mēnesnīcā uz pirkstgaliem un pusčukstus... Vismaz šādi mūs, Mākslas akadēmijas studentus, tur, “slepenajā bāzē”, reiz iedabūja latvju mākslas vēstures lektore. Un “perversi dekadento buržuju mākslu” varēja vērot ar pieliektu galvu tikai pa šķirbu, pat neizņemot gleznas laukā no depozīta stenda. Kas attiecas uz Strunki, šis meistars par manu īpašo sirdstuvinieku kļuva, ne mazāk slepeni izlasot kādu ārlatviešos izdotu un pa lielā aizkara šķirbām Rīgā iedabūtu gleznotāja atmiņu grāmatu. Bet pie Taņas ar pilnu krūti varēja ieelpot brīvās mākslas vēstures skābekli. Lai katru dienu atkal draugiem uzsauktu Niklāva Strunkes Latvijā ieviesto vitālismu: čau! Teju ikvienu saieta reizi vainagoja uz brīdi ienākusī dzīvā leģenda – Aleksandra Beļcova. Sīciņa un šķietami trausla kā mazputniņš – vālodzīte, viņa mājoja atsevišķā istabiņā. Taču mākslinieces stājā un tēlā bija jūtams stipras personības tērauda kodols. Viņai piemita tāds cēls liela krieviska rakstura plašums un miers. Ne velti šai visos vecumos tik skaistajā sievietē bija ieskatījies un uz Latviju viņu atdabūjis pats Romans Suta. Un tur sanāca izcils, kā tagad teiktu, kultūrintegrācijas paraugs. Aleksandra Beļcova un viņas māksla tapa par nozīmīgu latviešu mākslas faktu. Augstās raudzes dāma nekad nenolaidās līdz sadzīviskiem sīkumiem vai mazmeitas vīra pulgošanai. Mēdza jautāt: “Kur ir tas umņiks Borgs? Gribu ar viņu parunāties. Kā jūs domājat?...” Un kādu brīdi, kājās stāvot, pārspriedām tās vai citas mākslas aktualitātes, jo pie kopējām pasēdēšanām viņa nekad nenāca. Lai arī māksliniece jau tuvojās 90 gadu slieksnim, ik dienas notika arī kāds gleznošanas seanss. Savukārt ar viņas padomijā nošauto vīru Romanu Sutu tiku ciešāk kopā savests ar mana pirmā mākslas guru gleznotāja Ojāra Ābola starpniecību. Viņš pats ulmaņlaikos bija mācījies pie meistara Sutas, un tad nu šādi, netiešā veidā, daudzas tolaik un tur gūtās gudrības zīmēšanā un kompozīcijā nonāca un iegūla arī manā apziņā, iemaņās un pārliecībās, ko savukārt esmu centies dot tālāk jaunajiem mākslu censoņiem gandrīz pusgadsimtu ilgajā skološanas darbā. Tā, rau, viss kaut kādā noslēpumainā ķēdītē saistīts. Kā Markesa “100 vientulības gados”. Jānis Sudrabkalns Mirdzas Ķempes vārdam, neraugoties uz tā sovetisko zīmolu, palaimējies būt iemūžinātam un arī jaunos laikos saglabātam ielas nosaukumos gan dzimtajā Liepājā, gan Rīgā bijušo padarmijas virsnieku daudzdzīvokļu namu rajonā Mežaparka pievārtē. Taču viņas likteņa līdziniekam, “Pēdējās izstādes” kaimiņam un profesijas brālim, arī LPSR Tautas dzejniekam un turklāt vēl akadēmiķim Jānim (alias Arvīdam) Sudrabkalnam-Peinem atjaunotās Latvijas gaišie un nacionālie spēki kreisumu gan nepiedeva. Jo, lai cik smalks dzejas meistars viņš reiz būtu bijis, viņa sastrādātie sarkanie darbi prostaļinisku un propadomisku odu un gloriju veidā likās pārāk nešpetni. Meistars, kas vēl 1939. gadā rakstīja žurnālā “Daugava”, ka “nav pasaulē lielāka ienaidnieka par komunistiem”, pats bija iekūlies viņu varas augstākajos stāvos it kā pie lielās (tomēr gauži iluzorās) teikšanas – LKP CK biedru pulciņā. Loģiski, šāda vēriena svārstību dēļ Anniņmuižas bulvāris nu šķīries no sava LPSR laiku nosaukuma – Jāņa Sudrabkalna bulvāris. Pats dzejnieks padomju gados mājoja Mežaparkā, kur, neskaitot viņu, sev mītnes vietu bija raduši daudzi citi toreiz varas loloti un oficiālo kultūru reprezentējoši literāti – Anna Sakse, Vilis Lācis, Žanis Grīva... Mans tēvs ar vairākiem bija draugu attiecībās, jo viņus visus saistīja literāras intereses un, galvenais, kopīga kara laika pieredze. Līdz ar to tādas bērnišķas saskarsmes drupačas sanāca arī man. Tēvs dažkārt vakaros mēdza teikt: “Nu jāaiziet pie Sudrabiņa.” Pēc ilgām un vēlām kopā pasēdēšanām, mājās atgriežoties, sekoja iespaidu atstāsti, kas ne vienmēr bija priecīgi. Dzejnieku māca mentāla kaite visādu aizdomu un baiļu veidā. Nereti pat baidoties no savas ēnas. Paradokss, ka, būdams it kā varas vīrs un lietu noteicējs, viņš no šīs varas visvairāk arī baidījās. Neba no kādiem Rietumu aģentiem, fašistiem vai spiegiem. Tieši no “savējiem” un sevis. Mēdza nožēlot grēkus pret padomēm, kaisīt pelnus sev uz galvas un gluži katoliskā ekstāzē solīties darīt visu, lai izpirktu mea culpa, mea ultima culpa. Staļina laiku terora atblāzma un pastāvīga potenciālu briesmu elpa pakausī acīmredzot dzejnieku bija smagi traumējusi. Varbūt arī tāpēc – šādu baiļu no cilvēkiem dēļ – es nekad savā dzīvē neredzēju Sudrabkalnu kaut kur uz ielas, pastaigā pa Mežaparku utt. Tikai presē vai televīzijā. Dzejnieks vienmēr “tupēja”, ieslēdzies savas mājas gliemežnīcā. Gluži kā Ķempes gadījumā manu dziļo Nezinīša skepsi par Sudrabkalna sakāpināti oficiozo mākslu tēvs saprotoši mēģināja mazināt ar atsaucēm uz viņa darbiem brīvvalsts laikā. Taču atkal – tikai “Zelta ābele” vēlāk mani pārliecināja par Olivereto talantiem ar brīnišķu 1939. gadā izdotu un autora Jāņa Sudrabkalna parakstītu grāmatiņas eksemplāru Nr. 452 – mīlas dzeju “Klodijai”. Un vēlreiz apzinājos kārtējo personības divdabības problēmu. Laikam jau tas bija tāds plaši izvērsts totalitārisma sindroms. Cilvēki dzīvoja dubultas un paralēlas dzīves – oficiālo un personīgo. Žanis Grīva No Mežaparkā mītošajiem rakstniekiem visvairāk redzējos ar Žani Grīvu, bijušo Spānijas pilsoņu kara interbrigāžu cīnītāju. Viņa Spānijas stāstus pamatskolas puikas aizrautīgi lasīja vienkopus ar Mainu Rīdu, Kūperu un Žilu Vernu. Un es kā autora “čoms” uzreiz viņu acīs guvu īpašu statusu, it kā tajās Pireneju dēkās klāt būtu arī kaut kādi mani nopelni. Te var droši teikt: iepretī visādiem pirmskara Latvijā iekoptiem “inteliģentiņiem”, Žanis bija viengabalains cilvēks, īsts un pārliecināts komunists, vairākus karus pieredzējis cīnītājs, un šo tēlu pastiprināja viņa masīvais buldozera augums un sejas veidols. Atbilstoši saviem uzskatiem viņš arī mani lāgoja savlaicīgi nostādīt uz “pareizajām sliedēm”: “Jānīt, dari ko darīdams, bet dzīvē nekad nenodod strādnieku lietu...” Mana siltumnīcā auguša stādiņa pieredze šķiru cīņas jautājumos tolaik līdzinājās nullei. Tie strādnieki, ko es šur tur biju redzējis, tempa šņabi no lielajām glāzēm, pīpēja Belomor-kanalu vai mahorku, rupji lamājās un allaž gudroja, kur nogrābt kādu izdevīgu haltūru. Un visai skaļi atkarībā no dzēruma pakāpes lādēja komunistus un viņu valdīšanu. Tālab es nekādi nevarēju saprast, kas gan man ar šādiem tēvaiņiem var būt kopīgs. Kāpēc man būtu jāiestājas par viņu lietu? Akadēmijā marksisma ideoloģijas “atklāsmes” barokāli sludināja studentu vidē populārais Mavriks Vulfsons, ar kuru bijām ļoti draudzīgi, bet viņa aģitatora centieni tomēr īpaši nepārliecināja. Jo Voice of America un BBC arī nesnauda. Kaut kāda apskaidrība kreisuma un “strādnieku lietas” jomā man nāca līdz ar 1968. gada jaunatnes un studentu revolūciju Rietumos, kuras brīzītes viegli pārskrēja arī mūsu pusē – kā skudriņas pa mugurkaulu. Tad Rīgā uzrādās britu jauno liberāļu organizācijas vadonis Lūiss Īkss (Louis Eaks), kādu laiku tuvs vēstuļdraugs, kurš pirmais atvēra acis: kas nu jums še par sociālismu, tas jau ir vistīrākais valsts kapitālisms. Strādniekiem pie jums vispār nav nekādas teikšanas. Un visbeidzot Rietumberlīnes mākslas menedžeris, vācu avangarda līdzdarbonis “sarkanais” Valdis Āboliņš, kas respektu pret kreiso ideoloģiju iedzina vienas nedēļas laikā. Ko Vulfsons nejaudāja piecos gados. Par sastaptajiem Padomju Latvijas komunistiem Āboliņš smējās – jo no tiem gandrīz neviens nepārzināja Marksu un šajos jautājumos nevieda diskutēt –, tā vietā jau desmitos no rīta skubinot: “Veco zēn, labāk iedzersim vienu balzamiņu...” Pie tās pašas Žaņa Grīvas “sarkangvardu” kategorijas piederēja tolaik daudzinātā LPSR Tautas rakstniece Anna Sakse, kas arī dzīvoja netālu kaimiņos. Saskarsme ar šo ārēji mīlīgo tantīti bija daudz retāka, toties vēl tagad manā krāmu kastītē kaut kur glabājas viņas dāvāta pildspalva. Sakses literārajai darbībai smagu triecienu deva kāds Andreja Upīša kritisks raksts, ja nemaldos, “Cīņā”. Pēc dižklasiķa smagā uzbrauciena rakstniece tā īsti nejaudāja atgūties un iestājās liels pieklusums. Vilis Lācis Toties vienīgais no Mežaparka rakstniekiem, ar kuru man radās kaut kāda sava saikne bez jebkādas tēva starpniecības, bija pats LPSR Ministru padomes priekšsēdis, vēl jo vairāk – visas PSRS Augstākās padomes tautību padomes priekšsēdētājs, protams, arī LPSR Tautas rakstnieks Vilis Lācis. Reiz (tas gadījās 50. gadu nogalē) es bezrūpīgi iegāju viņa Mežaparka mājas plašajā viesistabā. Un tur viņš pēkšņi uzradās – pats dižais Lācis! Iepretim es – kaut kas stipri niecīgāks pat par kādu tur čikēnu. Un tad mēs parunājāmies. Es viņam teicu: “Labdien!” Un viņš man atbildēja: “Sveiks! Nu, jūs te zēni uzvedieties godīgi...” Tā arī bija mana pirmā, vienīgā un pēdējā 15 sekunžu garā saruna ar īstu divu Staļina prēmiju un veselu septiņu Ļeņina ordeņu laureātu. Nav ko liegties, man – kā tādai sievietei – Lācis bez mēra patika, jo viņš patiesi bija džentlmeniski kopts un izskatījās pēc plaukstoša Holivudas mūvīstāra. Komunistiskajā verhuškā, īpaši jau Maskavā, viņam neviens nevarēja līdzās stāvēt. Katra burlacība vēl jo vairāk izcēlās, ja nu tomēr kāds piestāja. Jāpiebilst, ka mūsu abu “vēsturiskais” dialogs varēja atgadīties, tikai pateicoties tam, ka Mežaparka pamatskolā mans sola biedrs daudzus semestrus bija rakstnieka dēls Leonīds, kas retu reizi uzaicināja savu līdzgaitnieku arī uz mājām. Tur man bija divi satriecoši iespaidi: a) liels skapis ar stikla durvīm, aiz kurām daudzos plauktos rindojās cieši sablīvētas vēstules un aploksnes; b) ar naudu pilna rakstāmgalda atvilktne, no kurienes Leonīds paņēma dažus rubļus “saldējumam”. Biju dzirdējis par rakstniekam atvēlēto atklāto kontu Valsts bankā. Pasaules malu malās publicētie romāni deva milzu honorārus, ko papildināja arī valsts darbā gūtie ienākumi. Varēja iegādāties visu, ko vēlies, tikai vienīgā problēma – padomijā vēlmju iespēju loks bija gauži ierobežots, kā “lāču krātiņš”. Un te viss bija – villa, mašīna... Nesmukums gan sanāca ar šo Mežaparku māju, ko 50. gadu vidū Lāči uzcēla kādas bumbu bedres vietā. Vēlāk pēkšņi atklājās, ka būvinženieris esot bijis tas pats “nelietis”, kas cēlis Salaspils nometni. Ātra paraugtiesa noslēdzās ar nāvessodu. Par Lāča hamsunisko problemātiku kolaborācijas jomā tolaik neviens i neiepīkstējās. Atklāsmes par meistara staļiniski sūrajiem ārpusliterārajiem pienākumiem cīņā pret “šķiras ienaidniekiem” nāca gaismā tikai atmodas laikā. Lai gan tā pati “Zelta ābele” ar savu Baigā gada izdevumu mani bija jau krietni agrāk gana izglītojusi. Bet maigais un īpaši inteliģentais Leonīds bija labas un dekadentas literatūras fans, lai cik tas dīvaini izklausītos, runājot par 6.–7. klases skolnieku, un visvairāk jūsmoja par bērniem vēl tik nevēlamo Mopasānu, kankāniem, sieviešu kājiņām tīkliņzeķēs un Belle Epoque champagne... Viens no Leonīda brāļiem savukārt atdevās amerikāņu džeza fanātismam laikā, kad tika kultivēts lozungs От джаза до ножа – один шаг. Daudzi padomju reāliju vērojumi veda uz konstatāciju: jo “sarkanāki” vecāki, jo “baltāki” to bērni. Konrāds Ubāns “Pēdējā izstādē” dzejnieku Jāni Sudrabkalnu pārstāvēja latvju ainavas meistara Konrāda Ubāna sirsnīgi zīmētais portrets. Tas relatīvi ir izņēmums, jo gleznotājs sevi ar cilvēku attēlojumiem lielākoties neapgrūtināja, bet še lieta reiz grozījās ap labu draugu un līdzgaitnieku latviešu strēlniekos. Man tas vienmēr likās simpātiski, ka “radības kronis” viņa ainavās izmantots vienīgi kā krāsu akcents pāris otas triepienu veidolā. Tāds pleķītis vien. Saskatīju tur pat kādu filozofisku jēgu – parādīt cilvēka niecību lielajā dabas varenībā. Taču diez vai meistars šādi niekojās ar visādu “pilosopēšanu” – gleznieciskie mērķi stāvēja pāri visam, lai arī tas izrādītos visai nesocreālistiski. Ubāna kolorista meistarība tika augsti vērtēta, un mākslinieks ilgus gadus iesaistījās Mākslas akadēmijas profesora pienākumu pildīšanā. Arī es tur biju, arī man tur tika... Klasiķis teju ik dienas bija vērojams garajos gaiteņos čāpojam kā tāds mīlīgs sūnu vecītis. Vai stāvēja pie lielajiem logiem un klusi sarunājās ar citiem tādiem pašiem svarīgiem klasiķiem, pukojoties par visādu te jaunu “ismu” izlēcieniem (dažs pat nopurpināja kaut ko par tādu kā žīdu mākslu), jo cirkulēja nerakstīts uzskats, ka vienīgā pareizā māksla piemīt latviešiem, kas vienīgie izprotot smalku un tonālu koloristiku. Tagad nereti dzird visādi pulgojam padomju izglītību. Par to es varu tikai smagi ironizēt: vai, kā man, nabadziņam, nav veicies – piedzīvot šādu nekam nederīgu skolu un tik prastus skolmeistarus! Boriss Bērziņš, Leo Svemps, Konrāds Ubāns, Pēteris Upītis, Kārlis Jansons... Un tas viss par pliku velti. Varu apgalvot, ka arī es nosacīti esmu Ubāna skolnieks, jo meistars vienu semestri vai pāris vēroja gleznošanas nodarbības manā kursā. Studenti dažkārt zirgojās: kur gan kavējas mūsu ū-bāns (no vācu U-Bahn – untergrundbahn – pazemes vilciens jeb metro)? Šad tad viņš ieradās, visus apstaigāja, kaut ko nomurmināja vai pačāpstināja, izteica kādu pamācošu repliku, izstaroja auru un fluīdus un tikpat klusi pazuda. Jo gleznošanas mācības negleznotāju nodaļās netika sevišķi ņemtas par pilnu. Tikai pamatu apguve. Domājams, tālab profesors pie mums īpaši nesaspringa. Bet tas gods, kaut arī maziņš, man tomēr paliek. Dendiji un franti Brīvvalsts laikā kaldinātā klasiķu gvarde Mākslas akadēmijā uzdeva zināmu elegantas iznesības toni gan stājā, gan manierēs, gan apģērbā. Piemēram, vienmēr svarīgais grafikas profesors Arturs Apinis atgādināja ulmaņlaiku baņķieri, vai El Greko formās stieptais rektors un virtuozais ziedu gleznotājs Leo Svemps – kā no senām bildēm izkāpis vācbaltiešu barons. Viņam bija jurista izglītība, tāpēc meistara virtuozitāte izpaudās arī žilbinošu runu “feijerverkos”. Nobeigumā gan neviens nevarēja pateikt, par ko tā runa īsti bija. Jo forma krasi prevalēja pār saturu. Visi šie koptie kungi biedru statusā pieturējās pie zināma noblesse oblige – staigāja tumšos uzvalkos, zīda kaklasaitēs, ar baltiem lakatiņu trijstūriem krūšu kabatās, spodrinātos apavos... Arī virkne studentu sekoja savu profesoru paraugam. Akadēmijas gaiteņos netrūka jaunu sakāpināti pieklājīgu “britu” dendiju un “franču” frantu, kam pieslieties lāgoja arī šī teksta autors. Kā prototips še varēja būt jau apjūsmotais Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona fotopāris un vēl desmitiem citu attēlu paraugi no zudušās Latvijas izglītotās sabiedrības gaitām, kas lieliski atklājās arī “Pēdējā izstādē”. Skaidrs, ka padomju augstskolā nevienam neodendijam nebija pirmskara kultūras īstuma. Zēla imitatorisms un teatrālisms. Tomēr tas bija lieliski, ka jaunieši domāja par stilu, tā kopšanu. Kā vēstī gudrība – stils ir viss. Turklāt un vēl jo vairāk – ārēja sakoptība še izvērtās vairāk kā protesta forma no arjergarda puses. Vara centās apkarot “buržuāzisko ideoloģiju” un visādus anarhistiskus hipijus. Bet nezināja, kā reaģēt uz šādu tik ultrakorektu, taču izteiktu kontrizpausmi. Dilemma bija, ka “strādnieku valstī” nepastāvēja nekāda īsti proletāriskas kultūras alternatīva. 20. gadu Krievijas proletkulta eksperimenti ātri zuda vēstures dzīlēs, un pilsoniskā garša atgriezās ar jaunu sparu. Vara būtībā orientējās uz to pašu “buržuāzisko” kultūru, tiem pašiem angļu uzvalkiem, tvīka pēc līdzīgas greznības. Tikai retajam še sanāca ko sasniegt kvalitatīvā līmenī. Piemēram, slavenajam to laiku Rīgas operdziedātāju pārim Elfrīdai Pakulei un Aleksandram Daškovam, kas prata tik iznesīgi diženi kā tādi spoži augstmaņi pastaigāties pa Ļeņina ielu (arī Mirdzas Ķempes idejiskajā nozīmē), ka droši būtu liekami līdzās minētajiem pirmskara paraugiem. Tomēr griezīgais kontrasts ar apkārtējo pieticību man nevilšus raisīja asociācijas, ka tā varētu izskatīties arī kāds nule ieradies Teksasas naftas magnāts ar savu miljonārkundzi. Un arī Lācim izdevās. Deja ar uzmodinātajiem gariem nedaudz nogurdināja. Vēl paliels pulciņš neuztramdīto palika citiem eksorcisma seansiem. Iznācu dienasgaismā un citā – tagadnes realitātes pasaulē: imidžs, menedžments, investīcijas, hakeri, fakeri, serveri, geji, defolti, preses relīzes, androīdi, ī-meili, prezentācijas, PR, CV, WiFi, HiFi, megabiti, google, konsolidācija, saskaņa, eiro, NATO, bingo... P. S.: “Pēdējā” patiesi raisīja baudījumu, un kārojās uzzināt ekspozīcijas kuratora vārdu. Pie sienas bija deklarēts izstādes dažādo veidotāju kolektīvs, bet, kas ir galvenais “orķestra diriģents” un koncepta gaišais prāts, palika noslēpumā tīts. To nedaudz paventilējot, noskaidrojās – muzeja komunikāciju daļas vadītāja Inga Surgunte un viņas līdzstrādniece Baiba Vanaga, gan ne kuratoru, bet materiālu vācēju un kārtotāju statusā. Viņām un visiem pārējiem šī kultūrnotikuma kaldinātājiem lai še izskan atzinības pilns Paldies! | |
| Atgriezties | |
