VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Centrāltirgus. 2013. gada 6. augusts Katrīna Teivāne-Korpa, kultūras teorētiķe Saruna ap Māras Brašmanes personālizstādi kultūras telpā / ēdinātavā “371” 11.07.–05.10.2013. | |
| Vasaras svelme jau šķiet tik tāla, ka jāsāk šaubīties, vai tā maz ir bijusi tik uzstājīgi prasīga, kā vienu brīdi likās; ievārījumi, atslābuši no gatavošanas stresa, mierā ieņēmuši tiem atvēlētos plauktus; dzīve, pārkāpusi rudens slieksni, iegājusi ierastajā rutīnā, kas ar pāris atslābuma brīžiem būs pašsaprotama pavadone līdz pat pavasara kulminācijai, pēc kuras atkal vairs negribēsies itin neko kā vienīgi sauli. Taču pirms ievārījuma bija ogas, un ar vasaru manās atmiņās ciešus sakarus vēl aizvien uztur spoži kvēlojoša augusta diena, kuras galvenais notikums bija divkārtējs Centrāltirgus apmeklējums: pirmo reizi – pēc ķiršiem un jāņogām, otro – apskatīt Māras Brašmanes (dz. 1944) fotogrāfiju izstādi jaunatklātajā kultūras telpā/ēdinātavā “371”. Secība gan nebija iecerēta, gājienam vajadzēja apvienot abus uzdevumus. Taču 11. jūlijā atklātā vieta, par izbrīnu, lielākoties tirgus apmeklētājiem bija ciet. Labiekārtošanas darbi tomēr prasījuši vairāk laika, tā nu vizīti nācās īpaši pieteikt, kas, pateicoties manas kolēģes atjautībai, izdevās tajā pašā dienā. Izstādes būšanu varēja iztēloties. Saules izgaismotais remonta putekļu pildītais gaiss pie- vērsa lielāku uzmanību nekā formātā nelielās, citkārt vienā rāmī pa vairākām iekomponētās bildes. Slīpi krītošie saules stari rāmju stiklā biežāk ļāva saskatīt pašam sevi, fotogrāfijas atstājot ēnai. Protams, lai “redzētu”, jāpieliek pūles, tas ir normāli, taču šis garais ceļš līdz izstādei un karstais laiks nebija tie labākie sabiedrotie. Pārņēma īgnums, lūk, kā to sauc. Lai nu kā, Māras Brašmanes fotogrāfijas prot iegūt sev skatītāja labvēlību. Ja tā padomā, jau kopš izstādes “Manas jaunības pilsēta” 2002. gadā tā mums, 21. gadsimta rīdziniekiem, ir stabila saikne ar pilsētu, kāda tā bija pagājušā gadsimta otrajā pusē, īpaši 60. un 70. gados. Toreiz jaunās meitenes brīvi klīstošais un aizrautīgi vērojošais skatiens mums ir saprotams un interesants. Dzīve “tajos laikos” – reizēm padrūma, vietumis komiska – kopumā šķiet gluži dzīvojama, pat romantiski vilinoša. Un tāpēc pie viņas darbiem gribas atgriezties vēl un vēl. Lai arī par Māru Brašmani pēdējos desmit gados daudz ir rakstīts un, šķiet, viss jau ir pateikts, Centrāltirgus izstāde, pareizāk, vēlme pēc citādāka tās pieredzējuma vedināja uzaicināt fotogrāfi uz sarunu. Tai viņa laipni piekrita, solot parādīt arī vairāk fotogrāfiju. | |
 Māra Brašmane. Liepājas tirgus. 1970 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Tirgus Māras Brašmanes interešu lokā esot nonācis līdz ar pievēršanos fotogrāfijai 20. gs. 60. gadu pirmajā pusē. Attēlos ir redzams gan izstādes “varonis” Centrāltirgus, gan citi tirgi Rīgā un citur Latvijā. Tie tiek iemūžināti arī ārzemju braucienos. Ievadam Māra Brašmane stāsta, ka iecere par izstādi aizmetni guvusi pagājušā gada oktobrī, kad viņa “K. Sunī” arhitektu biroja “Sarma & Norde” iniciētajā lekciju ciklā kopā ar Intu Ruku un Antu Krauzi pārstāvējusi sievietes fotogrāfes, kuru darbos attēlota pilsēta. Māra Brašmane savā prezentācijā interesentu uzmanībai piedāvājusi skatus no dažādiem Rīgas tirgiem dažādos laikos. Māra Brašmane: Es izdomāju, ka varētu rādīt tirgu. Tā man ir daudz, man tirgus patīk. Pilsēta – tas tā ļoti abstrakti. Man nav brīnišķīgi uzņemtas arhitektūras vai kā tāda īpaša. Man tur viss ir kopā, dažādi plāni – lieli, vidēji, detaļas, nu tā. Lekcijā bija arhitekti, zāle pilna, mēs pašas bijām ļoti pārsteigtas. Arhitekti ir aktīvi cilvēki. Viens jauns puisis Roberts Simsons – viņš, izrādās, ir ekonomists – bija noklausījies šo lekciju, un viņam bija iepaticies. Un tā viņš šogad sākumā man zvana un stāsta, ka viņam ir padomā atvērt Centrāltirgū jaunu kafejnīcu, ēdinātavu, ar kultūras piesitienu. Un tad nu viņi bija izdomājuši, ka atklāšanas izstāde varētu būt ar manām Centrāltirgus fotogrāfijām. Katrīna Teivāne-Korpa: Vai jūs piešķirat kādu nozīmi vietai un telpai, kurā jūsu darbus izstāda? Piemēram, šis konkrētais gadījums – Centrāltirgus, viena no pilsētas dzīvākajām vietām, telpa starp diviem pārtikas paviljoniem. M.B.: Es domāju, ka ne. Man laikam ir tā – ja man dod iespēju, tad es mēģinu, cik nu var labi, iekārtoties. Jo es atcerējos arī, kā man bija Cēsu izstādē(1). Man teica: lūk, jums ir šāds gabaliņš. Un tad man radās plāns, kā to piepildīt. Runājam par izstādes iekārtojumu. M.B.: Tā kā viņi gribēja dažādus gadus, man sanāca sastapties ar problēmu – 60. un 70. gadu fotogrāfijas ir rokām kopētas, bet pārējais – mūslaiki – ir digitāli. Vienā brīdī es biju lielā stresā, kā to savienot, jo paspēt nokopēt nebija iespējams, tur arī vajadzētu lielu naudu. Un tad iedomājos, ka es varu fotogrāfijas samiksēt (divos rāmjos ir arī 60. gadi kopā ar jaunajām bildēm) un ka var uztaisīt paspartū – tas fotogrāfijas apvienoja. Darbi tika kārtoti tā, lai tie diskutētu savā starpā, lai visi laiki sadzīvotu – arī tonāli. Apzinos, ka 60. un 70. gadu bildes ir labākas, lai gan nesaki ne pieci: ja es dabūtu jaunās ar roku izkopēt – nevar zināt. | |
 Māra Brašmane. Kuldīga. 1970 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| K.T.-K.: Fotogrāfijām nebija parakstu. Lūkojoties attēlos, varēja novērot laikposmu un arī jūsu darba stila maiņu. 60. un 70. gadu attēli izcēlās jaunāko vidū, tie šķita pašpietiekamāki, noteikti iztēli rosinošāki, un parakstu neesamība tiem īpaši netraucēja. Lai cik īpatnēji tas būtu, tieši jaunākajiem uzņēmumiem šī anotācija likās nepieciešamāka. M.B.: Izstādes organizētājiem šķita, ka parakstus nevajag, un es piekritu. Bet nu tagad es arī domāju, ka vajadzēja anotāciju, vismaz kādu vispārēju tekstu, kas cilvēkam dotu priekšstatu, un tad jau arī varētu minēt gadus. Kā autore biju paļāvusies uz to, ka šeit būs cilvēki – ikdienas tirgus apmeklētāji, tad arī informācija un gadi nebūtu tik svarīgi. Jo tirgus ir vide mums visiem, pazīstama vieta, katram ir savas atmiņas. Tagad uz izstādi nāk tikai intelektuāļi, kuru izstāžu apmeklēšanas paradumi ir citādi – viņi, kā jūs, iet speciāli un vērtē to citādi. Un tad jau arī vajag parakstus. K.T.-K.: Turpinot tēmu – cik jums ir svarīgi, ko fotogrāfija stāsta? M.B.: Faktiski man ir ļoti svarīgi. Senāk gan es tā par to neaizdomājos. Turklāt, ja fotogrāfija vieš manī konkrētas izjūtas, būtu jāraksta vesels stāsts. Vienmēr jau vajadzēja ļoti īsu parakstu, piemēram, kluba (fotoklubs “Rīga” – K.T.-K.) laikos(2). Tad es liku trīs punktus – lai katrs domā, ko grib. Tas patiesībā ir vispareizāk. Tu jau ar tekstu vari dot nojausmu un papildus informēt. Bet, no otras puses, kad man bija iespēja nokļūt Londonā, es redzēju Bila Branta (Bill Brandt), Sesila Bītona (Cecil Beaton) izstādes un vēl citas, un tur tomēr visur bija paraksti. Un es sapratu, cik man ir svarīgi uzzināt vēl ko vairāk. Man patīk arī kā Aivars Liepiņš – viņam ir brīnišķīga kolekcija par Siksalas ļaudīm – un Inta Ruka paraksta savus darbus: tas ir par konkrētu cilvēku, tas nav skaidrojums tā, ka tu paskaidro attēlu. No otras puses, man ļoti patīk tāds veids kā Andrejam Grantam: Saldus, tāds un tāds gads. Arī nav konkrēti, bet tā ir vieta, un to tu zini. Viens otru neizslēdz, taču vispār man patīk, ka ir paraksti. K.T.-K.: Man jāatzīstas – es nereti haltūrēju izstādēs. Ieeju, pārlaižu skatienu telpai un apstājos vien pie tiem darbiem, kas uzreiz piesaista uzmanību. Tekstu esamība šajā ziņā mēdz disciplinēt. M.B.: Tas, kas ir labs, tevi uzrunā momentā. To jau man iemācīja VEF tēlniecības studijas laikos.(3) Studijas vadītājs Harijs Fišers uzdeva jautājumu: nu, kā var zināt izstādē, ka šis vai tas darbs ir labs? Latviešu tēlniecība ir brīnišķīga ar to, ka mums visi – vismaz tajos laikos tā bija – strādāja materiālā. Krievijā visur bija ģipši, ģipši vien, bet mums varēja redzēt metālu, granītu, visu kaut ko. Fišers teica: pirmo reizi tu ieej zālē un apskaties darbus, kas iekrīt acīs. Izpēti, kas padara darbu tik sevišķu. Tad izej otru riņķi un skaties, kā izmantots materiāls. Tas ir svarīgi, jo tu to mācies. Tad izej trešo reizi un skaties, kas dažos darbos īsti nav izdevies. Jo tie visi ir izstādē, ir žūrēti un pieņemti – tātad ir mākslinieku pārstāvoši darbi. Skatāmies bildes. Pie vienas 1968. gada Matīsa tirgus fotogrāfijas Māra saka, ka viņai ir vājība uz sliktiem laikapstākļiem. M.B.: Jā, man patīk slikts laiks, nu, tātad lietus, migla, aukstums, putenis (smejas). K.T.-K.: Tad jūs paskatāties pa logu un secināt – o, slikts laiks, iešu fotografēt? M.B.: Jā, tieši tā. Tāpēc, ka tad, kad nolīst, uz tā paša plikā asfalta kaut kas parādās, atstarojas gaisma, un tas to pelēko vienmuļību padara krāsainu, dzīvu. Tas pats ir arī šeit – te bija liels sals. Kūp dūmeņi un tvaiki, un garaiņi, un tas viss uzreiz atdzīvojas. Lielā saulē ir tikai milzīgs kontrasts – un viss. Ko tu tur vari iesākt? Parādās problēmas. K.T.-K.: Šī ir ļoti jauka fotogrāfija (uz galda līdzās sēnēm un svariem sēž puisēns, kamēr kundzes risina kādu sarunu, – “Sēņu laiks. Centrāltirgus”, 1969). M.B.: Tas ir tā vienkārši, tā, kā laukos var redzēt. Cilvēki nesaspringst. Ja bērns ir, tad viņš turpat dzīvojas, atpūšas. K.T.-K.: Šī arī ir brīnišķīga (klasiska veca sieviņa ar lakatiņu ap galvu, darba drānās – garos brunčos – mizo kartupeli pie sava galda, un vispārējā tirdzniecības jūklī turpat zemē uz kastes guļ puisēns – “Centrāltirgus. 1969. gada 12. novembris”), atgādina itāļu neoreālisma filmas vai 20. gs. sākuma sociāldokumentālās fotogrāfijas. Vienīgi, man liekas, jūsu attēlos ir mazāk drāmas, vairāk dzīves. Kā jūs komentētu savus darbus, ja mēs skatītos uz tiem kā sociāli kritiskām fotogrāfijām? M.B.: Katrā ziņā jaunībā es biju sevī ļoti kritiska. Vienmēr esmu bijusi liela ideāliste un liela sapņotāja. Un tas kritiskais – es to redzu, bet vienmēr esmu domājusi, kā lai nenodara pāri cilvēkam, kas tur ir. Un tas ļoti bieži mani attur fotografēt. Arī tagad. Protams, ja man būtu tāds mērķis... Bet ne vienmēr tas izdodas. Piemērs ir kaut vai Cēsu izstāde. Man likās, ka man tā bija laba izstāde, bet tur bija tāds absolūts vakuuma klusums, ka sapratu – es tur pārāk esmu gribējusi kaut ko sociāli runāt. Bet tad jau laikam vajadzētu kaut ko pilnīgi ekstrēmu un briesmīgu. Tas vīriešiem parasti labāk izdodas. Man pašai ir visādi tabu, ko es nedaru. Un šeit... Nē, es nevienu negribu kritizēt. Tā ir tāda dzīve. Vienkārši man patīk tirgus, man patīk cilvēki, viņu darbošanās un tas, kā viņi darbojas. Jo, piemēram, mans tētis arī... mēs augām, mums bija vienmēr kāds dārziņš, mēs visi tur strādājām, ravējām, sējām, stādījām, bija saknes. Jā, un tētis sēdēja Matīsa tirgū – viņam bija šitādi tomāti! Visagrākās upenes. Viņam bija balti uzroči, par ko mēs amizējāmies. Bet nebija jau ko amizēties, viņš nopelnīja cukura naudu, būvmateriālu naudu, smiltis, jo vajadzēja visu, kas bija nepieciešams, lai atkal dārzu un vasaras māju taisītu. Tā ka es vienmēr esmu cienījusi cilvēkus – un man viņi ir mīļi –, kas dara. Un šeit arī – tāpēc. Tas puisītis, piemēram... Kad man bija izstāde un iznāca grāmata(4), muzeja kolēģīte stāstīja, ka viņa ļoti labi atceras, kā viņas ar vecomammu no Jūrmalas braukušas piecos no rīta, lai ieņemtu labākās vietas tirgū, un tad viņa pati tā kaut kur pakritusi un gulējusi. Dabiski, bērns taču ir līdzi, kur tu viņu atstāsi. K.T.-K.: Izstādē es neredzēju nevienu paviljonu iekšskatu bildi. M.B.: Iekšskati? O, tie man ir ļoti slikti. Es biju tāds pašdarbnieks, amatieris un autodidakts. Man bija tikai vai nu tēva vecais aparāts Voigtländer, ko viņš man laipni iedeva un ar ko es nemācēju apieties, vai arī vēlāk sākumā draudzene aizdeva savu Zorkij, un, kad es sāku strādāt, tad nopirku Zenit. Tas jau bija ļoti daudz. Zibspuldzes man arī nebija, un es arī to nemīlēju. Kam bija kaut kas no Latvijas laikiem saglabājies vai radi sagādāja, tiem jau bija. Un, kad biju iestājusies fotoklubā, tad es arī daudz ko tur uzzināju gan par kompozīciju un gaismām, gan par aparātiem un tā tālāk. Vīrieši kā jau pragmatiski cilvēki stājās darbavietās, kur bija šī aparatūra. Un vislabāk bija, ja tas bija kāds vissavienības uzņēmums. Jo fotogrāfija bija ļoti plaši izmantota. Bija klubu sistēma, un visur taču vajadzēja pirmrindniekus fotografēt un plakātus taisīt, noformēt godaplāksnes un tamlīdzīgi. Visur fotogrāfija bija gandrīz vai obligāta. K.T.-K.: Kā bija fotografēt tirgū tolaik un kā ir tagad? M.B.: Tolaik cilvēks bija samaksājis par biļeti un sēdēja tur ar savu preci. Nebija pilnīgi nekādas problēmas. Pirmkārt, viņš ar to savu preci sēdēja un tirgoja, otrkārt, es biju tāds jauns skuķis – tāds pats kā visi. Neviens nopietni tevi neņem. Un tā ir daudzās lietās – kamēr tu esi iesācējs, vari darīt visu ko. Sirmumam gan arī ir savas priekšrocības. K.T.-K.: Tad jūs varējāt fotografēt un neviens arī īpaši nelikās par to zinis. M.B.: Īpaši ne. Un man jau arī vienmēr patīk aprunāties. Es gan biju ļoti kautrīga, taču arī cilvēkiem patīk, ka ar viņiem parunājas. Ir jau arī citādi, kas aizgriežas un saviebjas. Bet citreiz mēs gājām kopā vai nu ar draudzenēm, vai kādu draugu, piemēram, Juri Zvirgzdiņu, un tas novērsa uzmanību. Cilvēkam ir jāpārdod, galu galā tāpēc jau viņš tur arī sēž. Un ja tu tur gribi vienkārši knibināties... Bet tu jau arī redzi, kā cilvēks uz tevi reaģē, un tad tu pats vai nu reaģē vai ne. Zagt nav labi nekad un neko, tur nekas labs nevar iznākt. Tad jau labāk atklāti darboties. Bet šodien, ja jūs vaicājat, man jau ir problēma. Es nevaru tā iet un fotografēt. Viens ir tas, ka es arī daudz ko zinu, – mums ik pa laikam nāk visādi uzsaukumi un aizliegumi, un priekšraksti. Tirgū tev tagad gandrīz katram jāiet klāt un jāvaicā, vai tu drīksti. Un to jau var arī saprast. Mums nelegālā tirdzniecība nekur nav pazudusi. Nu, spirķiku man vairs nepiedāvā, varbūt esmu jau pārāk sirma, bet cigaretes piedāvā gan sievietes, gan vīrieši. Tā ka, ja es nobildēšu kādu tādu darboni, kas tur labs var iznākt. Bet nu tā jau visur ārzemēs ir bildēts, un nav bijis nekādu problēmu, tepat Latvijā arī dažādos tirgos nav nekādu problēmu. Tas jau ļoti atkarīgs no pārdevēja. Vajag sarunāties. K.T.-K.: Bet vai jūs parasti ejat speciāli ar nodomu – fotografēšu šodien tirgu? M.B.: Man ļoti žēl, bet es tā vairs nedaru. Tieši tāpēc, ka man psiholoģiski ir bremze. Man aparāts ir līdzi ļoti bieži, bet nav tā, ka es tagad iešu un noteikti to darīšu. Tā vairs nav. K.T.-K.: Skatoties vecajās fotogrāfijās, interesanti ir pavērot Rīgas “vēderu” – vieni āboli un kartupeļi. Konstantas vērtības latviešu virtuvē. M.B.: Un sēnes, un ogas, un, protams, puķes lielā mērā. Tās mums ir kā reti kur. Bet nu tagad laiki ir mainījušies. Mums vajadzēja Eiropas standartus, pirms vēl iestājāmies savienībā. Piemēram, visas putukrējuma kūkas garšīgās – tās pārvērtās par kaut kādu mākslīgu masu. Te būtu mans sociālais sarkasms. Bet, tā kā es to nevaru parādīt, tad varu jums tikai pateikt. Visi vienmēr runā par brīnišķīgajiem ieguvumiem, bet mēs ļoti daudz esam arī zaudējuši. Ironijas Māras fotogrāfijās gan ir, cik uziet. Atliek vien ievērot. Viņa rāda pēdējo gadu uzņēmumus, kur zem Rīgas Centrāltirgus saulessargiem rindā vien dažādu pārdevēju rokās gozējas vienādas ārzemju preces. Runājam par neskaitāmajām lupatu tirgotavām. Par lepnumu par pašu paveikto, kas nu ir cītīgāk jāmeklē šajā murdošajā jūklī. Pie fotogrāfijas, kura uzņemta ap neatkarības laiku sākumu un kurā ir redzami ļaudis ar pārdošanai paredzētu plašu apģērbu un dažādu aksesuāru klāstu, Māra iekustina manu atmiņu par poļu precēm, kas vienu brīdi ierindas cilvēkam bija plaši izplatīts ienākumu avots. K. T.-K.: Kas fotogrāfijā ir svarīgs? M.B.: Fotogrāfijā ir svarīgs viss. Šādu fotogrāfiju (“Prāgas iela – no Centrāltirgus uz Vecrīgu”, 1969 – K. T.-K.) senāk es, piemēram, neko nevērtēju – te mēs piegājām, tur bija ābolīši, te burkāni vai pipari, tur ir mana māsa Ieva, draudzene Ingeborga. Tagad, pēc laika, esmu sapratusi, cik svarīga ir vide, kā tā mainās. Šodien mums te ir tirdzniecības centrs Stockmann, auto stāvvieta. Kādreiz bija būvnormas, nedrīkstēja tiltu tuvumā neko tādu celt. Tagad visu var, ir pilnīgi cita situācija. To man palīdzēja saprast arī darbs Rundālē(5) – cik svarīgi ir tas, kas ir šobrīd, kas ir bijis un kā tas atkal mainās. K. T.-K.: Fotogrāfijas, ko jūs uzņēmāt, piemēram, 60. gados, šodien mēdz uzlūkot arī kā laikmetīgo mākslu. Ko jūs par to domājat? M.B.: Nu ko es varu pateikt? Laikmetīgās mākslas centrs saviem informatīvajiem nolūkiem ir iegādājies no manis kārtīgu kolekciju.(6) Un esmu arī dzirdējusi, ka mani ļoti ironiski uzrunā – kāda tad es tur laikmetīgā māksliniece. Nu, bet tas ir kā jebkuram māksliniekam, kurš vai nu tiek parādīts, vai par viņu tiek kaut kas rakstīts, izrādīta interese, – vai nu ir pilnīgi jānorobežojas, vai arī... Tāpēc, ko tur var teikt: grozies, kā gribi, ja tu kaut ko dari, tad ir svarīgi, ka to tomēr pamana, ka tam ir kāda vērtība. Labi, šajā gadījumā ir 30–40 gadi, kad tas viss arhīvs man gulēja, bet tā bija mana Rīga. Tā kā mūsu dokumentālisti veidoja brīnišķīgas filmas, arī es gribēju sev tādu Rīgu savākt. To arī izdarīju. Man tika teikts – nu ko es varu kaut kādus pakšus bildēt, kaut ko tik nesvarīgu, kaut kādas mājas un stūrus; tā nedrīkst, un tur nekas nesanāks. Bet man tas bija un ir svarīgi. Kaut kādā ziņā tas ir kā laika dokuments, no otras puses, ieguvis jau citu vērtību. Esmu dzirdējusi – vai tad tā ir māksla? Es jau arī nekad neesmu apgalvojusi, ka tā ir māksla. Man pat tam nav tādas nozīmes. Man bija svarīgi savākt šādu materiālu, un es esmu priecīga, ka tas ir dzīvs. K.T.-K.: Jūsu darbi, īpaši senie, izskatās ļoti kinematogrāfiski. Vai kino jūs ir iedvesmojis? M.B.: Jā, man kino ir liela vājība. Man ļoti patika mūsu dokumentālās filmas. Man draugos bija operatori, režisori, tas pats Andris Slapiņš. Viņš pat gribēja mani sakūdīt, lai es stājos Maskavas kino institūtā. Bet man likās, ka es tik vāji pārzinu fotogrāfiju, kur nu vēl kino. Par mākslas filmām es neizteikšos, bet Rīgas dokumentālais kino mani ir ļoti iedvesmojis. Tāpēc es saku, ka gribēju sev tādu Rīgu savākt, kur ir gan lietus, gan saule, gan ziedi, gan noskaņas, gan visādi tipāži. Uz fotoklubu es nesu portretus, jo zināju, ka tur tādi der, vai uzņēmumus, ko uzskatīju par labām izstāžu bildes. Bet šis bija mans personīgs lauciņš. K.T.-K.: Ko jūs lasījāt, kādas grāmatas jums patīk? M.B.: Līdz vidusskolas kādai tur klasei es biju izlasījusi visu iespējamo par karu. Bet man ļoti patika psiholoģiskā tipa literatūra. Es pati ar sevi mēģināju tikt skaidrībā jau ļoti sen (smejas). Nē, nu es lasīju visu ko. Mums mājās bija daudz ļoti labu grāmatu, gan par mākslu, gan daiļliteratūra. Man ļoti patīk Ezeriņa noveles, Blaumanis, Poruks, Čaks. Čaku tajā laikā es varēju skaitīt no galvas. P.S. Nevaru atturēties nepieminēt, ka nākamajā dienā pēc viesošanās Centrāltirgū devos apskatīt Ilgas Sūnas (dz. 1931) fotogrāfiju izstādi “Mode tuvplānā” Latvijas Fotogrāfijas muzejā (01.08.–25.08.2013.). Tajā bija aplūkojami 70. gadu beigās un 80. gados tapuši uzņēmumi – estētiski melnbalti modes mākslas foto un modeļu ikdienas darba fiksējumi. Apmeklējums ietvēra gan bērnības atmiņas par “Rīgas Modes” žurnālu šķirstīšanu, gan kārtējo vēstures lasījumu no “cita skatpunkta”, gan teicami izpildītas fotogrāfijas baudījumu. Gribot negribot domas par abām izstādēm krustojās. Atstājot malā prātojumus par to, ka Māra Brašmane vislielāko ievērību ir izpelnījusies ar uzņēmumiem, kas tapuši viņas jaunības gados, bet Ilga Sūna pie ekspozīcijas darbiem strādāja tad, kad viņai jau bija pāri 40, pievērsos secinājumam, ka abās izstādēs vienlīdz izpaudās un uzrunāja, ja tā var izteikties, uzņemtā fotogēniskums – tas attēlos redzamo padara ilgstošu, neļauj novecot un pilnībā iziet no modes. Un komplektā ar šo, protams, ir labi izturētas fotogrāfijas augošais šarms. Bet var būt arī citādi. (1) Baltijas laikmetīgās mākslas izstāde "Starptelpa” Cēsu Mākslas festivālā (23.07.– 06.08.2011.). Māras Brašmanes izstādītie darbi bija veltīti Pilsrundāles dokumentācijai. (2) Māra Brašmane bija fotokluba "Rīga” biedre no 60. gadu beigām līdz 1973. gadam. (3) Pirms pievēršanās fotogrāfijai Māra Brašmane aktīvi interesējās par tēlniecību un apmeklēja tēlniecības studiju "Doma” VEF Kultūras pilī. (4) Manas jaunības pilsēta / Māra Brašmane [fotogr.]; Juris Zvirgzdiņš, Liāna Langa [teksts]; sast. Laima Slava. Rīga: Neputns, 2005. (5) Māra Brašmane strādāja par fotogrāfi Rundāles pils muzejā no 1973. līdz 1984. gadam. (6) Māras Brašmanes darbi iekļauti arī ABLV Bank laikmetīgās mākslas kolekcijā topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. | |
| Atgriezties | |
