VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Būt dzīvam un mūžīgam vienlaicīgi Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Ilmārs Blumbergs. “Es nemiršu” 16.08.–06.10.2013. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Izstāžu zāle “Arsenāls” | |
| Senajā Grieķijā viena no izcelšanās versijām bija saistīta ar androgīno cilvēku pirmsākumu, kad būtnei, vārdā “vīrsieva”, piemita abas – kā vīrieša, tā sievietes daba. Kā Platona “Dzīrēs” atstāstījis Aristo- fans, minētās radības bijušas pilnīgas, jo “viņu spēks bija liels un varens, viņi nebaidījās stāties pretim dieviem”(1). Zevs, nespēdams samierināties ar tādu attieksmi, nolēma androgīnu padarīt vājāku, katru sagriežot divās daļās, un kopš tā brīža cilvēkā iemiesojās ilgas kļūt atkal vienotam jeb vēlme iemantot Erotu. Dievi ir greizsirdīgi uz pilnīgiem un arī lepniem radījumiem gluži vienkārši tāpēc, ka viņiem nav pamatojuma būt. Turklāt pašpietiekamība padara ap- grūtinošu iekšējās un ārējās pasaules mijiedarbi. Uz šādu atsauci un pārdomām vedināja mākslinieka Ilmāra Blumberga personālizstāžu ķēde “Es nemiršu”. Vispirms ar savu vērienu, aizņemot vienīgo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) filiāli, kas pašlaik valstiskā līmenī veltīta Latvijas mākslas eksponēšanai, – izstāžu zāli “Arsenāls” un Radošo darbnīcu, kā arī vienu no ievērojamākajām mūsdienu mākslas galerijām “Māksla XO”. Pēc tam ar savu nosaukumu, kurā saklausāms sacelšanās bļāviens pret pasaules nolikto kārtību, noliedzot vispārzināmo atziņu “mēs piedzimstam un nomirstam”. Bet ar meistara mākslu nav tik vienkārši, vietām tajā saklausāms rotaļīgi ironisks valša ritms, kas, izmantojot spēles principu, ienes i pretrunas, i paradoksus. Piemēram, izstādes nosaukums, kam kā pretarguments ir vestibilā stāvošais melnais stāvs –”Kalpošana dzeloņdrātīs”. Pēc tam kad ir apgāzta pasaules kārtība un mirstīgais radījums pieteicis savu mūžību, tiek noliekta galva un atzīta cilvēka bezpalīdzība dažādos apstākļos. Turklāt šis melnais, sakumpušais stāvs ir nemainīgs lielums un ceļo no darba uz darbu, paužot dažādu apstākļu vedinātu cilvē- ciskās būtnes iemestību Visumā, kā arī autora aizraušanos ar Austrumu filozofiju. | |
 Ilmārs Blumbergs. 2013 Foto no Ilmāra Blumberga personiskā arhīva | |
| Izstādes sākotnējā doma bija atzīmēt mākslinieka apaļo 70 gadu jubileju, kas tika nosvinēta 6. septembrī, bet LNMM galvenās ēkas rekonstrukcija lika pārorientēt projekta ieceri uz daudz plašākām telpām – izstāžu zāli “Arsenāls”, kā arī izspēlēt izdevību un izstādīties jau minētajā galerijā. Tā vien šķiet, ka ir izmantota situācija un ar zināmu ironiju pieņemts tik pompozs jubilejas atzīmēšanas veids. Rezultātā tapusi daļēji retrospektīva skate, ko vairāk gribētos dēvēt par nedaudz mistificētu monoizrādi ar autobiogrāfisku ievirzi. Galvenajā lomā ir pats Ilmārs Blumbergs un viņa suģestējošā personība, kas pulcē vairākus desmitus klausītāju un skatītāju, piemēram, uz neciešamos atklāšanas apstākļos noorganizētu stāstījumu izstādē vai aicina raudzīties, kā viņš atritina grafikas tīstokli un viedi čerkstošā balsī deklamē aizraujošus stāstus. Tādēļ nav jābrīnās, ja brīžiem rodas aizdomas, ka Latvijas mākslas eliti ir pārņēmusi “blumbergmānija”, jo, šķiet, taču nesen bija skatāma viņa solo skate “”Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes. Sapērk bildītes. Sapērk bildītes!” Voldemārs Irbe” – pirms diviem gadiem LNMM Radošajā darbnīcā notikusī izstāde. Turklāt ik pa laikam darbi redzami kolekciju un grupu izstādēs. Neraugoties uz to, “Es nemiršu” ignorē autora daudzpusību un ieguldījumu, piemēram, 20. gs. 70.–80. gados tapušajos plakātos un sirreālisma ietekmes caurvītajās grafikās, kā arī grāmatu ilustrācijās, numismātikas dizainā, nemaz nerunājot par scenogrāfiju. Lielā mērā šo iztrūkumu kompensē nule kā iznākusī grāmata “Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu”. Mākslinieks ir izvēlējies apzināti norobežoties no pilnīgas retrospekcijas, tā vietā koncentrējoties uz tieši vai pārnesti autobiogrāfiskiem darbiem – grafikām, gleznām, objektiem un neuzkrītošām instalācijām – inscenējumiem. Viņš pārveido balto velvju telpu par pārdzīvojumu labirintu, kurā netrūkst daudz dažādu pārsteigumu un dramatisku efektu, piemēram, cauruma sienā vai negaidīta trokšņa, nepiekārtu, atstutētu darbu vai aizvērtās grāmatās sasietu zīmējumu. Tie ir “āķi”, lai skatītājs, virzoties caur iestudēto izstādi, līdzdarbotos un uzdotu jautājumus, kā arī atrastu iespējamās atbildes. Brīdī, kad kliedzoši sarkanais, šaurais tunelis un griezīgi dzeltenās gleznas kļūst neizturamas, ir iespēja aizlaisties pa caurumu, vai, kad esi ieslīdzis pārliekā nopietnībā un apcerībā, tevi iztraucē nesaprotamas izcelsmes troksnis, bet nepiekārtie darbi atgādina, ka radīšanas process nav beidzies, savukārt vienā eksemplārā sasieto grāmatu skatīšanās ar starpnieka palīdzību padara to par īpašu procesiju. Vietām izstādes scenogrāfiskie efekti mazina darbu nopietnību, bet var- būt tā ir labāk, jo atsevišķās aprindās jau tagad, dzīves laikā, Ilmāru Blumbergu uzrunā vārdā “meistars” un šāda klasifikācija ir sastingusi, pilnīgi pretēja tam jūtīgumam un dzīvelīgumam, kādu izstaro viņa būtība. | |
 Ilmārs Blumbergs. Viss pārdošanai. Kartons, akrils, ogle. 150x100 cm. 2012–2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Par autobiogrāfiskās izstādes konkrētākajiem punktiem būtu uzskaitāmi darbi – slēptā dzīvesceļa lūzuma liecinieki, piemēram, “Novēršanās no mātes”, “Tikšanās notika klusumā”, “Kalpošana”, “Notikums pie atvērta loga”, “Mana galva stroncija starojumā” un citi. Toņkārtās izmalcinātākā gleznu sērija “Visu laiku snieg” vēsta par mākslinieka gaitām Sibīrijā, bet, lai cik arī patiesa būtu viņa pieredze, šī vieta ir tik mitoloģizēts temats Latvijā, ka gribot negribot pāraug vispārinājumā un, neraugoties uz bērnības vairāk piedzīvojumu nekā pārdzīvojumu skartajām atmiņām, iegūst ciešanu izteiksmi. Otro nosacīto daudzskaitlīgo sēriju veido daļēji mistificēti pašportreti, paužot nedefinējamas sajūtas un emocionālu at- tieksmi, lielākoties izmantojot ironiju (“Pašportrets uz pannas”, “Pats Rembranta tērpā”, “Viss ir pats”, sērija “Es nemiršu”), sevis noliegšanu un ieslogotības apzināšanu (“Seja ar sitienu pa labo pusi”, sērija “Tas pats”). Trešā sērija ietver ikdienišķi dievišķos vērojumus jeb pasaulei atvērta cilvēka skaistuma atklāsmi vienkāršās “lietās”: jūra, kalns vai gaisma uz sienas fona. Pretstatā vispārinājumam vairākās gleznās uzrunā noteikti aicinājumi vai saukļi, it kā atbalss no jaunības laikā izplatītās puķubērnu kultūras (“Slauc sevi”, “Draugs meklē pērles”, “Piejauc manus pelnus un uztaisi gleznu, pārējo izkai- si jūrā”, People Don’t Change They Die) kas, izmantojot paradoksu, ar hipijisku miermīlību aicina uz iekšēju revolūciju. Pāri nosaukumiem un sērijām no darba uz darbu klejo viena no “blumbergiskākajām” zīmēm – īpaši nežēlīga attieksme pret cilvēka ķermeni, pakļaujot to krāsu izsmērējumiem, deformācijām, asiņainiem pleķiem, griezieniem, izšķaidīšanai, sadurstīšanai un nospiešanai. Svētās inkvizīcijas cienīgā arsenāla lietošanā visdrīzāk būs vainojama jaunības laikā 60. gados izkarotā indivīda brīvība un ķermeņa pašmanifestācijas radītā spriedze. Pilnīgākā pakāpē to pauž otrajā stāvā apskatāmais videodarbs, kā arī citu laikabiedru, piemēram, Hermaņa Niča, Vito Akonči un citu performances, kas vienlaikus reprezentē mākslas figūras sagrāvi ķermenī. Par vēl vienu skaid- rojumu šādai dramatiskai cilvēka un vides sadursmei būtu minams fakts, ka Ilmāra Blumberga māksla ir teatrāla – tur vienmēr ir atrodams kāds, uz kuru iedarbojas likteņa vai dievu, likumsakarību vai cita avota radītais spēks, un notiek koncentrēta impulsu apmaiņa. Domājot par meistara mākslu kopumā, nekur tālu no Senās Grieķijas nevar tikt. Teātris šajā kultūrā, līdzīgi kā Ilmāra Blumberga māksla, ir veids, kā, izspēlējot dievu un cilvēku attiecības, izdzīvojot lāstus un pakļaujoties likteņa sitieniem, nokļūt pie pašizziņas un atklāsmēm. Mākslinieks izmanto sengrieķu mītus arī pavisam tieši – tie ir bijuši klātesoši visos viņa dzīves posmos, gan veidojot scenogrāfiju izrādēm, gan zīmējot ilustrācijas un gleznojot. Turklāt Ilmārs Blumbergs mēdz nojaukt robežas starp piedzīvoto un izdomāto un, izmantodams šo prātu jaucošo metodi, kaitina mūsdienu sabiedrībā pielūgto “autentiskuma gēnu”. Piemēram, izstādes atklāšanas ekskursijā viņš “meloja”, acīs skatīdamies, vairākiem desmitiem pacietīgu klausītāju, stāstīdams par darbu, ko noņēmusi kuratore, vai par gleznām, kurām ir citi tapšanas laiki, atšķirīgi no reālajiem. Par spīti 20. gs. centieniem mākslā, ir grūti atteikties no kārtīga stāsta ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu. Īstenībā tikai uz vēstījumu balstās artikulētā pasaule, ko visfiligrānāk pārvalda režisori, scenāristi un citi literāti un kas visvieglāk nogulsnējas apziņā, sasaistot konkrēto ar abstrakto. Tikpat meistarīgi Ilmāram Blumbergam izdodas mirstīgā un mūžīgā mija gan tematiski (“Ārpus laika”, “Ne pa beigts darbs”, sērija “Gaisma uz sienas, uz kuras uzgleznota jūra”), gan formāli, kad ar faktūru un kontūru palīdzību negaidīta detalizācija un sīkumainība tiek nostādīta pret vispāri- nātu formu, fonu vai tukšumu. Protams, augstākā pakāpe ir baudāma Radošajā darbnīcā izliktajos zīmējumos, kur pamatne un attēls veido izsmalcinātu kustību – no papīra faktūras izšķiļas tēli un iegūst drebelīgu, tikko jaušamu robežu, ieslēpdamies pelēkajā noslēpumainības apmetnī. | |
 Ilmārs Blumbergs. Skats no izstādes “Es nemiršu“. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Nejaušību izspēle ir vēl viena no mākslinieka izmantotajām stratēģijām, taču visvairāk saista viņa apzināti veidotā rotaļa jeb izstādes kopējais inscenējums. Autors izmanto puspatiesības, personiskus, līdz galam neizstāstītus stāstus, tomēr nezaudē humora izjūtu, atgādinot, ka mākslas galvenais uzdevums ir iesaistīt pārdzīvojumā, nepāraugot reliģiozā fanātismā. Mākslas procesa izspēle – pats saistošākais izstāžu “Es nemiršu” nopelns, jo Ilmāram Blumbergam izdodas ievilkt skatītāju zonā, kur cilvēciskais stiprums mijas ar sakāves apziņu, fokusējot viņa esamību Visuma apritē. Atgriežoties pie ievadā citētā Platona darba, jāizceļ tā noslēgumā paustā atziņa, ka “mirstīgā daba cenšas, kā vien varēdama, būt mūžīga un nemirstīga, bet viņa var to panākt, tikai dzemdēdama, tikai atstādama kaut ko jaunu vecā vietā”(2). Tādējādi cilvēks kļūst nemirstīgs, laižot pasaulē pēcnācējus vai – vēl labāk – dzemdinot savus garabērnus. Jāsecina, ka māksliniekam ir taisnība – raugoties no sengrieķu ideāliem, viņš jau ir kļuvis nemirstīgs, jo, pateicoties Erotam, rada to, kas dara mūs skaistākus un pilnīgākus. (1) Platons. Menons. Dzīres. Rīga: Zvaigzne, 1980, 77. lpp. (2) Turpat, 94. lpp. | |
| Atgriezties | |
