studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 2013 Nr.6 (93) Nr.5 (92) Nr.4 (91) Nr.3 (90) Nr.2 (89) Nr.1 (88) 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Meklējot formu, atrodas mākoņi Antra Priede, mākslas zinātniece “Mākoņi. Gaistošās pasaules” 22.03.–01.07.2013. Leopolda muzejs, Vīne “Formas nemiers. Iztēlojoties politikas subjektu” 11.05.–16.06.2013. Vīnes Secesijas nams, Vīnes Mākslas akadēmija, quartier21

Jūnija sākumā, apmeklējot Vīni, viens no sabiedrotajiem ceļojuma laikā bija nemitīgie ziņu kanālu vēstneši, kas visos iespējamos vei- dos ziņoja par postošajiem plūdiem Centrāleiropā, norādot uz ne mitīgiem lietus mākoņu vāliem, kuri negrib atstāt jau tā izpostītos rajonus. Otra apspriestākā ziņa bija Turcijas nemieru atspoguļojums no visiem iesaistīto pušu skatpunktiem. Ziņas un to saturs bija kā kopsaucējs, lai varētu apvienot divu bijušās Hābsburgu impērijas galvaspilsētā jau kopš pavasara skatāmu izstāžu apskatus. Leopolda muzejā bija aplūkojama Tobiasa G. Natera (Tobias G. Natter) un Franca Smolas (Franz Smola) veidotā izstāde “Mākoņi. Gaistošās pasaules”, bet Vīnes Secesijas namā, Vīnes Mākslas akadēmijā un quartier21 Muzeju kvartālā – “Formas nemiers. Iztēlojoties politikas subjek- tu” (kuratori Karls Barata (Karl Baratta), Štefanija Karpa (Stefanie Carp), Matiass Pēss (Matthias Pees), Hedviga Zaksenhūbere (Hedwig Saxenhuber) un Georgs Šellhammers (Georg Schöllhammer). Projekta formāts ir tāds, ka pilnībā to aptvert ir neiespējami, jo pavadošo notikumu programma mainās teju katru dienu mēneša garumā, liekot noprast, ka izstāde svarīga tieši pilsētā dzīvojošai mākslas un kultūras inteliģencei, kuras lokā bija novērojama sociāl politisku tēmu aktīva diskutēšana un izvērtēšana ārpus konkrētās izstādes. Vairāk nekā 60 mākslinieku(1), performatoru un teātra māk slas pārstāvju sniegumā atspoguļojās vai to darbu saturā tika mek lēti jautājumi, kas aptver mākslas un politikas attiecības laikā, kad māksla kā pretestības forma pret dažādām politiskiem notikumiem arī ir kļuvusi par šīs politikas un ekonomikas sastāvdaļu, zaudējot savu neatkarīgās balss statusu. Taču netiek arī noliegtas mākslas un politikas līdzības, kas vienotu mērķu vārdā spēj strādāt viena ar otras līdzekļiem. Kad izstādes forma un saturs ir daudzmaz apgūti, jāsecina, ka grūtāk izcelt kādu no darbiem, jo koncepcijas aspektos tie darbojas kopā, taču tajā pašā laikā pietiekami autonomi, atklājot vēl kādas papildu nozīmes un nedaudz sajaucot uztvērēja galvu. Pārliecino šākais sniegums bija skatāms Secesijas namā, kurā politikas un mākslas sasaiste un šķīrums tika izstāstīts vispilnīgāk, no abstrak tās glezniecības Eda Reinharta (Ad Reinhardt) izpildījumā, Jūliusa Kollera (Julius Koller) antihepeningu kolāžām un Heinca Franka (Heinz Frank) 20. gs. 60. un 70. gadu skulptūrām līdz Krisa Kondeka (Chris Kondek) videoinstalācijām par cilvēka un naudas attiecībām 21. gs. aktuālās mākslas kontekstā un neskaitāmām autoru runām, kas ar noteiktu regularitāti tika organizētas kā performances izstā des laikā. Taču jāatzīstas, ka netika ieraudzīts darbs, kas minēts kā pats pirmais izsmeļošajā izstādes katalogā, kaut tika meklēts daudzo darbu lokā. Proti, Vladimira Tatļina veidotas skatuves mo delis Veļimira Hlebņikova “Zangezi” uzvedumam, kurā galvenais vadmotīvs – poētiskās runas politiskais spēks. Starp citiem darbiem bija vairāki mēģinājumi apspēlēt publiskās runas spēku un postu sabiedrības vadīšanas un audzināšanas virzienā, kā arī varas un poēzijas attiecības. Taču šo “pazaudēšanos” negribētos atzīmēt kā kļūdu, bet gan kā pavisam personisku slēdzienu par izstādi, kas daudzajos piedāvājumos atspoguļot mākslas un poli- tikas attiecības “pazaudējās” neskaitāmās interpretācijās, varbūt zaudējot kaut ko būtisku. Un, pārdomājot vēršanos pret kādām politiskām nevienlīdzībām vai varas spēlītēm, jāpiebilst, ka māk slas darbs, ja vien neiegūst kādu papildu nozīmi, tā arī paliek pie saistīts konkrētam notikumam un nekam vairāk. Tāpēc nezinu, vai vairāki videodarbi, kuros visos veidos atspoguļota Pussy Riot tiesas prāva, būs aktuāli pēc desmit gadiem, jo Krievija noteikti jau būs papūlējusies sarīkot vēl kādu paraugprāvu. Un starp Fukusimas rajona bērnu intervēšanu un kādu kokas lapas ēdāju pazūd kon struktīvisma parauga modelis. Konkrēts politisks notikums ir ļoti pārejoša parādība, taču mākslas darbs – romantiskos priekšsta tos – tomēr saglabā šo ilglaicības stāvokli, kas tad arī šķir šīs abas sfēras, uz ko aizmigloti norādījuši izstādes veidotāji.

Heincs Franks. Skulptūras. Instalācija. Ap 1980 Foto: Oliver Ottenschlaeger Foto no publicitātes materiāliem

Savukārt nepilnas divas dienas noraugoties Vīnes ielās redza majos plakātos ar Renē Magrita darbu, kas reklamē izstādi “Mākoņi. Gaistošās pasaules”, tiek pārvarēts skepticisms attiecībā pret tema tiskajām izstādēm, kuras skaidri uzrāda, kas tiks piedāvāts skatī tājam. Noraidošu attieksmi rada tematisko izstāžu tips kā izklaidē joša vizuālās mākslas pieredze, visu pasakot priekšā, piemēram, to, kādi tik vien kaķi nav sagleznoti pēdējā simtgadē. Šāds uzstādījums neviļus pietuvojas televīzijas programmas uzstādījumam par mazāku analītiskās domāšanas piesaisti informācijas apgūšanā. Taču viss ir nedaudz daudzslāņaināk. Ne tikai tēmas izklāstā, bet arī mirkļa sajūtā, kā savā ziņā tik triviāla tēma kā mākoņi var atgādināt par romantiskajiem ideāliem, kāpēc kāds izvēlas studēt un saprast mākslu, pietuvoties mistiskajam mirkļa fiksācijas notveršanas brīdim, ļauties skaistumam. Pēc izstādes apskatīšanas tā vien gribas uzteikt kuratorus, kas tomēr uzdrošinājušies vienkāršu parādību pavērst tik dažādos pagriezienos. Kādi tik mākoņi nav iespējami pasaulē – tie parādīti izstādē, kuras darbi datējami, sākot ar 1800. gadu. Divi gadsimti gaistošas tematikas mākslas sakārtoti 12 grupās: piemēram, “Impresionistu mākoņi”, “Mākoņi kā ornaments”, “Industrijas mākonis”, “Mākoņi kā metamorfozes”, atsaucoties uz Valtera Benjamina termina skaidrojumu par lietu mainību, un citas. Pilsētas tūristam šī ir tieša medusmaize. Vieglās, gaisīgās debesu parādības fiksējuši gan tādi meistari kā Kaspars Dāvids Frīdrihs, Pols Sezāns, Džons Konstebls un Džozefs Melords Viljams Tērners, gan mākoņu vizualitātes mainītāji Gustavs Klimts, Egons Šīle, Renē Magrits, Gerhards Rihters un daudzi citi ne mazāk svarīgi pēdējo divu gadsimtu mākslinieki. Beidzamie divdesmit gadi gan atstāti lielākoties fragmentārās izpausmēs, no jaucot viengabalainību. Jāatzīmē visām tematiskajām grupām pie meklētie vinila plašu noformējuma vāciņi visās iespējamās debesu variācijās un muzikālajās gaumēs. No gaistošā skaistuma apjūsmo šanas savas korekcijas tēmas gaitā veidoja Endija Vorhola darbs “Sudraba mākoņi”, kas sastāv no telpā brīvi peldošiem sudraba spilveniem, kurus iespējams kontrolēt ar gaisa plūsmu vai roku, mainot to kustības virzienu. Darba “pievienotā vērtība” bija izstā des uzraugs, kurš ar garu spieķi ik pa laikam sadzina atpakaļ telpā noklīdušos mirdzošos mākoņus, kas tika izķeksēti no blakus tel pas, kurā tie zaudēja skaisto mirklības garu, nonākot cilvēka kontro lētajā pasaulē, proti, parādoties kā atombumbas sēnes dažādās va riācijās. Interesanti bija eksponēts hrestomātiskais Brūsa Konera (Bruce Conner) 1976. gada video ar Terija Railija mūziku. Tā kadri sinhroni tika sajaukti ar mākslinieku dueta Masbedo videodarbu “Pelni”, kas reflektē par neseno vulkāna izvirdumu Islandē. Un neviļus viegli izklaidējošā izstāde ietinās drūmākā dūmakā. Tajā brīdi bija jāpiedzīvo paradoksa moments, kas nav nekas jauns estētiskās uztveres laukā, proti, kara notikumu un seku uztveršana estētiskās kvalitātēs, atceroties vēl neseno Štokhauzena izteikumu par 2001. gada 11. septembra notikumiem kā iespaidīgāko mākslas notikumu, kāds vien iedomājams. Tāpēc ilgāks laiks bija jāpavada izstādes piedāvātajā filmu stūrīti, kur līdzās 20. gs. sākuma filmu eksperimentiem ar specefektiem tika rādītas dažādas no “putna lidojuma” filmētas zemes bombardēšanas ainas, kas fascinēja ar savu vizualitāti. Tāpat kā iepriekšminētās izstādes apskatā par metaforu tika izvēlēts mākslas darba neatrašanas fakts, šajā noslēdzošajā seci nājumā kā salīdzinājumu var izvēlēties vīru ar kārti, norādot uz cilvēka un dabas attiecībām, kā arī estētiskās uztveres transfor mācijām, kas atkarīgas tikai un vienīgi no saprātīgās būtnes lēmu miem. Taču vai šodienas neskaitāmo dabas katastrofu priekšā cilvēks nepaliek tikai ar draudīgu kārti rokā, nespējot visus mākoņus izgaiņāt? (1) Sk. izstādes kataloga pilnu versiju: www.secession.at/event/pdf/Ausstellungs-Guide_ Unruhe-der-Form_Unrest-of-Form.pdf.

Atgriezties