VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ar “kaulainās” dvašu pakausī Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Krista Dzudzilo. “Nepārejošs” 05.06.–19.06.2013. Rīga, Merķeļa iela 19 | |
| Līdz šim paspējusi sevi pieteikt ar intensīvu dalību grupu izstādēs Latvijā un trīs skatēm ārzemēs, kā arī 2010. gadā saņēmusi Borisa Bērziņa vārdā nosaukto stipendiju, jaunā gleznotāja Krista Dzudzilo (dz. 1989) šķiet pazīstama. Tādēļ bija nedaudz pārsteidzoši, ka otrā personālizstāde “Nepārejošs” izrādījās esam bakalaura darbs. Līdzīgi kā pirmā 2012. gada mākslinieces solo skate “Tukšā telpa”, kas notika Kaņepes Kultūras centrā, arī šī tika radīta īpaši izvēlētā telpā – Merķeļa ielas 19. nama pagrabā. Vides saspēle un ietekme uz skatītāju tiek vērtēta kā viena no prioritātēm, jo māksliniece paralēli glezniecībai ir saistīta ar teātri un scenogrāfiju. Kopā ar dzīvesbiedru Reini Dzudzilo, strādājot pie vairākiem izrāžu projektiem (“Raudupiete” Valmieras Drāmas teātrī, “Purva bridējs” un “Izrāde gals” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Indrāni” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, “Heda” Andrejostā, “Kucēni” Dirty Deal Teatro), kur viens veido scenogrāfiju, savukārt otrs ir atbildīgs par kostīmiem, rodas harmoniska simbioze, bet darbs ar skatītāja apziņas virzīšanu, piemēram, ar telpas konceptualizāciju un “atslē gas” elementu izlikšanu starmešu gaismā iezīžas asinīs. | |
 Krista Dzudzilo. 2013 Foto no Kristas Dzudzilo personiskā arhīva | |
| Kaut gan Merķeļa ielas 19. nama pagrabā ir vairāk telpu nekā izstādes sadaļu, tomēr iecerētā trīsdaļība saglabājās. Līdzīgi kā Atēnu Akropole projekts “Nepārejošs” atklājās pakāpeniski un pārdomāti – iesākumā bija redzami noslēpumaini un atturīgi ar dra pēriju apsegti krēsli, tālāk, virzoties telpā dziļāk, tie zaudēja savu plīvuru un skatienam pavērās vēsturiski, izsmalcināti, taču nolietoti sēžamie (anotācijā paustā ideja par vrakiem jeb tukšiem karkasiem nenolasījās). Nostāk no šiem diviem cikliem bija aizvirzīta intīmākā no sadaļām – kādas sievietes (vecmāmiņas) portretējums doku mentālu fotogrāfiju fragmentācijā uz audekla. Visas minētās gleznas raksturo lakonisks, attīrīts tēlojums; atstāts tikai būtiskākais, kas sevišķi labi kontrastēja ar pamestā pagraba mitrajām, gleznieciski apskreptušajām un nopludinātajām sienām. Atteikšanās no fona, gleznotos objektus attēlojot uz vienkrāsaina pamata, ir ierasta prakse Latvijas Mākslas akadēmijā, tā ne vien stāsta par vēlmi izvairīties no tiešas realitātes pārneses, bet arī bieži vien uzrāda vienkārši atstrā dātu paņēmienu un mākslinieka nespēju līdz galam konceptualizēt un artikulēt savu nostāju, tā vietā ieliekot daudzpunkti. Visdrīzāk, pateicoties jau minētajai teātra pieredzei, ir skaidrs pamatojums, kādēļ, izmantojot realitātē sastopamos priekšmetus, Krista Dzu dzilo tos attīra no liekā, lai labāk parādītu simbolisko noslodzi ar vienotu vēstījumu – nāvi un “mazo” ikdienišķo nomiršanu caur pa mestību un vientulību. Izstādei “Nepārejošs” gleznotie krēsli stāsta par cilvēka prombūtni vai apliecina klātbūtni vairākos gadu desmitos ar ieberzētajiem sēdēšanas izraisītajiem negludumiem atsperēs un polsterētajos mīkstumos. Japāņu kultūrā ir nostiprinājies nolietoto lietu skaistums, iegūstot īpašu daiļuma kritērija apzīmējumu sabi, – tas vēstī, ka arī mirstīgais ir spējīgs atstāt savu nospiedumu mūžībā. Nedaudz mulsināja mākslinieces izvēlēto sēdvietu manierība, vairāk atgādinot skatuves rekvizītus nekā sadzīvi. Neostila mēbelēm piemīt pretenciozitāte izlikties par vēsturiskām un senām, bet, apzinoties Latvijas situāciju, kur pāri gājušas revolūcijas un kari, attēlotās sēdvietas neasociējās ar ikdienišķu interjeru sastāvdaļu, kam vajadzētu liecināt par aizgājušo cilvēku dzīvi. Drīzāk izvēlēto krēslu skaistums nodeva sievišķīgu vājību – alkas pēc estētiskiem objektiem, uzrādot arī glez niecības dekoratīvo funkciju, ko pati māksliniece nenoliedz kā bū tisku minētā medija šķautni. Savukārt trešajā daļā izvietotās dokumentālo fotogrāfiju ma nipulācijas gleznās, kurās atklāta tikai daļa – sievietes silueti, foto papīra rāmis vai uzraksts aizmugurē –, iedzina apjukumā šķietami drošticamo paļāvību, ka reproducējamai realitātei var uzticēties. Liekot uzdot jautājumu – kad aizgājušais cilvēks ir fiksēts konkrē tajā situācijā, kas paliek ārpus kadra? Vai minētā fotogrāfija glabā kaut ko vairāk par nelaiķa fizisko veidolu? Cik attēls var būt atbil stīgs vai – gluži pretēji – nodevīgi sekls samērojumā ar aizgājušā cil vēka nozīmi palicēju uztverē? Apvērsti Kristas Dzudzilo izvēlētajai objektīvajai atturībai nesen Latvijas Fotogrāfijas muzejā notikušajā spāņu fotogrāfa Marjano Ikasas (Mariano Icaza) izstādē “Zaudējumu albums” tika parādītas fotogrāfijas terapeitiskās spējas, kad caur vairākkārtēju filmā fiksēto situāciju atkārtojumu tiek izspēlēts nelaiķa atdzīvināšanas un sāpju mazināšanas rituāls. | |
 Krista Dzudzilo. Skats no izstādes “Nepārejošs”. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Piekrītot mākslinieces vēstījumam izstādes pieteikumā, no vienas puses, var atzīt, ka apsegtie krēsli liecina par pamestību, iegūst atsvešinātību un ierasto pārvērš neparastā objektā (līdzīgi kā to pilsētvidē ar objektu palīdzību vairākkārt apspēlējuši Kristo un Žanna Kloda), bet, no otras, tie ietver arī kaut ko tik banālu kā vienu no mākslas audzēkņu parastajiem uzstādījumiem – drapērijas stu dijas. Skaidrs arī, ka sēdvieta, tāpat kā karote, ko dāvina kristībās vai “noliek un vairs nepaceļ”, ir simboliska mūža gājuma vai nebūtības apliecināšanas lieta, taču vienlaicīgi tā ir ikdienas proza, kas trāpās mākslinieka darbnīcā. Ja mums jāatceras aizgājējs, tad vis biežāk atmiņas atsvaidzināšanai vai apskaidrošanai tiks izvilkts fotogrāfiju albums, lai šķietami bezkaislīgo pretnostatītu personiski trauslajām izjūtām. Protams, par nāvi nav iespējams runāt īsti objektīvi, lai tā nekļūtu par banalitāti – tukšu un novazātu popkultūras tēlu galvas kausa veidolā. Nāve skar skaudri un nepastarpināti, to visuzskatā māk atklāja jaunās gleznotājas rakstītais izstādi pavadošais teksts. Nekautrējoties no atklātības, viņa atzīstas, ka jau kopš mazotnes piedzīvo mikro nomiršanu jeb migrēnas lēkmes, kad nekas uz pasau les nespēj mazināt baiso ķermeņa ieslodzījuma un nolemtības izjū tu. Bērnībā iedibinātā zūdības atskārsme veidojusi skatījumu, kas izstādē “Nepārejošs” šķietami nesaistītas un it kā jau daudzkārt redzētas lietas sacementē vienotā veselumā. Iespējams, ja izstādei nebūtu konceptuāla pamatojuma un atkailinātības tekstā, tā būtu zaudējusi daļu no šarma, jo vizuālo risinājumu idejas, kā mēs zinām, lido gaisā un neviens nav pasargāts no netiešas vai tīšas, vai neapzi nātas ietekmes (piemēram, nesen aktualizētā paralēle – 55. Venēcijas biennāles Latvijas ekspozīcijā otrādi apgrieztais Kriša Salmaņa koks un vācieša Mihaela Sailštorfera (Michael Sailstorfer) 2010. gada instalācija “Mežs”), bet mākslinieka pasaules skatījumu nav iespē jams viltot vai nokopēt, un tas pārliecina, par spīti vizuālajam déjà vu. Kristas Dzudzilo gadījumā pieredzes atskārsme, ka “pēc tuvu cilvēku nāves, priekšmeti iegūst citu jēgu, citu smagumu – tie kļūst par realitāti, kurā glabājas tuvums un klātbūtne”, bija dominējošā sajūta izstādē “Nepārejošs”, un vēsā atturība izpildījumā ar diviem trīsdimensionāliem akcentiem – galdu un zeltainu smilšu čupu to izspēlēja smalkjūtīgā, labi režisētā pārdzīvojumā un ievilināja virzienā no vispārīgā uz privāto. | |
| Atgriezties | |
