VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nepārtrauktais vizualizēts! Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente Edgars Lielzeltiņš. “Nepārtraukts” 08.05.–30.05.2013. ”kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
| Edgara Lielzeltiņa (dz. 1984) pirmā personālizstāde “Nepārtraukts”, kuras nosaukums norāda uz izstādes darbus vienojošo cikliskuma un bezgalīgas atkārtošanās motīvu, trīs maija nedēļas bija skatāma “kim?” laikmetīgās mākslas centrā. Apkopojot ilgākā laikposmā radītos darbus, jaunais mākslinieks bija izveidojis elegantu video miniatūru ekspozīciju, ko papildināja uz drēbju pakaramā pakārta balonu pušķa instalācija. Edgars Lielzeltiņš 2012. gadā absolvējis Vizuālās komunikācijas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, pēdējos gados piedalījies vai rākos laikmetīgās mākslas un videomākslas festivālos Latvijā un Eiropā. Viņa darbiem raksturīga lakoniski atturīga izteiksme, vizua lizējot lietas un procesus, kas ārpus mākslas eksistē kā maznozīmīgi ikdienas mirkļi vai tikai to uzplaiksnījumi mūsu domās. Koncen trējoties uz vārdisko saspēli starp ideju un tās ietērpu, veidojas poētiskas ilustrācijas par darbībām, kas bez sākuma un gala lēnām pāraug cita citā. Tikpat nosvērti un apdomīgi mākslinieks attiecas arī pret savu darbošanos mākslā – pagaidām viņš nesteidzas kalt konkrētus plānus vai turpināt studijas, tā vietā izvēlējies “paņemt pauzīti”, padomāt un pavērot. Vērošanas procesus gribas dēvēt par Edgara Lielzeltiņa māk slas mentālo izejmateriālu – izstādes “Nepārtraukts” aprakstā viņš norāda: “Es nespēju izdomāt mākslas darbu, es spēju novērot un novērojumu piefiksēt.” Izstādē eksponētais lika secināt, ka māksli nieka novērojumu centrā visbiežāk ir tādas ikdienišķas darbības kā, piemēram, slēpošana, smēķēšana vai acu berzēšana, kuru trivialitāti viņš padara par nebeidzamības, tātad kaut kādā ziņā arī mūžības simbolu. Proti, izstādes pamatā bija mēģinājumi atrast arvien jaunus veidus, kādos darbību iespējams pārvērst vizuālā zīmē. Saspēle starp abām šīm formām diktējusi gan atsevišķu darbu, gan izstādes kopējo scenāriju, gluži kā retoriskajā jautājumā par vistas un olas izcelsmi, liekot skatītājam minēt, vai Edgara Lielzeltiņa darbu gadījumā kustība radās pirms vai pēc tās vizuālā iemiesojuma. Līdz ar to arī izstādes vērtējums galvenokārt pakļauts tam, cik veiksmīgi autors ticis galā ar uzdevumu vizualizēt nepārtraukto. | |
 Edgars Lielzeltiņš. 2013 Foto no Edgara Lielzeltiņa personiskā arhīva | |
| Paralēli galvenajam izstādes uzstādījumam katrā atsevišķā darbā jaušams jaunatklājēja prieks par to, kā iespējams pārveidot attēlu, tādēļ eksponētos darbus gribas nevis pieskaitīt pie video animācijām, bet saukt par movies jeb moving pictures – kustīgajām bildītēm. Tās apdzīvo anonīmi tēli, kuri reducēti līdz to atpazīšanai nepieciešamajam minimumam. Tādi motīvi kā grāmatas lapas bez pašas grāmatas jeb burtiem, melna slēpotāja figūra, cigarešu dūmi bez smēķētāja, acis berzējošas rokas padara Edgara Lielzeltiņa vei dotās mākslas realitāti anonīmu un diskrētu, neļaujoties nekādām sižetiskām atkāpēm. Katrs no izstādes “Nepārtraukts” darbiem ie tver kādu īslaicīgu ikdienas dzīves detaļu, taču, pārvēršot to atkār tojumā, mirklis, poētiski izsakoties, izplešas līdz bezgalībai. Edgara Lielzeltiņa darbu formālais izpildījums kalpo kā aplie cinājums lokālās laikmetīgās mākslas pārstāvju tendencei estetizēt katru izstādes telpas centimetru. Tiem skatītājiem, kurus neinteresē ne mirkļi, ne bezgalības, bija iespēja piedzīvot elegantu exposition noir, kas radīja meditatīvu vizuālo piedzīvojumu. Piemēram, video darbā “Ziema” bija redzams slēpotājs, kura sniegā atstātās sliedes līdz ar katru noslēpoto gabalu pārvērtās par papīra strēmelēm. Projicējot video uz papīru kaudzes, tika panākts interesants videofaktūras efekts, kas atdzīvināja nofilmēto un ļāva izvairīties no divdimensio nālās plakanības. Turpinājuma īsa saruna ar Edgaru Lielzeltiņu par nepārtrauk tībām viņa personālizstādē un arī ārpus tās. Santa Mičule: Tu esi beidzis Vizuālās komunikācijas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā. Ko tev kā māksliniekam nozīmē vizuālā komunicēšana? Edgars Lielzeltiņš: Man bija interneta blogs “vizuālāfizkultūra”, tas bija kā ikdienas treniņš, kurā es intensīvi veidoju un ievietoju dažādus vizuālos ideju pierakstus. Es centos reflektēt par sev svarīgo, ieraudzīto, ievirzīt savu sakāmo vizuālajā valodā – ar krāsu, formu, attēlu, burtu palīdzību vizualizēt domas. Man svarīga ir vizuālā domāšana, svarīgi ir to attīstīt. Ar laiku iemācīties, kā savu sakāmo nodot tālāk. Runājot par to pašu blogu, sākotnēji mēģināju katru dienu kaut ko uzzīmēt, salikt kopā, taču ar laiku sapratu, ka daudzas lietas nav vērts likt publiskai apskatei, jo tās ir tikai starpposms, kas jāpataupa sev pašam. | |
 Edgars Lielzeltiņš. Laika smagums. Instalācija. Fragments. 2013 Foto: Ansis Starks. Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un “kim?” laikmetīgās mākslas centram | |
| S.M.: Apskatot izstādi “Nepārtraukts”, pirmais, ar ko skatītājs saskārās, bija spēcīga melnbaltās estētikas deva. Cik tev ir sva- rīga darbu vizuālā pievilcība to radīšanas procesā? E.L.: Vizuālā pievilcība ne, drīzāk tās vērtība man ir svarīga, par to es domāju, kad veidoju savu darbu vai skatos mākslu. Izstādei “Ne pārtraukts” darbi tapa diezgan ilgā laikposmā, sākotnēji nedomājot par izstādi, paralēli rodoties arī citiem darbiem, citām vajadzībām. Ieraugot to virzienu, kādā viss pamazām virzās, nolēmu atteikties no krāsām, uzsverot tieši melnbalto un arī pašu telpu padarot “tīru”. Tomēr pēc izstādes iekārtošanas pamanīju, ka, pārlaižot skatienu ekspozīcijai, projektoru gaismu dēļ acīs iezibsnās arī krāsu spektrs – negaidīta detaļa, ko gaisma izspēlē ar aci un par ko priecājos. S.M.: Esmu pamanījusi, ka jaunie mākslinieki izvairās sevi pozicionēt kā viena, konkrēta mākslas medija pārstāvjus. Vai tu izjūti izteiktu piederību pie kāda mākslas veida un atbalsti šādu mākslas klasificēšanu vispār? E.L.: Īsti ne, lai gan lielākā daļa manu akadēmijas darbu tapuši kā video. Es pats nedomāju tādās kategorijās, arī radīšanas procesā vairs nekoncentrējos uz to, lai rezultātā darbs būtu paveikts noteik tā medijā. Kādreiz mācījos tēlniekos un toreiz domāju caur tēlnie cības prizmu. Iestājoties Vizuālās komunikācijas nodaļā, video bija tāds kā izaicinājums, ko sākotnēji gribējās izmēģināt. Tagad tas vairs nav tik svarīgi, mani vairāk interesē atrast īsto veidu, kā parādīt savu ideju. S.M.: Kā tu sevi redzi jaunākās paaudzes mākslinieku kopainā? E.L.: Tas ir grūts jautājums. Es nevaru apgalvot, ka tiešām redzu sevi kā mākslinieku. Kaut kādas šaubas jau vēl ir – nevis tādēļ, ka mani tas neinteresētu, piemēram, tagad es vairāk darbojos grafiskajā dizainā, kas ir vēl cits lauciņš. Es vienmēr esmu bijis vairāk nostāk, mani draugi vairāk ir no citas vides, līdz ar to es it kā esmu, bet tajā pašā laikā neesmu tajā mākslas vidē. S.M.: Kādi bija svarīgākie ieguvumi, ko tev sniedza pirmā personālizstāde? E.L.: Vispār bija sajūta, ka izstādei vajadzēja notikt jau agrāk, teiksim, pirms gada. Tagad tas ir notikums, kas noticis tikai tev pašam. Ilgu laiku bija ļoti grūti kaut ko publiski pateikt, parādīt to, ko daru, bet tad izstāde vienkārši bija un to bija viegli izdarīt, nedomā jot, cik labi vai slikti ir sanācis. Pēc izstādes ir vieglāk darīt to, ko pašam gribas. Šobrīd man nav nekādu konkrētu nākotnes plānu un sajūta ir laba – es nezinu, kas būs tālāk, nekas nenospiež. | |
 Edgars Lielzeltiņš. Ziema. Instalācija. 2013 Foto: Ansis Starks. Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un “kim?” laikmetīgās mākslas centram | |
| S.M.: Tavas izstādes darbi, no vienas puses, balstījās uz ikdienas novērojumiem un to fiksāciju, no otras puses, tie saglabāja noslēpumainību, jo neko vairāk, piemēram, konkrētus vēstījumus, stāstus arī neatklāja. E.L.: Skatītājam tā laikam ir. Man pašam ir stāsts par katru darbu, es atceros tos brīžus, kad rodas ideja, kad top darbi. Man ir svarīgs tas ilgais posms, kad darbs top, – tas ir tas stāsts, kas ir darbos. Piemēram, darbs “Saņemšanās cilpa” radās tieši tādēļ, ka bija nepieciešams saņemties kaut ko uztaisīt. Mokoties par to, ka kaut kam jābūt gatavam noteiktā laikā, nepameta doma, ka jāsaņemas, liela loma ir tam, ka izdodas piedzīvot brīdi, kas it kā parāda, ka nodarbojos ar pareizajām lietām. Tehniski tas laiks, kas tiek pava dīts pie darba realizēšanas, sanāk ļoti ilgs, un brīdī, kad es taisu video cilpu par paša saņemšanos, kas man liek sakoncentrēties uz kādu mēnesi, es pamanu, ka izdarītais darba apjoms ar laiku sarūk un lielais entuziasms arī sarucis, un atkal ir jāsaņemas, lai visu izdarītu. S.M.: Izstāde radīja iespaidu, ka tevi interesē galvenokārt attēla mainīgums, kustība kā svarīgākais izteiksmes līdzeklis. Ko tev nozīme nepārtrauktība? E.L.: Man svarīga ir iekšējā kustība, darbošanās. Tieši vizuā lajā ziņā neesmu par to domājis vai apzināti ieviesis savos darbos. Izstādes darbos visu laiku notiek cilpveida atkārtošanās, caur kuru arī tika atrasts nosaukums. Tas ir kaut kas, no kā netiec vaļā. Vis biežāk es vispirms atrodu nosaukumu, kas noformulē ideju, un tikai pēc tam veidoju vizuālo materiālu. S.M.: Kāda ir tava attieksme pret mākslas tehnoloģizāciju? Tu pats strādā ļoti laikietilpīgā, sarežģītā tehnikā. E.L.: Medijs noteikti nav noteicošais tajā, vai darbs man patīk. Tas, ko es daru, digitāli būtu izdarāms vieglāk, ātrāk, bet man ir sva rīgi, lai rezultātā parādās smalkums, ko dod mana darbošanās, – bez mākslīgiem efektiem un trikiem. S.M.: Kā tev šķiet, cik plašas ir iespējas jaunam māksliniekam sevi realizēt Latvijā un nodarboties ar to, kas patīk? Kāda ir tava pieredze šajā ziņā? E.L: Ir izstādes, pasākumi, kuros mākslinieks sevi piesaka, bet tajā pašā laikā tas viss arī kaut kur pazūd. Nepārtraukti jādomā un jādara. Pašam par savu darbu pēc laika šķiet, ka tas nekas vairāk kā fikcija nav bijis. Ja nekas neturpināsies, tā tas arī paliks, sevi realizēt izdosies tiem, kam būs dzinulis. | |
| Atgriezties | |
