VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Polifoniskie paviljoni patības meklējumos Barbara Feslere, māksliniece | |
| Laba tiesa 88 valstu paviljonu pašreizējā Venēcijas biennāles 55. starptautiskajā mākslas izstādē reflektē par valsts paštēlu mūs dienu kultūras sarežģītības, migrējošās mobilitātes un globālo tīklu laikmetā. Ir valstis, kas apmainās paviljoniem ar citām, ir tādas, kas apvieno vairākas nācijas zem viena jumta kopīgā projektā, ir tādas, kas uzaicina ārvalstu māksliniekus vai kūrē citu izstādes, un ir arī tādas, kuru mākslinieki pārstāv zemi, kurā dzīvo vai ir ieguvuši izglītību. Doma par mainīšanos ar paviljoniem nav nekāds dižais pār steigums tiem, kas ir jau sekojuši līdzi pēdējo biennāļu norisēm, – atcerēsimies kaut vai Doru Garsiju (Dora Garcia), kas aicināja Ve nēcijā tobrīd esošos starptautiski pazīstamos māksliniekus dot ieguldījumu viņas “platformā” ar nosaukumu “Neadekvātais” (Loin adeguado) Spānijas paviljonā (2011), vai jāatminas Ženēvā dzīvo jošais itāļu mākslinieks Džanni Moti (Gianni Motti), kurš 2007. gadā pārstāvēja Šveici. Šīs parādības ne vien liecina par to, ka nācijas ideja kļūst aizvien caurspīdīgāka, bet arī izceļ tendenci pa jaunam definēt pašu nacionālo identitāti un iespējas “pasniegt” to uz globālās ska tuves. Šo jūtamo pārmaiņu motivācija un ar tām saistītās formas variācijas ir individuālas, katrs gadījums ir īpašs, bet, kā mēs redzē sim, visos piemēros vērojama lielāka atvērtība uz ārpusi, lielāka iecietība pret atšķirīgo, aizvien pieaugoša interese pret “to, kas es neesmu”. Sevi atspoguļojošais cits palīdz precīzāk novilkt patības robežas un šādā ceļā arī uzbūvē savu identitāti. Paviljonu apmaiņa – starp Franciju un Vāciju – varēja notikt ti- kai pēc desmit gadus ieilgušām spraigām sarunām un tieši 50 ga dus pēc Elizejas līguma noslēgšanas, kas pielika punktu abu val- stu konfliktam un paredzēja sadarbību drošības, ekonomikas un kultūras jomā. Vācijai nacionālā identitāte nozīmē “pasaules ie tekmju un atkarību kopumu un hermētisku noslēgtību”, savukārt Francija mēģina izcelt “abu tautu radniecību, izlīgumu, universālas cerības un vērtības, kas mūs vieno”. Loģiski, ka abās izstādēs ir tādu citas nācijas autoru darbi, kuriem ir izveidojušās ciešas saites ar mītnes valsti. Vāciju pārstāv ķīniešu megazvaigzne Ajs Veivejs ar visaptverošu instalāciju Bang, kas taisīta no parastiem koka krēs liem, kuri sasaistīti kopā un veido kolektīvu zirnekļtīklu. Irānis Ro- mualds Karmakars (Romuald Karmakar) piedāvā aplūkot video ar spēcīgu politisku vēsti – vienā nofilmēta vācu neonacistu tikšanās, bet otrā aktieris Manfreds Capatka deklamē imāma Salafi Mohameda Fizazi runu Hamburgas mošejā AlQuds. Dienvidafrikānis Santu Mo- fokengs (Santu Mofokeng) savās fotogrāfijās rāda kalnrūpniecības korporāciju sakropļotās ainavas, bet Dajanita Singha (Dayanita Singh) piedāvā video un foto materiālus par tradīciju un ikdienas dzīves konfliktiem Indijā. | |
 Ajs Veivejs. Blaukš. Instalācija. 2010–2013 Foto: Barbara Fässler Foto no publicitātes materiāliem | |
| Savukārt Francijas paviljonā ir izstādījies albānis Anri Sala, kurš dzīvo Berlīnē, bet izglītību ieguvis Francijā. Viņa instalācijā izmantots gan video, gan skaņa. Ekspozīcijas telpā radīta īpaša akustika, ar profesionālu materiālu palīdzību ir izdevies pilnīgi novērst atbalss efektu. Vienlaikus skan Ravēla Concerto in D divi ieraksti mūs laiku izpildījumā – šo darbu skaņradis uzrakstījis tieši Paulam Vitgenšteinam (filozofa Ludviga brālim), kas Pirmajā pasaules karā bija zaudējis labo roku, – un nereti atskaņojumā ir nelielas nobīdes laikā. Anri Sala sniedz iespēju skatītājam “peldēt” pa neticami kvalitatīvu skaņu jūru, liekot padomāt par zaudējuma un ieguvuma jēdzienu, par handikapu un virtuozitāti. Veiksmīgai sakritībai un arī diplomātiskām pārrunām jāpatei cas par to, ka ir izveidojusies sadarbība starp divām valstīm, kas atrodas mūslaiku Eiropas pretpolos, – starp Lietuvu un Kipru. Abas nācijas uzaicināja atjautīgo leišu kuratoru Raimundu Malašausku gādāt par abiem paviljoniem, turklāt nesaskaņoti, viena par otras plāniem neko nezinot, un viņš izlēma veidot izstādi – hepeningu abiem “pasūtītājiem” milzīgajā sporta pilī Palasport aiz Arsenāla. Izstādē “oOOo” detaļas izšķīst kopumā un kopums sadalās detaļās – tā iecerēta kā nepārtraukts process, kurā līdzās nostādīti gan Lietuvas, gan Kipras un daudzu citu nāciju mākslinieki, piedāvājot aplūkot impozantu modernu cementa arhitektūru, kas nedaudz atgādina padomju laika būves. Savukārt centrālo telpu ritmiski sadala 46 starpsienas, kas uz izstādi atceļojušas no dažādiem Eiropas muzejiem, – tas ir holandiešu mākslinieka Gabriela Lestera (Gabriel Lester) darbs Cousins. Kipriete Marija Hasabi (Maria Hassabi) pieplūdina telpu ar “dzīvām skulptūrām” – apāvušas sudrabainas kurpes, tās pavisam lēnītiņām veļas uz priekšu, ritinās pa arēnas trepēm kā tāda lejup plūstoša lava. Tumšajās un uztraucošajās ēkas kāpnēs sastopas mil zīgi melnbalti fotoattēli, kuros redzami padomju laika vingrotāju treniņi, – darba autors ir lietuvietis Aļģirds Šeškus (Algirdas Šeš kus). Kiprieša Konstantīna Taļoša (Constantinos Taliotis) dzelzs betonā veidotais motorollers, paslēpies kādā gaitenī, atgādina par mītisko ceļojumu, kurā jaunie arhitekti, Bērensa, Lekorbizjē, Mīsa van der Roes un Gropiusa līdzstrādnieki, tieši ar motorolleru devās kopīgā izbraucienā pa Nikosijas ielām. Igauņu paviljonā ir gandrīz vieni vienīgi ārzemnieki – kurators polis Adams Budaks ceļ priekšā precīzo Igaunijā mītošā ungāru mākslinieka Dēneša Farkaša (Dénes Farkas) dramaturģiju. Darbu “Skaidrs jau iepriekš #006” (Evident in Advance #006) iedvesmojuši Ludviga Vitgenšteina raksti par valodu, “Loģiski filozofisks traktāts”, kurā uzsvērts domas sistemātiskums, un “Filozofiskie pētījumi”, kur domāšana gluži pretēji traktēta kā nesistemātiska empīriskā materiāla apstrāde. Izstādē ir instalācijas, milzīgas fotogrāfijas ar ēku maketiem no papīra, grāmatnīcas, lasījumu ieskaņojumi un in stalācija ar dokumentiem un skicēm. “Pasaule, teksts?” – katalogā citēts trāpīgais Morisa Blanšo (Maurice Blanchot) izteikums, kā arī divu itāļu filozofu teksti, konkrēti, citēta Tallinas Universitātes itā listikas profesore Adriana Kavarero (Adriana Cavarero) un tās pa šas universitātes semiotiķis Daniele Montičelli (Daniele Monticelli). Igaunijas paviljona arhitektoniskā struktūra veidota pēc Markusa Mīsena (Markus Miessen) Berlīnē tapuša meta, kas pats par sevi ir savveida manifests, ja atminamies autora polemiskās teorijas, kuras vēršas pret mūslaiku “dalības kultūru”, – šeit minams viņa darbs “Piedalīšanās murgs” (The Nightmare of Participation). | |
 Gabriels Lesters. Māsīcas. Instalācija. Skats no ekspozīcijas. 2013 Foto: Barbara Fässler Foto no publicitātes materiāliem | |
| Arī palestīniešu paviljonam ir daiļrunīgs nosaukums – “Citā gadījumā aizņemts”, tajā varam apbrīnot no ogles veidotus celtņu maketus. Venēcijas Mākslas akadēmijas dārzā mākslinieks Baširs Mahuls (Bashir Makhoul) aicina skatītājus piedalīties invazīvā dār za okupācijā, katram noliekot tur kartona kasti, kurā var izgriezt lo dziņus. Šīs neesošās valsts paviljons līdz ar to neizbēgami kļūst par žestu pret ļaunprātīgu okupāciju, kas pieprasa un definē sev tādu identitāti, kura vēl tikai top. Mākslinieka Aisas Dēbi (Aissa Deebi) video divi aktieri viegli kafkiskā gaisotnē imitē palestīnieša Daūda Turki aizstāvēšanās runu Haifas tiesā, kas viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz septiņpadsmit gadiem par spiegošanu. Palestīnas paviljons, kam kurators ir Kairā mītošais amerikānis Brūss V. Fergusons (Bruce W. Ferguson), cenšas “viņpus nacionālisma pretenzijām” ar mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem kritiski reflektēt par palestīniešu identitāti, kura meklē sev citu telpu, kam vajadzīga sava utopija. Aiz Giardini, biennāles Dārziem, kādā senā savrupmājā ir “iepe rinājies” Maldīvijas paviljons, kurā, ja neskaitām kultūras ministru un komisāru, ir simtprocentīga ārzemnieku klātbūtne: izstādē piedalās divdesmit viens mākslinieks no vienpadsmit valstīm. Tās centrā – ārvalstu mākslinieku acis, ar kurām tie no ārpuses skatās uz šīm In- dijas okeāna salām. Mākslinieku vidū arī divi šveicieši un viens itā lis. Kristofs Drēgers (Christoph Draeger) kopā ar austrieti Heidrūnu Holcfeindu (Heidrun Holzfeind) prezentē video “Cunami arhitektūra“, kas pievēršas katastrofas seku likvidēšanas darbiem, būvēm četrās Indijas okeāna zonas zemēs, bet Ursulas Bīmanes (Ursula Biemann) video Deep Weather rāda Bangladešas iedzīvotājus dambja būves darbos, kas pasākti, lai apturētu nemitīgos plūdus. Savukārt itālis Stefano Kagols (Stefano Cagol) piedāvā apskatei darbu “Ledus mo nolīts“, kurš no izstādes atklāšanas brīža ir pakļauts neizbēgamai izzušanai un aktualizē ledāju izkušanas problemātiku, kas rada vienlīdz lielas briesmas kā Maldīvijai, tā arī pašai Venēcijai. Arī Latvija ir pieaicinājusi divas kuratores no ārzemēm, proti, amerikānietes Annu Bārlovu un Kortniju Finnu no Art in General Ņujorkā, kuras sadarbojas ar Alisi Tīfentāli no “kim?“ laikmetīgās mākslas centra. Atšķirībā no citām Baltijas valstīm šī kuratoru ko manda ir izlēmusi strādāt ar pašmāju resursiem un pārstāv valsti ar diviem latviešu māksliniekiem, kas iepazīstina starptautisko publiku ar dzīvi un paradumiem sniegotajos Latvijas laukos. | |
 Baširs Mahuls. Citā gadījumā aizņemts. Instalācija. Ekspozīcijas fragments. 2013 Foto: Barbara Fässler Foto no publicitātes materiāliem | |
| Kenijas paviljonā ir jūtama pamatīga ķīniešu mākslinieku klātbūtne, kas, šķiet, izskaidrojama ar šīs valsts nabadzību, – tai nā cies lūgt finansējumu varenajai Ķīnai. Brazīlijas paviljonā dialogu ar citzemju māksliniekiem savukārt pamato Eliu Fervensas (Hélio Fer venza) un Odiriša Mlaszu (Odires Mlàszho) konfrontācija ar vēstu riski “fundamentālu darbu triloģiju“, kuros Mēbiusa lenti veido Bruno Munari, Lidžija Klārka (Lygia Clark) un Makss Bills (Max Bill). Nacionālā elementa atšķirīgajai pasniegšanai, kā jau redzējām, ir dažādi iemesli – kā miera līgums un sadarbības līgums, tā veik smīga sakritība, skatiens no ārpuses, bagāts sponsors, gan paradig matiski darbi, gan atvērtība citādajam. Šādam pavērsienam neva jadzētu mūs pārsteigt – biennāle ir radusies pirms 118 gadiem, sekojot 19. gadsimta starptautisko izstāžu paraugam, uz spēcīgas starpvalstu konkurences pamata, kas izpaužas paviljonu arhitek tūras sacīkstē. Mūsdienu daudzkultūru tīklu un migrācijas plūsmu izvagotajā pasaulē uzmanība no formas pievēršas saturam, no ārienes – domai, no priekšmeta – procesa nepārtrauktībai. Dažādu valstu un kultūru identitāšu būve loģiski iet pa šo valstu vēstures un migrāciju plūsmu ietekmētās sabiedrības attīstības ceļu, kad bez mitas noris apmaiņa ar informāciju un attēliem, kad ir pienācis laik posms, kurā daudzvalodība ir kļuvusi gandrīz par standarta situā ciju ne tikai pilsētās, bet arī pašos cilvēkos. Vienas kultūras attēlojums ir vienkrāsains, tajā vienmēr ir bijusi kaut kāda idealizācija, bet tam vairāk nekā jebkad agrāk pietrūkst empīriska pamata. Venēcijas biennālē valstu paviljoniem uz fasādes paliek attiecīgās valsts nosaukums, kā arī nemainās savulaik rūpīgi pārdomātā arhitektūra, kurai vajadzēja vēstīt to, ko bija iedomājušies valsts pārstāvji, bet to iekšienē tagad jūtami centieni paust, aprakstīt un attēlot to, par ko šīs valstis ir kļuvušas šodien, – tās ir kļuvušas daudznozīmīgas, nian sētas, slidenas un ir atteikušās no pretenzijām uz vienbalsību. Līdz ar to ir mainījušās paviljonu funkcijas – tie ir kļuvuši par skatuvi starpkultūru dialogam, identitātes vai identitāšu meklējumiem un mainīgiem skatpunktiem, kur bez mitas un grūtā darbā tiek pārde finētas vērtības. No itāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš | |
| Atgriezties | |
