VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Panesamais mākslas vieglums Maija Rudovska, mākslas kritiķe, kuratore “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām.” 11.04.–08.05.2013. Kaņepes Kultūras centrs | |
| Nesen izdevumā e-flux (2013, Nr. 42) tika publicēts kuratora un filozofa Dītera Rūlstrātes (Dieter Roelstraete) raksts “Aizņemtība: Par nepanesamo mākslas vieglumu” (The business: On the unbear able lightness of art), kurā viņš, aprakstot aizņemtību mūsdienu mākslas pasaulē, norāda, ka māksliniekiem vairs nav laika radīt mākslu, kritiķiem – rakstīt par mākslu un kuratoriem – veidot māk slas izstādes. Ar ko tad mēs esam aizņemti? Ar tīklošanos, nemitīgu kontaktēšanos, socializēšanos, epastu rakstīšanu, tvītošanu, feis bukošanu, pieteikumu gatavošanu fondiem un plānošanu. Laikam jau var droši apgalvot, ka nekas vairs mūsdienās nenotiek bez pa- reizajiem cilvēkiem un pareizajām vietām, kā dēļ šī aizņemtība rodas. Viena no pareizajām vietām šādā izpratnē ir arī Berlīne. Vieta, kurā ne tikai doties meklēt laimi, “smelties svaigu gaisu” un dzīvot lētāk nekā Rīgā, bet arī vieta tālākajai mākslinieka / kuratora karjerai, kas sniedz iespēju pietuvoties Rietumu praksēm, savīties ar to diskursiem un turpināties, atrodot sev vajadzīgos kontekstus un formas. | |
 Valdis Āboliņš, Kristīne Alksne. Partitūras. Instalācija. 2013 Foto: Andrejs Strokins Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem | |
| Maršruts Berlīne–Rīga–Berlīne Izstāde “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām”, kuru organizēja Laikmetīgās mākslas centrs (kuratores – Ieva Astahovska un Antra Priede), zināmā mērā bija veltījums Berlīnes nozīmei vietējās – latviešu mākslas vēstures annālēs. Laikmetīgais mākslas centrs jau kādu laiku apzināti ieņēmis kursu fokusēties uz padomju laika mākslas un kultūras parādībām Latvijā, to celšanu gaismā, pārskatīšanu un pārrakstīšanu. Šoreiz atskaites punkts bija sakari, kas veidojušies ar Berlīni 20. gs. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, pateicoties latviešu izcelsmes māksliniekam, vienam no aktīviem Fluxus dalībniekiem Valdim Āboliņam (1939–1984). Viņš bija galvenais personāžs izstādē, sagaidot skatītāju vestibilā no Maijas Tabakas labi zināmās gleznas “Valda Āboliņa portrets” (1979). Melnā, efektīgā platmale, ko Āboliņš valkājis, bija kļuvusi par ceļabiedru izstādes ekspozīcijā, gandrīz vai liekot aizdomāties par paša Āboliņa pirkstu šī notikuma tapšanā. Jāsaka gan, ka izstāde neaptvēra tālaika mākslas parādības, pareizāk sakot – tās neeksponēja, tā vietā bija izvēlēta mijiedarbe ar mūsdienu māksliniekiem. Latvijas mākslas vēsturei tīk lepoties ar kontaktiem, kas nodibināti ar Rietumiem, īpaši, ja tas noticis padomju gados, kad jebkuras no turienes nākušās vēsmas varēja kļūt par nozīmīgiem atskaites punktiem latviešu mākslā un kultūrā. Bet, tā kā mums joprojām ar savas vēstures apzināšanu, tās pārrakstīšanu un attieksmju iestatīšanu sokas bēdīgi, tad iespējams arī apgalvot, ka tiekšanās pēc citu centru atzinības vai vismaz laipnības (te es domāju arī nekritisku šī modeļa akceptēšanu mākslas vēstures tekstos) joprojām ir aktuāls klupšanas akmens. Skaidrs, ka padomju gados Rietumu vēsmas bija kas īpašs un šķietami īsts (pretēji sociālistiskajam reālismam), vadošo diskursu ietekmes mazāk stiprās un apmulsušās, identitāti meklējošās sabiedrībās parasti tika uzņemtas ar sajūsmu. Un latviešu māksla nebija izņēmums. Manuprāt, tāds bijis arī šis gadījums, kad, pateicoties Āboliņam, saikne ar Rietumu praksēm veidojusies ciešāka. Viņš, protams, nav vienīgais, taču, iespējams, viens no spilgtākajiem piemēriem. | |
 Ulrihs Fogls. Četros no rīta. Instalācija. 2013 Foto: Andrejs Strokins Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Pārmantojamība vai spēlēšanās? Lai arī Āboliņa vārds izstādē bija ieņēmis tādu kā patrona lomu, par viņa pasākto Āhenē, Berlīnē un citviet Vācijā, viņa īpašo māk slas “ožu” vai Fluxus notikumiem, kuros viņš piedalījies un kurus rīkojis, kā arī par kontaktu veidošanos ar Padomju Latvijas māk slas scēnu izstāde īpaši nestāstīja (nelielais, Kristīnes Alksnes vei- dotais arhīva stūrītis “Partitūras” (2013) darbojās vairāk kā vizuāls nekā informatīvs materiāls pēc savas iedabas). Visdrīzāk tāds nav bijis projekta mērķis, tomēr uzreiz jāpiebilst: nezinošs skatītājs neuzminētu, ka tieši ar Āboliņa atbalstu gleznotājai Maijai Tabakai 70. gadu beigās radās unikāla iespēja pabūt kādu laiku rezidencē Berlīnē. Kaut kas tāds tolaik notika reti. Nelielo epizodi zinātājiem atsauca atmiņā Tabakas glezna pie ieejas izstādē, taču par vēl dau dzām citām epizodēm, kuru nākšanu gaismā padziļināti apzinātā kontekstā labprāt būtu gribējies ieraudzīt, kā norāda kuratores, pēc kāda laika vēstīs publikācija. Kaut arī izstāde tapusi, inspirējoties no Fluxus kustības un tās darbības principiem, kuratores drīzāk bija izvēlējušās akcentēt saiknes principu un “atmosfēras”, ne tiešu ietekmi. Kā izteiksmes lī dzeklis bija izvēlēta analoģija ar “partitūrām”, kam būtu jāvēsta par noteiktas sistēmas piekopšanu, taču atsauce uz “atvērtajām par titūrām”, kuras, pēc izstādes kuratoru apgalvotā, izmantojuši arī Fluxus mākslinieki, ekspozīcijā vairāk norādīja uz nejaušību kopumu, to kombinācijām, ietverot nelielus žestus, rotaļīgus manevrus, ko mentārus, absurda situācijas, papildinājumus, fragmentus, izsaucie nus utt. Izstāde koncentrējās uz laikmetīgo mākslu, laikā un telpā pretstatītu arhīva materiāliem un atmiņām par Berlīni. Iespējams, saskares veidošanās bija tās veiksmes moments – mūsdienu māk slinieki kļuva nevis par spēles noteicējiem, bet gan drīzāk fona spē lētājiem, atdzīvinot un radot telpisku bezlaika dialogu. Vai to var nosaukt par tradīcijas iedzīvināšanu vai turpināšanu, līdzīgi kā tas noticis Lietuvā, laikmetīgajai mākslai, īpaši Laikmetīgā mākslas centra (CAC) paspārnē, veidojot ciešu saikni ar Džordža Mačūna un citu Fluxus pārstāvju daiļradi? Drīzāk ne, taču noteikti tas ir poētisks veids, kā radīt turpinājumu un nezaudēt kontinuitāti ar lokālai kul tūrai zīmīgu vēstures daļu. Izstādē iekļauto mākslinieku saraksts gan rada jautājumus un šaubas par kritērijiem, kas bijuši pamatā to izvēlei. Ja kuratores ar šo mākslinieku starpniecību vēlējušās uzsvērt saikni ar Berlīni, tad tas nav īpaši izdevies, ja vien netiek ņemtas vērā ballītes un rezidences, kas šad un tad tur aizvadītas. Būtībā jau visiem divdesmit- gadniekiem pēdējo desmit gadu laikā, kopš Berlīne tiek uzskatīta par vienu no aktīvākajiem mākslas centriem, kājas nesušas uz tu rieni. Tomēr rodas jautājums – kādēļ netika izvēlēti mākslinieki (un kuratori), kas jau vairākus gadus mitinās šajā pilsētā (piemēram, Linards Kulless, Margo, Atis Jākobsons, Kaspars Vanags u. c.), ir ar to saauguši un būtu spējuši spēcīgāk reflektēt tieši šīs saiknes vei došanā? Acīmredzami mākslinieku atlasei bijis par pamatu kāds cits iemesls, iespējams, viņu spējas un interese spēlēties, abstrahēt, kombinēt, ironizēt vai kā citādi ietvert savā darbībā elementus, kas raksturo Fluxus kustību vai līdzinās tai. Kā zināms, neviens no viņiem neiet tiešās Fluxus pēdās, tādēļ mākslas darbi izstādes kontekstā kļuvuši par komentāru, nevis turpināšanos. Lai vai kā, nenopietnības un amizēšanās gars izstādē neizpalika, īpaši, ja komandu veidojuši tādi mākslinieki kā Ivars Grāvlejs, Romans Korovins, Maija Kurševa un citi. Manuprāt, visveiksmīgāk dzīves spēlēšanas, absurda un anti mākslas klātbūtni labākajās Fluxus tradīcijās izdevās iedzīvināt tumšajā gala telpā, kur bija eksponēts Maijas Kurševas un Edgara Jurjāna kopdarbs “Sagrozītie fakti” (2013) – spocīgas figūras un ob jekti, kas maisījās pa kājām, balsis, kurās atpazinām labi zināmus Latvijas Radio diktorus, un mākslinieka Jāņa Filipoviča baiss por trets radīja vēlmi tur uzkavēties un izbaudīt šo nesaprotamo poēziju. | |
 Benjamīns Grēbers. Dolores Lavatorium. Instalācija. 2012 Foto: Andrejs Strokins Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Mākslas panesamais vieglums Sekojot Rūlstrātes domai, ka laikmetīgajai mākslai ir raksturīgs “pieskāriena vieglums, materiālu vieglums, izstādīšanas vieglums, konceptuāls vieglums”2, to pašu gribas teikt par izstādi “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām”. Vieglums tajā nozīmē, ka māk slas darbi rotaļājās, burtiski saauga ar sienām, saplūda cits ar citu, pārauga cits citā, radot tādu kā kņadu un runāšanos, ko kopumā varēja baudīt kā estētiku, kas neprasa īpašu iedziļināšanos. Par vieglumu var runāt arī kā par šībrīža tendenci vizuālajā valodā: bieži atrastu, jau izmantotu objektu lietojums, kombinācijas, nelieli izmēri, dažādu elementu kārtojums, trausli, vienreizēji materiāli utt.; tas viss kopā atstāj nepabeigtības, skiču, uzmetuma, momenta vai procesa sajūtu. Atsevišķs vārds jābilst par telpām – Kaņepes Kultūras centru, kur izstāde notika. Tik apjomīgu ekspozīciju šīs telpas piedzīvoja pirmo reizi. Tas, ka Rīga kļuvusi par vienu izstāžu telpu bagātāka, protams, ir apsveicami, taču acīmredzams arī fakts, ka telpas ne savāktība šajā gadījumā vairāk nodarīja pāri nekā palīdzēja. Ekspo nētie mākslas darbi, jau minētais vieglums un trauslums pieprasīja intimitāti un uzcītīgu skatīšanos, vairāk telpas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kur tiem izplesties un izcelt savu vēstījumu, nezaudējot saikni ar kopējo konceptu. Diemžēl šajās telpās un situācijā daži no darbiem šķita pazuduši vai apslāpēti. Tomēr izstāde kopumā spēja piedāvāt ļoti daudzpusīgu un aizrautīgu materiālu, neparastas kombinācijas un pārsteigumus. Cerams, ka tā kalpos par atspērienu tālākām refleksijām tēmas vir zienā. Arī padziļināts pētījums par Valdi Āboliņu un viņa ietekmi šobrīd lokālās mākslas vēstures rakstīšanā ir gaužām aktuāls, un cerēsim, ka uz to nebūs jāgaida pārāk ilgi. Translation into English: Laine Kristberga 1 Fluxus – virziens mākslā, kura galvenais iniciators un aizsācējs bija lietuviešu izcelsmes mākslinieks Džordžs Mačūns. Tas izpaudās nevis kā kustība, bet drīzāk kā fenomens, kas ieguva starptautisku raksturu. Fluxus bija cieša saikne ar avangarda mūziku un Džonu Keidžu, tomēr ar to saistītie mākslinieki izvairījušies no jebkādām definīcijām vai kategorijām, kurās šo fenomenu varētu ielikt. Fluxus mērķis bija nojaukt robežas starp dzīvi un mākslu, mākslinieku un publiku, mākslas darbu un priekšmetu, tādēļ Mačūns to dēvēja par antimākslu. Viņa apgalvojumā, Fluxus vajadzētu būt “par nenozīmīgām lietām, tam nevajadzētu prasīt īpašas prasmes un neskaitāmus mēģinājumus, tam nevajadzētu piemist ne komerciāla, ne institucionāla nozīme” (Ruhrberg, Karl. Honnef, Klaus. Schneckenburger, Manfred. Fricke, Christiane. Art of the 20th Century. Part 1. Köln: Taschen, 2000, p. 585). 2 Roelstraete, Dieter. The business: On the unbearable lightness of art. e-flux, 2013, Nr. 42. | |
| Atgriezties | |
