VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Klāvs Upaciers Dita Birkenšteina, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
| Klāvs Upaciers (dz. 1979) šobrīd turpina studijas Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā Vizuālās komunikācijas nodaļā (VKN), viņa darbi tikuši izstādīti vairākās grupu izstādēs, tostarp akadē mijas studentu darbu izstādē “Skarba māksla – skarbiem vīrie šiem” (2010), kas tika sarīkota Brasas cietuma ieslodzītajiem. Klāvs paguvis piedalīties arī pašmāju starptautiskajā laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 3 (sadarbībā ar Brigitu Zelču Aispuri) un Survival Kit 4, kā arī pērnā gada rudenī sarīkoja per sonālizstādi “Viena zīmējuma izstāde” Laikmetīgās mākslas cen tra “Ofisa galerijā”. | |
 Klāvs Upaciers. 2012 Foto no Klāva Upaciera personiskā arhīva | |
| Varbūt ne tik ierasti VKN absolventiem Klāvs Upaciers iz vēlējies atstāt digitālo tehniku otrajā plānā, dodot priekšroku tradicionālai mākslinieka amata prasmei – zīmēšanai. Savu izvēli mākslinieks pamato ar uzskatu, ka zīmēšana joprojām pie dāvā daudz neatklātu iespēju. Otrs būtisks apsvērums Klāva ga dījumā ir zīmēšanas process, ko viņš uzskata par lielisku veidu, kā atbrīvoties no domām un ieviest sevī skaidrību. Ar zīmēšanas palīdzību tiek nodota informācija, ar kuru nav iespējams dalīties verbālā vai rakstiskā formātā, tai materializējoties, top zīmē jumi, kas definējami kā relatīvas domu kartes. Klāva Upaciera zīmējumu kontekstā nevar runāt par noteiktas tematikas vai tēlu klātbūtni, mākslinieks distancējas no tēlojoša izpildījuma ar mērķi nepadarīt zīmējumu par ilustrāciju un vēstījumu neiz klāstīt ar pārlieku tiešumu, un tas viņa darbiem piešķir patīkamu svaigumu. Survival Kit 4 (2012) Klāvs Upaciers, nezaudējot saikni ar zīmēšanu, piedalījās ar kinētisku instalāciju “Nepārtraukta izvēle” (ventilators, plastikāta maisiņš, ogle, papīrs). Instalācija ir mehāniska zīmēšanas mašīna, ko darbina ventilators, un tā mo notonās, ritmiskās kustības uz papīra veido zīmējumu. Lai arī cik mehāniska, šī mašīna savā būtībā satur pavisam cilvēcisku vēstījumu, proti, arī cilvēka ķermeņa un prāta darbības pamatā ir “motors”, kas stimulē nepārtrauktu kustību un virziena izvēli, rezultātā gūtā subjektīvā pieredze nemitīgi fiksējas un veido indivīdu, tāpat kā kustīgā mašīna rada zīmējumu uz papīra. “Jo vairāk es skatos visos virzienos, jo vairāk es ieraugu. Un tā, uz ko skatīties, paliek arvien vairāk. Izvēle – tā ir, cik saprotu, būtņu, kas sevi apzinās, priekšrocība. (..) Un, ja man sākumā šķita, ka šī “zīmēšanas mašīna” ir tikai tāda jauka rotaļlieta, tad tagad es arvien biežāk domāju, ka esmu radījis savu pašportretu. Tādu idealizētu pašportretu, jo man tik labi visu laiku nesanāk. Laikam brīžiem izdaru nepareizu izvēli,”(1) – tā darbu komentējis pats au tors. | |
 Klāvs Upaciers. Kvadrāts. Videokadri. 22‘. 2009 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Klāva Upaciera darbos būtiska loma ir telpai, kas vienlai kus ir gan darbnīca, gan zīmējuma daļa un izstāžu zāle: sākot ar bakalaura darbu, mākslinieks labprāt atsakās no papīra lokšņu formāta ierobežojumiem un strādā ar ievērojami plašāku vērie nu, zīmējot uz iekštelpu sienām. Bakalaura darbā “(švīkājums)” (2011) Klāvs “apdzīvoja” savas tābrīža dzīvojamās platības sie nas Merķeļa ielā 19 A. Katra no dzīvokļa telpām ieguva unikālu zīmējumu, un, lai arī no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka vismaz daļa no tiem tapuši, ļaujoties haotiskiem, mirklīgiem impulsiem, šāds pieņēmums ir maldīgs – katra zīmējuma pamatā ir iepriekš izvirzīti spēles noteikumi, piemēram, viens zīmējums sastāv no nepārtrauktas grafīta līnijas, kāds cits – no desmit centimetru garu neskaitāmu nogriežņu jūkļa, bet vēl citu veido skaitļu lau kumi, kuros parādās rakstu un skaitļu zīmju virknes. “Viena zīmējuma izstādē” (2012) Klāvs Upaciers turpināja bakalaura darbā aizsākto. Nosaukums pasaka priekšā – izstādi veidoja viens zīmējums uz “Ofisa galerijas” telpas sienām. Arī šī darba tapšanā neizbēgami bijuši pašizvēlēti spēles noteikumi jeb vadlīnijas, proti – šajā gadījumā daļa zīmējuma tapa “uz aklo”, zīmējot aizvērtām acīm un paļaujoties uz iekšējo redzi, bet otra daļa bija pirmās turpinājums, un zīmēts tika atvērtām acīm, pil nībā kontrolējot darba gaitu ar redzes palīdzību. Viens no izšķi rošiem aspektiem, kam vērts pievērst uzmanību, – telpas arhitek toniskās īpatnības. “Ofisa galerijas” telpa, kas iekārtota man sardā, jau pati par sevi ir dinamiska un piedāvā krietni vairāk par ierastajām četrām sienām. Iespējams, daudzšķautņainā telpa lielākoties nav pateicīgākais variants izstāžu iekārtošanai, taču Klāva Upaciera gadījumā tā bijusi veiksme. Grūti šai izstādei iz tēloties piemērotāku vietu – tās neordinārās formas dēļ jau tā atraktīvais darbs ieguva dinamiku, zīmējuma apskates laikā pare dzot skatītāja kustību telpā un paverot neskaitāmas skatpunktu (un uztveres) iespējas. Zīmējuma īstenošanai izmantots plašs grafisko ieroču ar senāls, sākot ar ierastākiem materiāliem – grafīta zīmuļiem, krītiņiem un luminiscējošiem flomāsteriem – un beidzot ar die giem, kabeļiem un krāsainām izolācijas lentēm, kas vienlīdz labi kalpoja kā līnijas. Līdzīgi kā citos darbos Klāvs Upaciers apzināti izvairījies no ilustratīvas pieejas, un zīmējums nesniedza iespēju nolasīt skaidrus tēlus. Skatītāja rīcībā bija nodota informācijas shēma, kuras atšifrējums palika vienīgi paša autora ziņā, taču skatītājs tika aicināts shēmu izmantot par karkasu, uz kura pēc katra paša ieskatiem un iespaidiem veidot savus tēlus, un gluži vienkārši ļauties līniju kustībām un atklāt aizvien jaunas, unikālas versijas par to, kas slēpjas kartes leģendā, – piedāvātās interpretācijas iespējas bija bezgalīgas. Turpat uz grīdas atstā tā instrumentu kaste darbojās kā tiešs mākslinieka aicinājums iesaistīties un acīmredzami guva atsaucību. Tiem, kuri izstādi apmeklēja vairākkārt, bija iespēja novērtēt izmaiņas zīmējumā (pāris dienu pirms izstādes slēgšanas Klāva Upaciera zīmējumam bija pievienojušies kontekstā svešādi tekstuāli papildinājumi, ab strakti burtu virknējumi, kā arī dažādas fantastu, zvēru un ķiņ ķēziņu kompānijas). Plašie, tonāli tumšie laukumi vienā telpas pusē un “aklo” līniju mežonīgo ritmu jūklis, ko caurvija marķieru un skoča krāsu košums, zīmējuma un telpas kopskatam piešķīra vitalitāti. Telpa, kas bija ieguvusi daudzkārt dzīvespriecīgāku at mosfēru nekā ikdienā, lika sarosīties fantāzijai, lai, ja ne ar pirk stu, tad acīm izceļot neskaitāmās līniju taciņas. Un, ja māksla ir spējīga izkustināt skatītāja fantāziju, var teikt, ka autora pūles ir attaisnojušās. Klāvs Upaciers pieteicis sevi kā interesantu figūru šābrīža jauno mākslinieku lokā. Izvēlētā darba metode liek par viņa zīmē jumiem domāt konceptuālās mākslas virzienā un neviļus meklēt tajos atsauces uz Sola Levita jau 20. gs. 70. gados aizsākto sienu zīmējumu sēriju (sienu zīmējumi tapuši vēl pēdējo desmit gadu laikā). Par pamatu asociācijām starp abu mākslinieku darbiem ir tiešās formālās līdzības (zīmējuma izpildīšana uz sienas, izmanto tie materiāli), taču nostājā pret darba realizāciju parādās būtisks nošķīrums. Sola Levita gadījumā mākslinieks parūpējies par kon ceptu, bet darba īstenošana nodota citu zīmētāju rokās, izvēli pamatojot ar apgalvojumu, ka “katrs cilvēks līniju velk citādi un katrs arī citādi saprot vārdus”2, un tādējādi norādot uz realizācijas procesu kā marginālu un mākslas darbam maznozīmīgu aspektu. Klāvs Upaciers izmanto antagonisku pieeju un izceļ idejas materializāciju kā procesu, kurā mākslinieka līdzdarbošanās ir neatsverama. 1 Survival Kit 4 avīze. Red. Zane Zajančkauska. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2012. 2 www.guardian.co.uk/culture/2006/dec/07/2 (skatīts 07.12.2012.). | |
| Atgriezties | |
