VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Evita Vasiļjeva Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
| Jaunā māksliniece Evita Vasiļjeva (dz. 1985) savulaik absolvē jusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu (2009), pašlaik dzīvo un strādā Amsterdamā, kur kopš 2009. gada studē mākslu Herita Rītfelda akadēmijā (Gerrit Rietveld Acad- emie). Evita atzīst, ka Amsterdamas aktīvā studiju un mākslas dzīve darbojas kā spēcīgs iedvesmas dzinulis un šobrīd viņa jūtas vairāk saistīta ar Amsterdamas, nevis Latvijas mākslas norisēm. Kopā ar domubiedriem Evita Vasiļjeva darbojas apvienībā Last Minute Group, kas funkcionē kā Herita Rītfelda akadēmijas stu dentu izstāžu un starpdisciplināru māksliniecisko prakšu atvērta platforma. Savukārt Latvijā Evitas vārds ir zināms, pateicoties dar bībai visai plašā kultūras dzīves amplitūdā, tostarp dalībai multi mediālos mākslas festivālos (piemēram, videomākslas festivāls “Ūdensgabali”, neatkarīgās mūzikas un mākslas festivāls “Skaņu mežs”) un grupu izstādēs (“Rudens”, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs; “Cēloņi un sekas”, “kim?” laikmetīgās mākslas centrs, 2008), kā arī vizuālajām publikācijām kultūras izdevumos (“Veto”, “kuš!”, Popper Magazine). | |
 Evita Vasiļjeva. 2012 Foto no Evitas Vasiļjevas personiskā arhīva | |
| Evita Vasiļjeva izmanto daudzveidīgus mākslinieciskos me dijus, bet pēdējā laikā aktīvāk pievēršas performancei un video performancei. Māksliniece savu attieksmi pret video raksturo kā tēlniecības papildinājumu citā dimensijā, radot multimediālus un fluīdus darbus, kuros tiek saplūdināti mākslas veidi un to izteik smes līdzekļu robežas. Proti, Evitas videodarbos liela nozīme ir dažādiem grafiskās apstrādes efektiem, ar kuru palīdzību ek rāns tiek pārvērsts digitālā gleznā, kā arī skulpturālo elementu iekļaušanai videoinstalācijās, kas vizuāli mijiedarbojas un papil dina viens otru. Līdz ar to video darbojas kā atsauce uz t. s. dai ļajām mākslām un relatīva atgriešanās pie tām. Evitas darbos vēstījuma un noskaņas veidošanā svarīga ir arī mūzika, radot ie spaidu par laikmetīgas Gesamtkunstwerk koncepcijas klātbūtni objektos, kuros harmonizējošās sintēzes princips papildināts ar mākslas veidu un to ierasto izteiksmes līdzekļu pārdefinēšanu. Pārdefinēšana šajā gadījumā darbojas kā mākslas darba formā lās struktūras un dimensijas nosacījumu paplašināšana, kas uz svērta, piemēram, Evitas veidotajā instalācijā “Pareizi no otrās puses” (2011): koka sienas priekšējā puse apvienota ar mugur pusi, izspiežot aizmugurējo daļu veidojošo ģipsi caur spraugām. Tādējādi radītajai sienai ir piešķirta trešā dimensija, padarot šķietami plakanu virsmu apjomīgu. Nosaukumā ietvertā vārdu spēle turpinās kā rotaļa ar skatītāja priekšstatiem par mākslas darba uzbūvi un divdimensiālo formu iespējām. Darbs “Nevieta” (2011) veidots kā tēlniecības un videomāk slas sintēze, ar digitāliem līdzekļiem asprātīgi risinot skulptūras un vides attiecības. No drēbēm un ģipša radītajām skulptūrām tiek ģenerēti īpaši “eksistences apstākļi”, ievietojot tās glamūrīgo dzīves stila žurnālu foto lappusēs un pakļaujot datorgrafikas manipulācijām. Skulptūras varētu salīdzināt ar trausliem, īpaši prasīgiem telpaugiem, kas spēj izdzīvot (Evitas darba gadījumā – spēj komunicēt ar skatītāju) tikai speciāli pielāgotā vidē un klima tiskajos apstākļos. Rezultāts ir neparasta videoinstalācija, kurā skulptūru attēli projicēti uz nelīdzenas, viļņveida silueta virsmas un kurā mākslas darba dokumentācija un reprezentācija kļūst par tā saturu. Šāda stratēģija lielā mērā attiecināma arī uz citiem Evitas darbiem, kuru centrā ir dažādi ar mākslas darba tapšanu saistīti procesi, kas objektu gatavajā veidolā ar neapbruņotu aci parasti nav saskatāmi. Tas piešķir Evitas mākslai biogrāfisku raksturu, ko pati autore skaidro kā centienus padarīt emocionāli cilvēciskāku to, ko saucam par laikmetīgo mākslu, kura ir apau gusi ar aukstu perfekcionismu, izstumjot no redzesloka māksli nieku kā psiholoģisku būtni. | |
 Evita Vasiļjeva. Making. Videoinstalācija. 2012 oto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Mākslinieka un modeles attiecības aktualizētas videoin stalācijā Making (2012), kurā Evita Vasiļjeva cenšas atklāt attiecī bas starp mākslinieku un mākslas darbu, kā arī savstarpēji papil dinošā veidā eksponēt dažādus video un telpiskos objektus. Vienā no instalāciju veidojošiem videodarbiem "Ceturtdienas vakara pozēšana. Apģērbti " Evita iejūtas pozējošas modeles un viņu gleznojošas mākslinieces lomā, līdz darbība pārtop mode les sapnī par pastaigu parkā. Paralēli vienkāršajam sižetiskajam izklāstam – uz savu darbu koncentrējusies gleznotāja un sapņos iegrimusi modele – liela nozīme piešķirta video grafiskajai ap strādei, dažādiem kolāžas, krāsu un montāžas elementiem, kas notiekošo vērš vēl sapņaināku. Grafiskā apstrāde ir uzsvērti vien kāršota, tā netiek padarīta iluzora, līdz ar to eksistē kā dekoratīvi pašvērtīgs filmētā papildinājums. Montāžas un fragmentārisma principi gan naratīvā, gan dar bu vizuālajā veidolā izpaužas arī citos Evitas Vasiļjevas mākslas projektos, tostarp īstenotos sadarbībā ar Nīderlandes māksli nieci Frederiku Pisvisu (Frederique Pisuisse). "Tēlot ir manā dabā" (2012) ir Evitas un Frederikas pirmo kopīgo performanču video dokumentācija, kas sniedz ieskatu mākslinieču privātajās un publiskajās performancēs. "Tēlot ir manā dabā" stāsta par gatavo šanos performancēm un dažādām abu mākslinieču izdarībām, kurās apspēlēta popkultūras tēlu sistēmu, iejūtoties tajos ar spilgtu vizuālo imidžu un bezkonteksta frāžu palīdzību. Video darba struktūrā un ekspresijā jaušama atsaukšanās uz popmū zikas video stilistiku, gaumes robežās atšķaidot to ar psihedēliska absurda noskaņām. It sevišķi tas jūtams, ja darbu skatās kā paš vērtīgu video kolāžu, nevis performances mēģinājumus. Evitas un Frederikas kopdarbā ekscentriskie vizuālie tēli lielā mērā dominē pār darbību un tekstu, liekot domāt, ka viņu performanču gal venais kods slēpjas tieši lomu spēlēs un koķetērijā ar dažādām mūsdienu kultūras klišejām. Mūzikas video kā klišeja izķidāts videodarbā Detox (2012), kura pamatā ir attēla un mūzikas brīvs savienojums, nepielāgojot tos vienu otram. Muzikālais pavadījums kļūst pašvērtīgs, un attēls to neilustrē, gluži otrādi – video redzamā meitene veic ikdienišķas darbības, piemēram, raksta uz neredzamas datora klaviatūras, dzied un kustas neatbilstoši mūzikai bez vārdiem. Muzikāli saspringtais ritms neatbilst video redzamajam lietu vien kāršajam plūdumam, ikdienišķībai, šo kontrastainību pastip rina arī inverso krāsu efekts. Video struktūru varētu metaforiski raksturot kā ar iekšpusi uz āru izvērstu apģērba gabalu, tas ir mūzikas video, kurā mūzika ar video nesastopas. Kopumā darbs atklāj Evitas Vasiļjevas interesi par mākslas mediju iespēju paplaši nāšanu un ierasto funkciju pārveidi. Video nedarbojas tikai kā dokumentējošs medijs – pateicoties tehnoloģiju iespējām, tas aktīvi piedalās kā attēlotās realitātes pārveidotājs un ļauj pa sniegt filmēto materiālu caur subjektivitātes prizmu. | |
| Atgriezties | |
