studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 2013 Nr.6 (93) Nr.5 (92) Nr.4 (91) Nr.3 (90) Nr.2 (89) Nr.1 (88) 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Edgars Soprāns Elīna Pastare, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente

Edgars Soprāns (dz. 1988) ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glez niecības nodaļas students, kura glezniecību raksturo dziļi per soniska iedziļināšanās cilvēka apkārtējās vides un dabas pro cesu norisēs. Atrodoties radošās darbības sākumā, Edgars ir pastiprināti interesējies par ainavu glezniecību, ko apliecina ar citiem akadēmijas studentiem 2012. gadā veidotā izstāde “Ziema”. Projekta galvenais mērķis bija aktualizēt ainavu glez niecību, pievēršoties tai ne tikai vasaras plenēros, bet arī citos gadalaikos, šajā gadījumā ziemā. Edgara ainavas, kurās sagla bājās vēl studiju uzdevumiem raksturīgais naturālistiskais formu traktējums, bija gleznotas, izvēloties vizuāli lakoniskus dabas mo tīvus un atdzīvinot tos ar gada aukstākajā laikā vērojamo vēsi pelēko toņu bagātību. Taču patiesu pārdzīvojumu radīja gleznās redzamās bargo laikapstākļu atstātās liecības, kas gluži kā kara traumas piešķīra šiem studiju darbiem liriski skarbu raksturu, vien laikus rādot Edgara vēlmi izvirzītajos uzdevumos sasniegt no sprausto mērķi.

Edgars Soprāns. 2012 Foto no Edgara Soprāna personiskā arhīva

Kā loģisku apliecinājumu pakāpeniskai vēlmei norobežoties no tradicionālās ainavu glezniecības un meklēt jaunas izteik smes formas var minēt mazo izstāžu cikla “Mana telpa” ietvaros notikušo Edgara Soprāna personālizstādi atavism Latvijas Māk slas akadēmijas telpās. Ekspozīcijā izstādītais darbs ar tādu pašu nosaukumu kas vēlāk tika iesniegts dalībai arī 2012. gada “SEB bankas” organizētajā konkursā “SEB stipendija glezniecībā”, ie miesoja jau pavisam citu dabas izteiksmju šķērsgriezumu. Tajā Edgars norobežojies no naturālistiskā dabas atainojuma, veidojot monohromu, dekoratīvi stilizētu meža ainavu. Glezna ir izteikti grafiska, un centrālo lomu tajā spēlē kontrasts starp slaido un taisno koku stumbru lineāro ritmu un to lapotņu smalko grafis ko tīklu. Pats autors uzsver, ka ar atavismu ir domājis vēlmi at griezties pie senākiem uztveres, uzvedības un reakcijas tipiem. Izkopt patieso un nemainīgo savā vispārējā būtībā, vizuālajā pie redzē, to iemiesojot attēla tehniskajā un uzbūves vienkāršībā. Atsacīdamies no tradicionālu ainavu veidojošiem elementiem, mākslinieks parāda tikai sev raksturīgu spēju ar izteikti lakonis kiem izteiksmes līdzekļiem radīt pašpietiekamu māksliniecisko realitāti, neļaujot profesionālajam flirtam ar glezniecības teh nisko iespēju pamatiem kļūt bezmērķīgam. Lūzumu jaunā mākslinieka daiļradē un radošajos meklēju mos iezīmējis studiju apmaiņas brauciens uz Apvienoto Karalisti, kur Edgars pavadīja pusgadu, studējot Mančestras Metropolitēna universitātē (Manchester Metropolitan University). Neordināri darba un sadzīves apstākļi veicinājuši izmantoto motīvu loka izmaiņas. Atsve šinādamies no reālistiskiem dabas attēlojumiem, Edgars pievērsies tādu kompozīciju izstrādei, kuras balansē uz robežas starp ikdienā atpazīstamo un pilnīgi abstrakto. Viens no ārzemju studiju sākumposmā tapušajiem darbiem rāda vēl joprojām māksliniekam aktuālo kontrastu saspēli, risi nātu nu jau bezpriekšmetiskas glezniecības ietvaros. Melnbaltais fons ar neregulārajiem krāsas notecējumiem kontrastē ar lineārās līnijās or ganizēto gleznojumu, kur izmantotās siltā un vēsā kolorīta nianses liek skatītājam sajust gandrīz vai ķermenisku siltumu. Šī disonanse rada asociācijas ar bojāta digitālā attēla estētiku, kas raksturīga t. s. Glitch art virzienam: taisnajās līnijās izplūdušās krāsas uz melnbaltā fona atgādina video fragmenta apstādinātu kadru, kas kādas tehniskas ierīces ekrānā ir neglābjami pazudis bināro kodu bezgalīgās variācijās. Tomēr atšķirība slēpjas Edgara spējā piešķirt attēlotajam gleznieciski smalkas nianses. Vizuālā atsauce uz klasiskās glezniecības formālajiem paņēmieniem, modelējot cilvēka ķermeni, liek uztvert darbu kā advancēta kontroles mehānisma shēmu, kur starp tehnoloģiskās realitātes rāmjiem ir iespros tots kaut kas dzīvs un elpojošs.

Edgards Soprāns. Bez nosaukuma. Audekls, eļļa. 60x70 cm. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam

Saglabājot izkoptās, savdabīgi lakoniskās formālās izteiksmes va lodu, aktuālākajos darbos jaunais gleznotājs pievērsies gandrīz netve ramu procesu analīzei, rādot pavisam citu attiecību līmeni starp sevi un mākslas darbu. Glezna “Pelde” ir Edgara refleksija par globāliem dabas procesiem, ko mēs dažkārt savā naivumā uztveram kā kaut ko vienkāršu un pašsaprotamu. Zināmā mērā tā ir pašironija par to, cik ļoti cilvēks pasauli ar tās neizdibināmajām cēloņsakarībām vēlas ielikt shematis kas tabulas vai diagrammas rāmjos. Gleznas plaknes lielāko daļu aizņem savdabīga telpiska objekta – kastes – atveids, kas kalpo kā vizuāla meta fora tam, cik kompakti un primitīvi var tikt formulēta mūsu pasaules uz tvere. Objekta forma asociējas gan ar seismogrāfa radītajām zīmēm, gan ar dažādām zemes garozas šķērsgriezuma tabulām, kas jau no sko las laikiem veidojušas mūsu priekšstatus par ģeoloģiskiem procesiem. Kā ierasts, mākslinieks nekonstruē konkrētu vidi vai telpu, līdz ar to savdabīgais modelis darba kontekstā iegūst monumentālu, pārlaicīgu raksturu. Darbā lineāro zīmējumu papildina vairākās kārtās klāta krāsa, kas nosedz visu gleznas plakni un rada gleznieciski izsmalcinātu pelēko toņu saspēli. Attēlotā objekta forma šķietami izšķīst krāsas faktūrā, un skatītājam tas šķiet tāls un nesasniedzams. Spēja veidot šādu emocionāli ietilpīgu un daudzšķautņainu tēlu ar ierobežotiem izteiksmes līdzekļiem ir uzteicama, tā rada netiešas norādes uz rumāņu gleznotāja Viktora Mana (Victor Man) daiļradi, kura radošajai attīstībai Edgars ir izvēlējies sekot. Māksliniekus vieno tendence strādāt atturīgi ierobežotā kolorītā un atspoguļot notvertās noskaņas, skatītājam piedāvājot vien smalkus, klusinātus pavedienus, kas tam jāatšķetina pašam. Meklējot savām konceptuālajām iecerēm atbilstošo formālo iz teiksmi, Edgars aktīvi eksperimentē ar eļļas glezniecības tehniskajām ie spējām. Atbildīgi, neļaujot eksperimentam pārņemt gleznas struktūru, viņš klāj krāsas citu pāri citai, rada neierastus koloristiskus risinājumus, uzklāšanas procesā izmēģinot arī palīgmateriālu, piemēram, līmlenti. Eksperimenti jauno mākslinieku vidū nav nekas neparasts, tieši otrādi – nereti tā ir daudzsološu talantu pazīstamības zīme. Taču uzteicama ir Edgara spēja neieslīgt pašmērķīgos formālos meklējumos, jo, pat ja glez nas koncepts ir reducēts līdz vizuāli izteiksmīgām krāsu niansēm, māk slinieks neļauj tajās zaudēt darbam raksturīgo. Līdz šim Edgara Soprāna gleznās manāma gan saturiska, gan stilis tiska dažādība, kas liecina par aktīviem mākslinieciskās izteiksmes mek lējumiem. Mākslinieka radītajā ārpus laika robežām pastāvošajā telpā parādās jauni, agrāk neizmantoti telpiski objekti, tomēr gleznās viņš saglabā tendenci tīrās un salīdzinoši vienkāršās izteiksmes formās ie dzīvināt eksistenciālas un neviennozīmīgas noskaņas, kas vedina uz domām, ka šis aspekts būs nemainīgs kopsaucējs arī Edgara Soprāna turpmākajā darbībā.

Atgriezties