VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Nepārtrauktais domas impulss. Eleina Stērtevena
Barbara Feslere, māksliniece
Stērtevena. “Attēls pār attēlu”
17.11.2012.–20.01.2013. Kunsthalle Zürich, Šveice
 
“Manam darbam nav nekāda sakara ar piesavināšanos, jauna vēs­ tures centra izvirzīšanu, mākslas nāvi vai negatīvo oriģinalitātes apšaubīšanu. Drīzāk gluži pretēji – tas ir saistīts ar oriģinalitātes varu un autonomiju, kā arī mākslas spēku un visuresamību.” 1

Šobrīd 86 gadus vecā māksliniece Eleina Stērtevena (Elaine Sturtevant) ir vismaz vienu soli priekšā citiem. Stērtevena autorības tabu lauza jau 20. gs. 60. gadu sākumā, vairākus gadus, pat gadu desmitus, pirms tā sauktā attēlu paaudze (Šerija Levina (Sherrie Levine), Sin­ dija Šērmena, Ričards Prinss, Luīze Loulera (Louise Lawler)) pro­ blematizēja “oriģināla” un “kopijas” tēmu mākslā. Amerikāņu māksli­ niece apšaubīja svētās “oriģinalitātes” jeb “autentiskuma” relikvijas mākslā un bezkaunīgi sāka imitēt kolēģu vīriešu mākslas darbus. Stērtevena savā darbībā jau bija paredzējusi digitālo ēru vēl ilgu laiku pirms tam, kad internets kļuva piederīgs masu kultūrai un sākās kiborgu un internautu virtuālie ceļojumi kibertelpā. Viņas māksla, kas virspusēji varētu likties esam vienkārši kopija un nerātna provokācija (vajadzētu lasīt tieši pretēji, proti – kā dziļi godbijīgu paklanīšanos mākslai un tās spējai izraisīt domāšanas procesu), dažus viņas paaudzes māksliniekus satracināja tik spē­ cīgi, ka Stērtevenai no 1974. līdz 1986. gadam bija jāpārtrauc ra­došā darbība.
 
Stērtevena. Vorhola “Ziedi“. Audekls, sietspiede, akrils. 305x305 cm. 1990
Foto no publicitātes materiāliem
Pateicība māksliniecei
 
Vēsture ir parādījusi, ka viņai bija taisnība. Ar postmodernā dis­ kursa ienākšanu 80. gados un citāta kanonizēšanu Stērtevena tikusi reabilitēta un atzīta par tālredzošu un pravietisku mākslinieci. 2011. gada Venēcijas biennāles “Zelta lauva” viņai piešķirta par mūža ieguldījumu, jo māksliniece mēģina atklāt telpu aiz mākslas darbiem un raisīt kritisku diskusiju par kontekstu, autorību un mākslas kluso spēku.

Kunsthalle Zürich (tur notika amerikāņu mākslinieces darbu retrospektīva izstāde sadarbībā ar Stokholmas Moderna Museet) di­rektore Beatriksa Rufa (Beatrix Ruf) uz jautājumu, kas, viņasprāt, padara Stērtevenu par vienu no mūsdienu nozīmīgākajām māk­ sliniecēm, atbild šādi: “Es domāju, tas, ka viņa jau 60. gados pirms visiem pārējiem analizēja kibernētikas un digitālās realitātes nozīmi un sekas, kā arī intensīvi nodarbojās ar saistītajiem filozofiskajiem jautājumiem. Tas, ko viņa domāja par digitālo pasauli, nosaka mū­ su šīsdienas realitāti. Kad jūs tiešām tik nopietni uztverat digitālo pasauli, kopijas vairs neeksistē, jo, apzinoties digitālās realitātes nozīmi, kopijas vai “piesavināšanās” koncepti kļūst par kaut ko citu. Es domāju, šis mākslinieces paredzējums ir pārsteidzošs un neticams, izdarīts vēl pirms tam, kad Delēzs formulēja notikuma filozofiju. Māksliniece pati saka: “Domājot par kibernētiku, ierastie oriģināla un kopijas koncepti vairs neeksistē, bet tam, ko mēs no mākslas sagaidām, proti, ka tā virzīs mūsu domas, ir jābūt iespē­ jamam arī tad, ja es atkārtoju jau eksistējošu mākslas darbu un ja šim atkārtojumam piešķiru nozīmi.””

Stērtevenas empātiskos darbus var skatīt kā Marsela Dišāna redīmeidu idejas evolūciju, jo īpaši, protams, “L.H.O.O.Q.”, kas tieši citē Leonardo da Vinči gleznu “Mona Liza”. Stērtevenas darbus var uzskatīt arī par turpinājumu Endija Vorhola pētījumiem: viņš ieviesa populārus elementus, izstrādāja tos drukātu attēlu sērijā un, to darot, jau izmantoja industriāla atkārtojuma ideju, kas tieši apšauba mākslas darba unikalitāti. Dišāns un Vorhols ļoti ilgu laiku bija vienīgie mākslinieki, kas saprata Stērtevenas meklējumus. Viņi ne tikai deva atļauju mākslinieces centieniem, bet pat palīdzēja un atbalstīja tos. Vorhols, piemēram, piešķīra viņai savus sietspiedes sietus, lai viņa varētu nodrukāt “Ziedu” (Flowers) sēriju, ko nākama­ jā gadā ar Stērtevenas parakstu izstādīja Bianchini galerijā Ņujorkā, divus kvartālus no Vorhola darbnīcas “Fabrika” (The Factory).

Stērtevena atsakās saukt savus darbus par “piesavināšanos” vai kopijām, tā vietā viņa tos definē kā atkārtošanu. Atkārtošanas jē­ dziens atsauc atmiņā mimēzes ideju, tā ir imitācija – jēdziens, kas ticis negatīvi asociēts ar mākslu kopš antīkajiem laikiem. Vai Stērte­ venas darbi tik dziļi sasaucas ar attēla raksturu, ka, piemēram, ai­ navu mēs uztvertu kā “Kasparu Dāvidu Frīdrihu” vai kā “Tērneru”? Iespējams, šo pāreju raksturo sērijveida instalācija Duchamp Fresh Widow? Esot telpā ar astoņiem Duchamp Fresh Widow objektiem, kas veidoti pēc Dišāna darba, šķiet, ka šī instalācija pauž: neviens mākslas darbs nekad nevar būt oriģināls jeb viss ir reprodukcija vai arī viss ir ietekmējies no kaut kā agrāk eksistējoša. Interesanti, ka Duchamp Fresh Widow tiek uzskatīts par “nepareizu” redīmeidu, jo tas izveidots mazākā variantā nekā īstais logs un to darījis Ņujorkas galdnieks pēc Dišāna pasūtījuma, tādējādi tas noteikti nav sērijveida industriāls ražojums, kas pārdefinēts kā mākslas darbs.

Beatriksa Rufa skaidro: “Darbs Duchamp Fresh Widow šajā ver­ sijā tika īpaši radīts Stokholmas un Cīrihes izstādēm, jo iepriekš eksistēja tikai viens “Logs”. Jūs jau minējāt, ka Stērtevena darbo­ jas ar Dišānu un Vorholu kā ar mākslinieciskām un ikoniskām per­ sonībām, kā arī ar viņu intelektuālo un filozofisko attieksmi. Šajā Duchamp Fresh Widow pavairošanā viņa, protams, vēlreiz īsteno Vorhola un Dišāna galvenās idejas un attīsta tās tālāk. Es uzskatu, ka šis darbs izstādē ir ļoti nozīmīgs, jo ticis ievietots tajā pašā telpā kur Stērtevenas “vorholi”. Ļoti svarīgs jautājums viņas izstādēs ir attiecības starp darbiem. Mākslas darbu izvietojums rada papil­ du enerģētisku lādiņu, un tas savukārt paplašina interpretācijas lauku – šajā gadījumā tā noteikti būtu serialitāte, kā arī ražošanas mehānisms un jautājumi par popārta un minimālisma saikni.”

Domājot par Bodrijāra teikto, ka realitāte ir kaut kas, kam mēs varam izgudrot atbilstošu reprodukciju, tādējādi pietuvinot re­ produkciju reālajam, rodas jautājums, vai Stērtevena, apsverot pa­ tiesuma un nepatiesuma problemātiku, arī reflektē par patiesības konceptu kā daudzveidības pretstatu. Beatriksa Rufa: “Jā, varbūt – kā par noteiktu mākslas darbu nozīmi jēgas radīšanā. Stērtevenas radošās darbības izšķirošā daļa patiesībā slēpjas tajā, ka viņa salauž konceptus, kas parādās pirms paša darba uztveres, piemēram, au­ tora autentiskumu un ikoniskumu, un ar saviem atkārtojumiem salauž arī komfortablo pieeju darbam, lai izraisītu intelektuālus procesus. Papildus Vorhola un Dišāna mākslas analīzei viņas lielais nopelns ir tas, ka viņa reflektē arī par konceptuālās mākslas galve­ najiem formulējumiem un pieejām (te minama, piemēram, Lorensa Veinera (Lawrence Weiner) vai Džona Baldesari, kā arī Džozefa Košu­ ta pieeja) daudz atšķirīgāk nekā paši mākslinieki 60. gados. Runājot par “mākslas darba stāvokli” un mākslas darba fiziskās īstenošanas nozīmīgumu, proti, to, kā funkcionē idejas pārvēršana par objektu, ja vienīgā būtiskā lieta ir mākslas darbu definējošais lingvistiskais formulējums un mākslas darbs kā tāds vairs nav nepieciešams, Stēr­ tevena noliedz apliecinājumu, ka mākslai ir nepieciešams rokraksts un ka īstenošana materiālā ir nozīmīga un izšķiroša tikai tā iemesla dēļ, ka ideja tikusi pārvērsta matērijā. Par izšķirošu ir uzskatāms tas, ka Stērtevena atkārto šos atkārtotos darbus arī fiziski."
 
Stērtevena. Seksa lelles. Plastmasa. 2012
Foto no publicitātes materiāliem
Pateicība Galerie Thaddaeus Ropac, Paris
 
Kas Stērtevenu motivē atkārtot noteiktu mākslas darbu, nevis kādu citu un gan jutekliski, gan intelektuāli iedziļināties tajā? Vai tie ir mākslas darbi, ko viņa iemīļojusi, jo īpaši, runājot par iepriekš minēto enerģētisko lādiņu? Vai viņa sevis izvēlētos darbus uz­ skata par kultūras ikonām un kā tādi tie būtu pelnījuši ieņemt re­ prezentatīvu statusu? Vai mēs varētu teikt, ka māksliniece darbojas kā filtrs izcilu mākslas darbu atklāšanā? Stērtevena ir veidojusi vai­ rāku pilnībā nezināmu mākslinieku darbu atkārtojumus, un vēlāk viņi kļuva par mākslas tirgus zvaigznēm. Vai varētu būt, ka Stērte­ vena vienlaicīgi pēta arī mākslinieka lomu?

Beatriksa Rufa: “Kad redzat Vorhola darbu, ko atkārtojusi Stērtevena, tas ir Stērtevenas darbs. Izšķirošais jautājums te ir, vai atkārtotais mākslas darbs vēl joprojām ir tik nozīmīgs, ka tā gars izpaužas pat otrajā versijā. Pirmajā, mentālajā mākslas darba pro­ cesā, kā to redz Stērtevena, jautājumiem par lēmumu un izvēli ir noteicoša loma un fundamentāls vēl aizvien ir rokraksta jautā­ jums. Kad mēs runājam par izvēlēšanās tēmu, es domāju arī paš­ reizējo interneta paaudzi, kam izvēle ir ļoti svarīga, lai nebeidzamās informācijas plūsmā atsijātu tās derīgo daļu. Izvēle vienmēr ir bijusi mākslinieciskas rīcības centrā." Kā teicis Dišāns, tieši mākslinieks, nevis kritiķis vai kurators ar savu izvēli nosaka, kas ir un kas nav māksla... Pēc Beatriksas Rufas domām, mums vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, izmantojot šo Marsela Dišāna citātu tāpat kā gadījumā ar Boisa uzskatu, ka ikviens ir mākslinieks, jo “ne katrs ir māksli­ nieks un ne viss ir mākslas darbs, ko mākslinieks par tādu pasludi­ na, taču izšķirošs, protams, ir tas, ko viņš saka un izvēlas un kā tas ir īstenots mākslas darbā”.

Kādu statusu atkārtotajiem darbiem piešķir pati Stērtevena? Beatriksa Rufa: “Manuprāt, viņa darbojas kā filtrs, jo, kā jau jūs teicāt, viņa ir uztvērusi un atkārtojusi citus māksliniekus – diemžēl tikai vīriešus atbilstoši šīs paaudzes mākslinieku laikmetam un ikoniskumam – tādos viņu karjeras posmos, kad viņu darbiem un personībām vēl nebija pielikta etiķete. Viņas mākslinieciskajā stratēģijā loģiski iekļaujas mākslas darbu atkārtošana brīdī, kad to ietekme uz mākslas vēsturi ir tik tikko nojaušama, taču vienlaikus viņa atkārto arī publiku, jo nepārtraukti analizē un domā par ta­ gadni. Caur atzīšanu vai zināšanu viņa parāda spēju lasīt mentālo kustību, ko mākslas darbi spēj izraisīt. Tas ir saistīts ar uztveri, bet, no otras puses, arī ar mākslas darba realitāti pašu par sevi."

Izstādes apmeklējuma laikā mani nepamet sajūta, ka Stērte­ vena darbojas metalīmenī un runā arī par muzeja, institūciju lomu vai kultūras lomu kopumā. Par muzeju kā kultūras “Noasa šķirsta” paveidu. Beatriksa Rufa: “Stērtevena noteikti tic domas kustībai, ko spējīgi raisīt mākslas darbi. Viņai galvenais temats ir mākslas priekšmetu pieredze, tādējādi muzejs tiek skatīts kā vieta, kur šīs attiecības tiek arī radītas. Neraugoties uz to, esmu sev jautājusi, vai viņas mākslas priekšmetu izvēle nebūtu uzskatāma arī par kuratores rīcību. Vienlaikus ir jādomā par to, ka visi labi mākslinieki atsaucas uz citu mākslinieku mākslu. Māksla vienmēr atsaucas uz sevi un turpina rakstīt savu vēsturi.” Skatītājus, kas nezina Stēr­ tevenu un nav lasījuši nekādus paskaidrojumus, viegli varētu pārliecināt, ka viņi atrodas jebkuru 20. gs. otrās puses mākslinieku grupas izstādē. Stērtevena nepieredzējušā skatītājā rada visai lielu apjukumu. Tieši šajā neskaidrībā izstāde šķiet reproducējam vai problematizējam muzeju kā tādu, proti, kā konteineru vai ar­ hīvu. Pat ja patiesībā tā ir vienas mākslinieces, Stērtevenas, izstā­ de un viņa pati ir radījusi visus šos darbus. Šajā brīdī rodas aiz­ domas, ka tas viss var izrādīties esam tie paši piesavināšanās draudi, tomēr ne tā, kā likās sākumā: nevis atsevišķu mākslas darbu piesavināšanās, bet drīzāk mākslas pasaules varas mehā­ nismu piesavināšanās un atspoguļošana. Vai galu galā varētu domāt, ka Stērtevena piesavinās kuratora lomu, darot to ar māk­ slinieka izteiksmes līdzekļu starpniecību? Beatriksa Rufa: “Bez šaubām, tiek apšaubīts arī institucionālais konteksts. Atgriežoties pie idejas par grupas izstādi, es uzskatu, ka lielāka nozīme ir ko­ lektīvajai radītspējai, kas norāda arī uz digitālo realitāti. Izšķirošais šīs izstādes punkts, protams, ir Stērtevenas videodarbs, un tas ir ielikts viņas senāko atkārtojuma darbu kontekstā. Videodarbi ir kibernētikas pētniecības turpinājums, kas ved uz viņas pašas oriģinālajiem mākslas darbiem. Izstādē, kombinējot dažādus dar­ bus, ar digitālo mediju palīdzību tiek tālāk pavirzīti tādi jautājumi kā mākslas darbu vērtība realitātē un institucionālā situācijā. Stēr­ tevena, par izejmateriālu izmantojot digitālo realitāti un digitālā materiāla pieejamību atkārtošanai, ar saviem videodarbiem rada ļoti personisku attēlu universu. Videodarbos papildus mākslinieces pašas attēliem viņa lieto arī internetā vai attēlu datubāzēs pie­ ejamos materiālus. Bet noteicošais ir tas, ka viņa veido autorību no kolektīvās apziņas līmeņa. Es domāju, ir ļoti interesanti to redzēt šajā izstādē blakus Stērtevenai – Vorholam, Stērtevenai – Heringam un Stērtevenai – Džasperam Džonsam."

Š̌ķiet, ka Stērtevena nesenākajos darbos, kas radīti pēc 2000. ga­ da, atkal pietuvojas popārtam, jo viņa neatkārto mākslas līmeni, bet gan izvēlas un attīsta populārās kultūras elementus. Tas redzams ne tikai videodarbos, bet arī instalācijā ar pornolellēm, kur viņa apmeklētājus konfrontē ar stereotipiskiem sabiedrības attēliem, meklējot baudu tur, kur viss ir aizstājams un pārdodams. Stērte­ vena te veido īssavienojumu: ko viņa ar to grib pateikt? Vai viņa mūs aicina skatīt augsto un zemo kultūru kā viena līmeņa parā­ dības vai arī runā par hierarhijām? Par ko stāsta šie nesenie darbi? Beatriksa Rufa: “Varētu teikt, ka visi Stērtevenas darbi ir “pops” tādā nozīmē, ka tie attiecas uz kolektīvo apziņu. Es domāju, ka šeit nozīmīgi ir dažādie līmeņi. No vienas puses, protams, tā ir digitālās pasaules analīze, ko veicis cilvēks, kurš nodzīvojis gandrīz gad­ simtu, kurš nav dzimis 1980. gadā un nav uzaudzis kopā ar inter­ netu un televīziju. No otras puses, šeit redzama ļoti konsekventa atkārtošanas sēriju turpināšana, lai tuvāk vērotu, kāda ir šīs digi­ tālās realitātes specifika. Videodarba “Elastīgais tango” forma rada asociācijas ar Nam Džun Paika, kā arī ar Boisa vai Dītera Rota dar­ biem, kur temats ir vienlaicīgums un attēlu konstantā plūsma pa­ saulē: tas ir atrasta un pašas radīta materiāla remikss.”

Piecdesmit gadus Stērtevena konfrontē sevi ar tagadni un tās kultūras, tehnoloģisko un filozofisko evolūciju, un viņa gluži kā gaišreģe pazīst jaunas parādības to pašos pirmsākumos un pār­ tulko šīs zināšanas savos mākslas darbos.

Beatriksa Rufa, kas pazīst Stērtevenu jau ļoti ilgu laiku, apstip­ rina: “Darbs ar Stērtevenu kā cilvēku, manuprāt, ir ļoti draudzīgs, taču vienlaikus tas arī ļoti daudz prasa, jo Stērtevena paģēr pasau­ les objektu un cilvēcisku būtņu domāšanu un domas plūsmu.”


No angļu valodas tulkojusi Maija Veide

1 Cit. pēc: Drathen, Doris von. Der Dialog mit dem Gleichen: Enteignen der Appropriation. Kunstforum, 1991, Bd. 111, Januar/ Februar, S. 180.

 
Atgriezties