VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Brīnumaino zināšanu fabrika attēlos Barbara Feslere, māksliniece Saruna ar kuratoru Masimiliano Džoni | |
| Kādā sarunā pa skaipu Masimiliano Džoni (Massimiliano Gioni, dz. 1973) stāsta par savu izstādi “Enciklopēdiskā pils” (Il Palazzo enciclopedico) Venēcijas biennāles 55. starptautiskajā mākslas izstādē. Tai pirmo grūdienu devis Marino Auriti projekts, kas – lai arī patentēts – izrādījās neiespējams un izputēja: itāļu izcel smes amerikāņu mehāniķis un autodidakts bija iecerējis būvēt torni, kur uzkrāt visas cilvēces zināšanas. Līdzīgi Noas šķirstam, kas glābj visas zinības no izzušanas un aizmirstības, Džoni izstāde pēta iztēles augļus, kas zināšanas savieno ar attēliem, un dodas uz nezināmām zemēm, kur mīt autodidakti, amatieri, “autsaideri” un viņu fantastiskā, fantasmagoriskā, iracionālā daiļrade. Mēs ejam pavandīties pa globalizētas pasaules Wunderkammer jeb retumu kolekciju, kas spēj satricināt eirocentrisko, racionālo ģeogrāfiju, aiz sniedzoties līdz šamaņu teritorijām, kuras jau robežojas ar neprātu. Ikviens mēģinājums stāstīt par pasauli kā veselumu kļūst murgains un ir lemts tādai pašai neveiksmei kā enciklopēdiskā pils; būtībā jāteic, ka ikviena biennāle arī ir šāds mēģinājums un ikviens bien nāles kurators vaiga sviedros veļ savu akmeni augšup kalnā... Barbara Feslere: Labdien, prieks jūs skatīt vaigā, un liels pal- dies, ka piekritāt intervijai. Jāsāk ar atzinības vārdiem par jūsu lielo darbu, ko esat uzsācis... Masimiliano Džoni: Paldies! Vai nepāriesim uz “tu”? B.F.: Labprāt. Gribētu konceptuāli parunāt par tavu biennāles projektu, it īpaši attiecībām starp mākslu un zināšanām, kas skar būtisku filozofijas vēstures jautājumu, proti, jūtu un prāta lomu izziņas procesā, jautājumu, kurā empīriķu un racionālistu domas dalās. Bet arī mākslas lauciņā pēdējā laikā manāma aizvien lielāka interese par šiem jautājumiem, piemēram, Bīčes Kurigeres 2011. gada biennāle ar nosaukumu “ILUMInācijas”(1) (ILLUMInazioni) citēja apgaismību, bet Karolīnas Kristovas- Bakardžijevas dOCUMENTA (13) tika radītas situācijas, kurās māksla pārklājās ar zinātni un kuru centrā bija ārkārtīgi blīva, dažādiem nozīmīgiem priekšmetiem un darbiem piepildīta telpa, kas tika nosaukta par “smadzenēm”. Arī tavas biennāles logo ir attēlotas smadzenes... Šī tēma man šķiet ļoti aktuāla, un es gribētu saprast, kā tu uz to visu skaties, kā darbojas tava “zināšanu teorija”. | |
 Masimiliano Džoni (Massimiliano Gioni). 2013 Foto: Giorgio Zucchiatti Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: La Biennale di Venezia | |
| M.Dž.: (smiedams) Patiesībā nedomāju, ka varētu runāt par manu “zināšanu teoriju”, drīzāk mani interesē iespēja palūkoties uz māksliniekiem un viņu darbiem kā paņēmienu, kas ved tuvāk zināšanām. Vienkāršāk sakot, gribēju panākt, lai šī izstāde atspogu ļotu dažādas aktuālas problēmas. No vienas puses, lai redzam alkas pēc zināšanām, bet tieši brīdī, kad tās kļūst gandrīz par murgu vai paranoju un pārvēršas par savveida neprātu. Visu zināt gribēsi, līdz svaru zaudēsi. No otras puses, vārds “iztēle” (immaginazione), pie mēram, uzrāda ciešu etimoloģisku saikni starp zināšanām un attēlu (immagine), proti, doma ir tāda, ka mūsu prāts veidojas un darbo- jas attēlu režīmā. Viena no izstādes pamatnostādnēm ir tāda, ka izziņa ir bilžaina, attēli palīdz mums iztēloties neredzamo, kon ceptualizēt abstrakcijas. Attēli un iztēle kalpo izziņai un ļauj mums izzināt to, kas rādās neiespējams vai atrodas ārpus izzināmā robežām. Šeit jāpiebilst, ka izstāde daudzējādā ziņā ir saistīta arī ar sirreālisma tradīciju un fantastiskā ideju. Treškārt, vēl viens as- pekts ir saistīts ar to, kā mēs aplūkojam šos meklējumus, – mēs cenšamies aptvert iespējami plašāku redzeslauku, paturēt acīs ne vien māksliniekus un rakstniekus, bet arī marginālas figūras, t. s. amatierus autodidaktus jeb autsaiderus. Es gribētu likt mums aizdomāties par mākslas definīciju, kas riskē būt pārāk šaura, ja tā attiecas tikai uzprofesionāliem māksliniekiem, izslēdzot cita skatījuma epizodes. B.F.: Auriti “Enciklopēdiskā pils” nedaudz atgādina atlantu, protams, arī enciklopēdiju, Malro “Iedomu muzeju”, Rihtera “At- lantu”, bet, ja ņemam senākus piemērus, arī Bābeles torni un Tatļina torni, kas veltīts Komunistiskajai (III) Internacionālei. Īsi sakot, vēsturē atrodami daudzi un dažādi mēģinājumi kaut kādā veidā sakopot cilvēces zināšanas. Didro apgalvo, ka enciklo- pēdijas uzdevums esot savākt vienkopus zināšanas un nodot tās nākamajām paaudzēm, jo “mēs nedrīkstam nomirt, ja neesam krietni papūlējušies cilvēces labā". M.Dž.: Vispirms jāsper solis atpakaļ, jo, citējot Didro, ir svarīgi uzsvērt, ka izstāde saucas “Enciklopēdiskā pils”, tomēr savā ziņā tajā nav itin nekā no apgaismības enciklopēdijas, arī tevis piemi nētā Bīčes Kurigeres izstādes nosaukuma. Drīzāk tā ir izstāde, kur aplūkojami izziņas mēģinājumi barokālākās, viduslaicīgākās ver sijās, proti, kā enciklopēdijas, kurās fakti, leģendas un mīti savijas kopā un zināšanu jēdziens drīzāk iet pa asociāciju ceļu, kas būtībā ir arī mūsdienu zināšanu pieredze: izstāde ne tik daudz rāda, kā zi nāšanas iespējams pamatīgi sistematizēt, bet drīzāk – ar kādiem līdzekļiem, pa kādiem kanāliem mēs sazināmies. Manā skatījumā izstāde runā par zināmiem iracionāliem motīviem, nevis par tādu kā jaunapgaismību, tā sacīt. B.F.: Vai “Enciklopēdiskajā pilī” vajadzētu saskatīt skarbu pašreizējās krīzes kritiku, it īpaši saistībā ar Itāliju? M.Dž.: Kad nodarbojos ar šāda mēroga izstādēm, vienmēr mē ģinu atrast argumentus, kas vestu mūs nedaudz tālāk par tūlītēju, tieši pieejamu aktualitāti. Man patīk, ka “pret gaismu” ir nolasāmas arī atsauces uz mūslaicību, tomēr ceru, ka šajās izstādēs paustie argumenti kaut nedaudz pacelsies pāri šai aktualitātei un šķetinās samezglojumus, kuros ne reizi vien ir sapinušies kā mākslinieki, tā parasti mirstīgie. Ir skaidrs, ka izstāde par zināšanām un zināša nām caur attēliem ir ļoti aktuāla – vismaz man tā liekas –, jo tā rāda apstākļus, kādos mēs visi dzīvojam. Mēs dzīvojam t. s. attēlu un zināšanu sabiedrībā, kur informācija, ekonomika un vara ir aiz vien ciešākām saitēm sietas. Refleksijā par autodidaktu un amatieru lomu izstāde pievēršas arī iekļaušanas un izslēgšanas kritērijiem. Kam ir tiesības izstādīties, kam ne? Un, ja tu jautā, vai izstāde kon krēti atsaucas uz Itālijas tautsaimniecības stāvokli, es sliecos atbil dēt noraidoši, pat ja tajā apskatāmi darbi, kas pieskaras dažām ar to saistītām problēmām, piemēram, Marko Paolīni (Marco Paolini) performances, kuras vēsta par izzūdošām profesijām. Vai Rosellas Biskoti (Rossella Biscotti) darbs, kura strādā ar cietumniecēm, lūdzot tām izstāstīt savus sapņus. Tātad ir darbi, kas pārklājas ar aktualitāti, tomēr ceru, ka ne viens pret vienu, bet pa diagonāli. B.F.: Tad varbūt šeit ir vērojams izmisīgs mēģinājums darināt Noas šķirstu cilvēces zināšanām? M.Dž.: Noas šķirsts kā tēls ir kalpojis mums par iedvesmas avotu, jo es biju iedomājies Arsenālu kā vietu, kur tiek būvēti kuģi, un arī vietu, kur ir dzimusi doma par brīnumaino. 16. gadsimtā uz kolonizācijas radītās ģeopolitiskās ekspansijas fona rodas doma par brīnumaino un fantastisko, kas ir saistīta arī ar Venēciju un īpaši Ar senālu, kuru savulaik pat sauca par “Brīnumu fabriku” (La fabbrica delle meraviglie). Šis brīnumu laikmets atgriežas 20. gadsimtā ar Borhesu un visu šo fantastikas un fantasmagorijas tradīciju, ko man likās interesanti papētīt. | |
 Marino Auriti pie “Pasaules enciklopēdiskās pils”. 1950 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: American Folk Art Museum, New York | |
| B.F.: Reiz tu apgalvoji, ka visaptverošam sapnim par universālām zināšanām, kas “velti aicinātu mēģināt uzbūvēt tādas pasaules attēlu, kurā savienotos ir dažādība, ir bagātība”, tu pretim liec personīgo kosmoloģiju un izziņas murgus. Vai iracionāli, murgaini un traki tēli spēj izvest mūs ārā no informācijas pārbagātībā saputrotas pasaules strupceļiem? Mākslai tātad ir utopisks, sociāls vai audzinošs mērķis? Ja tā, tad kāds? M.Dž.: Šis tevis pieminētais iracionālais aspekts, ko es gribēju saskatīt un kam pievēršas ne viens vien izstādītais darbs, atklājas indivīda saskarsmē ar šo informācijas jūru, mare magnum. Arī vis murgainākajos gadījumos rodas situācijas, kad indivīds nonāk attēl plūsmas viducī, – ir piemēri, no kuriem varam mācīties, kā šī informācijas jūra ir kuģojama. Es to saku, aplūkodams tevi un vienlaikus arī savu datoru. Ciparu sabiedrībai nepieciešamais telpiskums var būt mums liek iejusties kolekcionāra ādā, iedomāties viņu kārtojam savu Wunderkammer, kad viņš izliek sev visapkārt priekšmetus, no vienas puses, lolodams ilūzijas, ka viņš ir saimnieks un noteicējs, bet, no otras, vēsturiski dzīvo laikmetā, kad centrs zūd. Doma par Wunderkammer brīnumaino, neviendabīgo iedabu rodas brīdī, kad eirocentriskajai ģeogrāfijai un vēsturei tiek pieteikts šahs. Ceru, ka dažos no šiem darbiem būs redzams šis izmisīgais mēģinājums darināt šķirstu, bet arī indivīda nepieciešamība atrasties aizvien plašākas, jukušākas un netveramākas pasaules centrā. B.F.: Kādas tad ir mākslas funkcijas? M.Dž.: To ir bez sava gala, vai ne? Domāju, ka no šīs izstādes iz kristalizēsies divi punkti. Viens ir māksla kā mūsu iekšējo attēlu paudums uz ārpusi, eksteriorizācija. Tam pamatā ir visnotaļ banāls konstatējums, kas tomēr nebeidz vien mani pārsteigt, proti, tas, ka cilvēka attēlu vieta ir galva. Otrs atbalsta punkts ir Karla Gustava Jun ga sapņu un vīziju grāmata, kurā viņš izklāsta savu redzējumu un iekšējos tēlus. Mākslas burvība slēpjas tieši nonākšanā tādu attēlu priekšā, kas uz mirkli šķiet tādi paši kā tie, ko glabājam sevī. Šāds pārdzīvojums it bieži mūs piemeklē kino, kad ainas uz ekrāna līdzi nās mūsu sapņu tēliem. Tas, ka atrodam tās ārpus mums, nāk pār mums kā satriecoša atklāsme. Viens no mākslas funkciju aspektiem ir šāds: vizualizēt mūsu iekšējos attēlus un radīt redzamo. Ciktāl iz stāde sasaistās ar dažādām sirreālisma figūrām un versijām, tā mūs savā ziņā iedrošina paļauties uz fantastisko, meklēt tajā nevis pa tvērumu, bet gan darbalauku iztēlei. Domāju, ka šodien, kad pa saule aizvien vairāk nodarbojas ar attēliem, mākslas funkcija ir palīdzēt mums definēt jaunu skatiena un attēlu ekoloģiju – spēt mūsdienās kaut ko saskatīt daudzo attēlu gūzmā, kas nevilšus padara visu neskaidru. Māksla var mums nākt talkā, kad mēģinām saprast, kurus attēlus ir vērts paturēt un kurus – mest miskastē. Protams, mākslai ir daudzas citas funkcijas un vienlaikus nav nekādu funkciju – tas mākslā arī ir visskaistākais. B.F.: Mēs runājām par mākslas un attēlu funkcijām, un tagad es gribētu tev pajautāt kā kuratoram, kas arī ir attēla radītājs. Atgriežoties pie “Enciklopēdiskās pils” tēmas – veidojot arhīvu, mēs vienmēr izdarām izvēli. Vai tu izvēlies māksliniekus, darbus, ar visu klātesošo elementu palīdzību izvēlēdamies arī izstādes ietērpu, vai ne? M.Dž.: Jā. B.F.: Arī pats arhīvs, jādomā, ir tāds kā režģis, kas nosaka realitāti, izlemjot, kas glabājams un kas nododams aizmirstībai. Tu piešķirsi tuvāko gadu mākslai jaunu seju. Kā tu skaties uz šo “Enciklopēdisko pili”, ko palīdzi celt? M.Dž.: Zini, izvēle par labu “Enciklopēdiskajai pilij” kā nosau- kumam un atsaucei uz Auriti ir arī paškritisks komentārs par bien nāli un par mani pašu – tiesa, jāteic, ka izstādes netiek rīkotas, lai runātu par mani. Auriti “Enciklopēdiskā pils” ir izputējis projekts, nē, tas ir brīnišķīgs projekts, bet izgāzies, tipiska iecere, kam noteikti ir lemts palikt tikai ieceres līmenī. Man šķita, ka tas vien būs kā pretinde domai par universālām zināšanām. Domāju, ka ir sva rīgi precizēt vienu lietu – es nerīkoju izstādi, kas sludinātu: lūk, te ir viss, ko iespējams izzināt, nāciet un aplūkojiet. Izstāde ir par mēģinājumiem nonākt pie visaptverošas zināšanas, bet arī par mēģinājumiem, kas cietuši neveiksmi, ja vēlaties. B.F.: Protams... M.Dž.: Savā ziņā mēs atzīstam, ka nav iespējams sagaidīt no Venēcijas biennāles, lai tās stāstījums aptvertu visu pasauli. Vēlē jos to skaidri norādīt, jo biennāle ir izstāde, kas vairāk nekā citas – būdama ar tik senu priekšvēsturi – sakņojas tieši šai 19. gadsimta universālisma idejā, kura iedvesmojusi pasaules izstādes. Izdarī dams savu izvēli, es vēlējos uzreiz arī modināt aizdomas par šādas zināšanu formas neiespējamību, par to, ka tā vienmēr ir daļēja un neizbēgami lemta neveiksmei. Otrs, autobiogrāfiskākais aspekts ir tas, ka arī es mazliet sajutos kā tāds Auriti, kas stāv neizpildāma uzdevuma priekšā. Šai izstādē tādā kā slavas spozmē celts autodi dakts, kas savveidā sasaucas ar to, kā es jūtos – kā kurators un var būt arī ikdienas dzīvē. Īsi sakot, tāds kā autodidakts, kurš allaž atrodas uz nojūgšanās robežas, mēģinot aptvert visu to, kas ir jāzina. B.F.: Kas atrodas tavā pilī? Nejauši atrasti priekšmeti vai arī izvēlēti pēc racionāliem kritērijiem? Kādus parakstus liksi uz savas pils mēbeļu atvilktnēm? M.Dž.: Vispirms jāteic, ka pils vēl nav gatava (smej), iespējams, tai būtu vajadzējis sanākt daudz lielākai, tā ka varbūt labi vien ir, ka tā nav gatava. Īpaši centrālais paviljons, kur mēs atradīsim reflek- siju par attēlu mūsos: sapni, redzējumu par atbilsmēm starp mik rokosmu un makrokosmu. Ikviens paranoiķis zina, ka sakritību nemēdz būt vai ka viss ir viena vienīga sakritība. Savukārt Arsenāls, jāteic, ir veltīts māksliniekam, kas mēģina sakārtot pasauli. Sākumā ir refleksija par dabas formām, māksli nieks mēģina attēlot kokus, atklāt augu kodu, slepeno ziedu un glie mežnīcu valodu. Mēģinājums raudzīties uz pasauli nevainīgām acīm, atkal un atkal nonākot neizpratnē, un tad izstāde mazpamazām, ja tā var teikt, pieņemas spēkā, nāk virkne darbu, kuros mākslinieks mērojas spēkiem ar mūslaiku attēlu sabiedrību, proti, ar informā ciju, ciparu kultūru un jauniem “mākslojumiem”, artificialia2. Arse nāla centrā atradīsies Sindijas Šērmenas rīkotā izstāde, kas skar vienu no attēla problēmas galvenajiem aspektiem, proti, ķermeņa un mūsu sejas attēlojumu. B.F.: Skatīdamās preses konferences video un tevis rādītās ilustrācijas, ievēroju, ka daudzi darbi faktiski ir attēli, divdimensionāli veidojumi. M.Dž.: Jā. B.F.: Šķiet, ka tu vairāk pievērsies vēstījumam, stāstījumam, kā pirmīt teici, iztēlei, savā ziņā arī neprātam, iekšējiem redzējumiem, nevis, teiksim, formālākām mākslas kategorijām. Vai mums jāiztēlojas biennāle pilna ar pie sienām sakarinātiem attēliem, vai tomēr būs arī telpiski, fiziski aptaustāmi darbi, performances? M.Dž.: Vispirms jāatzīmē – tas tiesa, kā tu norādi, izstādē būs daudz divdimensionālu, gar sienām sakarinātu darbu. Zināmā mērā izstāde ar to būs ļoti tradicionāla, bet tam ir virkne iemeslu. Pirm kārt izstāde ir par aspektu, kas saistīts ar iekšupvērstību. Piemē ram, ļoti svarīga loma šeit ir zīmējumam, pat svarīgāka nekā gleznai – zīmēšanas darbība līdzinās drudžainam domu pārstāstam, apkopošanai, tā ir rada automātiskās rakstības idejai. Zīmējums telpiski ir gandrīz tiešs mūsu fantāzijas paplašinājums, un tā klāt būtne būs jūtama viscaur. Varbūt tāpēc, ka izstāde ir refleksija par attēliem, bet ārpus divdimensionalitātes attēlojumā jau darbojas cita matrica – maska, veidne, skulptūra, teiksim, hiperreāliska. Vēl viens “nesošais elements” ir grāmata. Jāpiemin Junga grāmata un māk slinieki, kas kolekcionē vai veido grāmatas vai arī domā par attēla telpu grāmatas vai dienasgrāmatas izteiksmē. Grāmata tiek uzlūkota kā mūsu ideju projekcijas toposs un patvērums, bet arī kā vieta, no kuras sākas iedomu ceļojumi. Protams, es ceru, ka izstādei būs fizisks spēks kā kopumam, kaut arī bieži vien to veido atsevišķu priekšmetu blīvējumi. Taču es dodu priekšroku nevis monumentāliem ekspo nātiem, bet gan diženuma sajūtai, ko savā ziņā rada daudzu mazu lietu atkārtošanās. Arī tāpēc, ka es vēlējos nedaudz attālināties no biennāles plašā vēriena teatralitātes... B.F.:... no scenogrāfiskās, jā. M.Dž.: Muzejs ir šīs izstādes atskaites punkts, jo es meklēju arī intīmāku dimensiju. Nezinu, vai tas izdosies Arsenālā, – runājot par Arsenāla arhitektūru, viens no lielākajiem uzdevumiem bija telpas veidošana, iekārtošana tā, lai būtu iespējams intīms pārdzīvojums saskarsmē ar apjomā nelielākiem eksponātiem. Tomēr es nešaubīgi ceru, ka būs arī “fiziskāki” brīži, piemēram, virknē darbu, kuros izmantots cilvēka ķermenis, performance. Manā skatījumā perfor mance ir tāds pats medijs kā visi citi, un tās visas ir iekļautas izstā dē. Uz izstādi mūs ved savveida iedomāta valoda. Doma par to, ka pastāv pilnību sasniegusi, universāla valoda, jūtama daudzos darbos, piemēram, Stīva Makkvīna darbā, Džona Boka performancēs, kurās bieži skan iedomātas valodas, Tino Segala darbā un daudzos citos, Hula Solara(3) (Xul Solar) grāmatās utt. B.F.: Tu nupat minēji muzeja jēdzienu. Intervijā žurnālam Vogue tu teici, ka kurators nav nekāds brīvmākslinieks, bet ir spiests sastrādāties ar citiem māksliniekiem, vajadzības gadī- jumā izrādot gatavību kopā ar viņiem “gāzt podus”. Muzejs tomēr man nedaudz asociējas ar mauzoleju, vietu mūžīgai glabāša- nai. Šis lielais projekts tevī pēkšņi modinājis interesi par kon- servēšanu, vai arī vēl varam sagaidīt, ka tu kopā ar mākslinie- kiem “gāzīsi podus”? M.Dž.: Ceru, ka tādu momentu būs daudz... Pirmīt minēju Tino Segalu. Sadabūt kopā viņa darbu uz sešiem mēnešiem nozīmē savākt patiešām traku dalībnieku komandu, jo mēs vārda vistiešākajā nozīmē strādāsim ar simtiem cilvēku, kas piedalīsies uz maiņām. Citā darbā, kura autors ir Ragnars Kjartansons, vajadzīgi desmitiem mūziķu, kas arī spēlēs veselus sešus mēnešus no vietas. Biennāles norises ilgums rada diezgan trakus izaicinājumus. Es saprotu, ko tu gribēji teikt saistībā ar muzeju kā mauzoleju, bet patiesībā es vismaz pagaidām – par spīti tam, ka muzeja ideja mazliet izgājusi no mo des, – par muzeju domāju kā par tādu burvju vietu. Tā ir vieta, kas nav ne mākslas gadatirgus, ne galerija, nedz arī izklaidējošs blurstiķis, kādu mūsdienās netrūkst, bet gan tāds vecs muzejs, varbūt nedaudz pieputējis, kur līdztekus mazāk nozīmīgiem darbiem aplūkojami šedevri; varētu teikt, šāds muzejs zināmā mērā ir daudz tuvāks Wun derkammer, proti, tas ir muzejs, kurā sajaucies iracionālais kopā ar racionālisma iedīgļiem. Labu piemēru piedāvā Rožē Kajuā (Roger Caillois), mākslinieks – rakstnieks, kura spalvai pieder grāmatas par sakrālo; vienā no tām viņš stāsta, kā Seulas muzeja atklāšanas brīdī viņu pārsteidzis tas, ka apmeklētāji, ieradušies izstāžu zālē un ie raudzījuši Budas statuju, nevis aplūkojuši to kā mākslas darbu, bet gan metušies ceļos, it kā būtu nonākuši templī. Šāda muzeja izprat ne – vieta, kur var izbaudīt mākslas darbus, vienlaikus novērtējot arī to sakrālo dimensiju ar visiem piesardzības soļiem, ko šā vārda lietojums prasa, – te, lūk, īsi sakot, ir kas tāds, ko uzskatu par intere santu, un es to nesaku, cerēdams, ka publika metīsies ceļos kādas skulptūras priekšā, bet gan ka biennālē ikvienu varētu piemeklēt nevis mauzoleja, bet gan burvestības pārdzīvojums. Es tiešām ceru, ka tas notiks. B.F.: Ar ko tava biennāle atšķiras no tām, ko tu biji iepazinis agrāk, arī no Bonami(4) biennāles, kuras tapšanā tu esi ieguldījis savu artavu? M.Dž.: Runājot par iepriekšējām biennālēm... Zini, šī biennāle turpina manus meklējumus, pētījumu, ko es jau kādu laiku veicu un kas atspoguļojas daudzās citās manis kūrētajās izstādēs. Salīdzinot ar iepriekšējām biennālēm, domāju, ka būtiskākā atšķirība, no vie nas puses, būs plašais vēsturiskais spektrs, jo tā aptver laikposmu no 20. gadsimta sākuma līdz mūsu dienām ar dažiem citātiem arī no 19. gadsimta. No otras puses, pārstāvēti būs arī amatieri vai autsaideri, un tas, man šķiet, arī būs atšķirīgs aspekts, kulminācija šai tendencei, ko apliecinu ne tikai es, bet kas pēdējos gados izpel nījusies aizvien lielāku ievērību. B.F.: Kā tu vēlētos, lai nākamās paaudzes pieminētu tavu biennāli? M.Dž.: Kā tā tiks pieminēta? Spriežot pēc avīžu virsrakstiem (smejas), šobrīd tiek veidota autsaideru biennāle, un arī tam nav ne kādas vainas. Ceru, ka tā paliks atmiņā... Zini, es ļoti nopūlējos, lai dabūtu gatavu izstādi, kurā turpinātu darīt to, ko protu, bet centos neiet pa vieglāko ceļu. Piemēram, neiekļāvu nevienu no tiem dau dzajiem māksliniekiem, ar kuriem agrāk biju strādājis kopā dau dzās izstādēs, respektīvi, centos mazliet izlauzties laukā no savas ietekmes sfēras un paziņu loka. Kā tā tiks pieminēta... Vēl nekur nav zvanīts, ka tiks pieminēta (iesmejas no jauna). Mēdz teikt, ka biennāle ir visskaistākā pēc diviem gadiem, kad visi saka – pēdējā gan bija skaistāka... B.F.: Tā gadās, pilnīgi nedomājot! M.Dž.: Ceru, ka manējā tiks pieminēta 2015. gadā kā skaistā biennāle (smejas). B.F.: Liels paldies, un turēsim īkšķus! No itāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš (1) Nosaukumu lasot kā divus saplūdinātus vārdus, iegūstam nozīmi “apgaismo nācijas” (it. illumina nazioni). Šeit un turpmāk – tulkotāja piezīmes. (2) 16. gs. kolekcionāru kabinetos atrodamos priekšmetus nereti dalīja artificialia un naturalia, pirmie bija cilvēka radīti, (sa)māksloti, bet otrie – dažādi dabas skaistumi. Mūsdienu mākslas hibridizācijas kontekstā šāds dalījums, protams, ir problemātisks. (3) Īstajā vārdā Oskars Agustīns Alehandro Šulcs Solari (Óscar Agustín Alejandro Schulz Solari, 1887–1963) – argentīniešu gleznotājs, tēlnieks, izdomātu valodu izgudrotājs. Viņa tēvs Elmo Šulcs bija baltvācietis, dzimis Rīgā. (4) Frančesko Bonami (dz. 1955) – itāļu kurators. 2003. gadā vadīja 50. Venēcijas mākslas biennāli “Skatītāja diktatūra” (La dittatura dello spettatore). | |
| Atgriezties | |
