VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Voldemāra Johansona enerģiskā līnija Laine Kristberga, Ekrānmediju un mākslas zinātniece Voldemārs Johansons. “Organiskie raksti” 19.12.2012.–27.01.2013. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca | |
| Voldemāra Johansona izstāde “Organiskie raksti” atklāja strukturālu, sistēmisku un matemātisku skatījumu uz mākslu, kas pēc izvēlētās metodoloģijas atbilst definīcijai “mākslas pētniecība”. Lai pētītu formu un rakstu veidošanos dabisku procesu rezultātā, Johansons ir sadarbojies ar citu nozaru speciālistiem – dabaszinātniekiem un programmētājiem. Dati, kas iegūti starpdisciplinārā eksperimentā, ir apkopoti, analizēti un izmantoti, lai modelētu izstādē eksponētās grafiskās un skulpturālās formas, un tās ir: aktīvas bioloģiskas sistēmas (skudru kolonijas) novērojums un instalācija ar datu projekciju, dažādu tehnisku palīgierīču translēto signālu vizualizācija divdimensionālos zīmējumos un trīsdimensionālās skulptūrās, kā arī cilvēka dzirdei neuztveramu skaņu pārnese uz cilvēka ausij saklausāmām frekvencēm audifikācijas procesā, izmantojot zinātniskus instrumentus. Fakts, ka no 2003. līdz 2007. gadam Johansons ir studējis Hāgas Konservatorijas Sonoloģijas institūtā, ko beidzis ar bakalaura darbu Information Structures for Organization of Sonic Events (“Informācijas struktūras akustisku notikumu organizēšanai”), likumsakarīgi izskaidro mākslinieka interesi par skaņas struktūrām un strukturālu pieeju abstraktu datu telpiskošanā. | |
 Voldemārs Johansons. Bez nosaukuma. No sērijas Meanders. Papīrs, tinte. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Izstādes aprakstā sniegta norāde, ka “Organiskie raksti” ir stāsts par haosu un tā kārtību. Arī vienīgajā izvērstajā paskaidrojumā par ekspozīcijā redzamajiem darbiem Johansons norādījis, ka “formas un apjomi, kas novērojami fiziskajā vidē (un nav cilvēka apzināti veidoti), ir bagāti ar rakstiem un apjomu kombinācijām, kurām potenciāli piemīt estētiska vērtība”, kā arī ir ietvēris atsauci uz Džeimsa Gleika (James Gleick) grāmatu Chaos: Making a New Science (“Haoss: Jaunas zinātnes radīšana”). Gleika grāmata, kas tika izdota 1987. gadā, bija pirmais populārzinātniskais avots, kurš, sīki neiedziļinoties augstākajā matemātikā, aprakstīja haosa teoriju un tās elementus, piemēram, Mandelbrota kopu, Žiliā kopu un Lorenca atraktoru. Ne velti angliskais izstādes nosaukums nav vis Organic Patterns, kā tas būtu latviskā nosaukuma tulkojumā, bet gan Attractors, tādējādi atsaucoties uz haosa teorijā aprakstītajiem savdabīgiem fraktāļu veidiem – atraktoriem, kas ir kādas sistēmas visu iespējamo stāvokļu attēlojums un demonstrē šauro robežu, kura dažkārt šķir kardināli atšķirīgus attīstības scenārijus. Piemēram, viens no Lorenca atraktoriem, vizualizēts trajektoriju līkņu formā, atgādina tauriņu ar atvēztiem spārniem. Līdzīgi datu vizualizācijas paņēmieni ir arī iepriekš izmantoti mākslā, piedāvājot jaunus estētiskos risinājumus. Kā uzskatāmākais piemērs, kas iešaujas prātā, ir Amerikas digitālo mediju mākslinieks Ārons Koblins (Aaron Coblin), kurš globāla mēroga ievērību guva ar grupas Radiohead videoklipa House of Cards tehnisko izpildījumu. Inovatīva pieeja datu vizualizācijā izpaudās ar to, ka videoklipā redzamo cilvēku, ainavas vai objektu attēlošanā vispār netika izmantotas videokameras vai gaismas. Lietā tika likti sešdesmit četri lāzeri un īpaša datu apstrādes tehnoloģija, ar kuras palīdzību varēja noteikt objektu attālumu no sensora un vizualizēt to 3D formā. Toms Jorks paskaidroja grupas nevēlēšanos izmantot kameras, sakot, ka “man patika ideja uzņemt video, kurā attēloti cilvēki un reālā dzīve, un laiks, neizmantojot kameras, tikai lāzerus, tādējādi tas ir vienīgi matemātisku punktu attēlojums – un tomēr cik neparasti emocionāls izdevās rezultāts”(1). Citāds skatījums uz it kā ierastu un pazīstamu realitāti konstruēts arī Koblina darbu sērijā Flight Patterns (“Lidojumu trajektorijas”, 2009), kurā vizualizēti ASV aviācijas administrācijas dati līdzīgi kā Lorenca atraktori, t. i., trajektoriju līkņu formā, atklājot lidojumu blīvumu un intensitāti savdabīgā animācijā. Arī Johansons YouTube skatāmajā intervijā atzīst, ka skaņas signālu vizualizācijā viņu kā mākslinieku interesē tas, kā, izmantojot matemātiskas metodes, abstraktu datu līkni var pārvērst telpiskās struktūrās, un turklāt rezultātā radušās formas nav viņa izdomātas. Johansonu fascinē fakts, ka formas ir dažādas un savstarpēji atšķirīgas, lai gan izmantotais algoritms formu atklāšanai bijis viens un tas pats. Tādējādi mākslinieks operē kā starpnieks starp dabu un skatītāju, jo viņš pasniedz ikdienā apslēptus datus skatītājam uztveramā veidā. Tomēr atklātās formas un raksti nav dati, kas vizualizēti ar mērķi nodot informāciju shematiskā, viegli saprotamā un efektīvā formā, – tiem nav funkcionāla rakstura. Tas, uz ko norāda Johansons, ir grafisko darbu estētiskā kvalitāte un fakts, ka tie jau eksistē dabā, tikai tiek atainoti caur viņa interpretācijas prizmu divdimensionālos zīmējumos plaknē un trīsdimensionālās skulptūrās. Turklāt dabas novērojums nav vienīgi subjektīvs skatpunkts un tā reprezentācija mākslā, bet daudz precīzāka perspektīva, ko iespējams reģistrēt tikai ar tehnisku instrumentu, piemēram, seismogrāfa un akselometra palīdzību. | |
 Voldemārs Johansons. Skats no izstādes “Organiskie raksti“. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Kas attiecas uz mākslinieka interpretāciju un estētisko risinājumu, Johansons ir izvēlējies izmantot smalku grafisku līniju. Līnija ir iegūta pastarpināti – fiksētu enerģijas procesu mijiedarbībā. Saskaņā ar krievu konstruktīvistiem, kam līnijas, punkta un plaknes teorētiskie apcerējumi vienmēr bijuši lielā cieņā, līnija jau pašos pamatos kā tēlveides elements tiek uzskatīta par blīvu, koncentrētas enerģijas kanālu. Tas, kas liek līnijai stiepties vienā vai otrā virzienā vai no taisnas pārtapt izliektā, nav nekas cits kā enerģija. Piemēram, Vasilijs Kandinskis raksta, ka faktiski “ģeometriska līnija ir neredzama. Tā ir trajektorija, ko atstājis kustībā esošs punkts; līnija tātad ir punkta produkts, un to ir radījusi kustība.”(2) Punkts kā piktoriāls protoelements ir statisks, līnija turpretim ir dinamiska – tā ir vektors, gar kuru iedarbojas spēks. Interesanti, ka arī Kandinskis ir veicis Johansonam līdzīgus novērojumus dabā, piemēram, par līnijas sastopamību neskaitāmos fenomenos minerālu, augu un dzīvnieku pasaulē. Kandinskis norāda, ka kristāla shematiskā konstrukcija sastāv no lineāriem veidojumiem (piemērs plaknē – ledus kristāls). Arī augs tā attīstības fāzē no sēklas līdz saknei pārtop no punkta līnijā un, līnijai progresējot, veido arvien sarežģītākas līniju struktūras, piemēram, lapas dzīslojumu vai mūžzaļo koku ekscentriskos sazarojumus. Dažiem fenomeniem dabā piemīt salīdzinoši skaidrāks, precīzāks un ģeometriskāks raksts, piemēram, pārsteidzošajiem zirnekļtīklu veidojumiem.(3) Kandinskis gan uzsver, ka nevajadzētu aizrauties ar pārsteidzīgiem secinājumiem mākslas un dabas likumu salīdzināšanā. Izejmateriāls gan vienā, gan otrā gadījumā atšķiras, turklāt arī to raksturiezīmes ir atšķirīgas: dabas protoelements – šūna – atrodas pastāvīgā kustībā, toties glezniecības protoelements – punkts – kustību nepazīst un ir statisks.(4) Starp citu, arī par mūziku Kandinskim ir viedoklis, un nošu rakstu, kas sastāv no līnijām un punktiem, viņš raksturo kā grafisku mūzikas reprezentāciju, kas ļauj sarežģītu skaņas fenomenu pārvērst nošu pratējam saprotamā valodā.(5) Johansona novērojumus dabā visuzskatāmāk raksturo instalācija ar skudrām, kura bija izstādes centrālais objekts. Skudru kolonija bija ievietota milzīgā, caurspīdīgā konteinerā, kas skatītājam ļāva novērot šo bioloģiski aktīvo sistēmu. Tā kā skudru pārvietošanās trajektorijas dabā netiek nekādi reģistrētas un līdz ar to cilvēka ikdienišķajai uztverei nav pieejamas, Johansons tās vizualizēja un parādīja projekcijā uz sienas. Turklāt skudru pūznis arī labi iekļaujas organisko rakstu un struktūru pētniecībā. Kolonijas iemītnieku šķietami haotiskā kustība nemaz nav tik neorganizēta, kā paviršam vērotājam varētu šķist: ikvienai skudrai ir savs uzdevums, ko tā apzinīgi pilda. Arī šajā darbā projicētās līnijas bija enerģijas radītas, tikai šoreiz tās avots – skudras. Varētu pat teikt, ka tā bija instalācija – kinētiska skulptūra. Kopumā izstāde iepriecināja ar smalki konceptuālo domāšanas veidu, dabaszinātņu un mākslas savienošanu radošā simbiozē. Voldemārs Johansons ir analītiski un strukturāli domājošs mākslinieks, kas skatītājiem piedāvā savu versiju par mākslas fundamentālo elementu analīzi. Kā rūpīgs un pacietīgs vērotājs – šādi dabas novērojumi prasa lielus laika resursus – Johansons demonstrē māksliniecisko pieeju, kas reizē ir arī romantisma un misticisma caurvīta. Mēs, cilvēki, protam vizualizēt un skaidrot dabā iegūstamos datus, tomēr tas nenozīmē, ka dabas “nošu raksts” nav noslēpums un brīnums... (1) www.nme.com/news/radiohead/37990#DsF8J8p2P7qQ8Zww.99 (skatīts 10.02.2013). (2) Kandinsky, Wassily. Point and Line to Plane. New York: Dover Publications, 1979, p. 57. (3) Turpat, 104.–105. lpp. (4) Turpat, 107. lpp. (5) Turpat, 99. lpp. Redakcija pateicas Dr. phys. Linardam Kalvānam par konsultācijām fizikas terminoloģijā. | |
| Atgriezties | |
