VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Henrija Preisa utopiskās skatuves Vilnis Vējš, mākslas kritiķis Henrijs Preiss. “ARTEFAKTI” 21.02.–28.03.2013. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca | |
| Lai gan ar Henriju Preisu (dz. 1973) esam pazīstami jau gadus piecpadsmit, neesmu drošs, ka varu atklāt kaut ko esenciālu par viņa personību un mākslu, kā tas pienāktos hagiogrāfiska stila sacerējumā. Jā, mēs mācījāmies vienā augstskolā un specialitātē (Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā scenogrāfijas specialitātē pie profesora Andra Freiberga) tikai ar dažu gadu starpību, bet ne viens, ne otrs nebijām pārāk komunikabli. Vēlāk, šķiet, 2004. gadā, kad Henrijs jau dzīvoja Londonā, es viņu apciemoju (droši vien kā daudzi latvieši, kas, esot ārzemēs, pēkšņi “atceras” senus kolēģus), aplūkoju darbus, izmantoju izdevību noskatīties izrādi New Vic teātrī, kurā uzstājās viņa toreizējā dzīvesbiedre Kamila, un liekas, ka mēs kopā pavadījām jauku vakaru. Ierosināju pat sarīkot nelielu izstādi dzimtenē (kas arī notika 2005. gadā toreiz jaunatvērtajā un stilīgajā galerijā “Istaba”). | |
 Henrijs Preiss. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Mēs tikāmies arī nesen – pirms Henrija personālizstādes “Artefakti” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā. Lai gan daudzus gadus neredzējušies, mēs nevis sarokojāmies, bet apkampāmies (Henrija iniciatīva!), parunājāmies par mākslu, taču gluži sirdi viens otram nekratījām. Henrijs man vienmēr licies atsaucīgs un inteliģents, bet arī visai introverts cilvēks. Arī par viņa mākslu izteikties nav viegli – principiāla iemesla dēļ. Viņa ģeometriski abstraktās kompozīcijas nepakļaujas verbālai “satura” tulkošanai. Mākslinieks saviem darbiem dod nevis nosaukumus, bet kārtas numurus (tie jau aizsniegušies krietni pāri trim simtiem). “Šifrēšana” pat būtu pretrunā ar autora ideju, ko viņš paudis intervijā žurnāla Elephant 2010. gada rudens numurā (78. lpp.): “(..) raksti, ģeometrija un struktūras mākslā, īpaši reliģiskajā, ir vienādi visā pasaulē. Tikai stāsti padara tos atšķirīgus.” Līdzīgi Henrijs Preiss saka Justei Kostikovaitei portālā Arterritory.com: “Ir izšķiroši saprast, un tas vienmēr mani fascinē, ka cilvēki vienmēr uztver manas gleznas kā paši savas kultūras mantojumu.” Kad es uzdodu precizējošu jautājumu, kas notiek, ja darba procesā kāds ģeometrisku elementu salikums sāk pārāk atgādināt kaut ko konkrētu, respektīvi, izskatīties pēc reprezentācijas, Henrijs atbild, ka tas tiek labots. Lai gan vairāki kritiķi centušies viņa darbos atrast konkrētu vēstījumu, manuprāt, šie mēģinājumi neveicas labi, jo ģeometriskajos simbolos ietilpināmo nozīmju loks ir pārāk plašs un pat pretrunīgs, lai šāda tipa interpretācijām varētu noticēt. Tomēr tas nenozīmē, ka Henrija Preisa formveide būtu haotiska vai neprognozējama, tieši otrādi, un kā pierādījums tam ir viņa rokraksta autonomija un noturība tāpat kā evolūcija, kurā iespējams saskatīt gan nemainīgu pamatu, gan zināmas attīstības likumības, gan virzību. Tas viss prasa padziļinātu analīzi, un, tikai nešauboties, ka tāda reiz taps, es uzdrošinos piedāvāt dažas pa pusei profesionālas, pa pusei personiskas piezīmes, ko tomēr nevarētu neviens cits. Ja kāds vēlas uzzināt pilnu mākslinieka CV vai visas iespējamās viņa darba interpretācijas, varu ieteikt, aizņemoties padomu no Kventina Tarantīno, iegūglēt, un priekšstats radīsies. Auto, tuksnesis Kāds stāsts, kurā es varu dalīties, ir tik nenozīmīgs, ka jūs to nekad neatradīsiet nevienā citā rakstā par Henriju Preisu. Tam nav nekāda sakara ar viņa mākslu. Toties tas mazliet raksturo laiku, kad viņš izdarīja nozīmīgas izvēles savā dzīvē. Tas varēja būt 90. gadu beigās, kad es atmetu ar roku scenogrāfa darbam, kas bija pārāk neregulārs un slikti atalgots, turklāt pārliecinošas veiksmes kavējās. Jāatgādina, ka Henrijs turpretī nupat bija izmēģinājis roku teātrī, turklāt ar krietni labākiem panākumiem. Vispārējā situācija nebija labvēlīga spožu scenogrāfisku darbu tapšanai. Es sāku strādāt reklāmas aģentūrā ne tikai atalgojuma, bet arī ideju realizēšanai pieejamo resursu dēļ: piemēram, trīsdesmit sekunžu garam videoklipam budžets tolaik bija tāds pats kā veselai teātra izrādei. Pilnīgi nejauši pirmajā manis sacerētajā reklāmas klipā kastinga aģentūra galvenajai lomai izvēlējās... Henriju Preisu. Viņš bija izskatīgs, gaišmatains jauneklis ar elegantām brillītēm, kuram klipā nebija jādara nekas cits kā jābrauc ar superdārgu mašīnu. Pievērsiet uzmanību – nevienu nemulsināja varoņa pieticīgā gadu skaita un luksusa auto salikums, tieši tā kāda zviedru banka redzēja savu ideālo patērētāju, veiksmīgo profesionāli. Gar šosejas malām bija izvietoti aicinājumi ņemt kredītus, iegādāties īpašumus, veidot depozītus un tā tālāk. Kā mēs tagad zinām, Henrijs Preiss dzīvē izvēlējās daudz riskantāku ceļu – turpināt maģistra studijas Londonā, Sv. Mārtina koledžā. Jāatgādina, ka Latvija vēl nebija uzņemta Eiropas Savienībā un tas bija rets gadījums. Ar kādām grūtībām viņam nācās saskarties, es nezinu, Henrijs pats ir minējis tikai atšķirīgo mācīšanas veidu, pareizāk – jebkādas mācīšanas trūkumu. Vēlāk gan varēja domāt, ka veiksmīgā profesionāļa tēls Henrijam tomēr atbilst – viņa karjera izskatījās gluda un varbūt pat likās veiksmīgi aprēķināta. Lai gan izmēģinājis roku scenogrāfijā vairākām dejas izrādēm Londonas Hoxton Hall, viņš lielākas perspektīvas saskatīja glezniecībā (jau Latvijā viņš izstādīja darbus galerijā “Bastejs”). Sekoja sadarbība ar Sesame Gallery (vēlāk – Džeimsa Frīmena galerija), piedalīšanās grupas izstādē East End Academy: The Painting Edition (2009) Vaitčepelas galerijā, pēc kuras Sāči galerija viņu uzaicināja piedalīties vērienīgajā skatē Newspeak: British Art Now (2010). Darbi nokļuva arī tās kolekcijā. Taču, sekojot līdzi Henrija gaitām tikai publiski pieejamās ziņās, es pamanīju, ka iestājusies ilgstoša pauze. Informācija ne mākslinieka, ne galerijas mājaslapā netika atjaunināta. Vēlāk izrādījās, ka Henrijs Preiss atkal brauc ar auto – šoreiz veselus vienpadsmit mēnešus, apceļojot Ziemeļamerikas tuksnešus. Es nezinu, vai tas bija vienkārši izklaides brauciens, sena sapņa realizācija, ko nodrošināja pilnībā izpārdota izstāde Seulā, vai ceļojums ar iespējamu spirituālu motivāciju. “Man bija spēcīgas izjūtas, katru vakaru nonākot aci pret aci ar izdzīvošanas jautājumu,” viņš neslēpa Arterritory. com. Arī sarunā ar mani Henrijs bilda par pārdzīvojumu, “kad apkārt nekā nav, bet viss ir”. Izstāde Latvijā viņam bija pirmā pēc paša paņemtā radošā atvaļinājuma. Vai tālāk sekos kādas nozīmīgas pārmaiņas viņa radošajā darbā, vēl grūti spriest, bet tas nebūtu pārsteigums. Piemēram, Henrijs izteica vēlēšanos “tikt vaļā no simetrijas”, izmēģināt savas grafikas pārnest grafikas formātā un meklēt jaunus sadarbības partnerus. Viņš nenoliedz arī iespēju kādreiz atgriezties scenogrāfijā. Un teātris Savā grāmatu plauktā atradu retu izdevumu, ko, izrādās, pats esmu sastādījis. Tas ir neliels buklets Scenography in Latvia, izdots 1995. gadā, kad Latvijas scenogrāfi kārtējo reizi gatavojās piedalīties Prāgas kvadriennālē. Bukletam ir salokāms pielikums, kurā redzami scenogrāfijas studentu darbi. Starp viņiem ir, piemēram, Monika Pormale, Anna Heinrihsone un citi. Henrijs Preiss, kas tobrīd mācījās 3. kursā, pārstāvēts ar maketu “Satirikons”. Fotogrāfija ir neliela, bet var saprast, ka modelētai skatuvei ir ļoti slīpa grīda, kam priekšplānā izveidots pusapļa formas padziļinājums un tajā novietota sfēriska konstrukcija. Pretskatā tā veido perfektu apli. No sāniem skatuvi ierobežo divas sienas ar klasiskā ordera elementiem, vidusdaļā uzbūvēts tornis. Grīda patinēta zaļgana, liekas, arī fakturēta. Proti, Preiss jau toreiz lietoja formas elementus, pēc kuriem viņa darbus var pazīt arī šodien. Varbūt tādēļ es viņa gleznas vienmēr esmu uztvēris divējādi – ne tikai kā skatienam perpendikulāras plaknes, bet arī kā vertikāli novietotus plānu rasējumus utopiskām skatuvēm. No Henrija teātrī realizētajiem darbiem atmiņā palikusi izrāde “Brāļi Karamazovi”. Tā kļuva leģendāra kā spēcīga aktieru kursa diplomdarbs (Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Baiba Broka un citi), ilga piecas stundas un norisinājās Kultūras akadēmijas mēģinājumu telpā. Vidi veidoja nekas cits kā simtgadīgās koka ēkas sienas, nokrāsotas tumši sarkanā krāsā. Izmantotas tika īstās, nobružātās koka durvis, grīda un logi. Respektīvi, nekā daudz vairāk kā reāla telpas plānojuma, faktūras un vienas intensīvas krāsas scenogrāfa rīcībā nebija. Pēteris Krilovs telefonsarunā labprāt atcerējās sadarbību ar tobrīd vēl topošo mākslinieku: viņš esot studentu darbu skatē ievērojis zīmējumus par Gogoļa “Pēterburgas stāstu” tēmu, aprunājies ar autoru un sapratis, ka iespējama sadarbība. Uz manu piezīmi, ka Henrijs Preiss jaunībā nebija diez ko runīgs, Krilovs atbildēja, ka licis lietā savas pedagoga iemaņas. Tandēmā no 2007. līdz 2002. gadam tapa iesācējam cienījams skaits izrāžu: bez jau minētās arī “Divkauja” Daugavpils teātrī un “Verters” Jaunajā Rīgas teātrī, “Eņģeļu māte Joanna” Nacionālajā teātrī un “Es, Feierbahs” Liepājas teātrī. Krilovs atceras, ka vienā no tām izmantots līdzīgs motīvs kā “Satirikona” maketā – ielauzums skatuves grīdas priekšplānā, darbību izkārtojot vairākos līmeņos. Arī Henrija Preisa šābrīža glezniecībā izcelta slāņainība, kurā viens ornaments/zīmējums klājas pāri citam. Es pieļauju, ka tā varētu izpausties teātra tradicionālās kulišu un prospektu sistēmas ietekme, lai gan Henrijs tieši to nekad nav apspēlējis. Viņš gan piekrīt, ka gleznu stilistiku ietekmējusi teātra izrādēm piemītošā laika dimensija, kurā motīvs attīstās kā kadru plānā – vieni elementi saglabājas, bet citi tiek nomainīti. Statiskā darbā turpretī tie visi parādās vienlaicīgi. Tas attiecas tiklab uz Krilova saskatīto attēlu pārklāšanos, kā uz manu versiju par kompozīciju kā telpas plānu. | |
 Henrijs Preiss. No 341. Koks, akrils. 107x110 cm. 2012 Foto: Normunds Brasliņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Henrija Preisa gleznas ar arhitektūru salīdzinātas jau agrāk. Frīmena galerijas mājaslapā vilktas paralēles ar Romas Panteonu un Brunelleski projektēto ēku struktūrām, bet mākslinieks Adrians Bērnems (Adrian Burnham) savā tekstā par Henriju min konkrētas līdzības ar agrīno baziliku plānojumu (Henrijspreiss.com). Patiešām, dažās senākās Henrija gleznās parādās paralēlām līnijām aizpildīts taisnstūris, kas ļoti atgādina dēļu grīdu (Nr. 81, 108, 184). Vēlāk tas gan transformējas sarežģītākos, arī radiālos un izliektos līniju ritmos. Gleznas ir komponētas pēc centrālās simetrijas principiem, tomēr izteiktāk nolasāma vertikāla aksiālā simetrija. Daudzu darbu sānos redzami izstiepti taisnstūra laukumi, kas gluži kā sienas ierobežo skatiena horizontālo kustību (piemēram, Nr. 341). Tikmēr augšējās un apakšējās daļa simetrija ir daudz brīvāka: apakšējā daļa vairāk ievadoša, skatītāja uztveri virzoša, bet augšējā – rezumējoša, gluži kā kulta telpu vai skatuves plāna uzbūve. Tomēr atšķirībā no arhitektūras plāniem Henrija Preisa darbu apakšējās daļas vidū nav vis atvērums jeb “durvis”, bet gan kāda slēgta forma, kas asociējas drīzāk ar skatuves rampu, izvirzījumu proscēnijā vai diriģenta pulti. Turpretī, ja gleznas augšējo daļu lasa kā “dziļumu”, tajā ir vieta vispārinājumam, ko sakrālā telpā veido altāris, bet teātrī – ilūzija, brīnums. Tajā bieži ir saules motīvs vai kāda sevī noslēgta forma. Saistībā ar Henriju Preisu bieži tiek minēts pareizticīgo ikonu un 20. gadsimta sākuma krievu avangarda iespaids, brīvmūrnieku simbolika, mandalas, indiāņu un latviešu raksti un neskaitāmas citas versijas. Katrai no tām ir savi plusi un mīnusi: piemēram, kā redzējām, viņa darbības sākumposmā tiešām tika interpretēta krievu literatūra. Līdzība ar konstruktīvistu vai, būsim precīzāki, supremātistu darbiem turpretī redzama ar vairāk tīši tendenciozu aci, pieņemot, ka vienojošais elements ir gleznas laukuma dalījums abstraktās ģeometriskās figūrās. Kuratorei Irēnai Bredberijai (Irene Bradbury) bija pamatots iemesls iekļaut Preisa darbus grupas izstādē Inner Klang (Roda Bērtona galerija, 2009), par moto izvēloties Kazimira Maļeviča vēsturisko jēdzienu, tomēr trīsdimensionālu objektu modelēšana plaknē, kas bija raksturīga, piemēram, Gustavam Klucim, ir visai tāla analoģija. Bez šaubām, atsauces uz krievu mākslu ir izdevīgs leibls dīleriem un glābšanas riņķis kritiķiem, lai skaidrotu jebkura no bijušās PSRS teritorijas nākuša mākslinieka darbus. Savukārt ar brīvmūrniecības simboliku Henriju Preisu vistiešāk saista amatnieku darbā nepieciešamās piektās no septiņām mākslām jeb ģeometrijas izmantošana un tai vajadzīgo instrumentu (cirkuļa, leņķmēra un 47. teorēmas) praktisks lietojums. Vairāku Henrija Preisa darbu centrā ir divu riņķa līniju saskare (to, protams, var traktēt kā variāciju par zemes un debess sfērām), un daudzkārt izmantotais radiālo līniju starojums varētu tikt tulkots kā liesmojošā zvaigzne jeb dievišķais starojums. Es tomēr, varbūt pats savu interešu dēļ, palieku ieskatos, ka viņa mākslai piemīt specifiska teatralitāte – ne tikai efektīgajā izskatā, bet arī uzbūves ziņā. Tādēļ no dažādiem laikmetiem, ar kuru stilizāciju nereti tiek skaidrots Henrija Preisa stila specifiskais “senatnīgums”, es vēl nosauktu baroku. Tā gars izpaužas kompozīciju optiskajā simetrijā, kas ir tālu no vienkāršu spoguļattēlu summas un tik ļoti piestāv laikmetam starp renesanses harmoniju un klasicisma stīvumu. Baroka ieroči ir pēkšņs fascinējošs efekts, dinamikas ilūzija un galu galā tieša iedarbība uz skatītāja emocijām, lai cik izskaitļoti rafinētiem līdzekļiem tā tiktu panākta. | |
| Atgriezties | |
