VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kāpas, priedes un laikmetīgā māksla Trīna Tulgiste, mākslas kritiķe | |
| 2011. gada martā atvērtā Nidas mākslas kolonija (Nida Art Colony) jau nosvinējusi savu otro pastāvēšanas gadadienu. Ir īstais laiks, lai atskatītos uz padarīto. Rezidenču programmu institucionalizācija Austrumeiropā joprojām ir samērā jauns fenomens. Baltijas valstu māksliniekiem līdz šim tā lielākoties bijusi vienvirziena kustība uz ārvalstīm, taču pēdējo gadu laikā apstākļi sākuši mainīties. Rezidenču programmu parādīšanās Igaunijā, piemēram, ietekmējusi vietējo mākslas ainu, padarot to daudzveidīgāku un atvērtāku dažādām laikmetīgās mākslas izpausmēm. Vēl joprojām ārvalstu profesionāļu trūkums Baltijas valstīs ir acīmredzams, un ir tikai viens veids, kā rezidenču programmām mazināt šo problēmu. Nidas mākslas kolonija, kas tika izveidota kā Viļņas Mākslas akadēmijas struktūrvienība, ir mēģinājums novērst tā saukto ģeogrāfisko nelīdzsvarotību(1). Nidas mākslas kolonijas (NMK) izpilddirektore Rasa Antanavičūte (Rasa Antanavičiūtė) uzsver, ka orientēšanās uz Rietumiem mazinās un aizvien vairāk un vairāk mākslinieku interesējas par “eksotiskām” vietām.(2) Diemžēl Austrumeiropa vairs nav “eksotisko” vietu skaitā, tā savā veidā kļuvusi tikai daļēji atšķirīga no Rietumiem, jo nav vairs pietiekami neparasta, tomēr tās sociālekonomiskais stāvoklis vēl pagaidām nav tik veiksmīgs, lai būtu uzskatāms par līdzvērtīgu Rietumiem. Kā Rietumu, tā arī Viļņas kā Lietuvas mākslas centra kontekstā Nidas atrašanās vietas atšķirība, citādība ir dubulta. Taču ne sliktā nozīmē. Tās attālums un nošķirtība var būt vērtība, bet tā pareizi jāpasniedz. Nidas kā mākslas kolonijas darbība datējama ar 19. gadsimtu, kad rakstnieki un gleznotāji to apmeklēja, lai rastu iedvesmu un baudītu neatkārtojamo dabu. Šodien mākslas kolonija orientējusies uz laikmetīgo mākslu, tomēr saglabājusi ko ļoti romantisku, un, man šķiet, tas ir viens no iemesliem, kādēļ šī vieta joprojām piesaista māksliniekus. Nošķirtība un attālums mūsdienās kļuvis par greznību. Savukārt kolonijas identitāte, kas joprojām turpina veidoties, ir Nidā saglabājušos mākslas kolonijas tradīciju, unikālās dabas un arī starptautiskās laikmetīgās mākslas prakses savienojums. NMK kā rezidences identitāte joprojām ir atvērta un nenoteikta, un tas saskaņā ar laikmetīgās mākslas kuratora Jūhana Puseta (Johan Pousette) pausto, ka rezidencēm vajadzētu būt fleksiblām un mainīties līdzi māksliniecisko prakšu pārmaiņām(3), uzskatāms par plusu. NMK regulāri tiek aicināti kritiķi un kuratori, lai sniegtu atsauksmes par mākslinieku projektiem (gan pabeigtiem, gan nepabeigtiem) un arī par pašu koloniju. | |
 Marika Troili. Pasta dienesta četras kājas. Objekts Aizmugurē: Marika Troili. Misiņa cena Nidā. Objekts. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: Nida Art Colony | |
| Kolonijā pagājušā gada decembrī notikušo diskusiju galvenais jautājums bija uz mākslas procesu vērsto rezidenču nepietiekamais skaits. Iespējams, šī ir joma, kam NMK būtu jāpievēršas. “Tā kā mākslas institūcijas arvien vairāk kļūst par daļu no izklaides industrijas, ir palicis maz brīvu vietu eksperimentiem un kļūdām, attīstībai un izpētei. Kā paredzējis Groiss, universitātes ir viena no šādām mākslinieciskās izpētes vietām, kur projektus iespējams attīstīt ārpus komerciālā tirgus un pretēji neoliberālajai loģikai,”(4) uzsver Jūhans Pusets. Uz mākslas procesu vērstajām rezidencēm vajadzētu sniegt māksliniekam visus nepieciešamos līdzekļus, lai viņš varētu radoši strādāt un rezidences beigās viņam nebūtu pienākums izveidot mākslas darbu vai piedalīties izstādēs. Manuprāt, tā ir lieliska ideja, taču tai ir arī daži mīnusi. Pašlaik rezidenti Nidā paliek vidēji pusotru mēnesi. Ņemot vērā, ka Nida patiešām ir skaista un vienreizēja pilsēta, mākslinieki pirmo nepārvaramo iespaidu dēļ mēdz šeit iestrēgt. (Un to var redzēt arī izstādē, ko aplūkošu vēlāk.) Tādējādi uzturēšanās laiks rezidencē pagarinās. NMK vadība norāda, ka viņus vairāk interesē ilgtermiņa rezidenti, kas uzturētos rezidencē ne mazāk kā sešus mēnešus. Esmu pārliecināta, ka šis solis radīs atšķirību pārējo rezidenču vidū un labāk pozicionēs Antanavičūtes vīziju par NMK kā “lēnās iedarbības terapiju”(5). Mākslinieku kolonija atrodas bijušo noliktavu telpās. Daļēji renovētais ēku komplekss spēj uzņemt vairāk nekā 60 cilvēku. NMK mākslinieciskais vadītājs un kurators Vītauts Mihelkevičs (Vytautas Michelkevičius) koloniju vērtē kā vietu, kur veikt eksperimentus un ienest inovācijas mākslas izglītībā. Ņemot vērā, ka NMK ir Viļņas Mākslas akadēmijas struktūrvienība, tā ir saprātīga doma. Taču viena lieta, ko izjutu, ir Nidas vietējo iedzīvotāju izglītošanas trūkums. Ir labi zināms, ka rezidencēm vajadzētu būt tādām, ko ikviens varētu izmantot: institūcijas, mākslinieki un arī sabiedrība, kuras daļa ir rezidenču programma. Vairāki mākslas projekti ir īstenoti centrā un vietējā pludmalē, bet, iespējams, palīdzētu arī daži vienkārši kursi vai lekcijas, kas ieinteresētu lokālo sabiedrību un nodrošinātu pamatu ar laikmetīgo mākslu saistītām diskusijām. Šādu atpakaļatdevi sabiedrībai var aplūkot plašākā mērogā. Tā kā NMK rezidenti ir arī kuratori, viņiem būtu iespēja iepazīt vietējos lietuviešu māksliniekus. Tā ir ierasta prakse Itālijā, kur rezidējošie kuratori apmeklē lielu skaitu vietējo mākslinieku studiju un uzturēšanās laikā tiem ir pienākums noorganizēt izstādi, iesaistot tajā satiktos māksliniekus. Saprotu, ka tas prasītu papildu resursus, taču šādi NMK varētu patiešām kaut ko mainīt vietējā mākslas sfērā. Līdz šim kolonija ir aktīvi līdzdarbojusies Viļņas mākslas dzīvē, organizējot dažādas izstādes. NMK ir tradīcija rīkot rezidējošo mākslinieku izstādes. Pēdējā šajā sērijā bija izstāde “Vajadzīgs laiks” (Taking Time) Mākslas akadēmijas galerijā Akademija Viļņā no 2012. gada 11. līdz 15. decembrim. Izstāde bija ievērojama ar to, ka mākslinieki izstādīja arī nepabeigtus darbus, padarot tos atklātus apspriešanai un kritikai. Tas kritiķi nostāda neierastā stāvoklī, jo ne tikai jārecenzē pabeigts mākslas darbs, bet ir arī iespēja apspriest, kādā virzienā tas būtu jāizstrādā. Lielākā daļa mākslas darbu atspoguļoja tuvāko Nidas apkārtni, un vispopulārākie bija dažādi objekti un jūras tēma. Tā kā izstāde sastāvēja no ļoti atšķirīgiem darbiem – gan pabeigtiem, gan nepabeigtiem –, arī to kvalitāte bija visai atšķirīga. Tomēr starp tiem, kuros izmantoti vietējie redīmeidi, bija patiešām spēcīgi piemēri, piemēram Miroslava Vaidas (Мирослав Вайда, Ukraina) “Augi” (Plants). Vaida radījis saikni starp divām atšķirīgām vajadzībām – vienam, kurš dzīvo mežā, ir nepieciešama antena, lai uzturētu sakarus ar ārpasauli, bet otram, pilsētā mītošajam, nepieciešami augi, lai saglabātu saskari ar dabu. Darbs, aplūkojot nošķirtību un ilgas, uzrunāja cilvēkus, kas dzīvo tādā attālā vietā kā Nida, tajā pašā laikā dabā atspoguļotās tēmas ir pietiekami universālas, lai jebkuram kaut ko pavēstītu. Personīgos stāstus, kas tika demonstrēti izstādē, vislabāk atklāja Natālijas Zincovas (Наталья Зинцова, Krievija) un Martas Bogdaņskas (Marta Bogdańska, Polija) darbi. Zincova savu darbu “Mana mazā dzintara privātkolekcija” (My Own Small Private Collection of Amber) veidoja no dažādiem pludmalē salasītiem dzelteniem priekšmetiem, kas, ar smiltīm aplipuši, izskatījās līdzīgi dzintaram. Bogdaņskas darbs “Zilās lentes piezīmes” (Blue Tape Notes) bija Nidā tapušu piezīmju sērija – pie sienas ar zilu līmlenti piestiprinātas piezīmju lapiņas. Abi darbi reproducēja kādu personīgu stāstu – Zincovas gadījumā tās bija bērnības atmiņas, savukārt Bogdaņska radīja stāstu par viņas uzturēšanās laiku rezidencē. Varētu teikt, ka viņas abas risināja savveida dabisko attiecību izjaukšanu, dzintara vietā eksponējot atkritumus, kā arī pārtraucot fiksēt piezīmes, ņemot vērā, ka piezīmju grāmatiņā vienkārši beidzās papīrs (māksliniece vēlējās izmantot tikai īpašu papīru, un, kad tas beidzās, jauni darbi šajā sērijā vairs netapa). Arī Vaidas darbu var uzlūkot kā disjunkcijas jeb dabisko attiecību izjaukšanas zīmi – viņa instalācija bija darināta no vecām antenām, kuras tika atrastas Nidas ielās. Tā ir pārmaiņu laika zīme. Tehnoloģijas un arī mūsu pilsētu ainava mainās. Šinī ziņā gan Vaidas darbā, gan arī Zincovas un Bogdaņskas darbos ir kaut kas ļoti nostalģisks. Tā pati nostalģiskā noskaņa ir Sigbjērna Bratlī (Sigbjørn Bratlie, Norvēģija) videodarbā “Vakuums” (Vacuum), kurā kuģis peld ūdeņos, kas parasti klāti ar ledu. Pēc izstādes joprojām urda jautājums – vai eksponēt nepabeigtus mākslas darbus ir laba doma? Man šķita interesanti vērot, kādā virzienā mākslinieki domā, un domāt kopā ar viņiem. Ja mākslinieki dzird profesionāļu atsauksmes mākslas kolonijā, tad, iespējams, vairs nav nepieciešams pārrunātos darbus vest uz Viļņu, tā vietā koncentrējoties uz dažiem, daudz izstrādātākiem projektiem. Un viena lieta, kas interesē mani personīgi, ir – kā šie mākslas darbi izskatītos lietuviešu laikmetīgās mākslas kopainā, kādi dialogi vai konflikti rastos no šādām konfrontācijām utt. Jebkurā gadījumā skaidrs ir tas, ka šo darbu īstā vērtība būs redzama tikai pēc dažiem gadiem, kad tie būs kļuvuši par sākumpunktu daudz pamatīgākiem plašāka mēroga mākslas projektiem un izstādēm. No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce (1) “Kādreiz rezidenču programmu pamatmērķi bija saistīti ar individuālu māksliniecisko attīstību un eksperimentu veikšanu. Mūsdienās rezidences bieži tiek iekļautas tādas mākslinieciskās prakses centrā, kura ļauj novērst ģeogrāfisko nelīdzsvarotību, vēstot par vienvirziena kustībā balstītajām mākslinieciskā diskursa beigām.” – Ptak, Anna. Preface. In: Re-tooling Residencies: A Closer Look at the Mobility of Art Professionals. Ed. by Anna Ptak. Warszawa: Centre for Contemporary Art Ujazdowski Castle, 2011, p. 10. Pieejams: www.re-tooling residencies.org/media/upload/img/ReToolingResidencies_INT.pdf (skatīts 17.01.2013.). (2) Antanavičiūtė, Rasa. An interview / case study on Nida Art Colony in the context of residencies in Lithuania and Eastern Europe. In: Re-tooling Residencies, p. 160. (3) Pousette, Johan. Artists in flux. In: Re-tooling Residencies, p. 41. (4) Turpat, 44. lpp. (5) Antanavičiūtė, Rasa. An interview / case study.., p. 164. | |
| Atgriezties | |
