VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit | |
 Solvita Krese. 2012 Foto no Solvitas Kreses personiskā arhīva | |
| Līga Marcinkeviča: Raksturo, lūdzu, Survival Kit ideju kā kuratore! Kā tā ir attīstījusies četru iepriekšējo festivālu laikā, un kā tā transformēsies turpmāk? Solvita Krese: Tad jāatskatās vēsturē. Survival Kit ideja dzima 2008. gadā – laikā, kad Latvija sastapās ar ekonomisko krīzi. Visi bija diezgan apjukuši, un izveidojās vērtību pārvērtēšanas situācija. Pilsētā to visuzskatāmāk ilustrēja virkne tukšo telpu vietās, kur pavisam nesen bija bijusi galvenā iepirkšanās zona. Tas arī sasaucās ar mākslas centra (Laikmetīgās mākslas centrs, LMC – L. M.) specifiku, jo viens no mūsu darbības virzieniem paralēli izpētes procesam – reaģēt uz aktuālām lietām un raudzīties, kā māksla var komentēt vai pētīt norises mums apkārt. Pirmajā Survival Kit mākslinieki veidoja darbus tukšo veikalu telpās. Mēs aicinājām viņus radīt darbus ar minimāliem resursiem, izmantojot kā DIY (Do It Yourself – “Dari pats”) stratēģiju, tā arī dažādas kolaboratīvas prakses. Tā radās pirmais Survival Kit, kur bija gan izstāžu formāta darbi, gan procesa darbi, gan arī radošās laboratorijas. Ideja, ka tas būs festivāls, radās tikai pēc tam, jo notikumam bija liela atsaucība un daudzi – gan profesionāļi, gan cilvēki, kas nav saistīti ar mākslu, – teica, ka tas esot bijis pozitīvs impulss un ka šādu pasākumu būtu vērts turpināt. L.M.: Tātad pirmais Survival Kit radās kā kritika patērnieciskumam, parādot, ka māksla un mākslinieki spēj reaģēt visātrāk, aizpildot radušos robus? S.K.: Pat nevis kritizējot patērniecisko, drīzāk piedāvājot alternatīvas stratēģijas situācijai, kurā mēs toreiz atradāmies, un apliecinot, ka mākslinieki ir kā priekšpulks vai idejiskais avangards, kurš nebaidās nākt klajā ar neordinārām idejām, kas pragmatiskam un racionāli domājošam cilvēkam nav īsti pa spēkam. Tas bija uz iedvesmošanu, alternatīvu stratēģiju meklēšanu vērsts pasākums – kā izdzīvot situācijā, kad tev liekas, ka zudis pamats zem kājām. Māksliniekiem neordinārās, kritiskās situācijās ir labas idejas, kā to pārvarēt. Viņi kaut kā to izdara ar lielāku šarmu vai eleganci. L.M.: Vai arī apzinās, ka, lai dzīvotu, nav citu iespēju kā tikai dzīvot. Bet kas tev pašai palicis atmiņā kā vērtīgākais no pirmā Survival Kit? S.K.: Man šķiet, ka pirmais Survival Kit radās kā spontāna, bet reizē pārdomāta ideja. Fakts, ka tas attīstījās festivālā, manuprāt, pierāda, ka tā bija adekvāta forma. Savukārt stratēģiski festivāls sakrita ar programmas “Rīga 2014” izveidi, un līdz 2014. gadam Survival Kit turpināsies kā festivāls un arī sauksies tāpat. Mēs mēģināsim pētīt, kā šis “izdzīvošanas komplekts” mainās, jo, protams, tā problemātika, kas bija 2009. gadā, šodien mums vairs nav aktuāla, bet ir virkne citu lietu, kuras mums šķiet svarīgas, domājot, kā harmoniski dzīvot mūsdienu pasaulē. Festivāla norises vietas izvēle mērķtiecīgi ikreiz ir cita, lai redzētu, kā šī vieta pilsētā pārveidojas. L.M.: Tā ir tāda sociāla un antropoloģiska pētniecība. Vai tu Survival Kit sauktu par sociālu projektu? S.K.: Īsti ne, bet, teiksim, tā ir sociālā kartēšana. Ar Survival Kit mēs nerisinām nekādas sociālas problēmas, drīzāk mēģinām komentēt šo procesu. Nu jā, arī piedāvāt idejas caur mākslinieku radošajām praksēm. Protams, tur var saskatīt sociālo komponenti, bet nedomāju, ka tas ir primārais, drīzāk solis sociālā aktīvisma virzienā. L.M.: Kur tu pati rodi piesaistes punktu izdzīvošanas tēmai? Kāpēc tev tas ir interesanti? Kāpēc tev kā kuratorei šķiet aktuāla “izdzīvošanas” ideja? Survival Kit koncepts “izdzīvošanas stratēģijas mūsdienu pasaulē” ir gana dramatisks. S.K.: Izdzīvošanas ideja ir interesanta. Piemēram, šogad – downshifting. Tur sadūrās divi pretēji viedokļi. Pirmkārt – vai down-shifting nav Rietumu pasaules izdomāta jauna stilīga dzīvesveida iezīme, tāda dzīvesstila žurnālu tēma. L.M.: Manuprāt, tas šobrīd ir meinstrīms. S.K.: Jā! Bet otra lieta – samēro to ar mūsu realitāti. Daudzi jautā, kāpēc jārunā par kaut kādu downshifting, ja mēs jau sen dzīvojam tādā downshifting, ka vairs tālāk nav kur. L.M.: Bet varbūt te jārunā par “apzināšanās” ideju un problēmu, nevis jāmēģina krīzes posmā neeksistēt, nedzīvot. Neviens jau nav aizliedzis iespēju komunicēt ar dabu, tuviniekiem, kā arī pašizglītoties un darīt lietas, kas rada prieku, izejot no tiem resursiem, kuri pieejami. Protams, pie nosacījuma, ja tev nav atņēmuši brīvību vai izvēles iespēju. Vai “izdzīvošanas” ideja nav mediju vai “Rietumu aģentu” mākslīgi radīts konstrukts? S.K.: Nu, kā jau es iezīmēju, vēsturiski “izdzīvošanas” ideja radās kā atbilde uz krīzes situāciju, un mēs joprojām mēģinām iet varbūt ne gluži atpakaļ, kur bijām, bet meklēt kādas jaunas lietas un tiešām pārvērtējam iepriekšējās vērtības. Un tā izdzīvošana, es pēc savas izjūtas teiktu, ir “šeit un tagad” apzināšanās, tas, ka tu fiksē savas sajūtas. 2008. gadā bija apjukums, 2009. gadā notika pirmais Survival Kit, bet 2008. gadā mēs pie tā strādājām un domājām. Tad bija laiks, kad bija visaptveroša panika, kad kritās visas finanšu plūsmas un kad bija jāizdomā, kā ar maziem resursiem kaut ko saķibināt kopā, lai nezaudētu to dzīves līmeni, pie kura esi pieradis. Šodien jau ir pilnīgi citādāk. Un kas tad tas ir, kas ir “šeit un tagad”? Parasti Survival Kit tēmas rodas daudzkārtējās sarunās ar cilvēkiem, kuru viedoklis man ir svarīgs. Domājot par šogad notikušo festivālu, mēģināju testēt, kas tad ir tā tēma, par ko runāt, un man tobrīd šķita, ka ir kaut kāds jauns pārstrādāšanās vilnis, ka “žurkas skrējiens” atkal uzņēmis apgriezienus, bet cilvēki ir mainījušies – viņiem vairs neliekas, ka tas ir forši un normāli. Populārāks ir viedoklis, ka varbūt vērts pārtraukt un tiešām domāt par lietām, kas tev ir svarīgas, varbūt neizvēlēties karjeru un labklājību kā lielāko mērķi, bet iet atpakaļ pie pamatlietām vai lietām, kas tev personīgi svarīgas. Un šogad šis tēmu pavediens gan mediju telpā, gan personīgi, ko es sajutu kā aktualitāti, bija downshifting. L.M.: Tātad tu kā kuratore strādāji nevis pēc tieša sabiedrības pieprasījuma, bet reaģējot uz sabiedrības noskaņojumu. S.K.: Jā, vai, teiksim, uz to, kas ir gaisā, vai to, kas ir šībrīža sabiedrības noskaņojuma lakmusa papīriņš. L.M.: Pirmais Survival Kit deva tādu kā pozitīvu lādiņu, jaunas stratēģijas piedāvājumu un cerību, ka tuneļa galā ir gaisma, savukārt šis ir it kā solis atpakaļ ar domu – es esmu jūs sadzirdējusi. Gribas zināt, kā tu attīstīsi Survival Kit tālāk. Vai nesaskati risku, nosaucot virstēmu, kas šajā gadījumā ir “izdzīvošana mūsdienu pasaulē”, un izvēršot pasākumu vairāku gadu garumā? Vai nav risks, ka forma un saturs var sākt stagnēt? S.K.: Tāpēc 2014. gadā būs pēdējais Survival Kit. Pēc tam mēs turpināsim lielo pasākumu tradīciju, kas jau būs ieguvusi atpazīstamību un iegūlusies pasaules mākslas kartē, taču mēs to turpināsim citā formā. Un skaidrs, ka 2014. gadā Survival Kit drīzāk būs pasākums ar futūristiskām vīzijām un, es ceru, vispozitīvākais... Nē, nevar pārāk daudz stāstīt, kas būs 2014. gadā. L.M.: Atvaino, mana replika nebūs par Survival Kit. Mani sajūsmina pēdējā laikā dzirdētā dažādu kultūras institūciju pārstāvju retorika un noskaņojums. Visi runā par 2014. gadu, BET neviens VAIRS nerunā par to, ka būs arī 2013. gads, jo mēs šobrīd dzīvojam tikai 2012. gadā. Vai nevarētu būt tāds apokaliptisks scenārijs, ka TĀ, kaut kā liela, gaidīšana 2014. gadā nemaz nepiepildās, jo var izrādīties, ka diemžēl 2013. gada laikā kāds mākslinieks vai institūcija nav izdzīvojuši vai ir vīlušies tajā, ko sauc par darbošanos mākslas ainā, vai arī aizbraukuši prom. Nu, kas mums vēl ir aktuāli? S.K.: Vēl jau pasaules gals. Bet laikam tas ir atcelts. L.M.: Tomēr mēģināsim noskaidrot, kā mēs visi “izvilksim” to nākamo – 2013. gadu. Ar tādu “uzmundrinošu” izdzīvošanas komplektu. S.K.: Es nevaru tagad īsti skaidri pateikt, kā tas mums būs, jo pašlaik ir tā fāze, kad mēs runājam, runājam, runājam... L.M.: Labi, bet vēl atgriezīsimies pie iepriekšējiem festivāliem. Kuras ir svarīgākās komponentes, kas tavu ideju spēj vislabāk raksturot? Piemēram, cik liela nozīme ir izstādei, kādu nozīmi tu piešķir izglītības programmām? Kāpēc esi izvēlējusies sadalītu festivāla struktūru? S.K.: Es esmu no to mākslas cilvēku vidus, kuriem šķiet, ka mākslai ir vajadzīgs komentārs. Mani interesē māksla, kas runā, komunicē. Ir labi, ja mākslas procesu ieliek diskursīvā vidē un tam apkārt ir virkne papildinošu pasākumu, kuri it kā paskaidro un palīdz nonākt līdz tam, kas tad tur ir domāts, vai arī gluži pretēji – pilnīgi sajauc galvu. Galvenais ir izstāde, bet pārējie pasākumi ir kā piezīmes jeb paskaidrojumi, kas papildina izstādi un iedod kaut kādu skaidrojumu, kāpēc mēs to darām, piemēram, diskusija par downshifting vai citi pasākumi. Tie ir kā vienas puzles gabaliņi, kas palīdz salikt kopējo attēlu. L.M.: Kurš vai kuri mākslas darbi šīgada festivālā, tavuprāt, visprecīzāk vai visefektīvāk skatītājam atklāja tavu ideju? S.K.: Es nevaru nosaukt kādu vienu darbu, drīzāk tie ir dažādu darbu salikumi un to savstarpējā komunikācija. L.M.: Vai, gatavojot projektu, tu domā par auditoriju? Vai tevis iedomātais un reālais izstādes apmeklētājs ir divas dažādas auditorijas? Un kā auditorija mainījusies pa šiem četriem gadiem? S.K.: Veidojot izstādi, es domāju par auditorijas daļu, ko pazīstu. Es pieņemu, ka šis skatītājs ir sekojis līdzi, ir informēts, kā mēs strādājam un ko esam izdarījuši. Bet, jāatzīst, auditorija ir ļoti mainījusies, jo atklāšanā, ejot cauri zālēm, sapratu, ka starp atnākušajiem ir maz cilvēku, ko es pazīstu. Auditorija kļūst arvien plašāka. Liels nopelns ir “Baltajai naktij”. Ļoti daudz jaunu cilvēku. Un arī ļoti daudz tādu, kas nav saistīti ar mākslas vidi. Tie ir tie, kas uzrunāti caur tēmas “izdzīvošanas komplekts” loku. L.M.: Vai, domājot un veidojot jau nākamā pasākuma koncepciju, šis jaunais, nepazīstamais skatītājs tevi baida? Vai arī turpināsi veidot pasākumu “labi pazīstamam draugam”. S.K.: Man ļoti patīk, ka rodas šī jaunā auditorija un paplašinās auditorijas spektrs. Baida tas, ka es īsti varbūt nezinu, kā sarunāties ar šo auditorijas daļu. L.M.: Bet jāteic, ka nozīme ir arī tam, kā jaunais skatītājs uztvers šo laikmetīgās mākslas festivāla eksponēšanas formu. Vai nemitīgā remonta estētika nevar radīt, maigi sakot, dīvainu iespaidu par laikmetīgo mākslu? S.K.: Cēsu Mākslas festivāla pozīcija gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā, gan pārējās mākslas nozarēs, kas pārstāvētas viņu pasākumā, ir rādīt izcilības, pabeigtus, pārbaudītus darbus. Mēs savukārt tiecamies sevi pozicionēt kā laboratoriju. Tāpēc arī ir šis īsais termiņš, šis “izdzīvošanas komplekts” kā virstēma, un tas viss komunikācijas apstāklī liek domāt par laboratorijas tipa pasākumu, kurā var būt gan izcilības, gan arī pilnīgi eksperimenti, kas parasti tā arī ir. Protams, arī telpas. Līdz šim tās vienmēr ir bijušas postindustriālas telpas, ko mēs ātri pielāgojam izstādes vajadzībām. Līdz 2014. gadam tā arī darīsim, reaģējot uz to, kur un kādas ir šīs tukšās telpas pilsētā, kartējot to, kā pilsēta attīstās un mainās. Atklāt nišas, kur prasās pielikt kādu paskaidrojošu komentāru. Piemēram, “Tabakas fabrika”, par kuru nu jau vairāk nekā gadu runā kā par radošo industriju kvartālu, kas ir tā kā drusku iestrēdzis. Liekas, ka nepieciešams nedaudz patestēt, vai tā ir laba vieta šādām aktivitātēm. Un tomēr vēl par skatītāju – arī ar mākslas vidi nesaistītais skatītājs pie mums jau kļūst pieredzējušāks. Nav mums tik daudz to profesionālo izstāžu telpu un muzeju. L.M.: Tieši tas mani baida, jo Latvijas kultūrtelpā ir vērtību un kritēriju disbalanss. Ja vai kad radīsies muzejs, skatītāju pieradināt uz to iet būs vēl grūtāk. Grūti pieradināt iet uz fabriku, bet vēl smagāk būs pieradināt iet uz muzeju, jo muzejā būs arī ieejas maksa, un nez vai izglītības programmas un diskusijas brīvā gaisotnē izglābs. Vēl viens jautājums: kā Survival Kit ideju un saturu ietekmē Eiropas fondu finansējums? S.K.: Eiropas fonda finansējums mums bija trešajam Survival Kit. Citiem nav bijis. Grūti pateikt. Tu domā tādā konjunktūras izpratnē? L.M.: Jā, jo struktūra visiem pasākumiem ir ļoti līdzīga – izstāde, konference, izglītības programma, varbūt vēl kāda sociāla aktivitāte. S.K.: Nebija mums konferences. Bet nākamgad mēs tieši domājam salikt izglītības programmas divu dienu simpozijā. Taču es negribētu piekrist, jo katrai, arī mazai LMC “Ofisa galerijā” rīkotai izstādei ir kāds pavadošs izglītības pasākums. Vismaz viens. Tā ka es neteiktu, ka tam ir saistība ar Eiropas naudu. Tā ir globāla tendence, jo, piemēram, pagājušonedēļ es biju Helsinkos uz konferenci Art and Mediation, savukārt rīt lidoju uz Budapeštu, kur stāstīšu par alternatīvām izglītības formām jeb art mediation (komunikācija, izglītība, skaidrošana). Nenoliedzami, konferenču par mediation šobrīd ir vairāk nekā par pašu mākslu. Tā nu tas ir. Tā ir globāla tendence, bet vai tam ir saistība ar Eiropas fondiem? Drīzāk tā ir laikmeta iezīme. Materiālu sagatavoja Līga Marcinkeviča un Elīna Dūce | |
| Atgriezties | |
