VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Starptautiskā tēlniecības kvadriennāle | |
| Šārudens pasākumu biežņā starp festivāliem “Skaņu mežs”, “Dizains. Nākotne 2012”, “Māksla+Komunikācija”, Survival Kit nepamanīta nevarēja paslīdēt garām Starptautiskās Rīgas tēlniecības kvadriennāles izstādei “Integrācijas anatomija” pievērstā mediju uzmanība. Starp izstādes organizatoriem un pilsētas amatpersonām uzšķīlās nesaprašanās virkne, kas šķita radusies darbu pārinterpretācijas vai nepamatoti liela piesardzīguma dēļ. Cenzūra – tik skaļš vārds ilgu laiku nebija dzirdēts sarunās par mākslu Latvijā. Par izstādes “Integrācijas anatomija” tapšanu un minētās ķildas sakni sarunā mēģina skaidrot divi no kvadriennāles kuratoru komandas, kuri ir arī tēlnieku brālības pārstāvji: Ivars Drulle un iepriekšējo divu kvadriennāļu līdzkurators Aigars Bikše. | |
| |
| Elīna Dūce: 2004. gadā izstāde “Eiropas telpa” tika organizēta, sadarbojoties ar citu valstu partneriem, kas ieteica māksliniekus izstādei. Aigars Bikše: Jā, viņi ieteica vairākus, un mēs izvēlējāmies pāris. E.D.: Iepriekšējai, 2008. gada kvadriennāles izstādei “Vairākuma diktatūra” darbus atlasīja tautas žūrija. Kāds bija darbu atlases princips šāgada kvadriennāles izstādei “Integrācijas anatomija”? Ivars Drulle: Es gan nepiedalījos pie iepriekšējo kvadriennāļu īstenošanas, taču šogad darbu atlase notika pavisam citādāk. Šoreiz mēs vienojāmies par izstādes koncepciju, kuras pamatideja bija strādāt ar sociālpolitiski aktīvām tēmām. Tobrīd bija valodas referenduma laiks, bija 16. marts, un mēs nolēmām skatīt šīs tēmas mūsdienu mākslas kontekstā. Pirms mākslinieku atlases vienojāmies, ka mūs interesē sāpīgie reģioni – bijušās padomju republikas, bijušās Varšavas pakta valstis, par kurām mēs nezinām, kas tur šobrīd notiek, arī Balkānu valstis. Tad es atlasīju mākslinieku vārdus, un atklājās, ka ir mazs cilvēku skaits, kas šajos reģionos darbojas sociālpolitiski aktīvi, un vēl jo mazāk to, kuri nodarbojas ar tēlniecību. A.B.: Sākumā likās, ka sociālpolitiskā problemātika un jautājumi par integrāciju un sabiedrības grupām ir raksturīgi tieši šim reģionam, bet tad mēs secinājām, ka visās lielajās Eiropas valstīs ir lielākas vai mazākas grupas, kas konfliktē cita ar citu, identificējas ar kaut ko vienu un mēģina aizsargāt savu identitāti, piemēram, īri, skoti, Spānijā baski, Beļģijā flāmi un valoņi. Tagad katalāņi grib atdalīties… Interesanti, ka Eiropa pēdējā laikā, no vienas puses, apvienojas, bet, no otras, – tajā parādās separātiskas tendences. Taču īstenībā mēs trijatā atlasījām darbus. Inese Baranovska arī bija kuratoru grupā projekta sākumā. Līga Marcinkeviča: Ivar, precizē, ko tu nezini par minētajiem reģioniem, – kas tur noticis vēsturiski vai kas tur notiek mākslā? Kāpēc tu tos atlasīji? I.D.: Man ir maz zināšanu par to, kas notiek mākslā Gruzijā, Azerbaidžānā, Moldovā, mazliet vairāk zinu par Ukrainu, Baltkrieviju. Mēs braucam uz dokumentām, manifestām, mēs zinām, kas notiek Tate. Taču kas notiek bijušajās padomju republikās, ar ko viņi strādā… L.M.: Bet tu jau pats vari atbildēt, kāpēc tā notiek. Jo tā ir vienkāršāk. Kad robežas bija citādi pārdalītas, tad varēja braukt tikai uz Gruziju un citām padomju republikām. Cilvēks, protams, izvēlas braukt tur, kur nav bijis un kur viņam vieglāk aizceļot. Taču kā jūs izstādē esat to parādījuši? I.D.: Mūsu izstādē piedalās, piemēram, kazahu mākslinieks, 2011. gada Venēcijas biennāles dalībnieks. Ir vairāki mākslinieki, par kuriem mēs zinām ļoti maz. Un tagad šie mākslinieki ir šeit. Mūs interesēja šie reģioni, jo mums visiem ir kaut kāda zināma vēsture. Mēs visi esam kādreiz ar ļeņiniem cīnījušies. Viņu bija tik daudz, ka tā jau likās slikta gaume. Tagad ir pagājuši divdesmit gadi, un mums šķita, ka var sākt analizēt, kā ar viņiem jāstrādā. Tāpēc mēs mēģinām saprast, vai to vīruku, kurš te visur bijis septiņdesmit gadus, var izvilkt atkal ārā, vai mēs varam viņu likt muzejā, vai viņš ir vēl par jēlu. L.M.: Bet tad man gribas saprast kvadriennāles koncepciju, ņemot vērā, ka pasākuma nosaukums ir “Integrācijas anatomija”. I.D.: Anatomiju var uztvert kā kaut ko uzšķērstu, lai apskatītos, kādi ir kauli, nervi, asinsvadi, muskuļi. Līdzīgi kā ar integrāciju. L.M.: Kāpēc tieši integrācija? I.D.: Integrācijas jēdziens parādījās saistībā ar Uzvaras parku, jo tur pulcējas tie krievi, kuriem vajadzētu integrēties. A.B.: Mēs gribējām tēmu, kas ir interesanta un svarīga mūsu sabiedrībai. Latvijas sabiedrība dalās nosacīti divās lielās kopienās. Protams, integrācijas aspekti var būt visādi – var integrēties rokeri vecmāmiņu kompānijās… L.M.: Bet ne jau par sociālajām lomām jūs runājat. A.B.: Tieši tā. Latvijā ir liela šo divu kopienu neizpratne vienai par otru. Šīs kvadriennāles sākumā mēs runājām, ka būtu svarīgi sarīkot izstādi, kurā piedalītos starptautiski mākslinieki, kas stāstītu stāstus pēc savas pieredzes, kā viņu situācijās vai vietās notikusi integrācija; kādas bijušas attiecības starp viņu kopienām, grupām, idejām, identitātēm, kas stāv cita pret citu, un kā tās vairāk vai mazāk spēj pastāvēt blakus. I.D.: Jā, un tas viss aktualizējās, jo mums bija referenduma laiks, 16. marts un 9. maijs. L.M.: Tie datumi būs katru gadu. Vai tādā gadījumā darbi ir ilustrācija jūsu versijai par to, ka citur ir tāpat? Vai izstādei nevajadzētu būt jūsu pārdomātam produktam? Kāpēc tieši šie mākslinieki īsteno jūsu izstādes ieceri? I.D.: Viņi nevar īstenot mūsu ieceri, viņi īsteno savu ieceri. L.M.: Bet jūs esat kuratori. I.D.: Mūsu iecere ir kvadriennāles koncepts. Viss mākslinieku kopums. A.B.: Mēs neesam šos stāstus uzrakstījuši, mēs esam atlasījuši. Tas ir, ja mēs būtu redaktori grāmatiņai, kurā ir dažādi stāsti, tad būtu atlasījuši šos stāstus. Mēs negribējām, lai visi stāstītu par vienu, lai mākslinieki pārstāvētu vienu formu vai vienu sāpju vai laimes ceļu. Gribējām, lai viņi ir dažādi, un atlasot bija svarīgi, lai mākslinieki praktizē un runā savos darbos par šiem jautājumiem. Nedomāju, ka mēs rīkojāmies kā kuratori, kas kontrolē pilnīgi visus procesus. I.D.: Mēs kontrolējām mākslinieku vārdus. Piemēram, latviešu mākslinieku gadījumā uzaicinājām Ernestu Kļaviņu un Ginteru Krumholcu, viņi iepazinās ar izstādes kopējo ideju un piedāvāja darbus. Mēs nekādā veidā neiesaistījāmies viņu darbu ideju apspriešanā. L.M.: Tos pārējos izvēlējāties jau ar gataviem darbiem? I.D.: Bija tādi, kas nāca ar gataviem darbiem, bet daudzi veidoja darbus speciāli kvadriennālei – gan grieķis Stefans Civopūls (Stefanos Tsivopoulos), kas taisīja “Putina zilo skatuvi” (“Skatuve politiskajai integrācijai”. Šeit un turpmāk – redakcijas piezīmes), gan Anna Makleoda (Anna Macleod) no Īrijas (“Veidojot kopienu”). Mākslinieki, kas sūtīja gatavos darbus, zināmā mērā atspoguļo mūsu konceptu. Piemēram, Euhenio Merino (Eugenio Merino) darbs – divi kareivji kastēs (No Return Policy). E.D.: Es labi atceros “Eiropas telpu”. Tolaik bija svarīgi, lai cilvēki vispār atnāktu līdz izstāžu zālei, un, lai uzrunātu cilvēkus pilsētvidē, bija izlikti lielie baneri ar 50. gadu tēlniecības attēliem. Šīs kvadriennāles sakarā es nejutu, ka cilvēki ir aicināti nākt skatīties izstādi muzejā. A.B.: Mums sanāca ne pārāk veiksmīga sadarbība ar pilsētu, saskaņojot darbus, jo pamatkoncepcija bija tāda, ka mēs desmit darbus liekam pilsētvidē – no Brīvības pieminekļa, kur zaļajā zonā bija paredzēta Gintera Krumholca policistu bumba (“Rozes vārdā”), līdz Uzvaras piemineklim, kur bija iecerēts uzstādīt Ernesta Kļaviņa darbu (“Draudzības arka”). Ideja bija izvietot darbus pilsētas telpā starp šiem abiem pieminekļiem, kas ir kā sakramentāli centri abām sabiedrības grupām, un Dzelzceļa muzejā. Bet, jāsaka, jaunā vara, kura ir mūsu dome, cenšas visu kontrolēt un, nesaprotot, kas notiek, labāk pasaka “nē!”. Ar baneriem arī ir problēmas. Mums pašiem ir rāmji, bet… Rīgas būvvalde var saskaņot un var traucēt bezgalīgi. Retorikā, pamatojot to, kāpēc nav ļauts saskaņot, parādījās tāda frāze, ka jāsaskaņo ar zemes īpašnieku. Zemes īpašnieks ir pilsēta, pie tam būvvalde ir tiešais pilsētas pārstāvis, kas tiešā veidā var lemt, vai zālienā var atrasties mākslas darbs. Viņi saka, ka tā nevar, ka vajag izdalīt atsevišķi zemesgrāmatā gabalu, uz kura atradīsies mākslas darbs. Tā ir atsevišķa tēma, bet nav izstrādāts nolikums, kā mākslas darbus pilsētā izstādīt. Viss atkarīgs no ierēdņa – ja viņš ir ar mieru riskēt, tad saskaņo, bet, ja viņš ir bailīgāks un dabūjis pāris reižu pa mici no priekšniecības vai politiskās vadības, tad izdomā visu ko. Būvvalde bija ar mieru saskaņot tikai daļu darbu un arī ar atrunu, ka dažus no tiem pārvieto uz citu vietu. Bet tad zūd viss koncepts. L.M.: Kāpēc jūs integrācijas tēmu apskatāt caur politisko prizmu? Kas jums tajā šķiet interesantāks nekā kādā citā aspektā? I.D.: Politiskais ir acīmredzamāks. Piemēram, Somiju kvadriennālē pārstāv irākietis. Tas, protams, ir politisks stāsts. Vai “Putina skatuve”... L.M.: Mākslas darba nosaukums ir “Skatuve politiskajai integrācijai”. Vai jums nešķiet, ka, vienojoties par citu nosaukumu, jūs paši esat izprovocējuši šādu pretreakciju no varas puses? Jo, iespējams, jūs palīdzējāt, ka mākslinieka darbu cenzē pie Uzvaras pieminekļa. Vai zvaigzne, ko jūs paši dēvējat par Dāvida zvaigzni (poļu mākslinieka Huberta Čerepoka (Hubert Czerepok) darbs “Viss ir tumsa”), ir gan simbols, gan Dāvida zvaigzne? Kāpēc jūs komunikācijā lietojat savus pieņemtos nosaukumus? A.B.: Nav jau runas tikai par komunikāciju, kas ir nākamais solis. Ejot kaut ko saskaņot, cilvēkiem ir jāzina, ko viņi pieņem, jo šodien saskaņot krītošu zvaigzni un rītdien pateikt: “Ā, tiešām, mēs nemaz nepamanījām, tā ir Dāvida zvaigzne,” – lai pēc tam dabūtu pa kaklu... Man šķiet, ka ir godīgi parādīt visu, kā ir, un viņi var pieņemt lēmumu, vai iesaistās. Mums taču arī tas process nav tikai šodienai, mēs gribam te strādāt arī turpmāk. I.D.: Kādā brīdī komunikācijā ar presi viss aizgāja šķērsām, jo darbs ir kļuvis tikai par Dāvida zvaigzni, nevis to, ko mākslinieks nodēvējis par “Viss ir tumsa”. L.M.: Mākslas darbi paši pēc formas ir bez redzamām skandāla pazīmēm, ja neseko šāda interpretācija. Arī darba apraksts ir absolūti korekts. Taču mēs dažreiz cenšamies izskaidrot citu autoru darbus, lai gan patiesībā ir jāļauj pašam mākslas darbam komunicēt. Varbūt nevajag savu stāstu stāstīt, bet vajag uzticēties tam, ka mākslas darbs pats runās? I.D.: Tu to stāsti, un es atcerējos Berlīnes biennāli. L.M.: To biennāli pavadīja nemitīgi skandāli kuratoru dēļ, bet tāds arī bija viņu mērķis. Izskatās, ka arī jūs šo stāstu esat izstāstījuši, kā gribējāt, un ir noticis, kā esat gribējuši, – lai jums neļautu un jūs atmaskotu varu. I.D.: Pieminēju Berlīnes biennāli, jo es tās kuratorei jautāju, ko viņa darītu citādāk, ja viņai būtu vēlreiz jāiesaistās biennāles rīkošanā. Viņa padomāja un teica, ka pilnīgi noteikti algotu cilvēku, kas būtu mediators jeb vidutājs starp kuratoriem un publiku. L.M.: Bet kur paliek mākslas darbs? Pēdējos divdesmit gadus kurators darbojas starp mākslas darbu un skatītāju, jo mākslinieki taču neko nespēj pateikt. Tagad, izrādās, ļaundaris ir atmaskots. A.B.: Tās ir sekas kustībai, ka kurators no mākslas darbiem veido savu mākslas darbu, tāpēc vajadzīgs nākamais starpnieks. Taču, kad tu tā stāsti par mūsu kā kuratoru eskalāciju, izklausās, ka mums ir bijusi vēlme būt skandālistiem, bet, ja tā, tad tas, goda vārds, ir noticis neapzināti. Es tagad klausos, un tiešām ir tādas sakritības, kas liecina, ka mēs esam virzījušies uz šādu situāciju. Tomēr domāju – ja mēs ietu un saskaņotu “Integrācijas skatuvi” un neizstāstītu, ka mākslinieks ir kopējis “Putina skatuvi”, un tas parādītos pēc tam, kad darbs ir saskaņots un uzstādīts, kāda tādā gadījumā būtu ierēdņa reakcija nākotnē? L.M.: Bet tad jau jūs paši šajā darbā saskatījāt kādu politisku problēmu vai skandālu. Vai jūs, skatoties uz šo darbu, neredzējāt visu pārāk melnu? Vai nav tā, ka sevi priekšlaicīgi cenzējāt? A.B.: Nu, es varu piekrist… Iespējams, ka tas tā ir. I.D.: Es nepiekrītu, ka mēs kaut kādā veidā būtu cenzējuši sevi. L.M.: Bet jūs, domājot soli uz priekšu, visus sliktākos scenārijus jau bijāt izdomājuši. Uzlikāt tādu saitīti, ka tur būs problēma. A.B.: Tad tas ir noticis neapzināti. Uz būvvaldi nesāmprojektus kā parasti. Es pieņemu – ja mūsu projekts sauktos “Gaišā tāle” vai “Labais rudens”, tad varbūt cilvēks, kas pieņem lēmumu, uzreiz neteiktu: “Nē, šo es nevaru pieņemt, man jāiet pie manas politiskās vadības konsultēties.” Bet mēs taču nevaram paslēpt tēmu un pēc tam kā Maķedonijas Aleksandrs kavalēriju izvilkt no kaut kurienes ārā. I.D.: Mums jau pamatkoncepcijā ir arī rakstīts, ka mēs šo projektu ieceram kā karstu kartupeli, kas tiek viļāts pa rokām, un tu nezini, kurā rokā to turēt, no kuras puses skatīties, jo darbi ir tādi, kādi tie ir. A.B.: Ne jau tāpēc, ka darbi ir tādi. Tas ir tāpēc, ka tā tēma sabiedrībā… Šos darbus citā kontekstā aplūkotu citādāk, bet tagad mēs esam to nosaukuši tā un izstāde ir par to, līdz ar to ir visas šīs reakcijas. L.M.: Piekrītu, ka integrācijas jēdziens ir karsts, mediju uzburts temats, bet kāds ir jūsu personiskais redzējums – vai tā ir problēma? Un vai integrēšanās var būt tikai kā konflikts, ko tu nezini, kā atrisināt? I.D.: Es uzskatu, ka lietas nav tikai labas vai sliktas, baltas vai melnas. Manā skatījumā ir daudz pelēkā toņa. Tā ir tik daudzslāņaina tēma, ka to nevar tik vienkārši apskatīt. Nevienam nav iespējas iebraukt visos dziļajos slāņos: esmu latvietis, mans tētiņš ir krievs, mana mamma ir latviete, vectēvs – ebrejs un tā tālāk. L.M.: Bet kāpēc politiskā šķautne? Lai būtu konflikts? A.B.: Nē. Drīzāk otrādi. Sliktākais ir tas, ka sabiedrība politiski ir sadalīta divās lielās daļās, kaut gan nav jau pasaulē nekā tāda, kas ir nepolitisks. Šīs abas daļas viena par otru kaut ko domā. Tām nav nekādu kopēju kairinājumu, uz kuriem abas atbild vai kaut ko pasaka, apmainoties ar uzskatiem. Un nav nekādi procesi, kas ļautu abām saprast, ka īstenībā tā identitāte ir… nu, sūds, tā taču ir izdomāta, mākslīga konstrukcija, kuras dēļ tu esi tas vai tas. Un dēļ tām mākslīgajām konstrukcijām tu esi gatavs nožmiegt citu cilvēku. L.M.: Un kāpēc jūs izplūdāt žanros un nepalikāt tikai pie tēlniecības? Nevajag runāt par to, ka žanru robežas ir izplūdušas, tas mums ir skaidrs. A.B.: Ja video apskata objektu, protams, tā nav klasiska tēlniecība tādā formā, kādu to kopš grieķiem ir pieņemts uzskatīt, bet mēs redzam tajā apjoma rādītājus. I.D.: No sākuma bija tēmu loks, kuras mēs izvirzījām kā aktuālas. Tad meklējām māksliniekus, kas strādā ar šīm tēmām, un mēģinājām saprast, kuri no viņiem ir tēlnieki. Izrādījās, ka “tīru” tēlnieku ir ļoti maz. Mēs apsvērām, ka vajadzētu nosaukuma “Starptautiskā Rīgas tēlniecības kvadriennāle” vārdu “tēlniecības” svītrot, bet nospriedām, ka tas ir zīmols, tāpēc atstājām. L.M.: Bet jūs taču apzinājāties, ka strādājat ar tēlniecības kvadriennāles zīmolu. A.B.: Es nevaru piekrist, ka mēs ejam no tēlniecības prom. Kuri tad izstādē ir darbi, kas nav saistīti ar telpu un apjomu? L.M.: Es neteicu, ka jūs ejat prom, bet, ja jau integrācijas tēmas interpretācija ir tik sašaurināta (tikai politiskais aspekts), tad... A.B.: Kāpēc mēs esam bijuši tik vaļīgi žanru izvēlē? Es piekrītu, ka, uzturot šauru vektoru politiskajā tēmas apskatā, esam bijuši ļoti dāsni pret žanriem, bet man šķiet, ka tam nevajadzētu radīt problēmu skatītājam. L.M.: Mūsu Latvijas skatītājs jau ir trenēts, un izstāde nav atvesta no citām galaktikām. Bet kopiespaids ir ļoti neviengabalains. Ja izstāde “Integrācijas anatomija” ir jūsu koncepcijas pārdomāta vizualizācija, tad tas izskatās nepārliecinoši. A.B.: Neviengabalainība konceptuāli saistīta ar to, ka mēs neredzam, ka šīs identitātes lietas var attīstīties kā skaidra struktūra un ka tai būtu kāda milzīga vērtība. Tas ir dzīvs process, kurā nemitīgi kaut kas mainās. Un, ja esi bez pārliecinošas struktūras sev aizmugurē, jo laimīgāks un brīvāks tu esi un vari pieņemt lietas, kas tev apkārt notiek. Izstāde to arī pastāsta. L.M.: Kā, jūsuprāt, Eiropas Savienības finansējums ir ietekmējis jūsu pasākuma formu un saturu? A.B.: Mums sagatavošanai bija Eiropas Savienības un – beigu fāzē – valsts, pašvaldības un privātais finansējums. Par Eiropas Savienības finansējumu runājot – ir valsts situācija, kurā ir sava vērtību sistēma, kad resursi tiek sadalīti vērtīgajiem un mazāk vērtīgiem projektiem; Eiropas fondu finansējums dod horizontālos resursus, līdz ar to mainot arī vietējo vērtību sistēmu. Ja uzraksti projektu Eiropai un gūsti atbalstu, tad uzreiz parādās resursi, kas caur vietējo ekspertu vērtēšanu un sistēmu nebūtu piešķirti. I.D.: Ja tu vaicā, kā Eiropas struktūrfondi ietekmē mūsu izstādi, var atbildēt ļoti īsi – nekā, jo mums ir Latvijas nauda. A.B.: Bet es domāju, ka tēlniecības kvadriennāle pirms 2004. gada bija neliela izstāde. Un mēs visu laiku esam dabūjuši arī diezgan nopietnu atbalstu no Kultūras ministrijas. Eiropas Savienības finansējums bija gan 2004., gan 2008. gadā. Tagad palikām bez konkrēta Eiropas Savienības finansējuma, taču viss, kas bija noticis iepriekš, izveidoja tagadējo situāciju drusku citādāku. L.M.: Jautājums radās, jo kopš 2004. gada, kad pieejams Eiropas finansējums, Latvijā izveidojusies paredzama pasākumu struktūra: izstāde, konference, izglītības programmas... A.B.: Kā jebkurā pārdošanas stratēģijā. Nav būtiski, vai mēs runājam par mākslas notikumu vai arī biznesa struktūru, pasākumam rīkotu konferenci, jo organizators jau grib, lai cilvēki par to domā. Es domāju, ka tā struktūra ir ļoti aprobēta un tas nav nekas sevišķs. L.M. Tajā ir kaut kas ierēdniecisks. Desmit gadu griezumā struktūra ir izkristalizējusies tik paredzama, taču cik ilgi tā būs interesanta? I.D.: Rakstot pieteikumu Eiropas finansējumam, jāsavāc noteiktais punktu skaits. A.B.: Bet ja tev konferencē ir interesanti cilvēki, ko klausīties… Varbūt jāatrod citāda forma konferencei? Cēsu festivāls, kas saņēma Eiropas atbalstu, izveidoja lielisku izstādi un sarīkoja konferenci PechaKucha formā. Viņi ir atraduši paņēmienu, kā savākt noteikto punktu skaitu, pārvēršot konferenci interesantā pasākumā. L.M.: Es jautāju, jo festivālu uzbūves matrica ir tik atstrādāta, ka viss kļuvis paredzams. I.D.: Tā sistēma ir tā ieeļļota. L.M.: Integrēta. I.D.: Ja kāds kaut ko mainīs, tad pazudīs kritēriji, pēc kuriem vērtēt. A.B.: Sajūta ir tāda, ka projektu rakstītāji piešauj roku, prot savākt nepieciešamo punktu skaitu, saņem atbalstu un tad atstrādā sistēmu bez radošā pienesuma. L.M.: Manuprāt, sistēma viņus ierobežo. A.B.: Bet labāk ir, ka Eiropa dod tos resursus. Iedomājies, cik pasākumu nenotiktu. Tāpēc, man šķiet, blakus efekts no šīm zālēm tomēr ir samērā mazs. Materiālu sagatavoja Līga Marcinkeviča un Elīna Dūce | |
| Atgriezties | |
