VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Indriķis Ģelzis Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
| Mākslinieks Indriķis Ģelzis (dz. 1988) šogad ieguvis bakalaura grādu, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, un turpina mācības maģistrantūrā. Līdz šim Indriķim bijušas trīs personālizstādes, viņš piedalījies daudzās vietējās un starptautiskās grupas izstādēs un mākslas festivālos, kā arī saņēmis atzinības balvu 10. starptautiskajā laikmetīgās un video mākslas festivālā “Ūdensgabali”. | |
 Indriķis Ģelzis. 2012 Foto no Indriķa Ģelža personiskā arhīva | |
| Lai arī Indriķis Ģelzis nevēlas savu radošo darbību reducēt tikai uz videomākslu, jāatzīst, ka viņš ir viens no pamanāmākajiem jaunākās paaudzes māksliniekiem, kas strauji un pārliecinoši pieteicis sevi Latvijas (un arī starptautiskajā) videomākslas ainā. Rūpīgāk iepazīstoties ar Indriķa paveikto, nākas piekrist, ka videomākslas definīcija ir mazliet par šauru, lai tajā iekļautos visas dimensijas, kas parādās viņa darbos. Indriķa Ģelža videoekspozīcijās bieži izmantots kolāžas princips – darbība paralēli vai secīgi norisinās vairākos ekrānos. Šāda stratēģija paplašina mākslas darba telpas un laika ietvaru, kā arī padara to par atraktīvu telpisko instalāciju. Zināmā mērā viņa audiovizuālajās instalācijās tiek iekļauti arī fotomākslas estētikai raksturīgie elementi, kuru klātbūtne jūtama gan ainu vizuālajā harmonijā, gan meditatīvi lēnajā, it kā apstādinātajā kadru kustībā, kas prasa pacietīgu, gaidīt un koncentrēties spējīgu skatītāju. Nav noliedzamas Indriķa prasmes veiksmīgi manipulēt ar videotehnoloģiju iespējām, taču galvenā idejiskā slodze viņa darbos ir performatīviem inscenējumiem, kuros risināti autoram aktuāli jautājumi – visbiežāk par it kā pašsaprotamām, bet vienlaikus arī paradoksālām cilvēka un apkārtējās pasaules attiecībām. Abu savstarpējās saskares vieta ir cilvēka apziņa, savukārt tās percepcijas mehānismu īpatnības kalpo par izejas punktu daudziem Indriķa darbiem. | |
 Indriķis Ģelzis. Pārmaiņas. Videokadrs. 4’50”. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Īpaši spilgti Indriķa Ģelža interešu loks un raksturīgie mākslinieciskie paņēmieni atklājās mākslinieka izstādēs, kas bija aplūkojamas “kim?” laikmetīgās mākslas centrā (“Aklās skaņas” un “Tikšanās”) un šāgada Cēsu Mākslas festivālā. “Aklajās skaņās” Indriķis vizualizēja personiskā apcerē balstītu atskārsmi par skaņu un attēlu kā netveramām, grūti identificējamām parādībām, darba sižetiskajā struktūrā izmantojot dzenbudisma mīklām jeb koaniem raksturīgo poētiskās meditācijas formulu: paradoksā balstīts neatbildams jautājums, kas pierāda formālās loģikas nepiemērotību pasaules izziņā. Izveidojoties savdabīgai mūzikas instrumenta un dzīva cilvēka hibrīdskulptūrai, šie tēli kalpo kā ilustrācijas dzirdes un redzes pasaulei vai tam brīdim apziņā, kad tās abas var uztvert kā vienu veselu. Taču darba idejisko kodolu veidoja mākslinieka refleksija par tādu apziņas stāvokli, kurā iespējams apjaust attēla un skaņas nošķīrumu, sajust tos kā atsevišķas fiziskas substances. Līdzīga konceptuālā pieeja vienoja arī izstādes “Tikšanās” darbus. Ikvienam pazīstamo nobīdi telpas izjūtā, ko izraisa pretēju kustības virzienu vienlaicīgums, piemēram, ātri pārvietojoties ar auto un vērojot garāmslīdošo ainavu, mākslinieks bija apspēlējis gan videoinscenējumos, gan neparastā automontāžā, kas radīta no automašīnu Lada aizmugurējām daļām. Koordinācijas sajūtas zudums tika pasniegts kā plašākas nozīmes metafora par koordinācijas trūkumu sociālā vai garīgā izpratnē. Uz to netieši norādīja arī izstāžu zāles sienās iemontētie miniatūrie video, kuros tika ekranizēti šoseju ceļazīmēs ietvertie vispārzināmie satiksmes noteikumi un kuru “varoņi” un nozīmju nesēji pamazām izgaisa, pazūdot arī noteikumiem un atskaites punktiem. Darbā “Pārmaiņa” (atzinības balva 10. starptautiskajā laikmetīgās un video mākslas festivālā “Ūdensgabali”) Indriķis Ģelzis iluzoro pasniedza kā notikušu, pietuvojoties sirreālisma tēlainībai raksturīgajiem montāžas paņēmieniem. Videodarba vēstījums veidots kā pārdomas par “lietu un cilvēku dabu”, kas tiešā veidā bija vizualizēta kā abu saplūšana vienā tēlā: cilvēki līdzīgi kā darbā “Aklās skaņas” tika iemontēti mēbelēs, radot grotesku, atsvešinātu atmosfēru. Mākslinieks iluzori nojauca iespējamā un neiespējamā robežas, vēstot par savdabīgu cilvēka ieaugšanu tajās lietās, apstākļos un stāvokļos, kurus mēs esam pieraduši nošķirt no savas individualitātes kā svešu un ārpasaulīgu. | |
 Indriķis Ģelzis. Tikšanās. Skats no izstādes. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Indriķa Ģelža darbus patīkami atsvaidzina ironiskā asprātība, ar kādu mākslinieks inscenē dažādas ačgārnības, kuras par tādām padara ierastais lietu uzlūkojums; tos iespējams uztvert kā provokāciju pašsaprotamai un pārāk viennozīmīgi skaidrotai apkārtnes uztverei. Domājot par šiem aspektiem, prātā nāk franču filozofa Morisa Merlo-Pontī atziņas par mākslu kā jomu, kuras privilēģijas ir piešķirt redzamību tam, kas nav dots uztverē jeb ko nevar uztvert ar fiziskajām maņām. Merlo-Pontī fenomenoloģijas teorijas, kurās slavēta modernisma mākslinieku (sevišķi Pola Sezāna) spēja attēlot pasauli tādu, kāda tā parādās vērotāja individuāli konfigurētu formu telpā, netieši atblāzmojas arī Indriķa Ģelža darbos, liekot domāt par savdabīgām modernisma uzstādījumu reinkarnācijām laikmetīgo mediju valodā (tie gan līdz galam nekad nav nozuduši no skatuves). Sevišķi spilgti tas atklājās darbu grupā “Apmaldīties redzes laukā” (personālizstādē Cēsīs, galerijā “Foto prieks”), kurā bija jaušami mēģinājumi paplašināt telpiskās pieredzes iespējas mākslas darbā. Dažādas cilvēku optiskās uztveres īpatnības Indriķa filmētajās ainās tika sakāpinātas līdz fiziskai neiespējamībai, refleksijai par redzamības un patiesīguma savstarpējo neatbilstību, līdz ar to atkal ieskanoties neapzinātām austrumu filozofisko mācību vēsmām par materiālās pasaules netveramo un iluzoro raksturu. Proti, ar redzi kā galveno pasaules uztveres maņu apkārtni iespējams uztvert tikai pastarpināti, tās vizuālie veidoli allaž paliek mānīgi, mainīgi un atkarīgi no vērotāja pozīcijas. Indriķa darbos skaidri nolasās gan šī savstarpējā lietu distance, gan mēģinājumi to “apmānīt” ar tehnoloģiski uzlabotajām “tālredzības” iespējām. Zīmīgās līdzības ar iepriekš uzskaitīto ir tikai daļējas, jo Indriķi Ģelzi vairāk interesē māksla kā notikums, ikvienam atpazīstamu sajūtu motīvu un personisku piedzīvojumu atspoguļojums. Notikumi tiek konstruēti kā dažādu (iedomāto un fizisko) robežu meklējumi, to saplūdināšana un noārdīšana, kas manifestējas kā jauneklīga pašizziņa, – uz to norāda mākslinieka darbu autobiogrāfiskums, viņa aktīvā klātesamība, nevis tikai vērotāja vai stāstnieka pozīcija. | |
| Atgriezties | |
