VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Meteors krizdams liesmo” Jānis Borgs, mākslas kritiķis Visvaldis Ziediņš un viņa mākslas atklājums | |
| Iespējamība Rīgas līcī atrast jaunu un nezināmu salu līdzinās nullei. Gandrīz to pašu varbūt varētu teikt par izredzēm atklāt kaut ko jaunu un nezināmu mūsu mākslas nebūt tik nepārskatāmajā laukā. Tomēr tieši tur joprojām rodamas kādas klusākas un “aizaugušākas” pamalītes, kur aizvien vēl gadās uziet negaidītas un brīnumainas mākslas atradnes. Šāds krāšņs notikums pērnā gadsimta nogalē uzplaiksnīja, piemēram, sakarā ar mākslinieka Ādolfa Zārdiņa atklāsmes pārsteigumu. Un tagad atkal līdzīga veiksme. Pateicoties mākslas zinātnieces Ievas Kulakovas monumentāli vērienīgajam pētnieciskajam darbam, dienasgaismā celts ja ne gluži nepazīstams, tad tomēr plašākā publikā līdz šim pilnīgi neievērots mākslinieka vārds un viņa milzīgais radošais sniegums. Tas ir liepājnieks Visvaldis Ziediņš (1942–2007). Jāpiebilst, ka viņa sabiedriskās “atdzimšanas” norisēs būtiska bija arī Liepājas mākslinieka Alda Kļaviņa un galeristes Ivonnas Veihertes viedā vērība un iniciatīvas. Mākslinieka mantojuma apguves process iesākās tikai pēc viņa nesenās nāves, kad pētniekiem plašāk pavērās meistara darbnīcas durvis un ilgus gadus no publikas slēptie darbu krājumi. To apguve sākās ap 2009. gadu un tagad vainagojās ar izstāžu zālē “Arsenāls” atklāto ekspozīciju “Kustība. Visvaldis Ziediņš”. Un turklāt vēl arī ar izcilas mākslinieka monogrāfijas laidienu. | |
 Visvaldis Ziediņš. Citplanētietis. Papīrs, tuša. 20.2x13.3 cm. 1965 Foto no publicitātes materiāliem | |
| Vienatnē piepildīt “Arsenālu” – tas ir uzdevums, kas pa spēkam tikai ar vulkānisku jaudu apveltītiem autoriem. Pēc Visvalža Ziediņa aiziešanas atklājies, ka arī viņš piederējis pie šādu lielvarētāju saimes. Mākslinieka darbnīcā atrasti aptuveni 3000 darbi, ko agrāk redzējis tikai retais. Heroisks apjoms, no kā kuratore Ieva Kulakova izstādei “izfiltrējusi” un sarūpējusi vairāku simtu darbu izlasi. To izvēlē viņa rīkojusies gandrīz kā mīloša māte, kas gatava rādīt un lepoties citiem ar teju ikvienu sava bērna kreativitātes izpausmi. Tomēr šeit valda dziļa zinātnieces motivācija un kārtība, rādot Visvaldi Ziediņu ne tikai mākslas, bet arī radošas personības attīstības dimensijās. Izstādes piesātinājums, strukturējums un daudzslāņainība sniedza skatītājam (un īpaši – pētīt gribētājam) dāsnu sāta un gandarījuma sajūtu. Tematiskajās grupās “Laika nospiedumi”, “Sajūtu entropija”, “Atbrīvošanās no realitātes”, “Struktūras”, “Jauna pasaule”, “Civilizācijas teātris“ un “Kosmoss” varējām vērot savdabīgu un neparastu 20. gadsimta modernisma panorāmas izvērsumu – no kubisma, dadaisma, abstrakcionisma līdz pat popārta, instalāciju un Fluxus mākslas izpausmēm. Gandrīz vai īstas modernisma akadēmijas metodiskais kabinets. Bija ko redzēt, līdzi domāt, pētīt un vētīt... Visvalža Ziediņa gaitas pērnā gadsimta 60. gadu pirmajā pusē ritējušas cauri izglītībai Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā. Tad sekojuši daudzveidīgi maizes darbi dekoratīvās noformēšanas jomā un teātra scenogrāfa aktivitātes. Tātad plašākā lokā zināms kā dekorators jeb pie tiem piederīgais, kuru māksliniecisko darbību dažs labs uzlūko it kā kaut ko otršķirīgāku, ar “nopietnas” mākslas garīgumu nenoslogotāku. It kā vides daiļotājs, smukumu vairotājs... It kā “lielās mākslas” līdzskrējējs... Dažkārt vērots, kā mākslinieki – dekoratori un noformētāji – ar savu papildu darbošanos, piemēram, glezniecībā tiecas celties mākslu “augstākās sfērās”. Taču šādi centieni nereti izvērtušies arī “pelikāna skrējienā”, bez īsta mākslas lidojuma, ar uzsvērtiem virspusības vai pat diletantisma iekritumiem. Šādu aizdomu ēna varētu gulties arī uz Visvaldi Ziediņu. Un var gadīties, ka viņa darbu vērienīgajos nogulumos tam bija arī kādi apstiprinājumi, jo meistars savus darbus esot ik pa laikam kritiski vētījis un, viņaprāt, nevērtīgāko likvidējis. Diemžēl. Tomēr izstāde pilnībā kliedēja visas iepriekšminētās bažas un pārliecinoši atklāja pavisam ko citu – jau jaunības gados uzplaukušu Personību un Domātāju, kas ir pamatā Visvaldim Ziediņam – Māksliniekam. Viņa “jaunības vētras” laiks 50.–60. gadu mijā (un raženā attīstība 60. gadu gaitā) sakrita ar ideoloģiskā atkušņa periodu poststaļiniskajā padomju impērijā. Neraugoties uz daudzajiem vēl saglabātajiem brīvību ierobežojumiem, tas bija lielu cerību un arī lielu maldu laiks. Pa krietni ierūsējušā dzelzs aizkara šķirbām ieplūda agrāk strikti liegto Rietumu ideju urdziņas. Tieši šie laikmeta vēlīgie apstākļi, šķiet, raisīja konsekvenču virkni, kas būtiski ietekmēja visu topošā mākslinieka dzīvi – gan radošās auglības nozīmē, gan arī visai dramatiskās dzīves attīstībā. | |
 Visvaldis Ziediņš. Šausmas (Objekts). Koks, metāls, eļļa. 72x20x24 cm. 1966–1987 Foto no publicitātes materiāliem | |
| Visvaldis Ziediņš savu nešaubīgo un pārliecības pilno virzību modernisma gultnē uzsāka pārsteidzoši agri – vēl tīneidžera gados un dziļi padomiskā gaisotnē. Objektīvi vērtējot, viņš tālredzīgi prata izmantot reto iespēju, kas izveidojās ar esošās varas “akceptu” – tieši tad, kad PSKP CK tālajā Maskavā bija nolēmusi nedaudz izventilēt poststaļiniskās padomijas piesmakušo ideoloģisko gaisotni un visai vēlīgi ļāvusi vaļu šādām agrāk par bīstamu “kontru” uzskatītām kultūras vaļībām. Taču citā rakursā – visa tālaika vietējā sabiedrība vēl bija pietiekami caurausta ar staļiniskā laikmeta veco dogmu inerci un “stinguma krampjiem”. Un būtu bijis naivi sagaidīt “tautas masās” kaut kādu jūsmīgāku modernisma izpratni pēc tik ilgiem visa rietumnieciskā dēmonizācijas gadiem. Arī mākslas skolās vēl gadiem ilgi daudz kas ripoja vecajās sliedēs. Varbūt Visvaldī Ziediņā šajā sakarībā mājoja nepiepildītas ilūzijas. Un jaunajā māksliniekā brieda dziļa atsvešināšanās. Kā tolaik inteliģences vidē iecienītajos eksistenciālistu romānos un filmās. Modernisma plaukums Latvijā sāka kuplāk raisīties tikai 60. gadu nogalē, 70. gados un kulminēja Gorbačova perestroikas un glasnostj laikā. Taču Visvalža Ziediņa radošais uzliesmojums sakrita ar īstu “salnu pavasarī”. 1963. gadā no ideoloģiskās pudeles izlaistā brīvdomības džina sabiedētā vara uzsāka pretmodernistu, pretabstrakcionistu, pretformālistu grotesku kampaņu un ideoloģisko skrūvju niknu piegriešanu. Tas gan neko neatrisināja, tikai pastiprināja aizkulisēs iedzītās alternatīvās kultūras rūgšanu un pretestības spēku. Bet daudziem vairoja arī depresīvu dzīves izjūtu un tieksmi izolēt no ārējās vides agresivitātes savu iekšējo brīvību un garīgo neatkarību. Jaunatklātās Rietumu kultūridejas galvenokārt uztvēra, nesa un vairoja lielajās padomju metropolēs mītošā jaunatne un inteliģence, īpaši to radošā daļa. Šajā nozīmē, domājams, Liepājā jebkādam disidentismam vēl nebija nogatavojusies tā labvēlīgākā augsne. Visvaldis Ziediņš, tāpat kā desmitiem citu viņa laikabiedru – jauno mākslas censoņu, izjuta alerģiju pret arhaiskajiem socreālisma kanoniem, loģiski saistot tos ar jau aizejošo un daļēji vēstures mēslainē norakstīto padomju realitāti. Viņš meklēja pasaules kultūras dzīles. Tās bija neremdināmas brīvās mākslas slāpes, ko daudzējādi veldzēja agrāk nepieejamu uzziņas avotu plūdumi – lielākoties Rietumu un arī tā dēvēto brālīgo socvalstu (Polijas, Čehoslovākijas, Ungārijas, Austrumvācijas) periodikas un grāmatu veidolā. Pēc agrākās ideju bada diētas jauno situāciju varēja uztvert arī kā īstu informatīvo bumu. Mākslās ieinteresētā sabiedrības daļa pakāpeniski sāka apgūt modernisma klasiku – no impresionisma, cauri kubismam, ekspresionismam, sirreālismam līdz tolaik aktuālajam abstrakcionismam un popārtam. Un pat jaunākajiem avangarda iznācieniem: Fluxus, konceptuālisms, hepeningi, instalācijas... Tie jau bija tādi ļoti elitāri gardumi, ko baudīja relatīvi šaurāks radošās inteliģences gurmānu loks. Savukārt populāru dienas varoņu lomas plašākam patēriņam pildīja Pikaso, Šagāls, Dalī, Ležē, Munks... Un Visvaldis Ziediņš, pateicoties sava gara spriedzei un aktivitātei, bija viens no pirmajiem pie šī intelektuālo mielastu galda. Lai cik komiski tas tagad liktos – padomju sabiedrībā 60. gados īpašu entuziasmu izraisīja impresionisma un postimpresionisma jau ar gadsimta sūnu apaugušās atklāsmes un glezniecības lielmeistari. Katra izglītota un “izvirzīta” homo sovieticus panteonā parādījās jauni elki. Priekšplānā ar savas dzīves un mākslas piemēriem izcēlās galvenokārt Francijas 19. gs. impresionisma un postimpresionisma mākslas milži, kā Vinsents van Gogs, Pols Gogēns, Anrī Tulūzs-Lotreks, Pols Sezāns... Un no jaunākiem laikiem teju obligāti amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs – bārdainais spēkavīrs rupji adītā džemeprī. Līdz ar šiem meistariem cilvēku apziņā nostiprinājās arī jauns mākslinieka etalontips un tā uzvedības modeļi, kas sakņojās anarhistiska brīvdomātāja un arī bohēmista dzīvesveidā. Tur mākslinieks bija asā konfliktsituācijā ar allaž konservatīvo valdošo varu, tās atbalstītajiem mākslas institūtiem, reakcionāro akadēmiju, klasiskajām vērtībām un tradīcijām... Mākslinieku nesaprata un apsmēja gan “tauta”, gan buržuāziskā mietpilsoņu sabiedrība. Māksliniekā vārījās revolucionāras idejas. Īsts mākslinieks bija galēji trūcīgs, noraidīts, neatzīts, bieži vientuļš un pamests. Un ar nogrieztu ausi vai uz tropiskām salām aizbēdzis, vai vismaz ieslīdzis Parīzes priekamājas apkampienos... | |
 Visvaldis Ziediņš. Stāstu stāsts Skārds, eļļa. 40x26x5 cm. 1967 Foto no publicitātes materiāliem | |
| Kā redzam, kopumā jaunais “ideāls” bija kaut kas pilnīgi kontrastējošs iepretī socreālisma “olimpiskajam” klasicismam un padomju mākslinieka – komunisma cēlēja noblajam tēlam. Līdz ar daudzo mākslas zinātnieku un propagandētāju gādību sabiedrības un, it īpaši, radošās jaunatnes apziņā tika iepresēts jauns un spēcīgs “imprintings” jeb tas, ko sakarā ar Nobela prēmijas laureāta Konrāda Lorenca pētījumiem nosauca par “pīlēna sindromu”. Nu ar van Gogu un viņa “dzīves cīņu” līdz ausīm bija pārņemts vai ikvienas mākslas skolas un skoliņas audzēknītis, kas arī tiecās iekopt sevī nemiernieka pozu. “Pīlēni” sekoja izvirzītajam paraugam. Uz izķeršanu bija Nīčes “Tā runāja Zaratustra”. Daudzi jaunie mākslinieki radošu personību sāka apzināties kā savā ziloņkaula tornī ieslēgušos un pāri vulgārajam pūlim pacēlušos pārcilvēku. Lielākā daļa šādu eksaltāciju izslimoja kā “bērnišķīgu slimību” un sekmīgi turpināja attīstīt modernisma idejas un kontraversijas, atklāti un legāli sērfojot padomju mākslas un kultūras viļņos. Ar pārsteigumu jāpiezīmē, ka šāds konfrontācijas (revolucionārs mākslinieks avangardists versus nesaprātīgā, mietpilsoniskā publika) vīruss ir izdzīvojis līdz pat mūsu tirgus attiecībās un biznesā (pa) grimušajām dienām, kad it kā klientam vienmēr taisnība. “Imprintinga” impakts izrādījies visai varens. Bet acīmredzot ne ar visiem viss ritēja vienādi. Savukārt Visvaldis Ziediņš vilšanos un atsvešinātību no apkārtējās sabiedrības pacēla principiālos augstumos. 1961. gadā viņa dienasgrāmatā veiktais ieraksts liecina par radikālu apņēmību: “Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu.” Skarbo izvēli deviņpadsmitgadīgais jauneklis motivē arī ar ļaužu neizpratni: “Cik visi tomēr maz attīstīti. Viņiem ir neinteresanti studēt mākslas filozofijas jautājumus...” Turpmāk patieso dzīvi mākslā Visvaldis Ziediņš “iekonservēja” darbnīcas sienās – būt brīvam savā slēgtajā cietoksnī vai sava klostera cellē. Ar šādu apņēmību saistāma arī viņa noraidošā attieksme pret tālāku izglītošanos Mākslas akadēmijā, pieņemot, ka tās konservatīvisma gaisotnē vairs neko būtiski jaunu gūt nevarēs. Aktuālajos mākslinieka dzīves vērtējumos pavīd tieksme šādu Visvalža Ziediņa iekšējā emigranta pozīciju pat heroizēt kā nonkonformismu un traktēt kā savveida protestu pret tālaika valdošo režīmu un tā kultūrpolitiku. Šķiet, tas tomēr ir kļūdains vērtējums. Visvaldis Ziediņš nekad nav bijis karotājs ar režīma spaidiem, nekad nav ar to atklāti konfrontējies un tā īsti salēcies, kā to darījuši, piemēram, viņam līdzīgie domubiedri Maskavā, kur pastāvēja patiesi nikns andergraunds un radikāls, varas vajāts nonkonformisms. Savā laikā, īpaši jau kopš 60. gadu nogales, it kā nevēlamās “formālisma” izpausmes mēs itin plaši rodam daudzu citu viņa Latvijas laikabiedru darbos. To izplatībai itin bieži bija pietiekami oficiāls raksturs, gan legālas arēnas, gan arī plašs atbalstītāju loks. Kaut kā neceļas roka pierakstīt konformismu, piemēram, tādiem savulaik arī par cienījamiem Padomju Latvijas māksliniekiem dēvētiem un jau tolaik sabiedrībā (arī oficiālajā) augsti respektētiem, tomēr gana modernistiskiem autoriem kā Kurts Fridrihsons, Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks, Rūdolfs Pinnis, Ilmārs Blumbergs... Un, šķiet, diez vai padomiskajā Latvijas Mākslas akadēmijā tā nu neko nevarēja iemācīt tur strādājošie un arī laikmetīgi domājošie mācībspēki. | |
 Visvaldis Ziediņš. Ceļa kompozīcija. Kartons, alkīds, emulsija, tuša, varde. 28x19 cm. 1977 Foto no publicitātes materiāliem | |
| Tāpēc Visvalža Ziediņa nonkonformista poza viņa dzīves mērogā, šķiet, drīzāk vērtējama nevis kā lepna stāja un bezkompromisa principialitāte, bet gan kā dramatiska kļūda. Šī jaunības romantisma un maksimālisma izraisītais mākslinieka ekstrēmisms, panaivā ieciklēšanās un izolacionisms Latvijas kultūrai izmaksājis dārgi – viena liela talanta izniekošanu. Tagad vērienīgajā izstādē gan bija jauki tīksmināties par jaunatklāto “eksotiku”. Bet, visu darbu unikālo klāstu vērojot, skumji jākonstatē arī kas bēdīgs – to vidū visai maz ir tādu, kas pāraugtu mākslinieciskas idejas un koncepta uzmetuma stadiju. Mēs pārliecināmies par spēcīgu radošo potenciālu, taču tā Lielais izvērsums vērienīgākos mākslas darbos, kas būtu izlauzušies sabiedriskajā telpā, neseko. Tā bijusi kā zemnieka atteikšanās sēt tīrumā, jo tagad laiks esot slikts, lai tā vietā tīksminātos tikai ar puķupodā izaudzētiem testiem. Tik daudzi Visvalža Ziediņa līdzīgi domājošie laikabiedri pēc identiskām šaubām un svārstībām turpināja spēkoties atklātajos “kaujas laukos”. Tie iemanījās apliecināt laikmetīgas mākslas principu Latvijas kultūrā un panākt respektu, atzinību un ievērību neatkarīgi no sabiedriskā klimata pretspēka vai labvēlības. Un bez žēlabainām atsaucēm uz padomju totalitārismu. Tiesa gan – visi tie (īpaši Liepājas pilsētas atbildīgie kultūradministratīvie spēki), kam nāktos apzināties Visvalža Ziediņa darbu vērtību, minēto likteņa neveiksmi vēl joprojām varētu būtiski labot. Šis mākslinieks ir Liepājas lepnums un arī nacionāla vērtība. Un daudzi viņa darbi it kā “uzprasās” lai tos realizētu sabiedriskajā vidē kā monumentālus plastiskus veidojumus, instalācijas, gleznojumus, kas noteikti nestu pilsētai un Latvijai ne tikai lokālu prieku, bet arī plašāku internacionālu slavu. Un pienācīgi iemūžinātu arī ievērojamā liepājnieka vārdu. Līdzīga prakse pasaulē daudzviet tiek piekopta. Piemēram, Pablo Pikaso sīkplastikas piecpadsmitmetrīgā dzelzsbetona monumentalizācija Kristīnehamnā, Zviedrijā, tagad ir pasaulē lielākā modernisma klasiķa konceptā sakņotā skulptūra. | |
 Visvaldis Ziediņš. Spainis. Kartons, metāla spainis, eļļa. 37x26x3 cm. 1981 Foto no publicitātes materiāliem | |
| Šķiet, mūsu mākslas nemiernieku un “vētrasputnu” vērtējumos dažkārt der celt augstāku atbildības slieksni un neļauties iluzoriem secinājumiem, kas provocē pat zināmu lokālpatriotisku eiforiju: rau, viņš tik radikāls un pirmreizīgs bijis un pat līdzās stādāms daudziem citiem pasaules mākslas lielajiem pionieriem un slavenajiem celmlaužiem. Šādas pārdomas brīžiem uzvēdīja, vērojot ekspozīcijā ieaustās ne visai adekvātās atsauces uz tādiem it kā paralēli domājošiem klasiķiem kā Jons Meks, Volfs Fostels, Nam Džun Paiks, Salvadors Dalī, Jozefs Boiss un citi. Šķiet, tomēr mūsu Latvijas mazā ziediņa daile ir pati par sevi pietiekama un vērtīga, lai to vēl vairāk stiprinātu un argumentētu ar Rietumu kultūrdārzu krāšņās floras salīdzinājumiem. Tur nevienlīdzīgas ir censoņu “svara kategorijas”. Lielie Rietumu klasiķi savu vēsturisko misiju pildīja (vai jau bija piepildījuši) ar lielu atvēzienu atklātā un brīvā sabiedrībā, bet mūsu varonim tik vien atlika kā uzturēties un uzsūkt pieejamajā informatīvajā laukā (vai vēl joprojām – slēgtā kamerā) ieplūdušās ideju skābekļa devas. Brangajiem rietumniekiem palaimējās būt par teju industriāliem ideju sējējiem ar lielām ražām, bet mūsu Visvaldis Ziediņš – testētājs, pētnieks, meklētājs, domātājs... Tas lielais brīnums, ko atklāja Visvalža Ziediņa izstāde “Arsenālā”, ir liecība gan par jūtīgas dvēseles smalko skanējumu, gan par viena izcili uzņēmīga un brīva gara plaukumu un produktīvu aktivitāti tādā laikā un vietā, kur it kā vēl nekam nevajadzēja zaļot. P. S. Papildu viela pārdomām: no Latvijas Kultūras kanonā minētajiem 99 sasniegumiem gandrīz 39% tapuši padomju totalitārisma apstākļos. Un vēl 28% – Krievijas impērijas paspārnē. Jo grūtāki laiki, jo latvji sparīgāki bijuši? Jeb ne tik melns ir velns, kā viņu mālē? | |
| Atgriezties | |
