VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Trimdas māksla pēc trimdas Laura Ķeniņa, māksliniece, mākslas kritiķe Iedomāta mūsdienu trimdas mākslinieku izstāde | |
| Nākamajā pavasarī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē “Arsenāls” notiks liela trimdas mākslas izstāde, kurā vienkopus būs apskatāmi Austrālijas, Kanādas, ASV un vairāku Eiropas valstu pirmās un otrās paaudzes Latvijas imigrantu mākslinieku darbi. Minot uz papēžiem 2010. gadā notikušai līdzīgai izstādei (par Igaunijas trimdas mākslu) KUMU mākslas muzejā Tallinā, organizatoru mērķis ir eksponēt galvenokārt latviešu diasporas mākslinieku darbus, kas iepriekš nav bijuši izstādīti Latvijā. Kāda ir trimdas māksla, un kādi varētu izskatīties ārvalstīs dzīvojošo latviešu mūsdienu darbi? Pagaidām izstādē iekļauti lielākoties vecākās paaudzes jeb aizsaulē aizgājušie mākslinieki, tostarp Valdemārs Tone (1892–1958), kurš pirms trimdas gaitām savu karjeru bija sācis veidot Latvijā (miris Lielbritānijā). Taču mākslinieku rezidences valstīs laikmetīgās mākslas ainā šādu izcilu vārdu ir maz (ar pāris izņēmumiem, piemēram, latviešu izcelsmes austrāliešu gleznotājs Imants Tillers (dz. 1950), kurš pārstāvēja Austrāliju Sanpaulu biennālē (1975), Documenta 7 (1982) un Venēcijas biennālē (1986)). | |
 Gints Grīnbergs. Nerūsējošais virpulis. Nerūsējošs tērauds. Diametrs 132 cm. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Ko mēs saprotam ar trimdas mākslu? Pirmkārt, pati ideja par nacionālu mākslu okupācijas laikā mēdz būt problemātiska. Kas ir kvalificējams kā īsts savas valsts pārstāvis vai pārstāve – mākslinieks, kurš rada autoritāra režīma diktētu mākslu, vai mākslinieks, kurš pametis dzimteni un dzīvo citā valstī, lai radītu darbus brīvībā? Par pēdējo varētu liecināt trimdas māksliniekus cildinošās nacionālās balvas un uzslavas (un vispārējas nievas vienmuļajai, aizmirstajai sociālistiskā reālisma mākslai) visā Austrumeiropā, kaut arī šie sasniegumi netika atzīti uzreiz. Igauņu komponists Arvo Perts (dz. 1935), lietuviešu mākslinieki Jurģis Mačūns (1931–1978) un Jons Meks (dz. 1922) ir daži no slavenākajiem 20. gadsimta Baltijas valstu māksliniekiem, kas pameta dzimteni (Perts gan atgriezās). Otrkārt, jautājums par pašu mākslu. Man un, pieļauju, daudziem citiem ārvalstīs dzimušiem latviešiem, kas jaunāki par 80 gadiem, trimdas māksla atsauc atmiņā vecāku, vecvecāku vai vecāka gadagājuma ģimenes draugu mājās pie sienām esošās smagās eļļas gleznas – izraudzīto tēmu vidū ir abstraktas kompozīcijas tumšos toņos, neinteresanta paskata ziedu kompozīcijas un Vecrīgas ielu ainas. Trimdas māksla ir cieši saistīta ar priekšstatu par pašu trimdu, kas ietver pār jūrām vestas latviešu ciešanas. Nav grūti iztēloties ciešanu smagumu, kas atspoguļojas šajās drūmajās eļļas gleznās: vervēšana padomju vai nacistu armijā, nosūtījums darbam vācu rūpnīcās, bēgšana naktī sveču gaismā ar mēteļa kabatās sabāztām rotaslietām, pārvietoto personu nometnes, atšķirtība uz visiem laikiem no dzimtenes vai brāļiem, vecākiem un sievām – vismaz tā es to redzēju kā bērns. Ārvalstu latviešu kopienu jaunākā paaudze, protams, nav mantojusi šīs ciešanas tādā mērā kā viņu senči. Un būt trimdā dažreiz nemaz nenozīmē būt izraidītam no dzimtenes, tā var būt arī pašuztiepta trimda savas mītnes valstī. Tā kā imigrantu kopienas attīstās – savā dzimtajā valodā var runāt bankā, pie ārsta un maiznīcā –, arī imigrējušie mākslinieki var pārdot savus darbus citiem imigrantiem, veidot izstādes kopienu centros un lokālajos dziesmu svētkos. Taču, ja mēs interpretējam trimdu kā plašāku diasporu (kā, šķiet, ierasti tiek uztverta latviešu kopiena pat pāris gadu desmitus pēc neatkarības atjaunošanas), daudzu ārvalstīs strādājošo latviešu izcelsmes mākslinieku darbos joprojām ir iekodētas “ilgas pēc dzimtenes” jeb minētais smagums, kas turpina būt dzīvs un aktīvs lokālajā un starptautiskā laikmetīgās mākslas scēnā. | |
 Minka Švarca. Upes savīts. Sietspiede. 42x30 cm. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Visslavenākā latviešu diasporas māksliniece Vija Celmiņa piedzima 1938. gadā Rīgā, taču bērnībā emigrēja uz ASV. Vija Celmiņa studēja Indianopolisā, kur viņas ģimene bija apmetusies, kā arī pabeidza pēcdiploma apmācības Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Celmiņas darbi reti bijuši skatāmi Latvijā, taču viena no šīm retajām reizēm nupat bija izstāžu zālē “Arsenāls”, kur mecotintu ekspozīcijā bija iekļautas arī viņas grafikas. Celmiņas darbi patlaban apskatāmi arī Tate Britain galerijā Londonā, un viņa ir izstādījusies lielākajos Eiropas un Āzijas, kā arī Amerikas laikmetīgās mākslas centros, piemēram, Vitnijas muzejā Ņujorkā un Laikmetīgās mākslas muzejā Losandželosā. Lai gan viņa nav LNMM organizētās trimdas mākslinieku izstādes dalībniece, viņas darbu izstāde tiek plānota 2014.–2015. gadā kā daļa no kultūras galvaspilsētas svinībām 2014. gadā Rīgā. Celmiņa ir pazīstama ar izsmalcinātiem, ļoti skrupulozi izstrādātiem zirnekļu tīklu, okeāna viļņu, galaktiku un mēness virsmas atveidu atkārtojumiem zīmējumos un grafikā. Viņa strādā ar vienkāršiem materiāliem, piemēram, ar grafītu un ogli, un vienmēr pēc fotogrāfijām. Monogrāfijā, kas iznākusi 2004. gadā1, Celmiņa stāsta, ka viņas māksla balstās uz “pieredzi” – zīmējumu vai nospiedumu fizisku radīšanu, un tieši šīs apstrādes procesa dēļ viņu minētais medijs arī ir piesaistījis. Celmiņas agrīno darbu vidū ir dažas klusās dabas, kas savā ziņā bija kā protests tolaik dominējošās abstrakcijas beigu posmā, kā arī darbi, kuros atainotas dažādas katastrofas: tikko izšāvuši ieroči, kara lidmašīnas, mākoņi sēnes veidolā. Acīmredzama saikne starp Celmiņas mākslu un viņas latviešu saknēm nav, taču viņa ir stāstījusi par izjūtām, pārceļoties uz Kaliforniju: viņa no jauna sajutusies kā iebraucēja jeb svešzemniece, jo viņas darbi šajā štatā izskatījušies “pārāk pelēki”. Lai gan, pieredzējusi karu un trimdu, 20. gs. 60. un 70. gados Celmiņa gleznoja bumbas un ieročus, viņa bija arī miera kustības dalībniece. Latvijai, šķiet, patīk pretendēt uz Celmiņu kā savu mākslinieci, taču dzimšanas vieta viņai nav pati svarīgākā. Pēc intervijām ir skaidrs, ka viņai galvenais ir būt vispirms māksliniecei, un, iespējams, tas pelēkais, kas bija nepieņemams kaliforniešiem, latviešiem ir daudz izprotamāks. No otrās paaudzes minams Toronto dzimušais latviešu izcelsmes kanādiešu fotogrāfs Vids Ingelevics (dz. 1952), kura darbi ir saistīti ar vēsturi, arhīviem un institūcijām un bieži vien apvīti ar humoru, brīžiem pat ar melno humoru. Videoprojektā Attention: Mr. Inglewick Ingelevics izmanto virkni vēstuļu, kuras viņš atklāja pēc sava tēva nāves. Vēstulēs, kas tikušas sūtītas laikposmā no 20. gs. 60. līdz 70. gadiem uz viņa tēva darbavietu, sastopamas apmēram 90 pareizrakstības kļūdas vārdā “Ingelevics”, kas pārvērsts no Inglewick2 līdz Ecclestein un Iglovicz. Jebkuram angliski runājošā valstī dzīvojošajam, kurš piedzīvojis vilšanos, cenšoties vienkāršu latviešu vārdu uzrakstīt pareizi, tas ir smieklīgi, taču tas ir melnais humors – Ingelevics šīs pārrakstīšanās kļūdas, kas lielā mērā radušās cilvēkiem, kuriem pareizā rakstība ir bijusi pa rokai, apskata kā izsmalcinātas diskriminācijas izpausmi pret pēckara austrumeiropiešu imigrantiem Ziemeļamerikā. Vārds tika angliskots vairākās versijās, piemēram, Inglewood, kamēr Englihiciz rakstība liek secināt, ka jebkurš skanējums, kas daudzmaz atgādina austrumeiropieša vārdu, ir gana labs. Mākslinieks Ingelevics e-pasta sarakstē komentē, ka šis darbs “Toronto izraisīja ķildas, jo dažam latviešu kopienā šķita, ka tā nav māksla” – gan izvēlētā netradicionālā medija dēļ, gan tāpēc, ka daži “iespējams, sajutās mazliet neērti pret tiem, kas varēja būt manā darbā attēloto pieredzējuši”. Tikai daži Ingelevica projekti nepārprotami ir saistīti ar viņa mantojumu, lai gan varētu apgalvot, ka interese par ģimenes un Austrumeiropas vēsturi neapzināti izpaužas caur dažādām vietām un vēstures pieminekļiem, ko viņš izvēlās. Ingelevics ir fotografējis muzeju vitrīnas, priekšmetus no arhīva un citas muzeoloģiskas lietas. No nesenākajiem darbiem, kas ir daļa no lielāka projekta Between Art and Art, jāmin mākslas galerijās un muzejos fotografētie muzeju apsardzes darbinieki. Citi fotoattēli no šīs sērijas pēta muzeju suvenīru veikalus, kāpnes, ieejas un citas “robežsituāciju” vietas. Personālizstādē Artifact 1994. gadā Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kas bija viņa vienīgā darbu izstāde Latvijā, viņš dokumentēja no Minhenes Vācu muzeja (savulaik kalpojis arī kā izsūtīto personu nometnes vieta pēc kara) arhīva ņemtās fotogrāfijas, kuras tika sasaldētas ledus klučos. Projektā Freedom Rocks, pie kura Ingelevics pašlaik strādā, aplūkots Berlīnes mūra fragmentu liktenis pēc 1989. gada. Tā segmenti uzstādīti dažādās pasaules pilsētās (arī Rīgā) un pārdoti kā betona gabali, apliecinot, ka mūris 1989. gadā nemaz netika nopostīts, bet gan pa gabaliņam izpārdots. | |
 Zane Treimane. Klusais nemiers. Koks, krāsa. 135x173x15 cm. 1996 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Patlaban Ingelevicam ir izstādes divās galerijās Toronto apgabalā. Tajās skatāmie darbi arī ir saistīti ar arhīviem, un, lai gan viņš saka, ka īsti nepēta savu senču saknes, tie “katrā ziņā pozitīvi ietekmēja interesi par manu ģimenes vēsturi”. Starp jaunākās paaudzes latviešu diasporas māksliniekiem minama Austrālijas latviete Minka Švarca (dz. Antra Švarca, 1991) – zīmētāja un gravīru meistare no Melburnas. Kaut gan viņa ir tikai 21 gadu veca, Švarcai jau bijušas izstādes Eiropā – Rīgā, arī Granadā, Spānijā – un, protams, viņas mītnes zemē Austrālijā. Švarca līdz apsēstībai detalizēti izstrādā grafikas un zīmējumus, pat ņemot talkā pildspalvas, lai zīmētu uz sienām, kā tas notika šogad rezidencē Granadā. Viņas interešu lokā ir attiecības starp materiālo un nemateriālo. “Mani patiešām interesē priekšstati par sapņu nepārtrauktību, domu “zvejošanu”, peldošajām pilsētām un runājošajiem dzīvniekiem,” viņa saka. Lai radītu citas pasaules, viņa izmanto retro krāsu shēmas un latviešu simbolu krāsu salikumus un elementus. Minka Švarca ir studējusi vizuālās komunikācijas Monaša Universitātē Melburnā. Pēc divu gadu uzturēšanās Eiropā, no kuriem pusgadu viņa pavadīja Rīgā, Švarca nupat ir atgriezusies Austrālijā. Lai gan uzaugusi Austrālijā, māksliniece bērnības mājvietu raksturo kā “latviešu minikosmosu”, kurā viņa pirms angļu valodas apguva latviešu valodu un “regulāri ēda frikadeļu zupu un pīrāgus”. Rīgā uzturoties, Švarca sāka strādāt sietspiedē studijā “Luste” (VEF teritorijā) un eksponēja darbus kafejnīcās “Ezītis miglā” un Coffee Inn. Viņa iedvesmojusies no savas mātes juvelierizstrādājumu dizaineres Ilzes (arī viņas uzņēmumā “Vasara Jewellery” radītās rotas apvieno latviešu tēlainību un simbolismu). Abu sadarbības rezultātā tapusi gredzenu un piekariņu sērija, kur par pamatu ņemtas Minkas gravīras. Šie, protams, nav vienīgie latviešu diasporas mākslinieki. Hipotētiskajā izlasē varētu iekļaut arī Amerikas latviešus: ilustratoru un karikatūristu Ansi Puriņu (dz. 1975) no Bostonas, kura darbi publicēti komiksu žurnālā “kuš!”, tēlnieci un instalāciju mākslinieci Zani Treimani (dz. 1947) no Bruklinas, kuras koka asamblāžas bieži redzamas Ņujorkas galerijās, vai metālistu un tēlnieku Gintu Grīnbergu (dz. 1962), kurš strādā konkrētās vietās, radot lielas, nereālas, dabiskas un nedabiskas formas. No Kanādā dzīvojošiem latviešu izcelsmes māksliniekiem varētu minēt gleznotāju un grafisko dizaineri Lauru Cīruli (1958–2008), kuru pārstāv Saatchi galerija un kura Toronto mākslas izstādēs bieži eksponēja daudzslāņainas abstraktās gleznas, kā arī instalāciju mākslinieci Lauru Ķiķauku (dz. 1963), kuras tēvs Tālivaldis Ķiķauka (1929–2000) arī bija mākslinieks. Laura pēdējos divdesmit gadus dzīvo starp Kanādu un Eiropu (Berlīni), kur rīko arī izstādes. Darbu pamatā viņa ņem lietas, kas iegūtas no krāmu veikaliņiem, un strādā ar košas krāsas materiāliem, sākot ar mākslīgo kažokādu un beidzot ar plastmasas augļiem un vecām platēm. Ar 2009. gadā Toronto galerijā MKG127 notikušo tēlniecības un instalāciju izstādi For the Love of Gaud (Damien’s Worst) Laura Ķiķauka apliecina kičīgu cieņu Demjena Hērsta veidotajam ar dimantiem inkrustētajam cilvēka galvaskausam For the Love of God. Bez šaubām, šai uzskaitījumu virknei varētu pievienot arī citur pasaulē dzīvojošos, jo, kā runā, latvieši ir visur. Lai gan daži latviešu diasporas mākslinieki šķiet apmierināti ar drūmajām eļļas gleznām, eksponējot tās Dziesmu svētku mākslas izstādēs, trimdas nasta mazliet nospiež jaunāko paaudzi, kas uzrāda šodienas Rīgas mākslas scēnai līdzīgu enerģiskumu un daudzveidību. Daudziem māksliniekiem ir vismaz daži projekti, kas saistīti ar kultūras mantojumu, kamēr citus pārmantotā kultūra ietekmē neapzināti. Vids Ingelevics skaidro, ka liela daļa viņa paaudzes un jaunāki imigranti no Baltijas valstīm nemaz nevēlas “būt iedalīti pēc tautības”, tāpēc viņš un citi veiksmīgi atbrīvojas no šī šablona, tiekot vaļā gan no trimdas sajūtas, gan politiskās piederības, kas īpaši aktualizējusies kopš 20. gs. 90. gadiem. No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce (1) Lane, Relyea, Robert, Gober and Briony, Fer. Vija Celmins. London: Phaidon, 2004. (2) Vārdu spēle angļu val.: ingle – (pavarda) uguns, wick – dakts, deglis. – Red. | |
| Atgriezties | |
