VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Neērtas konfrontācijas un domājamas projekcijas Barbara Feslere, māksliniece Mariana Kastiljo Debalja | |
| Tie, kuri šajās dienās ieklīst izstādē “Neērtie objekti” Cīrihes Haus Konstruktiv, nebeigs brīnīties. Tīru, monohromu zīmējumu vai smagnēju, ģeometrisku kompozīciju vietā gluži kā tāda maģiskā pupa ap trīsdimensionālu metāla režģi, kas šķērso visu telpu, nekontrolēti vijas dažas spilgti krāsotas organiskas formas. Māksliniece Mariana Kastiljo Debalja (Mariana Castillo Deball) jau daudzus gadus strādā, meklējot jaunas uzziņas iespējas zinātnes un mākslas mijiedarbības laukā starp izdomu un faktiem, mītu un realitāti. Māksliniece dzimusi 1975. gadā Meksikā, 2012. gadā ieguvusi Haus Konstruktiv un apdrošināšanas sabiedrības “Cīrihe” pasniegto Cīrihes Mākslas balvu, kas deva viņai iespēju sarīkot personālizstādi ar katalogu 80 000 Šveices franku vērtībā. Būdama operdziedātājas un iespiedēja meita, Kastiljo Debalja studējusi filosofiju un mākslu Mehiko un Māstrihtā, dzīvo starp Amsterdamu un Berlīni un veido vērā ņemamu mākslinieces karjeru. Nav gandrīz nevienas biennāles vai nozīmīgas starptautiskas izstādes, kurā viņa nebūtu piedalījusies: Šanhaja (2007), Atēnas(2009), Sanpaulu (2010) un Venēcija (2011), kā arī Manifesta 7 (2008) un dOCUMENTA (13) Kaselē šovasar. | |
 Mariana Kastiljo Debalja. 2012 Foto: Barbara Fässle | |
| Potējot zinātnes metodes uz mākslas potcelma un otrādi, enerģiskā meksikāņu māksliniece rada jaunu, ļoti auglīgu realitāti, kas, šķiet, pakļaujas saviem likumiem un ir spējīga veidoties dažādos neparedzamos virzienos. Klasiskās zinātnes paņēmieni, tas ir, savākšana, atlasīšana un sakārtošana pa kategorijām, virzīja Kastiljo Debalju uz acīmredzami neizsīkstošām instalācijām, kas spēj aizpildīt veselas telpas. Starpdisciplinārajos meklējumos, ko māksliniece pati sauc par “diagonālo metodoloģiju,” viņa sadarbojas ar cilvēkiem no dažādām zinātnes nozarēm. Šīs sadarbības rezultātā viņas pētījumos rodas jauni tēmu paplašinājumi. Kastiljo Debalja gluži kā cirka māksliniece žonglē ar mākslas darba sastāvdaļām – kombinē un pretnostata dažādus elementus: instalācija un skulptūra, zīmējums un sienas gleznojums. Meklējot jaunu materiālu, viņa gandrīz apsēsti “ķemmē” bibliotēkas, muzejus un arhīvus visā pasaulē. Uz zināšanām nekad neved tikai viens ceļš, tie vienmēr ir vairāki. Mūsu dialoga laikā viņa komentē: “Es vienmēr sadarbojos ar cilvēkiem no dažādām disciplīnām, un man vienmēr ir ļoti specifiski jautājumi, tāpēc nedomāju, ka esmu ieinteresēta tikai saiknē starp zinātni un mākslu. Drīzāk ir tā, ka man ir detalizēti jautājumi un, lai uz tiem atbildētu, es smeļos no dažādu disciplīnu vai dažādu zināšanu jomu avotiem. Bet tas ir dabisks manu jautājumu rezultāts. Nav tā, ka es noteikti vēlos strādāt ar zinātniekiem vai ar arheologiem. Tas tiešām ir atkarīgs no laika sprīža un projekta, pie kā strādāju. Es strādāju pie ļoti ilgstošiem projektiem. Viena projekta īstenošana man var aizņemt piecus gadus. Tad nu es virzos soli pa solim, un tas turpina augt un augt...” Savā smalkajā “dejošanā” dažādos līmeņos meksikāniete pēta, kā ir saistīta, piemēram, dzeja un pētniecība vai izdoma un zināšanas. Pēdējā Venēcijas biennālē bija skatāms viņas darbs “Tas, kur esmu, plūst” (The Where I am is Vanishing). 12 metru garu papīra sloksni ar skaistiem flomāstera zīmējumiem bija iedvesmojis “Bordžas kodekss” – pirmskolumba laika acteku kalendārs, kurš pieder Vatikāna bibliotēkai un kura nosaukums atvasināts no tā pirmā īpašnieka kardināla Bordžas. Mariana Kastiljo Debalja: “Pēdējos gados esmu koncentrējusies uz cita veida “neērtajiem objektiem”, raugoties uz tiem no dažādām perspektīvām, piemēram, no vēstures vai arheoloģijas skatpunkta. Es nodarbojos ar to, ka it kā sekoju kāda objekta vēsturei un redzu, kā tas ticis izmantots gadsimtu vai gadu gaitā. Es gribētu izpētīt šo objektu dažādās nozīmes un funkcijas, kā arī dažādās telpas, kurās tie eksistējuši. Acteku kodeksa gadījumā centos saprast, kā viņi to uzrakstīja, kā to gandrīz sadedzināja spāņi un kā galu galā grāmata nokļuva līdz Itālijai, kur neviens to nesaprata. Tādējādi mans darbs ir par to, kā visas šīs lietas tikušas saprastas vai pārprastas gadu gaitā. Šajā darbā grāmata man stāsta savu stāstu. Sērijā “Neērtie objekti” es vienmēr cenšos runāt no lietu skatpunkta, kur fakti ir sajaukti ar izdomu.” | |
 Mariana Kastiljo Debalja. Neērtie objekti Instalācija. Fragments. 2012 Foto: Stefan Altenburger Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Arī jaunākā “Neērto objektu” versija Haus Konstruktiv pirmajā stāvā stāsta par lietām, ko grūti klasificēt. Ažūra kvadrāta konstrukcija šķērso visu telpu, un uz tā ir izvijusies papīra skulptūra, kas kontrastē ar režģa precīzo struktūru. Tā, it kā mums vienmēr būtu jāatgādina par dabas un kultūras, intuīcijas un racionalitātes pretrunām. Pēc nejaušības principa izkārtotais objekts veidots no organiskām papjēmašē formām, uz kurām redzami attēlu fragmenti digitāldrukā. Uz jautājumu, kas ir neērts viņas darbā, Mariana Kastiljo Debalja atbild: “Izstādes nosaukums ir “Neērtie objekti”, un tā ir daļa no darbu sērijas, ko es veidoju jau divus vai trīs gadus. Tas viss sākās ar divu autoru, proti, Andrē Bretona un Rožē Kaijuā (Roger Caillois) stāstu, ko izlasīju. Divi sirreālisti un domātāji. Viņi reiz bija Meksikā un atrada pupas, ko meksikāņi sauc par “lecošajām pupām”, jo tās lec pašas par sevi. Tad nu Bretons un Kaijuā sāka diskutēt, vai tā ir maģija, vai tas ir brīnums, vai arī tā ir zinātne. Kaut kādā ziņā šīs lecošās pupas aizsāka divu intelektuāļu diskusiju, un tādēļ tās ir savā ziņā neērti objekti. Es atradu līdzīgu piemēru sēriju un esmu ieinteresēta priekšmetos, ko nevar fiksēt vienā kategorijā. Domāju, ka ir daudz zinātnisku objektu vai zinātnisku fenomenu, kas mainās, un tiem pat ir dažādi nosaukumi atkarībā no metodes, kā jūs tiem pietuvojaties. Gribu teikt – ja jūs pētāt kalnus, jūs par vēju runāsiet citādāk nekā meteorologs vai biologs. Tādējādi fenomens var būt viens un tas pats, bet atkarībā no disciplīnas jūs to sauksiet atšķirīgos vārdos.” Mainīgs skatpunkts ved mūs uz uztveres un interpretācijas nenoteiktību. Izvijušās konstrukcijas iesaiņojums spēcīgi atgādina DNS formu – ģenētisku struktūru, kam ir pilnībā izjaukta kārtība. Vai māksliniece koncentrējas uz mūsu kultūras sākuma beigām? Iedziļinoties parādās vairāk zīmju šajā virzienā, piemēram, trīs pamatkrāsas – sarkans, dzeltens un zils –, kas ir lietotas visā instalācijā. No šīm pamatkrāsām var uzjaukt visas pārējās krāsas. Cita saite uz šiem jautājumiem, proti, dabas un kultūras pirmsākumu pētīšanu, varētu būt attēli, kas iekļauti augšup virzītajā konstrukcijā no mineraloģijas, arheoloģijas un vēstures. Kā māksliniece skatās uz šo interpretatīvo pieeju? “Daudzi cilvēki nonāk līdz idejai par DNS. Sākotnēji es eksperimentēju ar papjēmašē skulptūrām, izejot no matemātisku modeļu kopuma un no augu šķirnes – epifītiem, kas pastāv tikai tropos. Šos augus sauc par gaisa augiem, tie ir līdzīgi orhidejām vai bromēlijām. Tie vijas ap citiem kokiem, taču to augšanas veids nav nedz parazītisms, nedz arī simbioze. Citas struktūras tiem tikai dod mājvietu. Visu pārtiku tie saņem no gaisa vai ūdens. Man bija interesanti, kā šie divi elementi var eksistēt katrs pats par sevi, bet tajā pašā laikā dzīvo kopā. Pirmā stāva instalācijā es centos spēlēties ar pašiem pamatelementiem. Piemēram, te ir šis metāla režģis, kas veidots no kvadrātiem, kuri izvijas spirālē, un arī krāsas, ko izmantoju papjēmašē skulptūrās, ir pamatkrāsas. Es paņēmu dažus ļoti vienkāršus elementus un sāku ar tiem spēlēties, līdz tie kļuva sarežģītāki un izveidoja telpu. Dzeltenās krāsas elementi instalācijā reflektē par arheoloģiju un etnoloģiju, sarkanais vairāk saistīts ar augiem, par ko iepriekš stāstīju, kā arī ar matemātiskiem modeļiem un citiem Brazīlijā atrastiem arhitektoniskiem elementiem. Savukārt zilais attiecas uz minerāliem, iežiem un hibrīdradījumiem.” Ekspozīcijas turpinājumā otrajā stāvā mēs ieraugām atsevišķus priekšmetus, par kuriem pirmajā stāvā bija tikai nelielas norādes. Šeit tie no spirāles vijuma pārvērsti papjēmašē čūskā. Izskatās, ka māksliniece ir padarījusi instalācijas eksponēšanas veidu par diskusijas priekšmetu. Muzeja funkcija parādās visā tās nenoteiktībā un pretrunīgumā: no vienas puses, objektiem piešķirta vērtība un tie iegūst jaunu jēgu, no otras – tie izrauti ārpus konteksta un mumificēti. Katrs muzejs caur kolekcijas atlases procesu un ekspozīciju atspoguļo savu interpretāciju par realitātes daļu, tādējādi arī atklājot kuratora skatpunktu. Muzeju nevar uzskatīt par pasīvu, acīmredzami neitrālu nozīmju tilpni, tas ir aktīvs sociālās un kultūras nozīmes radītājs. Šajā “muzejs muzejā” konstrukcijā, ko radījusi māksliniece, mēs redzam, piemēram, daļu matemātisko modeļu no Getingenes Universitātes kolekcijas, kuras veidotājs bija slavenais matemātiķis Fēlikss Kleins 20. gadsimta sākumā. Šie vēsturiskie darbi reprezentē centienus un iespēju kā tādu – abstraktus konceptus un idejas pārveidot vizuālā trīsdimensiju formā. Tā ir Dienvidamerikas mākslinieces galvenā interese. | |
 Mariana Kastiljo Debalja. Kad cilvēki runā, starp vārdiem nav atstarpju. Sienas gleznojums. Priekšplānā: Matemātiskās deformācijas. Objekti. 2012 Foto: Stefan Altenburger Foto no publicitātes materiāliem | |
| Mariana Kastiljo Debalja: “Fēlikss Kleins būtībā bija neeiklīda matemātikas vai ģeometrijas pionieris, un viņš konstruējis šos modeļus ne kā sava pētnieciskā darba daļu, bet gan kā didaktisku rīku studentu apmācībai. Getingenes Universitāte bija paredzēta šo kolekciju uzglabāšanai, tādējādi tur arī atrodas visu šo modeļu pastāvīgā ekspozīcija, kas ir ļoti interesanta. Tikai pēc zināmo telpas koncepciju vizualizācijas Kleins sāka izstrādāt jaunus matemātisko modeļu veidus. Piemēram, viņš izgudroja Kleina pudeli, tādu kā Mēbiusa lenti, tikai četrās dimensijās, trijās dimensijās to attēlot nav iespējams. Šo modeļu sakarā interesanti ir tas, ka Kleins veica aproksimāciju: modeļi neattēlo vienādojumu, bet ir tikai pietuvinājums idejai. Matemātiku patiesībā nav iespējams attēlot divās dimensijās, vienā dimensijā vai jebkādā dimensijā. Tie ir tikai modeļi un tādējādi pietuvinājums tam, kā tas varētu būt vai izskatīties.” Iespaidīgie vizuālie iemiesojumi iedvesmoja Kastiljo Debalju radīt mazu ģipša skulptūru sēriju “Matemātiskās deformācijas”. Skulptūras tradicionālajā ģipša tehnikā veidotas Ziterverkā, Santgallenā. Tehnika, kur ģipsis tiek sajaukts ar pigmentiem, 17. gs. tika lietota baroka baznīcās, imitējot marmoru. Nelielās skulptūras šķietami paceļas no izdomātas arheoloģisko izrakumu vietas un ataino visu zinātņu sākotnējo virzītājspēku: jaunu zināšanu atklāšana ar rakšanas un interpretēšanas palīdzību. Kas tieši interesē mākslinieci patiesības atklāšanas un pētīšanas procesā? Mariana Kastiljo Debalja: “Es nāku no Meksikas un esmu veidojusi daudzus darbus, kas saistīti ar Meksikas arheoloģiju, taču zināmā mērā vairāk ir saistīti ar vēstures, nevis arheoloģijas faktiem. Šīs izstādes gadījumā tam nav sakara ar Meksikas arheoloģiju, bet gan ar tēlu veidošanu vispār. Es bieži lietoju jēdzienu “potenciāli tēli”, kas nav cilvēku radīti fiziski tēli, bet skatītāji tos rada uztveres procesā. Piemēram, šis sienas gleznojums. Esmu apmeklējusi daudz alu dažādās Brazīlijas vietās. Dažreiz tur ir gidi, kas jūs pavada, un viņi jums stāsta: lūk, šī ir Jēzus seja vai bekona gabals, – un jums ir jāierauga šie tēli vietā, kur patiesībā nav nekādu tēlu. Tādēļ viena no galvenajām šajā izstādē ir projekcijas ideja. Jums sev jāpajautā, cik daudz jūs īstenībā ieraugāt lietas un cik projicējat to, ko vēlaties redzēt. Jautājums ir, kā jūs varat atbrīvoties no šīm iedomātajām vīzijām un kā jūs veidojat savu zināšanu un ideju komplektu, ko projicējat pasaulei. Mēs redzam, ko vēlamies redzēt, un nepastāv neitrāla saikne ar ārpusesošo.” Milzu gleznojums maigi zilos toņos “Kad cilvēki runā, starp vārdiem nav atstarpju” (There are no Spaces in Words as People Speak to Them) radīts speciāli Haus Konstruktiv izstādei. Gleznojuma iedvesmas avots ir fotogrāfija, kurā redzams ahāta šķērsgriezums no Dabas vēstures muzeja Parīzē. Šis darbs ir vēl viens veltījums filozofam un kaislīgam akmeņu kolekcionāram Rožē Kaijuā, kuru fascinēja iežu dabisko rakstu haoss un kārtība. Katrs atklājumu process, katra iegūto materiālu arhivēšana vienlaikus ir arī interpretācijas notikums, kurā piedalās projicēšanas mehānismi un jau eksistējošas zināšanas vai tēli. Marina Kastiljo Debalja ļauj skatītājiem piedalīties sarežģītā procesā, kurā ietverta gan zinātne, gan māksla: starpspēle starp iepriekš eksistējošu attēlu projekciju un fiktīvu radīšanu, no vienas puses, un faktu vērošana un apkopošana, no otras. Vērojošais subjekts tomēr vienmēr – klasiskā fenomenoloģiskā veidā – ir iesaistīts zināšanu procesā. Māksliniece paskaidro fenomenoloģijas efektu, palīgā ņemot alķīmijas manuskriptu no Kaseles bibliotēkas: “Gatavojot savu darbu dOCUMENTA (13), Kaseles bibliotēkā es atradu ļoti nozīmīgu alķīmijas manuskriptu kolekciju no 16. un 17. gadsimta. Sāku daudz lasīt par alķīmiju, un mani ieinteresēja fakts, ka alķīmiķiem, mēģinot pārvērst metālu zeltā, tā nebija tikai metāla pārvēršana zeltā, bet arī sevis transformācija. Tā ir izdomāta spēle, kur es mēģinu aktivizēt objektus, lai tie ierosinātu jautājumus par to, kā mēs izliekamies, ka transformējam pasauli, un kā cenšamies būt neitrāli un stāvēt malā, bet tas nav iespējams.” Meksikāņu māksliniece apliecina, ka jaunrades mehānismi un subjektīvie skatpunkti piedalās zinātnes procesos un zinātnes procesi ir spējīgi bagātināt mākslu. Tā dzimst vīteņaugs, kas turpina augt un nekad nepārstāj vīties. Gluži kā Marianas Kastiljo Debaljas neērtie objekti. No angļu valodas tulkojusi Maija Veide | |
| Atgriezties | |
