VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vīziju sadursme Margarita Zieda, teātra kritiķe | |
| Vīziju sadursme – šādā uzstādījumā programmēts, septembra beigās un trīs oktobra nedēļās Berlīnē norisinājās jauns starptautisks teātra un performatīvo mākslu festivāls Foreign Affairs, skatījumu uz mūsdienu pasauli un tajā notiekošo atklājot no Latīņamerikā, Āzijā, Āfrikā un Eiropā dzīvojošo mākslinieku perspektīvas. Festivāla veidotāja beļģiete Frī Leisena (Frie Leysen) ir leģendāra personība. Pirms gandrīz divdesmit gadiem viņa sāka attīstīt pilnīgi jaunu starpdisciplināru festivāla veidu, kurā mākslas brīvi šķērsoja savu teritoriju robežas, savienojoties ar citām un atverot jaunus skatpunktus uz mākslu un pasauli. Viņas 1994. gadā radītais un ilgus gadus attīstītais Briseles starptautiskais festivāls Kunstenfestivaldesarts, kura programmu veido spēles un vizuālās mākslas darbi, bija platforma eksperimentiem, jauniem darbiem, daļa no kuriem dzima turpat uz vietas. | |
 Brets Beilijs. 2012 Foto: Koen Cobbaert Foto no publicitātes materiāliem | |
| Festivāla veidotāju Frī Leisenu sāka dēvēt par kuratori, kas bija iegājies jēdziens vizuālajās mākslās un izstāžu praksē, bet ne teātra mākslā. Viņa pati gan no šī apzīmējuma sliecas distancēties, skaidrojot, ka, viņasprāt, kurators vispirms definējot tēmu un tad piemeklējot darbus, kas der šīs tēmas atklāsmei. Viņa rīkojoties pilnīgi otrādi – pēc antenas principa, uztverot lietas, kas lidinās gaisā, un piedāvājot tām platformu, jo māksliniekiem neesot jāilustrē viņas uzskati. To pašu Frī Leisena saka Berlīnes jaunā festivāla Foreign Affairs sakarā. Savus izraudzītos deviņpadsmit māksliniekus viņa dēvē par laika lieciniekiem. Viņi tad arī uzdodot festivāla toni, nosakot tēmas, par kurām tiek runāts: vientulība, koloniālisms, konsumērisms, ekoloģija, rasisms, manipulācija, cilvēka izdzīvošana sabiedrībā. Breta Beilija zooloģiskais dārzs Visvairāk diskutētais Foreign Affairs darbs bija radīts Dienvidāfrikas Republikā, un, atvests uz Eiropu, tas saucās Exhibit B (“Ekspozīcija B”). Izceļojies pa Vīnes festivālu Wiener Festwochen, Briseles Kunstenfestivaldesarts, jauno formu festivālu Theaterformen Braunšveigā un visur ticis, kā saka darba autors Brets Beilijs (Brett Bailey), skatītāju sveikts, Berlīnē tas izraisīja sašutumu. Brets Beilijs ir baltais dienvidafrikāņu mākslinieks, kurš sakās ar savu darbu, kuru izpilda afrikāņi, klauvējamies pie rietumeiropiešos joprojām dzīvelīgā koloniālisma kompleksa, kas esot vien zemapziņā nospiests, bet ne tuvu vēl neesot pārvarēts. Exhibit B ir izstāde, kuru veidojot tās autors iedvesmojies no 19. gadsimtā iekoptās Eiropas un Ziemeļamerikas prakses izstādīt dažādu, no baltā cilvēka skatpunkta – eksotisku zemju cilvēkus un vadāt šīs dzīvās ekspozīcijas pa gadatirgiem un dažādiem svētkiem. Ziedu laiki šīm antropoloģiski zooloģiskajām izstādēm bijuši starp 1870. un 1940. gadu. Eiropā šī parādība saistās ar koloniālisma uzplaukumu 19. gs. vidū, kad no pakļautajām zemēm atvestie cilvēki tika izrādīti gan zvērudārzos, gan cirkā, gan varietē programmās. Vācijā šīm “tautu skatēm” punktu sāka likt pie varas nākušie nacionālsociālisti, kas jelkādus “zemcilvēkus” – un tieši šādi, no rasu pārākuma pozīcijām, šīs cilvēku izstādes aizvien arī tika veidotas – sāka dzēst nost no zemes virsas. Pēc Otrā pasaules kara beigām Vācijā šādas izstādes bija izzudušas pavisam. Tas notika zemē, kurā rasu pārākuma sajūta bija attīstījusies industriālā cilvēku iznīcināšanas mehānismā, līdz galējām konsekvencēm novedot nepatiku pret svešo, citādo. Šodien Vācijā joprojām katru dienu vismaz divās televīzijas programmās skatāma kāda dokumentālā filma par baisajiem cilvēku iznīcināšanas mehānismiem Otrā pasaules kara laikā. Lai neaizmirstas. Šajā kontekstā Brets Beilijs ar savu cilvēku zvērudārzu bija drusku tā kā iebraucis auzās, taču neko daudz arī nelikās traucēties. | |
 Brets Beilijs. Ekspozīcija B. Skats no izstādes. 2012 Foto: Anke Schüttler Foto no publicitātes materiāliem | |
| Cilvēku izstādes Beilijs sāka attīstīt 2009. gadā, atsaucoties uz Vīnes festivāla uzaicinājumu izveidot jaunu darbu. Tēma atstāta paša autora ziņā. Te tad arī Beilijs ļāvu vaļu savai senajai interesei par šiem cilvēku zooloģiskajiem dārziem, un mērķis bija pateikt visai Eiropai, ka Āfrikas cilvēki joprojām tiek uzlūkoti kā dzīvnieki. Veicot pētījumus internetā un izlīdzoties vien ar to, kas rakstīts angļu valodā, jo citas valodas Beilijs neprot, viņš sāka veidot darbus vācvalodīgajām un frankofonajām zemēm. Kā spēcīgs impulss kalpojis uzietais stāsts par 1721. gadā dzimušo nigērieti Andželo Solimanu (Angelo Soliman), kurš bija padarīts par vergu un atvests uz Vīni. Tur viņš kļuva pazīstams kā vēsturnieks, filozofs, zinātnieks un brīvmūrnieks. Viņš kļuva par cilvēku ar vārdu. Ķeizarienei Marijai Terēzijai Solimans bija uzticības persona, izcilajiem komponistiem Jozefam Haidnam un Volfgangam Amadejam Mocartam – vienkārši draugs. Kad Solimans nomira, viņš tika izbāzts un izstādīts Ķeizariskajā dabas vēstures muzejā Vīnē. Veidojot cilvēku izstādes, Beilija mērķis esot bijis viens – lai nevienam nenāktu prātā pateikt: tas viss noticis sen, un man ar to nav nekāda sakara. Viņš mēģinot rasisma līniju aizvilkt līdz šodienai. Un te viņa domas apstājoties pie patvēruma lūdzējiem, kurus Eiropas varas iestādes sēdinot lidmašīnās un sūtot atpakaļ uz Āfriku, pie virknes slepkavību, ko veikuši Rietumu policisti, izrēķinoties ar nelegālajiem ieceļotājiem. Izstāde Exhibit B, saka mākslinieks, atklāj “rasisma vēsturi un Rietumu pārākuma izjūtu pār Āfriku, kas afrikāņus degradējot par objektiem un zemcilvēkiem, lai attaisnotu koloniālismu, afrikāņu sabiedrību izpostīšanu un, visbeidzot, melno cilvēku iznīcināšanu progresa vārdā”. Beilija veidotās izstādes attīstās no stāstiem, un katram no tiem veltīta atsevišķa instalācija. Šie stāsti atklāj to, kā cilvēks tiek padarīts par objektu – par seksuālu objektu, darba objektu un tā tālāk, un ķēde velkas no seniem laikiem līdz šodienai. Beilija instalācijas ir mākslinieciski rūpīgi nostrādātas, galu galā šis mākslinieks 2009. gadā ieguvis zelta medaļu (par dizainu) pasaulē svarīgākajā scenogrāfijas izstādē – Prāgas kvadriennālē. Savām izstādēm Beilijs aizvien piemeklē īpašu vietu pilsētvidē: Vīnē tas bija Etnogrāfijas muzejs, Briselē – baznīca. Berlīnes izstāde notika pilsētas mazajā ūdenskrātuvē, kas paceļas uz augšu kā neredzams tornis, jo ir apbērta ar zemi, un no iekšpuses atgādina cietoksni. No ārpuses tas ir apaudzis mežrozītēm, vairākos stāvos izveidots parks. Pašā augšā, kur paveras jauks skats uz pilsētu, spēlējas bērni, satiekas pieaugušie, lielai daļai ij nenojaušot, ko Brets Beilijs attīstījis tur, apakšā. | |
 Brets Beilijs. Ekspozīcija B. Skats no izstādes. 2012 Foto: Anke Schüttler Foto no publicitātes materiāliem | |
| Par to, kas viņus sagaida šajā izstādē, nenojauš arī lielākā apmeklētāju daļa. Lai gan, saņēmis numuriņu un nosēdies tādā kā uzgaidāmajā priekštelpā, gaidot, kad tiks izsaukts viņa kārtas skaitlis, skatītājs jau tiek ievadīts notiekošajā – viņa acu priekšā gigantiskā stikla kastē, tādā kā izstāžu vitrīnā, spocīgā pustumsā griežas puskaila, ar spīdīgu smēri noziesta melnādaina sieviete, izgaismota no apakšas baltiem un ziliem stariem, kas viņu padara dēmonam līdzīgu. Izstādē apmeklētāji dodas iekšā pa vienam un nav grupas situācijas aizsargāti. Tas ļoti ātri katram pašam rada jautājumu – ciktāl esmu gatavs pieņemt Breta Beilija man uzspiesto skatienu? Jo šī ir izstāde, kur apmeklētājam nav daudz variantu – vai nu tu esi gatavs skatīties uz izstādītajiem cilvēkiem kā objektiem, vai arī ej ārā. Un runa te nav par papildu grūtībām, ko Beilijs sagādājis izstādes apmeklētājiem, – par objektiem degradētie cilvēki izstādē nebūt nedzīvo neitrāli. Skatoties uz izstādītājiem cilvēkiem, tu pretī saņem viņu skatienu. Beilijs teic, ka ar saviem “aktieriem” viņš veicot arī terapeita darbu, lai viņiem nerodoties paliekoša trauma no piedalīšanās izstādē. Kā skatītājs tu jūties slikti un vainīgs jebkurā gadījumā, ja vien daba nav tevi apveltījusi ar tādu labticību kā to onkulīti, kas devās izstādē iekšā tieši pirms manis un, nostājies pie instalācijas, ar tādu pašu neviltotu interesi kā izliktos priekšmetus turpināja pētīt arī cilvēkus. Nākot no zemes, kam arī ir kolonizācijas pieredze, ar to vien atšķirību, ka Latvija nav bijusi kolonizatoru valsts, bet pati bijusi kolonija daudzu gadsimtu garumā, nav grūti iztēlē izspēlēt šo scenāriju ar latviešiem. Kā tas būtu, ja kāds no mūsu māksliniekiem saliktu latviešus vitrīnās, sakārtotu viņus izstādē, lai vestu uz Vāciju vai Krieviju, vai Zviedriju un kauninātu kā par nodarīto pagātnē, tā par attieksmi pret nabaga latviešiem kā zemcilvēkiem, kas turpinās joprojām? Un visadekvātāk Beilija situācijai būtu, ja mākslinieks, kas šādu izstādi izveidotu, būtu baltvācietis vai Latvijā dzīvojošs krievs. | |
 Brets Beilijs. Ekspozīcija B. Skats no izstādes. 2012 Foto: Anke Schüttler Foto no publicitātes materiāliem | |
| Sarunā ar skatītājiem māksliniekam tika teikts, ka ar šo savu izstādi viņš pats būtībā vēlreiz degradē cilvēku par objektu, nevis tie nabaga skatītāji, kuriem šādu redzesleņķi viņš par varēm uzspiež. Beilijs teicās esam pārsteigts, jo to nu nekādi viņš pats tā neredzot. Turklāt visās zemēs, kurās viņa izstādes ir bijušas apskatāmas, skatītāji esot bijuši, jā, arī satriekti, bet arī ļoti viņu uzteikuši par šo darbu. Jautāts, kāda ir starpība starp honorāru, ko saņem viņš kā izstādes veidotājs, un to, ko saņem viņa izstādes objekti afrikāņi, Beilijs tikai paraustīja plecus un noteica, ka tas viņam neesot zināms. Pianists nekurienē Cits mākslinieks – itāļu pianists un diriģents Marino Formenti (Marino Formenti), kurš bija ielūgts Foreign Affairs ar savu darbu Nowhere (“Nekur”), arī kaut kādā mērā bija padarījis cilvēku par objektu. Bet, ja arī tā, tad nevienu citu kā vien pats sevi. Arī Formenti mākslas ceļi ved cauri A klases mākslas norišu vietām. Kā solists viņš ir sēdies pie klavierēm kopā ar “Ņujorkas filharmoniķiem”, uzstājies mākslinieciski augstvērtīgākajos pasaules mūzikas festivālos – Lucernā un Zalcburgā, diriģējis Milānas Teatro alla Scala un Vīnes Musikverein. Bet Marino Formenti saka, ka viņš ir noguris no visas šīs dzīves organizēšanas, lai vispār līdz muzicēšanai tiktu. Foreign Affairs viņš bija nolēmis uz trijām nedēļām nodoties tikai tam, kam viņš galu galā ir radīts, – mūzikai. Marino Formenti devās iekšā pie festivāla ēkas uzceltajā koka namiņā, ko no izgāztuvē izmestiem materiāliem bija sanaglojis japāņu mākslinieks Kjohei Sakaguči (Kyohei Sakaguchi), panākot neticami tīru sajūtu namiņa iekšienē. No 11 rītā līdz 11 vakarā trīs nedēļu garumā Marino Formenti tur spēlēja klavieres, atspiedies pret kastaņas stumbru, kas bija “ieaudzis” namiņā. Spēlēja mūziku, pusdienoja, atpūtās, spēlēja atkal, vakariņoja, dzīvoja. Namiņā uz grīdas bija spilveni, matrači, krēsli. Kurš vēlējās, varēja dzīvoties stundām un dienām, un nedēļām ilgi kopā ar Formenti un klausīties, kā šī cilvēka pasaule skan. Ienākošos cilvēkus vērojot, atklājās, ka tas nemaz tik ātri nenotiek. Lai arī nekādas ieejas biļetes nav jāpērk, gandrīz katrs ienācējs uzvedas kā kungs un masīvi ieņem telpu – ar troksni taisa vaļā somu, šņaukājas, skaļi šķirsta programmu, informējot sevi par to, kas tad te galu galā notiek. Mūsdienu cilvēks ir tik ļoti pārņemts ar sevi, ka paiet diezgan ilgs laiks, līdz viņš vispār ir spējīgs apklust. Un vēl ilgāks laiks paiet, līdz viņš sāk klausīties. Un vēl ilgāks – līdz sāk sadzirdēt. Tā ir ļoti dažāda mūzika, ko spēlē Formenti. Tie ir gan 20. gadsimta komponistu Džona Keidža un Mortona Feldmana skaņdarbi, gan 18. gadsimta komponista Fransuā Kuperēna sacerējumi un daudzi agrīnā baroka darbi. Izrādes programmiņā lasu: “Ir tādi brīnišķīgi 16. gadsimta komponista Tomasa Telisa (Thomas Tallis) skaņdarbi, kuros pirmās piecas mūzikas minūtes un pēdējās piecas vai arī citas piecas minūtes kaut kur skaņdarba vidū tik brīnišķīgi līdzinās cita citai, un tomēr tās ir tik dažādas kā lapas kokā.” Uz namiņa jumta laiku pa laikam nobūkšķ kastaņi, ir rudens, un dienas kļuvušas īsas, bet laika namiņa iekšpusē katram ir tik daudz, cik viņš pats sev atvēl. “Kāpēc cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne uz pasaules, kas iet bojā, ja viņam nav naudas?” savā izstādē turpat blakus mājā jautā namiņa veidotājs Sakaguči. | |
| Atgriezties | |
