VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Laika skarto glābšanas operācija
Kaspars Groševs, mākslinieks
William Basinski - 92982 (2009)
Michael Gordon, Bill Morrison -  Decasia: A State of Decay (Plexifilm / Cantaloupe Music, 2002)

 
William Basinski - 92982. CD. 2009
 
William Basinski - 92982
(2009)

Skaņu un video māksliniekam Viljamam Basinskim bija nepieciešami divdesmit gadi, lai atrastu savu zelta āderi - pirms divdesmit gadiem magnētiskajās lentēs ierakstītas muzikālas cilpas. Un ātrāk tas, iespējams, nebūtu noticis - tieši laikam bijusi izšķirīga nozīme viņa skaņu darbos. Pirms astoņiem gadiem Basinskis, mēģinot saglābt (t. i.,  digita­lizēt) savas 80. gadu sākumā ierakstītās mūzikas cilpas, visdrī­zāk ar šausmām konstatēja, ka pārrakstīšanas procesā skaņa sāk kropļoties un visa lentēs ietvertā muzikālā infor­mācija lēnam sairst.

Magnētiskās lentes minimālisma mūzikā, par kuras tradīciju turpinātāju droši varētu dēvēt arī Basinski, ienā­ca gluži organiski - Stīvs Reihs ierakstītas balss cilpas izmantoja, lai radītu savus agrīnos "fāžu mūzikas" darbus It's Gonna Rain (1965) un Come Out (1966). Tajos divi lenšu magnetofoni atšķirīgos ātrumos atskaņo balss fragmentus, kas pakāpeniski tiek saīsināti, radot aizvien intensīvāku fāžu nobīdi, balsij darbojoties kā melodiskai cilpai. Līdzīgu metodi Reihs izmantoja arī vēlākajos klavieru skaņdarbos, un lielā mērā līdzību varētu saskatīt arī ar klubu mūzikas kultūru un tajā bieži izmantotajām balss cilpām.

Basinska izmantotās cilpas ir krietni atmosfēriskākas un plūstošākas, atsevišķos skaņdarbos ritmam tikpat kā izzūdot, tomēr arī šeit nozīme ir procesam un attīstībai. Zīmīgi, ka arī Reihs pie saviem lenšu mūzikas (tape music) skaņdarbiem nonāca nejauši mehānisku nepilnību dēļ - atskaņotāji gluži vienkārši nebija tik precīzi, lai divas vienādas lentes atskaņotu identiskos ātrumos. Basinska atpa­zīstamību nodrošināja tieši pirmais "sairušo cilpu" ieraksts - The Disintegration Loops (2002), kam sekoja vēl trīs turpi­nājumi, sērijas kopgarumam sasniedzot piecas stundas.

Būtībā "92982" piedāvā to pašu formulu - plūstošas cilpas, diezgan raupju skanējumu, melanholisku noskaņu, atsevišķos brīžos parādoties lenšu ierakstu deformācijām. Līdzīgi kā daudzi iepriekšējie ieraksti, arī šis ir Basinska arhīva dokuments, 1982. gadā ierakstīti lenšu cilpu eksperimenti (nosaukumā ietverts ieraksta datums). Tomēr šajos skaņdarbos, it sevišķi otrajā, dzirdama ne vien mūzika, bet arī Bruklinas rosība aiz Basinska studijas loga - policijas sirēnas, uguņošana, helikoptera troksnis. Minimālā, repetatīvā forma ļauj saklausīt dažādās detaļas, katru reizi atklājot ko jaunu, - pilsētas skaņas, magnētiskās lentes deformācijas, atskaņotāju radītos fona trokšņus, skaņu efektu spokošanos un cilpu pēkšņus pārrāvumus.

www.mmlxii.com/

 
Michael Gordon, Bill Morrison. Decasia: The State of Decay. CD. 2002
 
Michael Gordon, Bill Morrison -  Decasia: A State of Decay
(Plexifilm / Cantaloupe Music, 2002)

Pakāpeniskai iznīcībai lemtas ne tikai magnētiskās lentes, bet arī kino pirmsākumos izmantotās nitrāta celuloīda filmas, kuras avangarda režisors Bils Morisons nolēma ņemt par pamatu komponista Maikla Gordona simfonijas Decasia (par trūdēšanas, sagrūšanas tēmu) vizua­lizācijai. Abu darbi tika apvienoti priekšnesumā  īpaši šim notikumam veidotā skatuves iekārtojumā, kas skatītājus burtiski iesprostoja iespaidīgo attēlu un mūzikas gūstā.

Pēcāk Morisons izveidoja šī darba filmas versiju, attēlus pieskaņojot mūzikai, un filma drīz vien kļuva par avangarda kino "grāvēju". Tās mūzika tiešām ir spējīga klausītāju teju sagraut. Atklāti sakot, vairākums elektro­niskā trokšņa mākslinieku ne tuvu nestāv klāt Gordona spējai uzdzīt trīsas pār ķermeni, nobiedēt un vienlaikus savaldzināt, jo pienācīgā skaļumā šis darbs ir iedarbīgāks nekā dažs labs apreibinošs līdzeklis.

Neapšaubāmi arī vizuālais materiāls ir ievērības cie­nīgs: sabrūkošie, izkropļotie nezināmas izcelsmes attēli bez kādas sižetiskas saistības nomaina cits citu, radot monohromu un "trūdošu" rekviēmu anonīmām ainām - kustībā notvertam dervišam, tuksneša karavānai, slīcēja glābšanai, boksera cīņai ar lai­ka izdzēstu ienaidnieku (vai boksa maisu), melniem lidma­šīnveidīgiem plankumiem debesīs un tā tālāk. Vairāk nekā stundu garajā darbā apvienots liels skaits atrastu kino materiālu, un bieži tie uzdod ne vienu vien jautājumu par notikumu kontekstu un izcelsmi.

Runājot par Decasia muzikālo daļu, Gordona darbā saskatāmas atsauces uz minimālistu Glāsa un Reiha repe­tatīvajiem, hipnotiskajiem skaņdarbiem, tomēr skanējums ir krietni skarbāks, izmantojot nenoskaņotus instrumentus, sagatavotas klavieres (prepared piano), elektrisko ģitāru, sitaminstrumentus, kas radīti no mašīnu sastāvdaļām, u. tml. Skaņa ir bieza un masīva, disonējošiem stīgu un pūšaminstrumentiem papildinot dobju, ritmisku pulsu. Galaiznākumā brīžiem dzirdama skaņa kā no tvaika vil­ciena, kas palicis bez vadītāja, vai vismaz avangarda kom­ponista Jana Ksenaka "zīmētā" Vāgnera portreta (Ksenaka radītā UPIC sistēma spēja grafiskas zīmes un attēlus pār­vērst elektroniskās skaņās; mūsdienās šo sistēmu izmanto mākslinieki Haswell & Hecker, kuru biedējošā trokšņa priekšnesums bija klausāms, bet biezo dūmu un lāzeru dēļ neredzams festivālā "Skaņu mežs" pirms pāris gadiem).

Salīdzinoši reti tomēr gadās redzēt darbus, kuros katrs par sevi spēcīgi attēli un mūzika kopā veidotu tik iespaidīgu un veiksmīgu kombināciju, tieši tādēļ Gordona sacerētā mūzika kompaktdiska versijā no klausītāja prasa tikpat lielu uzmanību kā visa filma kopumā - par kaut ko citu domāt, skanot šai "trūdošajai" mūzikai, vienkārši nav iespējams. Decasia ir pārliecinošs apliecinājums tam, ka mūzika orķestrim nav tikai nodevas pagātnei un izzūdošs medijs jaunajiem komponistiem.

Pieejams gan DVD, gan CD versijā. Mājaslapā www.decasia.com atrodami pāris piecminūšu videoklipiņi.

 
Atgriezties