VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Blīvā telpa Anita Vanaga, mākslas zinātniece | |
| 2012. gada Olimpiskās spēles, kas notiks Londonā, ir ievadījusi četrus gadus ilga kultūras un mākslas olimpiāde. Tā sākās ar vairākiem pasākumiem Anglijā, un viens no tiem - FRED - risinājās 2008. gada septembrī un oktobrī Kambrijas grāfistes Nacionālajā parkā, ar ezeriem izslavētajā ziemeļu apvidū. Eiropas lielākajā brīvdabas notikumā bija aicināti 60 mākslinieki no dažādām pasaules valstīm. Starp darbiem izcēlās ar olimpisko iezīmi Inspire Mark apbalvotā instalācija "Blīvā telpa/ Thick Space", ko veidojuši FBRK biroja arhitekti Laura Belēviča un Ārons Robins (Aaron Robin), kā arī Fens Guočuaņs (Feng Guochuan) no Ķīnas. Iedvesmas statuss liecina par atvērtas sistēmas mākslas darbu jeb, kā teiktu dekonstruktīvisma pārstāvis franču filosofs Žils Delēzs, par rizomu, kurā koncepts atklājas mijiedarbībā ar apstākļiem.
Instalācijas modifikācija pirms tam bija redzama Šeņdžeņas un Honkongas urbānisma arhitektūras biennālē Ķīnā. Bet vēl pirms tam viens no blīvās telpas variantiem "Ola" tika izstādīts tirdzniecības centros - ar reklāmu, skaņām un atspīdumiem pārsātinātā komerctelpā lielākajās Ķīnas pilsētās Pekinā, Šanhajā un Guandžou. Šo instalāciju veidoja ar hēliju piepildīti baloni, kas planē gaisā. No blīvās telpas materiāla radītais rezultāts nebija domāts apskatei no ārpuses. Bija jāiet iekšā un jājūt, jāsaprot, kas notiek. Cilvēku atsaucība un īpaši bērnu ieinteresētība izrādījās negaidīti liela. Instalācija mainīja sociālo distanci, ļaujot blīvajā telpā atrasties tuvu cits citam. Doma par blīvo telpu neradās tukšā vietā. Arhitekti piedalījās konkursā par mūsdienu biroja telpu konceptuālu risinājumu, līdz nonāca pie atklājuma, ka blīvai telpai programmu nevajag. "Radās drosme domāt tīri," atceras Ārons. "Blīvā telpa" reaģēja uz pārsātināto vizuālo vidi, kas ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Instalācija piedāvāja kaut vai uz mirkli ar mainītas telpiskās vides palīdzību uztvert pasauli no jauna. "Viena no lietām, kas mūs interesē," stāsta Laura, "ir pētīt, kā mēs uztveram telpu. Mūsdienās cilvēkam ir ļoti daudz informācijas, ko pārstrādāt. Tas ietekmē uztveri. Ir interesants paradokss - jo blīvāka kļūst informācija ap mums, jo retinātāk mēs uztveram. Ja galerija būtu tukša un tajā nebūtu nevienas gleznas - kas liecinātu par telpu? Gaisma, atbalss, temperatūra. Mēs vairāk uzticētos maņām, taustei, ožai. Tad, kad telpa un vide ap mums kļūst blīvāka ar informāciju, mēs vairāk uzticamies redzei. Mēs sākam kategorizēt lietas: šī lieta pieder pie vienas kategorijas, tā - pie citas. Jo redze savā ziņā palīdz uztvert lietas no attāluma, piemēram, reklāmas lielos uzrakstus. Mums šķiet, ka, tiklīdz cilvēks sāk paļauties uz redzi, zūd kontakts ar pārējām maņām. Tas ietekmē telpas uztveri. Ja to uztver pārsvarā ar redzi, telpa kļūst "retāka". Šķiet, ka vairs nestrādā kompleksie uztveres līmeņi. Mūsu instalācija mēģina spēlēt ar šo parādību, radot momentus, kuros redze vairs nav būtiskākā. Aizpildot telpu ar blīvu matēriju, tiek atcelta redzes dominante pār pārējām maņām. To var izdarīt vairākos veidos. Arī instalācijas mērogs var būt dažāds. Tāpēc mēs esam ieinteresēti turpināt eksperimentu, variējot izmērus, pielietojumu un materiālus. | |
 Laura Belēviča, Ārons Robins, Fens Goučuaņs. Blīvā telpa. Foto: Roy West | |
| Pateicoties draugiem un sadarbības partneriem - firmai Zhubo Ķīnā, instalācija tika izveidota no blīvi savērptām, elastīgām gaismu vadošām polietilēna šķiedrām ar konfigurāciju 3x3 m2. To var pacelt divi stipri cilvēki. Kā ar tīmekļiem instalācija var nosēsties jebkur. Tāpēc to nosaucām par supervaroni." - "Šī ideja ir gatava lidot," piebilst Ārons.
Laura Belēviča un Ārons Robins iepazinās Vašingtona Universi-tātē Sentluisā, kur abi studēja arhitektūru, iegūstot maģistra grādu. Pirms tam Laura beidza Rīgas Ekonomikas augstskolu, savukārt Ārons - Losandželosā Kalifornijas Universitāti, kur bija studējis grieķu un latīņu valodu. Jāpiebilst, ka viņš runā arī spāņu, mandarīnu un latviešu valodā. "Amerikā ir programma, kas ļauj studentiem ar bakalaura izglītību citā jomā studēt arhitektūras maģistrantūrā. Tā paredz izvērstāku un ilgāku procesu," stāsta Laura. "Pēc 9. klases domāju par arhitektūras studijām un mācījos sagatavošanas kursos Latvijas Mākslas akadē-mijā un Rīgas Tehniskajā universitatē, kā arī pie Lailas Bogustovas. Ekonomikas augstskola bija atkāpe no sākotnējā plāna, bet ļoti pozitīva. Un īpaši lietderīga tagad, nodibinot savu projektēšanas biroju Rīgā." Savukārt Āronam daudzo interešu vidū arhitektūra "bija kā brīnums. Tas bija tas, kas man jādara. Sākumā meklēju atbildi senajās valodās un tad mēģināju visu salikt kopā. Beidzot atradu arhitektūru, kad sāku strādāt būvniecībā un pa vakariem apmeklēt mākslas kursus. Arī Hārvarda Universitātes vasaras programma daudz deva tādiem cilvēkiem kā es, kuri domā par arhitektūru. Amerikas augstskolās reflektantu atlase notiek, pamatojoties uz portfolio. Mums abiem piedāvāja stipendiju. Tas ir veids, kā universitātes konkurē savā starpā, piesaistot labākos studentus. " Par diplomdarbu - projektu nepilngadīgo māmiņu centram Talsu rajonā - Laura ieguva atzinību "labākais diplomdarbs" un klāt vēl vienu atzinību - "labākais students", kas tiek piešķirta vienam topošajam arhitektam pēc pedagogu kopējā balsojuma. Ar diplomdarbu Laura gribēja palīdzēt Sentluisā iepazītajai mācītājai Dacei Skudiņai. Taču pēc studiju beigšanas Laura ar Āronu uzreiz nepārcēlās uz Latviju vai Ņujorku, kur bija iespēja strādāt labā birojā, bet devās uz Ķīnu, Guandunas apgabala Šeņdžeņas pilsētu. Ārons: "Tas bija nedroši un pilnīgi nezināmi, bet mūsu pasniedzējs ieteica iegūt šo pieredzi." Laura: "Šī pilsēta ar vairāk nekā 13 miljoniem iedzīvotāju ir izveidojusies no maza zvejnieku ciema 30. gados, kad Ķīnas valdība izdomāja paspēlēties ar kapitālismu un novilka līniju kartē, radot speciālu ekonomisko zonu. Reālajā dzīvē šī līnija bija žogs, kas tagad vairs nepastāv. Blīvā telpa, kādu mēs veidojam, īstenībā pietrūkst pat tādā vietā kā Šeņdžeņa, kur cilvēku blīvums ir milzīgs, telpas kvalitāte - retināta, jo vizuālā stresa dēļ tiek novājinātas visas pārējās maņas. Ar blīvo telpu tuvinām cilvēku tām sajūtām, kādas viņam piemīt." Ārons: "Par maņām un arhitektūras uztveri ir daudz rakstīts. Viens no mīļākajiem autoriem mums ir somu arhitekts Juhani Pallasmā." Laura: "Telpiskajā uztverē darbojas atmiņa, asociācijas, iztēle. Te pārklājas dažādas nozares, un pie eksistenciāliem jautājumiem var nonākt ļoti ātri. Mēs vispirms pieņemam praktiskās lietas - jumtu virs galvas un siltumu aukstā laikā. Bet ir arī otra puse, kas aptver visas pārējās dzīves jomas. Arhitektūra - tas ir domāšanas veids, ne tikai praktiskās zināšanas." Ārons: "Ja vajadzīgs, mēs varam sameklēt atšķirības dažādās valstīs, bet, es domāju, tas nav tik svarīgi kā tas, kā mēs vēlamies dzīvot, vai kā tas, kas ir mūsu dvēselēs. Svarīgi ir daudz plašāki faktori. Ja mēs aplūkotu ķīniešu lauksaimniecību un latviešu lauksaimniecību, mēs atrastu vairākas atšķirības. Piemēram, būvniecības metodes ir atkarīgas no reģionā pieejamiem materiāliem. Ja palūkojamies uz urbanizēto situāciju un lielo iedzīvotāju procentu, kas dzīvo pilsētās, ir milzīga atšķirība starp Ameriku, Latviju un Ķīnu. Tas ir nozīmīgs faktors sarežģītās sistēmās urbanizācijā, ekonomikā un kultūrā vienkopus. Ķīnā arī ir blokmājas un guļamrajoni tāpat kā Rīgā, bet tur ir citāda gaisma, citāda atmosfēra. Tā nedaudz ir atkarīga arī no klimata. Latvijā cilvēki domā, ka logi jātur ciet, lai dzīvi paturētu iekšpusē un neļautu citiem ielūkoties viņu mājoklī, bet Ķīnas ziemeļos, kur ir līdzīga situācija ar blokmājām, iedzīvotāji raduši ievietot virtuvi mājas ārpusē tādā kā būrī. Ķīnā daudz vairāk lietu ir izliktas ārpusē, pat aukstā laikā. Jo vairāk es ceļoju, jo vairāk saprotu, ka cilvēki ir ļoti līdzīgi. Un īpatnības kultūrā ir fantastiskas, mums tās vajadzētu pieņemt un priecāties par to." Laura: "Cilvēkiem ir tendence norobežoties no atšķirīgā, no tā, kas nav saprotams. Taču citās sfērās, piemēram, partnerattiecībās mēs nevis meklējam tādu pašus kā mēs, bet īstenībā mūs otrā cilvēkā pievelk citādība. Mēs katrs gribam tikt novērtēti ar sev raksturīgo un vienlaicīgi papildināti ar to, kā mums nav. Domājot šādi arī par citu zemju kultūrām un cilvēkiem, mēs visi būtu ieguvēji." | |
| Atgriezties | |
