Andris Eglītis. Izstāde “Zem debess juma”
Maija Rudovska, mākslas zinātniece
|
| |
Gleznotāja Andra Eglīša izstāde "Zem debess juma" 2008. gadā bijusi viena no veiksmīgākajām jauno mākslinieku personālizstādēm Latvijā - kā būtisks pagrieziena punkts paša autora radošajā karjerā un kā laikmetīgu vēsmu uzrādītāja mūsdienu latviešu glezniecības kopainā. Bet galvenais - šī izstāde liecina par jaunā mākslinieka nopietnajiem nolūkiem gleznieciski oriģināla un individuāla rokraksta izkopšanā. Manuprāt, aizsākums bijis veiksmīgs un ievirzošs, tas vedina uz turpinājumu un attīstību. Latiņa ir uzlikta, tagad priekšā tas grūtākais.
|
| |  Andris Eglītis. Glezna Nr.27. Audekls, eļļa. 2008. Foto no publicitātes materiāliem |
| | Jau vairāki mākslas jomas pazinēji atzinuši, ka Eglīša glezniecība acīmredzami iekļaujas neoreālismā, kas reflektē par apkārtējo īstenību jeb realitāti. Un tam ir jāpiekrīt. Īpašās attiecības ar realitātes un tātad arī ar uztveres (redzējuma) pārnešanu mākslas darbā ir galvenais Eglīša glezniecības stūrakmens. Viņš ir paņēmis jau zināmu un pat novecojušu realitātes "dokumentēšanas" aspektu - mirkļa tvērumu, taču veiksmīgi un pārsteidzoši izbēdzis no tā banalizēšanas. Iespējams, pat pacēlis jaunā pakāpē, reflektējot par to objektivitātes kategorijās. Jāuzdrošinās apgalvot, ka neviens no jaunajiem latviešu māksliniekiem nav spējis tvert realitāti tik objektivizēti, t. i., atsvešināti, distancēti, bez liekas nostalģijas un sajūsmas. Un tikai realitāte var būt objektīva, jo tā ir kaila, vienal-dzīga, sveša, auksta - tāda, kādā mēs eksistējam (nevis dzīvojam). Sliecos apgalvot, ka Eglīša neoreālisms ir cieši saistīts ar mūsdienu cilvēka sajūtu un esamību vispār - tukšumu un vientulību (lasi: vienaldzību), tātad pietiekami objektivizēti tverts. Gleznās vienīgais mums tuvais un līdz ar to subjektīvais ir horizonts: sapņu, ilūziju un ticības apliecinātājs - pēdējā cerība.
Nevar neņemt vērā to, ka Andra Eglīša lielformāta darbi ir nelielu skiču - mirklīgu etīžu "projekcijas", tātad mehanizēts iespaidu pārcēlums uz audekla. Un tam ir nozīme - tieši tas tiem piešķir īpašo objektivitātes sajūtu, jo pazudusi nejaušība, mirklīgums, dzīvīgums, kas parasti piemīt skicēm. Līdz ar to lielie darbi ieguvuši jaudu, jo tie liecina par analīzi, domas pabeigtību un noslēgtību.
Uzskatu, ka izstāde "Zem debess juma" Latvijas mākslā ir atzinības vērta, jo iezīmē jaunus glezniecības attīstības ceļus - vēl pavisam nedrošus un aptuvenus, tomēr pozitīvi atzīstamus to izaugsmes potenciāla aspektā. |
| | | Atgriezties | |
|
