VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sveiciens sacensību dalībniekiem! Alise Tīfentāle, mākslas kritiķe Ieskicējot mākslas konkursu un balvu pirmsākumus un šodienas aktualitātes | |
|
Raksti par mūsdienu māksliniekiem gandrīz vienmēr iesākas ar īsu saņemto apbalvojumu un sasniegumu uzskaitījumu: to vidū ir gan uzvaras konkursos, gan neatkarīgi no paša mākslinieka iniciatīvas piešķirtas balvas, tiek uzskaitītas arī prestižākās mākslas biennāles, kurās mākslinieks uzaicināts piedalīties, un ievērojamākās personālizstādes. Šis apbalvojumu un atzinības atspēriens ir kā garantijas vēstule, kā attaisnojuma dokuments, ka konkrētais mākslinieks ir lasītāja uzmanības vērts, ka viņa darbi, lai kādi tie būtu paši par sevi, ir kvalitatīvi un "labi" visādās nozīmēs (estētiskā, ētiskā, saturiskā, formālā u. c.,) un apšaubīt to "labumu" ir pilnīgi lieki un muļķīgi. Jo - kurš gan gribētu lasīt par mākslinieku, kas, piemēram, dzīvo kaut kur pasaules provincē, nepiedalās biennālēs un aktīvi nerīko personālizstādes, nav saņēmis nevienu cienījamu apbalvojumu un līdz ar to nav "starptautiskas ekspertu žūrijas" novērtēts? Viņa darbi, "lai kādi tie būtu paši par sevi", vismaz mākslinieka dzīves laikā nevienu neinteresē. Toties pēc šāda "nezināmā" mākslinieka nāves no viņa "nezināmības" (ko noteicis, teiksim, viņa antisociālais dzīvesveids, varbūt vienkārši cilvēcīga kautrība un pieticība vai vēl citi iemesli) brīnumainā kārtā rodas leģenda (kā, piemēram, Ādolfa Zārdiņa gadījumā), iepriekš nevienam nevajadzīgie darbi kļūst kolekcionāru pieprasīti un tajos tiek investēti gan finanšu līdzekļi, gan mākslas zinātnieku intelektuālais potenciāls. Interesanti, vai ne? Māksliniekam būtībā ir divas izvēles - vai nu dzīves laikā būt aktīvam sacensību dalībniekam, censties piedalīties visur, kur vien iespējams, izrādīt iniciatīvu un mēģināt iepatikties vismaz kādai no "starptautiskajām ekspertu žūrijām", vai arī apzināti slēpt savu māksliniecisko darbību, pat nemēģināt iepazīties ar kādu ietekmīgu kuratoru vai piedalīties kādā biennālē vai konkursā un vispār dzīvot nabadzībā un postā, toties ar domu, ka viņa mantiniekiem varbūt kādreiz tiks kāds labums no viņa jaunatklāto un nu jau leģendāro darbu pārdošanas. Tā kā šādi gadījumi ir nudien reti un drīzāk izņēmums nekā likumsakarība, būtībā atliek tikai viens normāls ceļš - uz sacensībām! | |
 1883. gada Amsterdamas starptautiskās izstādes medaļas. Tiek piedāvātas eBay interneta izsolē - trīs medaļas ar sākumcenu 60 mārciņas. Foto: www.ebay.com | |
|
Medaļu laikmets Sacensības ārpus sporta pasaules nav nekas jauns, jau no "Iliādas" (9.-8. gs. p.m.ē.) pazīstams motīvs par ābolu "visskaistākajai", kuru viesībās uz galda nosviež naida un strīdu dieviete Erīda. Izlaižot dažas tūkstošgades un pievēršoties mūsdienām tuvākiem laikiem, 19. gadsimtā kļūst populāri dažādi konkursi mākslā (arī dzejā, literatūrā u.c.) ar balvām uzvarētājam, vienlaikus ar lielo un vērienīgo pasaules izstāžu tradīciju iedibināšanu gadsimta vidū. Mūsdienu mākslas gadatirgus (art fair) ideja ir vistiešākais pēctecis 1851. gadā Londonā sarīkotajai pirmajai Lielajai jeb Pasaules izstādei (Great Exhibition jeb World's Fair), kurā cits citam blakus tika prezentēti sasniegumi gan industriālajā ražošanā, gan vizuālajā mākslā, gan citādi ievērojami un ārkārtēji kuriozi (piemēram, tobrīd pasaulē lielākais briljants Koh-I-Noor līdzās fotogrāfiska attēla iegūšanas tehnoloģijas - dagerotipijas - atklājumiem un mehāniskai vēlēšanu balsu skaitīšanas mašīnai). Katrs šis savam laikam gigantiskais un pārmēru spektakulārais pasaules expo sev līdzi nesa arī "labāko" apbalvošanu dažādās nozarēs, un līdzīgu praksi pārņēma 19. gadsimta otrajā pusē populārās mākslas izstādes. 1849. gadā arī pirmajā regulārajā vizuālās mākslas izstādē - kopš 18. gadsimta vidus pastāvošajā Parīzes Salonā - tika ieviesta labāko darbu apbalvošana ar medaļām. Kāpēc tieši medaļa? Medaļas vēsturiski izmantotas militāru nopelnu atzīmēšanai (kaut kas līdzīgs medaļām ticis lietots jau Romas impērijas armijā) un sporta sacensību uzvarētāju godināšanai (bronzas, sudraba un zelta medaļas tiek pasniegtas kopš 1904. gada Olimpiskajām spēlēm Sentluisā, ASV). Attiecīgajā laikmetā bija modē veidot piemiņas medaļas dažādiem notikumiem (monarhu jubilejas, viņu vizītes kādā pilsētā, publiskas un vērienīgas vēsturisku notikumu svinības u. c. cienījami iemesli). Mākslas darbu vērtēšanas process pamazām iedibināja zināmu demokrātiskumu citādi visai elitārajā vizuālajā mākslā - konkurss it kā sniedz visiem dalībniekiem līdzīgas izredzes, un "labāko" izvēlas eksperti, kā arī bieži vien tiek piedāvāta alternatīva "publikas balsojuma" formā, kas allaž uzrāda atšķirību (precīzāk būtu teikt - plaisu vai pat bezdibeni) starp ekspertu un publikas viedokli. Tomēr aizmirstība nereti draud gan ekspertu, gan publikas apbalvotiem darbiem. Piemēram, pirmajā Venēcijas biennālē 1895. gadā, kad to vēl par biennāli nesauca, organizētāji galveno balvu piešķīra diviem māksliniekiem - tolaik populārajam simbolistam un Alpu ainavu gleznotājam Džovanni Segantīni (kurš pirms tam bija ieguvis zelta medaļas arī Amsterdamas izstādē 1883. gadā1, Parīzes izstādē 1889. gadā2 un Turīnas izstādē 1892. gadā) un gleznotājam un fotogrāfam Frančesko Paolo Mičeti, savukārt publikas atzinība tika darbam, kas tika pasludināts par skandalozu, - tobrīd cienījama mākslinieka, Turīnas akadēmijas profesora Džakomo Groso gleznai "Pēdējā tikšanās" (kailas daiļavas sapulcējušās ap zārkā gulošu vīrieti - mirušo Donu Žuanu). Iespējams, viegli erotiskais sižetiņš un publikas sakāpinātā interese nodrošināja Groso darbiem pieprasījumu, bet mūsdienās šo savulaik godalgoto darbu gan var apskatīt vien skiču reprodukcijās3 (pēc uzva-ras gājiena Venēcijā darbu iegādājās kāda amerikāņu kompānija, un glezna gāja bojā ugunsgrēkā okeāna vidū uz kārt, ne Groso, ne Mičeti, ne Segantīni apbalvotie darbi tomēr neatrodas mākslas klasikas zelta fondā. Otrkārt, savulaik tik vērtīgās starptautisko izstāžu medaļas šobrīd tiek tirgotas Ebay izsolēs un antikvariātos par pārdesmit latiem. Treškārt, mākslas darbu vērtēšanu kā sacensībās un uzvarētāju apbalvošanu ar medaļām daudzi uzlūkoja skeptiski jau šīs tradīcijas rašanās laikā - tā, piemēram, ar saukli "Bez žūrijas, bez balvām" (Sans jury ni récompense) mākslinieki Odilons Redons, Žoržs Serā, Pols Siņaks un citi Parīzē 1884. gadā izveidoja Salonam paralēlu Neatkarīgo mākslinieku biedrību5 un iedibināja ikgadējas izstādes praksi; pateicoties šai biedrībai, skatītāji ieraudzīja lielu daļu šobrīd tik augstu vērtēto 19. gadsimta beigu-20. gadsimta sākuma mākslas darbu (no van Goga līdz Maļevičam, no Anrī Ruso līdz Žoržam Brakam utt.). Baltais laukums Pavisam cita un pagaidām maz pētīta joma ir balvas un konkursi Latvijas mākslā, kur pētnieku gaida daudz atklājumu un faktu, pat ja aprobežotos tikai ar 20. gadsimtu, - galu galā konkursu balvas bijušas ne tikai aizmirstībai pakļauti goda nosaukumi un materiāli labumi, bet arī sabiedriski nozīmīgi pasūtījumi, to skaitā pieminekļi un arhitektūras objekti (un, piemēram, konkursa kārtībā noskaidrots arī pirmā Latvijas Republikas ģerboņa autors - "valsts pirmā ģerboņa konkursā, kurā piedalījās Ansis Cīrulis, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un Burkards Dzenis, [1918. gada] 6. decembrī tika apstiprināta t. s. Dzeņa saulīte - emblemātiska kompozīcija ar uzlecošu sauli un trim zvaigznēm"6). Padziļināti pētāma tēma būtu padomju laikā augstākos apbalvojumus ieguvušie mākslas darbi un to nozīme šodienas skatījumā uz mākslas vēsturi. Totalitāros režīmos apbalvojumiem vispār ir īpašs statuss: tāpat kā citām cilvēka darbības jomām, arī mākslai un jebkurai jaunradei jābūt pakļautai noteiktai, kontrolētai struktūrai, un tā paredz noteiktu atlīdzības un apbalvojumu sistēmu atkarībā no autora tieša vai netieša ieguldījuma režīma slavināšanā - vismaz teorijā tā tam būtu jābūt. Reizēm šādas balvas tomēr nemēdz kompromitēt to saņēmējus pēc attiecīgā režīma sabrukuma un diskreditācijas (piemēram, autobūves inženieri Ferdinandu Porši par nacistu nesauc, kaut arī viņš 1937. gadā saņēmis Hitlera iedibināto "Vācijas Nacionālo balvu mākslā un zinātnē"7, savukārt Staļina prēmijas mākslā laureātu vidū ir arī šodien respektētie Sergejs Eizenšteins, Dmitrijs Šostakovičs, Mstislavs Rostropovičs u. c.). Pētot Latvijas mākslas dzīvi nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, mākslas vēsturnieks Jānis Kalnačs secina: "Nav šaubu, Kultūras fonda apbalvojumiem tika izraudzīti mākslas darbi, kurus ne saturiski, ne formāli nebija ietekmējusi nacionālsociālistiskā ideoloģija, un to vērtēšana bija notikusi pēc profesionāliem, nevis ideoloģiskiem kritērijiem."8 Savukārt kultūrpolitiku, radošā darba vērtēšanu un apbalvošanas labirintus padomju varas laikā aplūko Sergejs Kruks nesen izdotajā pētījumā: "Latvijas Padomju komponistu savienības valdes priekšsēdētājs un komponists M. Zariņš operu "Uz jauno krastu" komponēja ar Kultūras ministrijas Mākslas lietu pārvaldes priekšnieka un dzejnieka F. Rokpeļņa libretu, iedvesmojoties no LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja un rakstnieka V. Lāča romāna ar tādu pašu nosaukumu. Trijotnes darbs tika novērtēts pēc statusa: rakstniekam Staļina prēmija, komponistam LPSR Valsts prēmija, dzejniekam honorārs un LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka tituls." Naudas laikmets Šobrīd, šķiet, iekārojamākā balva ir nauda un iespēja tikt pie vēl lielākas naudas, t. i., starptautiska un prestiža publicitāte, kas garantē balvas ieguvēja popularitāti un pieprasījumu pēc viņa darbiem (neatkarīgi no tā, tieši ko par šiem darbiem raksta kritiķi un žurnālisti). Tas gan nenozīmē, ka visi mūsdienās strādājošie mākslinieki strādātu, tikai naudas motivēti, vienkārši medaļas un goda nosaukumus neviens cienījams konkurss nepiedāvā. Kā lielākās balvas, ko var saņemt uzvarētājs, jāmin: 200 000 ASV dolāru plus publicitāte plus plaša ekspozīcija mākslas tirgū Art Dubai - Abraaj Capital mākslas balva māksliniekiem no Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Dienvidāzijas reģiona (Apvienotie Arābu Emirāti); 100 000 ASV dolāru plus personālizstāde Vitnijas muzejā - Melvas Baksbaumas balva (Bucksbaum Award) Vitnijas biennāles dalībniekam (ASV); 40 000 mārciņu starptautiskā konkursā Artes Mundi (Lielbritānija); 30 000 mārciņu plus starptautiska publicitāte - Deutsche Börse starptautiskā balva fotogrāfijā (Lielbritānija); 70 000 ASV dolāru vērta Sobija balva jaunajam Kanādas māksliniekam; 40 000 eiro vērta Kandinska balva krievu māksliniekam; 25 000 mārciņu plus plaša publicitāte Rietumu mākslas presē - Tērnera balva britu māksliniekam (Lielbritānija); 34 000 eiro vērta jau labi pazīstamā Ars Fennica balva; 15 000 mārciņu - starptautiskā Nacionālās portretu galerijas balva fotoportreta žanrā Taylor Wessing Photographic Portrait Prize (Lielbritānija); 12 000 eiro plus publicitāte - starptautiskā BMW Paris Photo balva fotogrāfijā (Francija); 10 000 eiro - starptautiskā Prix Ars Electronica balva digitālo mediju mākslā vairākās kategorijās (Austrija). Par to, vai mākslai piedien piemērot sportisku sacensību modeli, varētu diskutēt, un taisnība jau tāpat ir kaut kur pa vidu. Konkursi un balvas nenoliedzami ir procesu virzītāji un veicinātāji, un tām ir jābūt arī mākslā. Tajā pašā laikā var atrast zināmas pretrunas pašā saknē - kā iespējams savietot priekšstatu par mākslu (individuālu radošu veikumu) un sacensībām (sporta aktivitāti)? Lai cik "neatkarīga" un kompetenta būtu katra "starptautiskā ekspertu žūrija", aiz šīs maģiskas nopietnības un zinātniskuma izkārtnes tomēr atrodas dzīvi cilvēki (nevis fotofinišs, digitāls sensors u. c. tehiski palīglīdzekļi, kas samērā nekļūdīgi ļauj noteikt uzvarētāju sporta sacensībās), un šo cilvēku vērtējums nevar būt objektīvs un bezkaislīgs - arī katram visaugstākās klases profesionālim ir sava subjektīvā gaume un intereses, sava pārliecība un priekšstati par laikmetīgās mākslas jēgu un lomu utt. (atliek iedomāties, kādas intrigas tiek saistītas ar tādām šķietami autoritatīvām un globāli respektētām balvām kā Nobela prēmija vai ASV Kinoakadēmijas ikgadējais "Oskars"), līdz ar to katrs mākslas konkurss iegūst zināmas laimes spēles (jeb loterijas) pazīmes. Nav fotofiniša - nav objektivitātes. Un kāda gan var būt objektivitāte, kā iespējams, piemēram, objektīvi salīdzināt visus Purvīša balvai izvirzītos mākslas darbus un apbalvot kaut kādā ziņā "labāko"? Protams, neviens no jebkuram mākslas konkursam nominētajiem darbiem kādās fantastiskās mākslas sacensībās nav finišējis pirmais, pacēlis lielāko smagumu vai ātrāk notriecis pretinieku. Eksperti aiz slēgtām durvīm mēģina salīdzināt katra darba iespējamo nozīmi lokālajā vai globālajā mākslas scēnā, iespējams, uzskaitīt katra darba (vai tā autora) līdzšinējos sasniegumus, mērīt inovācijas (provokācijas, avangardisma vai reakcionārisma, u. c. - atkarībā no katra konkursa specifikas) līmeni, samērot dažādu autoru tehnisko meistarību dažādos medijos un tehnikās, kā arī noteikt iedvesmas, dievišķās dzirksts vai citādi nosaukta pārdabiskā komponenta daudzumu. Droši vien nav viegli, bet kādam jau tā balva jāpiešķir. Vai rezultāts - balvas piešķiršana konkrētam darbam vai māksliniekam - kaut ko liecina arī par šī darba kvalitāti vai mākslinieka ģenialitāti? Vai apbalvotība ir "labuma" pazīme? Nenoliedzami, apbalvots darbs ir populārāks par daudziem citiem līdzīgiem, kas palikuši "aiz strīpas", to ievēro nozares profesionāļi, un tam ir lielākas izredzes nonākt kādā prestižā mākslas kolekcijā, bet tā autoram - tapt uzaicinātam piedalīties prestižās izstādēs un biennālēs. Vai izstāžu, recenziju un reprodukciju daudzums ir mākslas darba "labuma" pazīme? | |
| Atgriezties | |
