VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Artūrs Bērziņš Katrīna Teivāne-Korpa, kultūras teorētiķe Klausies | |
| Artūrs Bērziņš (dz. 1983) ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūras absolvents un viens no savdabīgākajiem šīs nodaļas beidzējiem pēdējā laikā. Mākslinieks, kas izstādēs aktīvi piedalās nu jau savus 10 gadus, ir kaldinājis “huligāniski izsmalcināta” mākslinieka reputāciju. Un, nudien, viņa daiļrade (ak, kā šis vārds beidzot iederas laikmetīgas mākslas izstādes apskatā!) – vizuāli izteiksmīgi un manierīgi darbi – mēdz izraisīt emocijas, kas var likt domai knosīties un ņemties, nevarot rast ērtu pozīciju gūto iespaidu vidū. Bērziņa mākslas provokatīvo tendenci apliecina arī fakts, ka viņa darbs bija iekļauts vienā no šīs vasaras interesantāko izstāžu ekspozīcijām – “Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls”. Savukārt no 11. līdz 21. jūnijam bijušā santehnikas veikala telpās Ģertrūdes ielas draudīgajā galā (Nr. 110) Artūrs piedāvāja savu jaunāko darbu izstādi “Aizmirsto sapņu bode”, kas reizē bija arī viņa maģistra darbs. Spilgts autora mākslinieciskās izpausmes piemērs. | |
 Artūrs Bērziņš. 2012 Foto: Dmitrijs Jandola | |
| Vispārīgās līnijās Bērziņa daiļradi raksturo tvīkstoša dažādu gammu erotika, sakāpināta tēlainība, sapnim līdzīgi sižeti un dekoratīvisms, ko ar saturu noslogo uz simbolisma sliekšņa stāvošas vizuālas metaforas un kontrasti, postmodernisms ar tam piemītošo stilistiskās tīrības savandīšanu, citēšanu un ironiju un paspilgtina gotiskajai mākslai piemītošais skaudri romantiskais ēnojums. Īpaši pēdējā asociācija visbiežāk man liek pakavēties pie autora darbiem, lai gan tikpat sajūtami tajos ir tveramas simbolisma, jūgendstila un jaunākas ietekmes. Gotiskā māksla pie mums nav bieža parādība un līdz ar to – gana saistoša lieta. Jāpiekrīt autoram, ka kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades otrās puses šo birku viņam īsti piekabināt nevar, taču dažkārt kārdinājums rodas, it īpaši redzot garmataino jaunekli, kura hobijs ir tumšu elektronisku skaņdarbu radīšana (grupas Diadema un Koronar), dodamies savās gaitās, tērpušos subkultūrai tik piedienīgā samta žaketē, kas atsedz baltā krekla augsto, asstūraino apkaklīti. Tīrs gotiskais stils ierobežo gan stilistiski, gan tematiski, līdz ar to tā ārišķība un jutekliski aizkustinošais vēstījums nenovēršami kļūst garlaicīgs. Lai nu ko, bet garlaicību Bērziņa darbiem pārmest nevar. Lai gan kopumā paredzams, viņa tumši reklāmiskais rokraksts gadu gaitā ir attīstījies un noteikti kļuvis interesantāks, daudzslāņaināks. Un jau atkal – “Aizmirsto sapņu bode” tam apliecinājums. Par savu galveno darbības jomu mākslinieks dēvē glezniecību. Viņš strādā gan ar eļļas krāsām, gan izmanto fotogrāfiju un digitālās “otas”, veidojot tā sauktās fotogleznas. Runājot par fotogrāfijas iesaistīšanu daiļradē, Bērziņš piebilst, ka tādējādi darba fantastiskais sižets gūst jaunu dimensiju, savdabīgu realitātes ilūziju, ko paredz fotogrāfijas dokumentālais raksturs. Tas nevilšus liek atsaukt atmiņā seno glezniecības un fotogrāfijas konfliktu, kas pēdējai atvēlēja “lielajai māsai” par šauru palikušo nišu ar domu “tu jau vairāk par prastu attēlošanu neko nevari un pie tās tad arī turies!”, bet glezniecību palaida brīvsolī aizraujošos radošos meklējumos. 20. un nu jau arī 21. gadsimta mākslas vēsture ir pilna ar piemēriem, kas vēsta par to, kā abām gājis un pie kā tas viss novedis, kādas robežas nospraudis vai atcēlis, taču, skatoties Bērziņa darbus, tā vien gribas nedaudz sentimenta – skat, te tās abas satikušās, lai viena otrai pie rokas katra sniegtu savu vienlīdz nozīmīgu artavu mākslas darba tapšanā... | |
 Artūrs Bērziņš. Aizmirsto sapņu bode. Skats no izstādes. 2012 Foto: Aldis Bērziņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Košām vārdu virtenēm un svešvārdiem bagātinātā preses relīze jau diezgan skaidri pastāstīja, ko mēs izstādē redzēsim un par ko tas viss ir, līdz ar to varēja ļauties mierīgam vērojumam. Pirmajā telpā skatītāju uzmanībai pavērās instalācija – līksmas atmiņas raisoša spoguļvitrīna, ko bija ieņēmusi dīvaina, erotisko rotaļlietu garā izstrādāta produktu kolekcija un papildināja smagie padomjlaika (vārdu sakot – vecie) svari, kuri šoreiz vairāk šķita piemēroti nevis smaguma noteikšanai, bet jautājuma “būt vai nebūt?” izsvēršanai, tik cienīgi tie izskatījās uz pārējā fona. Aiz vitrīnas bija aplūkojami senāki Bērziņa darbi – dažas no 2003. līdz 2010. gadam tapušas eļļas gleznas, kas tika izmantotas objektu iepakojumu ilustrācijām. Otrajā zālē kā pamatekspozīcijas pielikums bija apskatāmas arī uz precēm uzdrukāto šogad tapušo fotogleznu izdrukas lielā izmērā. Starp citu, mākslinieks saka, ka aizmetņi idejai par mākslas darbu reproducēšanu uz priekšmetiem radās, strādājot pie izstādes “Iekšās” (“Pegazs”, 2010) un darbu sērijas “Aromāts” (2012). Savukārt par veikala telpu kā izstāžu zāles izvēli Bērziņš stāsta: “Dienās, kad strādāju mājās, starplaikos veicu kādu promenādi pa rajonu. Tad, iemaldoties nomalēs, kurās nav būts kādus 10 gadus, mēdz uznākt nostalģija pēc veciem laikiem. Uzaust atmiņas, ka, lūk, šīs “Maksimas” vietā agrāk bija tirdziņš, bet tā aizaugušā laukuma vietā – krāmu veikaliņš... Tā kādā no šīm pastaigām pa puzles gabaliņam sāka veidoties mistiskās pseidobodes idejiskā bilde.” Tukšās veikala telpas Ģertrūdes ielā bijis iztrūkstošais posms mozaīkā. “Centrālās ielas pēdējās mājas pēdējais stūris, ko no drūmās Maskavas forštates atdala dzelzceļa tunelis – robežzona –, pilsētas ainavā iemaldījies svārstīgās realitātes segments, kurā skatītājam ir iespēja nedaudz apmaldīties un pazust no rūpju pārsātinātas ikdienas. Veikals rēgs. No laikmeta, kurā paralēli funkcionāliem, bet nedzīviem lielveikaliem spēj eksistēt bodītes ar savu unikālo noskaņu un redzējumu, ko tajos ielikuši saimnieki. No realitātes, kurā lietas nav dezinficētas un attīrītas no tām piemītošā kolorīta un unikālās garšas.” To, ka darbs ir veidots kā neesošas īstenības imitācija, pasvītro arī izstādes aprakstā uzsvērti minētais Bodrijāra aktualizētais jēdziens “simulakrs”. Tas tad arī ir tas “aizmirstais sapnis” – alternatīva. It kā taču mūsdienās ir tik liela dzīves stilu, lietu veidu un citāda daudzveidība, kas ļauj katram izvēlēties sev tīkamāko un piemērotāko. Ek, vai tad atkal tā ir ilūzija, kas maigi aijā mūsu saldi dusošos prātus? Paplašināts krātiņš arī ir krātiņš, un lielveikals – tam atbilstīgs simbols. Bērziņa veikala simulakrā pieejamo dažnedažādo preču zīmola noformējums izceļ viņa daiļrades spilgtākos motīvus – krāšņas puskailas vai kailas dāmas visai atklātā erotiskā flirtā aicina nobaudīt brokastu pārslas, palasīt saistošu literatūru par mīlas lietām, kas katrā kārtīgā meitenē atmodinātu sievieti vampu, vai apgūt 20. gadsimta fizikas sasniegumus. Bērziņš bieži savus darbus paspilgtina ar kāda mulsinoša fizioloģiska procesa vai par gremošanu atbildīgo iekšējo orgānu atainošanu. Piemēram, krustvārdu mīklu grāmatu rotā zīmējums, kur zarnu trakts ir atainots labirinta veidā. Uzdevums – atrast jaunkundzes norītajai odziņai izeju. Gremošanas procesu piesaukšana arīdzan lieti der patērētājsabiedrības negausības ilustrēšanai. Rau, pat skaistulei sabojājies vēders no pavirši sastādītās ēdienkartes, bet maigās zarnas ir nosprostojušās, veidojot sastāvējušu cīsiņu krelli (“Harakiri cīsiņu” paka). Kas ir 8. marta konfekšu pildījumā, negribas pat domāt... | |
 Artūrs Bērziņš. Aizmirsto sapņu bode. Skats no izstādes. 2012 Foto: Aldis Bērziņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Neglītā vai neērtā pretstatīšana romantiski skaistajam Bērziņa daiļradē ieņem nozīmīgu vietu. Tādējādi skaistais šķiet trauslāks un aizkustinošāks, saudzējams un apbrīnojams. Darbā “Meteo” maigas dusošas būtnes palaistais “balodītis” pārvēršas mazā mākonī, kas sniedz auglīgu lietutiņu pēc tā izslāpušam augam. Fotogleznā “Siesta” meteorisms no atkal jau snaudošas skaistules miesām, eņģelīšiem priecājoties, top gaismas spēles atspoguļojošos vieglos ziepju burbuļos. Un vēlreiz gribas ticēt, ka skaistais glābs pasauli, jo pašos pamatos tas ir tikai un vienīgi labs. Ir arī dramatiskākas noskaņas – piemēram, uz maltās gaļas pakas redzami mīlētāji, kuru kaisli (ķermeņus) nenosakāmā masā rāmi samaļ nepielūdzamā ikdienība (gaļas maļamā mašīna). Un kā lai kotletes kumosu norij pēc tam?! Drūmas cerības raisošs ir “20. gs. vēstures” vāks: koncentrācijas nometnes ieslodzītā un viņas gūsta sargs mierina viens otru kopīgajās sērās. Vitrīnās preču klāstā atrodams arī otiņu komplekts, ko rotā mākslinieka pašportrets: autors kā svētais Sebastians, kura miesu caurdur bultas – otas, jo “māksla prasa upurus”. Krustu šķērsu izkārtoto grāmatu, paku un paciņu, kreklu un apakšbikšu, bundžu un kastīšu klāstā neiztikt arī bez zāļu arsenāla. Tas, jāsaka, sagādāja zināmu vilšanos un arī visuzskatāmāk parādīja, manuprāt, kopējo izstādes problēmu, kas neļāva pazust sajūtai, ka šis tomēr ir studiju darbs. Autors sev tuvu izteiksmes līdzekļu robežās ir veiksmīgi risinājis uzdevumus, kuri saistās ar izstādes koncepcijas ilustratīvo daļu, taču attiecībā uz produktu īpašību uzskaitījumiem un nosaukumiem būtu gribējies pārdomātāku lasāmvielu. Piemēram, tablešu nosaukums “Pretgalvsapīns” šķiet īpaši neveikls. Nav galvas – nav sāpju? Ir galva – un sāpes neizbēgamas? Zāles pašas par sevi kā no farmācijas kompāniju uzliktajām nodevām tīra manta? Ja ne kā citādi, pilnībā būtu pieticis ar kastītes attēlu vien, kam kalpo fotoglezna “Vientulība” – skumīgs, sašķēlies mēness pie debesu juma un divi grūtdieņi jūras krastā. Ir skaidrs – sāp, un nez vai zāles līdzēs... Zāļu nosaukums šo attēlā jaušamo nolemtību un ironijas dzirksti pārvērš skolnieciskā jokā, un tas šķiet lieki. Lai nu kā, meklēt nozīmes produktu ilustrācijās kādā brīdī bija krietni interesantāk, nepievēršot uzmanību to nosaukumiem un aprakstiem uzglūnošajām asociācijām. Izstādes pielikums otrajā telpā piedāvāja mierīgu fotogleznu apskati, kas bija tīri vietā. No vitamīnu kompleksa sloga atbrīvotais darbs “Placenta” šķita jauka versija par cilvēka iekšējās pasaules procesiem – sava interpretācija par smalkumu attiecību veidošanā starp vīrišķo un sievišķo (mūsos). Atmiņā palika (pateicoties modelei TV šova “Pelnrušķīte” uzvarētājai Kristīnei Teilānei) smalko aprindu hroniku veidojošās preses uzmanību guvušais darbs “Ironija”, kur gaišā, sapņainā interjerā gaisīgās drānās tērpta meitene tur rokās savu klēpja dinozauriņu, kurš, viņas neapstādināts, jau ielaidis zobus uz galdiņa stāvošajā Rīgas maketā. Vārdu sakot, otrajā zālē varēja mierīgi pastaigāt, pabūt un, ja gribas, ļauties. Drīzāk atpūsties, nekā gūt katarsi, kas, kā mākslinieks reiz minējis, būtu vēlamais viņa izstāžu apmeklējuma rezultāts. | |
| Atgriezties | |
