VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Baroka svētkos katapultētie Margarita Zieda, teātra kritiķe | |
| Berlīnes Komische Oper šo sezonu noslēdza ar Georga Frīdriha Hendeļa operas “Kserkss” iestudējumu, pēc kura skatītājs pa ilgiem laikiem no nama gāja ārā priecīgs un vitalizēts. Pat divi visnīgrākie vācu kritiķi savos rakstos priecājās kā bērni. Par to, ka kaut kas tāds viņu ikdienā negaidīti ir ienācis. Kaut kas tāds kā brīnums. “Kserksa” uzveduma veidotāji – režisors Stēfans Herheims un scenogrāfe Heike Šēle – ir pazīstami arī Latvijā. Mūsu Nacionālajā operā 2006. Gadā viņi iestudēja Riharda Vāgnera tetraloģijas “Nībelunga gredzens” pirmo daļu “Reinas zelts”, kas pie mums toreiz tika uzņemta visnotaļ vēsi un panīgri. Tikmēr šīs radošās komandas Rīgā izmēģinātā un Baireitā tālāk attīstītā ideja, iestudējot Riharda Vāgnera operu “Parsifals”, kļuva par gada notikumu mūzikas dzīvē Vācijā. | |
 Skats no Georga Frīdriha Hendeļa operas "Kserkss" iestudējuma Komische Oper Berlīnē. 2012 Foto: Forster Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Komische Oper Berlin | |
| Stēfans Herheims starptautiski pazīstams kļuva caur māksliniekam sāpīgu skandālu: viņa iestudētā Volfganga Amadeja Mocarta opera “Bēgšana no seraja” vienā no visrespektablākajiem pasaules festivāliem – Zalcburgas festivālā – 2003. gadā izsauca ļoti lielus nolieguma “būūū” un sašutuma protestus jau pašā izrādes laikā, par fināla svilpienu vētru nemaz nerunājot. Tikmēr uz skatuves notika valdzinošas, pārsteidzoši bagātas un brīvas skatuviskās fantāzijas svētki. Izglītojies čella spēlē, uzaudzis operā, izveidojis pats savu marionešu teātri, divdesmit četru gadu vecumā devies studēt operas režiju pie izciliem meistariem – šī pieredze Herheimam bija iedevusi radošu brīvību un atraisījusi spēles prieku. Savās izrādes viņš ļāvās sekot ne vairs interpretējamā darba burtam, bet – garam. “Bēgšanā no seraja” režisors bija izšķīries atteikties no operas libretā ierakstītās darbošanās ap nolaupīšanu un atbrīvošanu un izstāstīt stāstu, kas Mocartam tuvāks pēc būtības, – eksistenciāli skaudru, uz traģikas robežas balansējošu vīrieša un sievietes satikšanās stāstu. Iniciācijas stāstu. Herheima izrādē viens vīrietis multiplicējās desmitiem vīriešos, viena sieviete – desmitiem sievietēs, izstāstot kopīgo, kas vieno visus cilvēkus. Sākotnēji noliegtā “Bēgšana no seraja” kļuva par vienu no ilgspēlētākajiem darbiem Zalcburgas festivālā, paliekot repertuārā daudzas sezonas. Tagad Herheims pieder pie interesantāko Eiropas operas režisoru desmitnieka un iestudē Eiropas respektablākajos opernamos. Pagātnes izrakumi Jaunajā tūkstošgadē ar operām strādājot, Herheimu aizvien vairāk sāka interesēt, kas ar šiem darbiem noticis pagātnē. Gan pats laiks, kad opera sacerēta, gan autora personība, gan tas, kā operu uztvēruši tās pirmie skatītāji un kā tā tikusi uztverta jau nākamajās paaudzēs. Visa šī apjomīgā vēsture tad arī sāka ienākt Herheima iestudējumos, atritinot milzīgas laikmeta panorāmas un kultūrvēstures slāņus, veidojot saturiski sazarotus, ietilpīgus uzvedumus. Tieši Rīgā, Latvijas Nacionālajā operā, Herheims pirmo reizi izmēģināja visai riskantu lietu – 2006. gadā iestudējot Riharda Vāgnera operu “Reinas zelts“, palūkoties uz šo darbu caur komponista radītās Baireitas festivāla attīstības vēstures perspektīvu. Baireitas festivāla nams tika celts četrus gadus no 1872. līdz 1875. gadam, lai atskaņotu Riharda Vāgnera tetraloģiju “Nībelunga gredzens“. Pēc tam saskaņā ar Vāgnera ieceri festivāla namu vajadzēja nodedzināt. Tas, nākamajām paaudzēm par laimi, tomēr nenotika. | |
 Skats no Georga Frīdriha operas "Kserkss" iestudējuma Komische Oper Berlīnē. 2012 Foto: Forster | |
| Šis operas darbs bija atvēzējies uz ne mazāku uzstādījumu – kā pārveidot cilvēku, liekot skatītājam četru vakaru garumā izdzīvot caur dieviem un mitoloģiskām būtnēm visas zemākās cilvēciskās kaislības, alkatību, varas un naudas spēles, lai ar katarses spēku atbrīvotu viņu reizi par visām reizēm no visa tā, kas viņam neļauj būt Cilvēkam. Iestudējot tetraloģijas pirmo daļu “Reinas zelts”, Herheims šajā zemāko kaislību arēnā bija projicējis pašu Baireitu, uzliekot milžu celtās pils vietā uz skatuves Baireitas festivāla namu un rosinot skatītāju domāt par to, kas ar šo radikāli citas kvalitātes cilvēka pārveidošanai domātu vietu ir noticis pēc Vāgnera. Gan Baireitas festivālam kolaboracionējot ar hitlerisko režīmu 20. gadsimta 30. un 40. gados, gan kas ar to notiek šodien. Cita lieta, ka Rīgā nebija pārāk daudz skatītāju, kam par Baireitas festivāla garīgajām peripetijām būtu gana informācijas un vielas pārdomām. Bez jel mazākā skandāla piesitiena Rīgā noritējušais “Reinas zelts“, kas Vācijā diez vai tādā klusumā un mierā būtu noticis, deva drosmi Herheimam šo pašu ideju dažus gadus vēlāk realizēt Baireitā, 2008. gadā iestudējot Riharda Vāgnera atvadu operu – viņa novēlējumu cilvēkiem – “Parsifals“ un uz Baireitas festivāla skatuves atkal uzliekot pašu Baireitu un Vāgnera māju Villa Wahnfried. Liekot domāt par garīguma un ticības spēka avotiem un iemesliem, kāpēc tie izsīkst vietās un cilvēkos, kas radīti augstākiem mērķiem. Par savu “Parsifalu“ Rihards Vāgners reiz rakstīja, ka tas ir viņa mēģinājums caur mākslu glābt reliģijas būtību. Stēfana Herheima un viņa scenogrāfes Heikes Šēles Baireitā iestudētais “Parsifals“ žurnāla Opernwelt starptautiskajā kritiķu aptaujā tika atzīts par gada spēcīgāko operas iestudējumu, bet Šēles darbs – par gada scenogrāfiju. No vēsturiskās sazarotības pie pirmavotiem Pēc Herheima daudzslāņainajām izrādēm labirintiem viņa jaunākais iestudējums Georga Frīdriha Hendeļa opera “Kserkss“ Berlīnes Komische Oper pārsteidz ar vienkāršību, intelektuālas sarežģītības nemeklēšanu. Un milzīgu skatītājā raisošu prieku. “Kserkss” ir izrāde, par kuru cilvēki ir laimīgi un pateicīgi, ka šādu vakaru izdevies piedzīvot. | |
 Skats no Georga Frīdriha Hendeļa operas "Kserkss" iestudējuma Komische Oper Berlīnē. 2012 Foto: Forster | |
| Herheims un viņa scenogrāfe Heike Šēle skatītāju katapultē baroka laika teātrī. Tādā, kāds tas varētu būt bijis laikā, kad “Kserkss” tika iestudēts pirmoreiz. Londonas King´s Theater, 1738. gads. Toreiz opera neguva panākumus pie skatītāja, tā tika nospēlēta piecas reizes un nozuda no Eiropas skatuvēm uz divsimt gadiem. Interese par baroka operām mūsdienu skatuves praksē ir atjaunojusies salīdzinoši nesen – pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Tolaik ar milzīgu entuziasmu tika pētīts un mēģināts saprast, kāds tad bija šo operu autentiskais skanējums. Tika meklēts pēc tālaika instrumentiem, un tika mēģināts tādus izgatavot no jauna. Interese par autentiskumu bija vērsta galvenokārt muzikālā skanējuma virzienā, kamēr skatuviskās interpretācijas centās iet kopsolī ar laika garu. Lielākajā daļā gadījumu tas nozīmēja skatuviskajām norisēm tikt pārceltām uz mūsdienām. Tas nozīmēja baroka mūzikā ielikt mūsdienu cilvēku mūsdienu apģērbā, mūsdienu domāšanā, mūsdienu rīcībā, lai tādējādi šo laikā attālināto skatuves darbu pietuvinātu šodienas skatītāja uztverei. Pa šīm desmitgadēm “mūsdienu cilvēki mūsdienu dzīves formās”, uzlikti uz skatuves senajās operās, jau ir tiktāl nodriskājušies, ka lielākoties pārvērtušies klišejās, kam vārds ir – garlaicība. Un tad svaigums negaidīti ienāk no pavisam cita gala. No pirmsākumiem. Par kuriem līdz detaļām skaidrs nav nekas, jo nav jau saglabājušies izrāžu pieraksti. Taču ir palikušas gleznas un gravīras, kurās reiz notikušās izrādes fascinē ar grandiozo skatuvisko vērienu un krāšņumu. Saglabājušās vizuālās liecības par skatuves mašinēriju, ar kuru palīdzību bija iespējams veikt brīnumus. Pie šī gala tad arī ķērās Šēle un Herheims savā skatuviski radošajā restaurācijā, Hendeļa “Kserksu” mēģinot izspēlēt tā, it kā tas notiktu tālaika teātrī, kam šī opera tika rakstīta. Laikā, kad teātris bija grandiozas vizuāli jutekliskas dzīres, kādas tās nekad pēc tam vairs nav bijušas. Kad svētki bija ne tikai indivīda, bet arī valsts dzīves būtiska sastāvdaļa, un ekstrēmākajos gadījumos tie varēja turpināties pat gadu no vietas, kā tas notika Austrijas ķeizara Leopolda I un Spānijas infantes Margarētas Terēzijas kāzu sakarā. | |
 Skats no Georga Frīdriha Hendeļa operas "Kserkss" iestudējuma Komische Oper Berlīnē. 2012 Foto: Forster | |
| Zirgu baleti, aitu spēles, dievi un nezvēri, gigantiskas katastrofas, jūras briesmoņi, pirotehniskas simfonijas, mākoņu dejas, rafinētas mašinērijas, sagrieztas stāvus debesīs. Vertikāle veidojas caur brīnumus skatījuša cilvēka prieku. Nekas šajās dzīrēs nav noturīgs un paliekošs, viss rodas un tad atkal sašķīst, lai dzimtu kas cits. Operas teātrī kā grandiozā izlūziju mašīnā spoguļojas laikmeta dzīves izjūta, kam pāri gājušie kari un katastrofas aiz sevis atstājuši reālu sajūtu par visa esošā pārejamību. Un tai pašā laikā operas teātris kā grandiozs esības pilnības apliecinājums, kurā katrs mirklis ir dzīvs un piepildīts. Georgs Frīdrihs Hendelis, kas nomira kā ļoti bagāts cilvēks, laikā, kad rakstīja “Kserksu”, bija finansiāli ruinēts un dzīves nospiests uz ceļiem. Nekas no autora eksistences mijkrēšļa viņa operā neuzrādās. Pilnīgi pretēji – tas ir humora caurstrāvots, optimistisks stāsts par to, ka mīlestība ir iespējama un tieši tiem cilvēkiem, kuri mīl. Un nekādas intrigas, nekāds varas hirearhijas spēks nespēj neko mainīt, jo mīlestība ir pilnīgi iracionāla vienība, ko ar loģiskām darbībām nav iespējams satvert un vadīt. Sāpes mūzikā ienāk vien tad, kad pazūd skaidrība, vai mīlestība ir realitāte vai tā bijusi tikai šķitums. Tomēr Hendeļa “Kserkss” noslēdzas ar apliecinošu prieku. Citādi tas ir Herheima un Šēles izrādē “Kserkss”, kas gandrīz trīs stundu garumā piedāvā jutekliskas un greznas fantāzijas radītas skatīšanās dzīres skatītājam, neliekot ielūkoties kādos dziļākos eksistenciālos bezdibeņos. Bezgalīgajā pārvērtību, prieka un smieklu pasaulē atgādinājums par barokālo zūdību ienāk pašā izrādes finālā, skarbs un negaidīts. Uz skatuves uznākot korim mūsdienu cilvēka apģērbos, viss skaistums pēkšņi tiek kā ar slotu aizslaucīts. Šie cilvēki nav speciāli kaut kā īpaši neglīti saģērbti. Viņi izskatās tā, kā izskatās šodien cilvēki uz ielas. Dzīvē. No kuras kaut kas brīnišķīgs izzudis. Opera kā mākslas veids nav nabagmājā dzimis bērns. Aristokrātu galvās, sirdīs un ambīcijās, visdārgākajos apstākļos radīts un lolots, jau pašos gēnos operas teātris ietver dāsnus svētkus. Savos pirmsākumos operas māksla atvēzējās ne uz ko mazāku kā jutekliskās pasaules totālu pārraidīšanu. Gadsimtu gaitā tas viss sāka pačākstēt, mainoties teju uz pretējo – antijutekliskas pasaules spoguļošanos uz skatuves dēļiem. Arī uz uzsvērtas bezgaumības, neglītuma masīvu uznācienu. Joprojām palicis kā pats dārgākais mākslas veids, paradoksālā kārtā tas šodien daudzos jo daudzos vakaros mākslinieciskās ieceres vērienīguma un radošās domāšanas ziņā demonstrē pilnīgi pretējo – nabadzību. Berlīnes Komische Oper ar tās jauno intendantu ekstravaganto, joprojām par enfant terrible dēvēto austrāliešu režisoru Beriju Koski (Barrie Kosky) septembrī sāka jauno sezonu ar trijām Klaudio Monteverdi operām – “Orfejs”, “Ulisa atgriešanās dzimtenē” un “Popejas kronēšana”. Visas tās tiks atskaņotas vienā dienā cita aiz citas vienam un tam pašam skatītājam, rēķinoties ar to, ka šāds skatītājs, par spīti piecminūšu uzmanības noturēšanas mītam, kas tiek uzturēts mūsdienu cilvēka sakarā, joprojām sastopams lielā vairumā. Tāds, kurš ir gatavs ļauties greznībai – visu savu dienu atdot Klaudio Monteverdi pasaulei. Izrāde triloģija sāksies vienpadsmitos no rīta un noslēgsies vēlā vakarā. | |
| Atgriezties | |
