VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uzstāšanās veidi Egle Jocevičūte, mākslas kritiķe, kuratore Saruna ar “Mindauga triennāles” kuratoriem “Mindauga triennāle” 24.08.–09.09.2012. Laikmetīgās mākslas centrs, Viļņa | |
| 11. Baltijas starptautiskās mākslas triennāles norise Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (Contemporary Art Centre, turpmāk CAC) bija 12 dienu pasākums, kura uzmanības lokā bija tikai performances un filmas. Triennāli veidoja četri kuratori ar dažādām, taču vienlīdz izcilām zināšanām: Roterdamas Laikmetīgās mākslas centra Witte de With direktore Defne Ajasa (Defne Ayas), organizācijas LUX (Londona) direktors Bendžamins Kuks (Benjamin Cook) un Ņujorkā dzīvojoši mākslinieki un kuratori Maikls Portnojs (Michael Portnoy) un Ieva Misevičūte (Ieva Misevičiūtė), kuri ir strādājuši kopā un iepriekš vadījuši performanču pasākumus. Kuratori triennāli organizēja ar nodomu pretoties vispārējai biennāļu tendencei veidot pasākumu kā plurālistisku, visaptverošu daudzslāņu tribīni. Viņi izvēlējās pilnīgi pretēju ceļu, mākslinieku radošo sniegumu ieliekot radikāli šaurā čaulā – vienā cilvēciskā būtnē. Triennāle tika nodēvēta par “Mindauga triennāli” pēc tās vidutāja jeb medija, vārdā Mindaugs, kas ir viens no lietuviešu visizplatītākajiem vīriešu vārdiem. Lietuviešu valodā Mindaugas var tikt interpretēts kā daug menąs – daudz gudrības, daugiamintis – tāds, kuram ir daudz idejas, vai daugio minimas – daudz slavas. | |
 Rims Šapausks. Karaļvalsts. Skats no performances. 2012 Foto: Robertas Narkus Pateicība CAC, Vilnius | |
| Intervija ar trim kuratoriem – Bendžaminu, Ievu un Maiklu – notika triennāles pirmās nedēļas nogalē; tā ieskicē, kāds šis pasākums sanācis, izskaidro uzskatu sadursmi un labo dažus nepareizus secinājumus. Egle Jocevičūte: Jūsu iepriekš sniegtā intervijā lasīju, ka ideja šo triennāli padarīt nevis par lielu un garu vizuālās mākslas izstādi, bet par performances un kino triennāli bija CAC direktora Ķēstuta Kuizina (Kęstutis Kuizinas) ideja. Tātad forma jums bija jau dota. Minētajā intervijā Defne Ajasa teica, ka satura meklējumi sākās ar Viļņas un Lietuvas izpēti, noskaidrojot vietējai apkārtnei raksturīgās pazīmes. Kā, izņemot Mindauga vārdu un tā radītās asociācijas lietuviešu valodā runājošiem cilvēkiem, tas atklājas triennālē? Bendžamins Kuks: Mēs, izmantojot Viļņu kā izejmateriālu, centāmies triennāli “iesēdināt” šeit dabiskā veidā, nevis ierasties un savā ziņā naivi uz to atsaukties. Gribējām izmantot pilsētas izejmateriālus, šejienes cilvēkus un noorganizēt kaut ko, patiesi iesaistot konkrēto pilsētu kā pasākuma vietu. Ieva Misevičūte: Pat ja jūs prasītu nolikt Mindaugu malā, es gribētu viņu nest atpakaļ, jo viņš nav tikai triennāles “laukums”, bet arī mūsu “kanāls”, caur kuru mēs pieslēdzamies pilsētai. Tas nav tikai cilvēka ķermenis, tas ir arī skatījums uz Viļņu ar Mindauga acīm. Uzaicināto mākslinieku darbiem bija jābūt īstenotiem un saprotamiem caur vīrieti, kas ir lietuviešu kopējo zināšanu atspoguļojums. Mēs izvēlējāmies pavisam citu izejas punktu vai objektīvu, caur kuru varējām daudz personiskāk piekļūt vietējam dzīvesveidam, nevis tikai kaut kā ietvert pilsētas stāstus vai faktu kopumu. B.K.: Manuprāt, svarīgi ir tas, kāds katram ir personiskais priekštats par Mindauga vārdu. Man izpētes laikā bija interesanti sarunāties ar cilvēkiem par šo vārdu, jo katram uzreiz bija zināmi daži Mindaugi, un tas visu padarīja daudz personiskāku. Pat kultūras ministrs atklāšanas ceremonijā runāja par savu brāli, vārdā Mindaugs. Līdz ar to triennālei var pieiet personiski, jēgpilni un subjektīvi. I.M.: Tieši tā! Mēs gribējām izskaust lielo starptautisko mākslas notikumu attieksmi – tie nolaižas kā lietussargi un pēkšņi, savācot faktu kopumu savā saturā, sāk ietekmēt vietējo vidi. Mēs tam piegājām pretēji – pilnīgi subjektīvi. Maikls Portnojs: Lai gan, kamēr vien triennāle notiek konkrētās vietas, kuras esam izraudzījušies, saskaršanās ar vietējo realitāti ir neizbēgama, taču mazāk didaktiskā un acīm redzamā veidā. Piemēram, Ādama Kleinmana (Adam Kleinman) Mindaugs blenž uz kartupeļiem dažādās vietās, kurās, tā teikt, ir skeleti skapjos. I.M.: Jā, neapšaubāmi, izvēlētais konteksts, kādā Mindaugam ir jāspēlē, un atsevišķu darbu atrašanās vieta automātiski iesaista sociālo, politisko un kultūras vidi. E.J.: To ir interesanti dzirdēt, jo pirms sarunas ar jums man par Mindaugu bija priekšstats vienīgi kā par diktoru, kas pārraida vēstījumus no mākslinieka mums, nevis otrādi. I.M.: Jā, diktors, arī ziņnesis vai kurjers. Katra telpa, pat ja tas ir balts kubs, satur noteiktu informācijas lauku, un šajā gadījumā Mindaugs ir gluži kā vietējo attēlu rezervuārs, kas ir pietiekami tukšs, lai būtu kā kuģis. E.J.: Tātad visiem uzaicinātajiem māksliniekiem bija ļoti labi jāiepazīst Mindaugs, lai stundām ilgi ar viņu runātu. M.P.: Ne vienmēr. Daži bija ļoti ciešās attiecībās, un idejas radās procesa gaitā, savukārt citi mums atsūtīja instrukciju, scenāriju sēriju, kas Mindaugam būtu jārealizē. | |
 Tims Ečelss. Attīstības virzieni. Skats no performances. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| I.M.: Daži gulēja ar viņu vienā istabā vai – kā Marianna Vitāle (Marianne Vitale) – izbrauca ceļojumā uz pāris dienām. E.J.: Man ļoti patika triennāles reklāmas kampaņa, kurā Mindaugs pievērsa uzmanību pasākumam visā pilsētā, būdams uz plakātiem, un televīzijā. Es neatceros, kad pēdējo reizi biju redzējusi CAC pasākumu reklāmu televīzijā… Un plakāta vēstījums, kā es to sapratu, bija “Es esmu vienkāršs puisis, gluži kā viens no jums, nebaidieties un nāciet visi mani satikt CAC”. Bet pēc pirmās nedēļas performanču apmeklēšanas man bija sajūta, ka ļoti plašu publiku šī kampaņa īpaši nepiesaistīja. Savā ziņā tas varbūt bija performances īslaicīgās formas dēļ, to var noskatīties ierobežots cilvēku skaits. Tā vairāk izskatījās kā triennāles apmeklētāju jauka un mājīga kopiena. Vai jūs gaidījāt ko citu? I.M.: Nē. Vai jums nešķiet, ka katrā vakara pasākumā bija vismaz 300 cilvēku? Es neteiktu, ka triennāle ir maz apmeklēta, tā ir cilvēku pārpildīta! M.P.: Mēs no CAC darbiniekiem dzirdējām, ka apmeklētāju izrādījās daudz vairāk, nekā viņi gaidīja. I.M.: Vairāk nekā 30 apmeklētāju performancei svētdienas rītā pl. 7.30(1) ir diezgan labs rādītājs. Arī Tima Ečelsa (Tim Etchells) performances(2) laikā Mindaugam visu laiku sekoja 10–20 cilvēku. M.P.: Un simtiem cilvēku garām gāja. Kad pasākumu plakāti bija izvietoti, es redzēju bērnu baru, kuri, savā starpā apspriezdamies, stāvēja un vērīgi skatījās uz tiem. I.M.: Ir jau pavadīta tikai triennāles pirmās nedēļas nogale, vēl divas nedēļas ar daudziem un dažādiem pasākumiem mums ir priekšā. B.K.: Manuprāt, mūs sagaida ļoti piesātināta programma, kas sniegs atšķirīgas pieredzes. Visa triennāle nebūs tikai masu pieredze, daži pasākumi būs vairāk nekā kopā sanākšana. M.P.: Mūsu reklāmas kampaņa var izskatīties populistiska, taču tā ir ļoti ironiska, un, izmantojot masu mediju dīvaino ietvaru, satīrisks vilinājums aicina nākt uz pasākumiem, no kuriem daudzi pēc savas dabas ir visnotaļ nepopulistiski. Bet Mindauga “īstenās dzīves” draugi jokoja – kad Lēdija Gāga atbrauca uz pilsētu, viņai vajadzēja būt ļoti aizkaitinātai par to, ka Mindauga seja uz māju sienām ir redzama daudz biežāk nekā viņas attēls. I.M.: Es neteiktu, ka performances tiek apmeklētas mazāk nekā, piemēram, kino vai vizuālās mākslas izstādes. Manuprāt, laikmetīgā māksla vispār nav populistiska lieta, lai piesaistītu tūkstošiem cilvēku. Patiesībā es domāju, ka performancei un kino nenoliedzami uz noteiktu laika sprīdi ir iespēja noturēt skatītāju uzmanību. Gan performance, gan kino ir tieši saistīti ar mākslinieka harismu, kas spēj noturēt auditorijas uzmanību un to iesaistīt. Salīdzinājumā ar vizuālās mākslas izstādēm, kurās skatītājs iesaistās pasīvi, brīvi ienākot un izejot, un atkal ienākot izstādē, kino un performancē tāda neaktīva pieslēgšanās nenostrādātu, jo cilvēkam ir jāpavada noteikts laiks, lai darbu uztvertu. E.J.: Un tas ir ļoti labi! Es piedzīvoju gluži to pašu, ko jūs teicāt. Jūsu stāstītais man atsauca atmiņā cilvēkus, ar kuriem runāju atklāšanas vakarā un kuri teica: “Ir jauki redzēt izstādi ar vienlaikus tik daudziem apmeklētājiem.” Man atklāšanas vakarā tieši bija jādomā par šo harismu. Kā izstāžu apmeklētāja es parasti maz pievēršu uzmanību tam, vai mākslinieks ir harismātisks vai ne. Daudz svarīgāk ir tas, ka mākslas darba forma un koncepts ir man pievilcīgi. Un, skatoties šīvakara “Harismatērijas” performanču programmu CAC zālē, es atskārtu, cik harismai ir būtiska ietekme uz mani – tā kā performances scenārijs bieži ir haotisks un grūti izsekojams, es varu vai nu būt nogarlaikojusies līdz nāvei, vai arī apburta ar katru mākslinieka kustību. Ivo Dimčeva (Ivo Dimchev) performance iesākas ar vārdiem “Izbaudiet atkritumus” – viss ir tik ļoti atkarīgs no harismas: vai tev ir sajūta, ka tu tērē laiku un uzmanību, vai ne. Es nekad agrāk to nebiju izjutusi tik skaidri. Kā jūs nonācāt pie idejas par harismu laikmetīgās mākslas telpās? M.P.: Kaut kādā ziņā tas bija domāts, lai pretotos laikmetīgās mākslas antiteatralitātes tendencei. Un vienlaikus liktu aizdomāties, ka izklaide, harisma un skatuves meistarība arī var būt pamats kritiskam vērtējumam… I.M.: …un liktu aizdomāties arī par to, ka teatralitāte neaizņem prātu tikai ar vizuālo iespaidu, neatstājot vietu domāšanai vai apcerei. Mākslinieka harismas radītās telpas arī ir pārdomu telpas. Bet es arī domāju, ka “Harismatērijas” koncepts savieno visas trīs triennāles programmas daļas. To es gribētu paskaidrot, runājot par divām metodēm, ar kurām mēs strādājām šī projekta sākumā. Kā jūs teicāt, ir šī izstāžu apmeklētāja attieksme, kad gandrīz nemaz netiek pievērsta uzmanība mākslinieka harismai. Un pastāv arī lielākoties konceptā balstīta vizuālās mākslas performance, kuras izpildījums tiek atlasīts no idejām un īstenots vēlāk. Laikmetīgā teātra performance turpretim sākas ar ķermeni un performances mākslinieka harismu, koncepts šajā gadījumā ir sekundārs, kā sasaistītājs ar ķermeniskajām izpausmēm. Šajā ziņā triennāles programma ir veidota līdzīgi – dienas pirmajai pusei mums ir, manuprāt, konceptuāli daudz ievirzītākas performances, turpretim vakara programmā kā galvenais radīšanas materiāls tiek izspēlēta harisma. Un es teiktu, ka Cinema of the Self (“Kino par sevi”) patiešām aplūko sevis saprašanu, to, kā identitātes un sevis konstruēšana varētu tikt paplašināta šajā mākslas veidā. | |
 Mīta Varlopa. Traģiskie varoņi. Skats no performances. 2012 Foto: Linas Vasiljauskas Pateicība CAC, Vilnius | |
| E.J.: Esmu redzējusi tikai divas ar pusi filmas, kas ir viena trešā daļa no Cinema of the Self programmas, bet, skatoties un lasot anotācijas, es centos atklāt pasākumā iekļauto filmu atlases kritērijus. Vai tā bija sociāli ģeopolitiskās identitātes daudzveidība? B.K.: Atšķirībā no performancēm filmām ir jau jāeksistē, līdz ar to tās nevar tik viegli reaģēt uz situāciju. Attiecībā uz kritērijiem, es domāju, katrā filmā ir kaut kas par cilvēka būtības skaidrošanu, rīcības tulkošanu, par pašizpausmi vai sevis pozicionēšanu. Ja jūs esat redzējusi pāris darbus, jūs, iespējams būsiet pamanījusi, ka tie visi ir saistīti ar samērā plašām tēmām vai laukiem, kā arī tonāli tie ir visai atšķirīgi. Mani neinteresēja izveidot pliekanu, didaktisku programmu, pasniedzot gatavas tēzes, kurās galu galā būtu mans viedoklis, es drīzāk gribēju iedot sākumpunktu, caur kuru publika varētu tai pietuvoties. E.J.: Tieši pirms tikšanās ar jums es skatījos Ērika Bodlēra (Eric Baudelaire) filmu The Anabasis of May and Fusako Shigenobu, Masao Adachi and 27 Years Without Images (68 min, 2011), kas pilnībā bija par identitāti. B.K.: Tieši tā, šajā filmā ir divas galvenās lietas: pašizpausmes jautājums politiskā nozīmē un jautājums par sevis parādīšanu vai neparādīšanu. Mani vairāk interesē šo filmu parādīt humānā, iejūtīgā veidā, nevis sakot: “Es taisu programmu par japāņu sarkano armiju.” Katrai filmai ir liels stāsts pamatā un liels atsauču loks. Viena no lietām, ar kuru man mākslinieku radītās filmās ir problēmas, ir šī iepriekš nolemtā attieksmes programmēšana, kur vienmēr ir ļoti striktas tēzes vai cirkulē noteikta estētika, kas, manuprāt, skatītāju nogurdina. Tāpēc es vienkārši piedāvāju virkni dažādu filmu, kas savā ziņā ir pasūtītas. E.J.: Programmā katrai filmu dienai vajadzētu beigties ar jaunu Marka Eriela Volera (Mark Aerial Waller) filmas Time Together (“Laiks kopā”) daļu. Tās jau ir pabeigtas vai tikai tagad tiek uzņemtas? B.K.: Marks katru dienu rada jaunu sēriju. Viņš raksta un filmē ik dienu, reaģējot uz Mindauga aktivitātēm. Viņam ir ideja par stāsta līniju, uz kuru balstīties, bet viņš mēģina būt atvērts cik vien iespējams, un tas patiešām izraisa stresu visiem… Marks raksta scenāriju, viņi filmē, montē un katru vakaru pl. 20.00 izrāda jauno sēriju. M.P.: Mums bija ideja pasūtīt dokumentālu filmu, bet mēs gribējām izvairīties no tīras dokumentācijas, tā vietā izvēloties kaut ko daudz personiskāku un netiešāku. B.K.: Tā kā performances ir par Viļņu un to radīšanā ir iesaistīti daudzi vietējie cilvēki, filmas sērijās ir daudz kas par pašas triennāles veidošanu. Ir arī citi kodi un saistība ar vietējo apvidu, piemēram, aktrise – vietējas “ziepju operas” zvaigzne. M.P.: Tas palīdz radušās lietas sarežģīt un Mindauga izraisītajām aktivitātēm pievienot vairākus izdomātus, izfantazētus slāņus. E.J.: Šī triennāle ir pirmais šāda mēroga pasākums Lietuvā, kas veltīts performancei. Arī man tas ir visai jauns lauks. Tā kā jūs jau esat bijuši iesaistīti tajā, vai redzat kādas izmaiņas vai performances attīstības virzienu? Vai šodien tās ar kaut ko atšķiras no, piemēram, 90. gadu vidus performancēm? I.M.: Vārds “teatralitāte” vairs nav tik slikts, kā kādreiz to uztvēra. Gan vizuālās mākslas, gan performances pārstāvji uzdrīkstas būt teatrāli. Piemēram, Aleksandra Bahzecis (Alexandra Bachzetsis) performancē A Piece Danced Alone (“Vienatnē nodejots gabals”) flirtē ar publiku. Viņas deja ir dziļi personiska, bet patiesībā viņa, vēršoties pie auditorijas ar savu ciešo skatienu, pārnes uzmanību no personīgā uz kolektīvo. Vai cits piemērs – Ivo Dimčevs, kurš teatralitāti izmanto tās galējās robežās. Tā vietā, lai baidītos nodarboties ar to vai atslāņotu savu performanci līdz pavisam minimāliem līdzekļiem, viņš piesātina to, līdz teatralitāte gandrīz reaģē pati uz sevi. | |
 Egle Budvītīte. Horeogrāfija skrienošiem vīriešiem. Skats no performances. 2012 Foto: Ieva Budzekaite Pateicība CAC, Vilnius | |
| M.P.: Šī izvairīšanās no teatralitātes laikmetīgajā dejā un teātrī nāk no reakcijas pret 80. un 90. gadu dejā ienākušajām ekspresionisma tendencēm, kas bija pāremocionālas. Kādu brīdi mēs ar deju un teātri esam bijuši gandrīz nulles grādu teritorijā. Un, es domāju, cilvēki visbeidzot ir tikuši šīm bailēm cauri un, kā Ieva saka, atrod jaunas teatralitātes formas. I.M.: Manuprāt, vizuālās mākslas praktiķi arvien vairāk un vairāk izvēlas savus darbus iemiesot izteiksmes līdzekļos, kas publiski atrādami ātrāk, vai arī pauž savas idejas darbos – meklējumos. Ir grūti tādā ātrumā veikt apkopojumu. Bet tas ir mūsu triennāles mērķis – parādīt divas ļoti dažādās, bet vienlīdz interesantās performances formas, no kurām viena sākas ar konceptu un pēc tam rod tā iemiesojumu un otra sākas ar ķermeni. M.P.: Šīs divas atšķirīgās formas reti kad redzamas vienā norises vietā, un mums ir ļoti svarīgi vizuālās mākslas skatītājiem tās parādīt. I.M.: Ļoti bieži arī šie abi performances veidi tiek pārprasti. Viens, uzvests uz skatuves, tiek pilnībā noraidīts pārlieku lielās teatrālās izteiksmes dēļ, otrs – skatuves meistarības trūkuma dēļ. Tieši tāpēc vizuālās mākslas praktiķi neizrāda savus darbus teātrī, toties veido no skatuves neatkarīgas performances. Tas ir pilnībā cits paņēmiens un cits tirgus. Taču, pastāvot šīm abām minētajām performances formām, veidojas savstarpēja iespaidu apmaiņa. E.J.: Mindaugs performanci Oblivion iesāka, sakot, ka viņam ir sajūta – viņš darbojas pavisam citādāk, nekā gribējis mākslinieks. Tas man lika aizdomāties par to, cik autonoms ir Mindaugs un performanču dalībnieki “Harismatērijas” pasākumos. M.P.: Performances “Harismatērijā” ir ļoti labi iestudētas, lielākoties tās ir veidotas mēnešiem ilgi, dažos gadījumos, uzvestas viesizrādēs, slīpētas vairākus gadus. Bet tas, cik autonoms ir Mindaugs, ir labs jautājums. Vienīgie ierobežojumi ir viņa paša ierobežojumi attiecībā uz to, ko viņš nedarīs. Bet viņš bijis ļoti drosmīgs un gatavs uzņemties visus līdzšinējos scenārijus, instrukcijas un lomas. Taču vienmēr pastāv neizbēgama rīvēšanās starp to, kas viņam likts un ko viņš ir gatavs darīt. Man būtu pat nedaudz skumji, ja aktiera (kas spēlē Mindaugu) personība nebūtu dažreiz redzama. E.J.: Tātad ir kāda persona, kas tēlo Mindaugu? Kā jūs atradāt šo harismātisko cilvēku, kurā visi arvien vairāk un vairāk iemīlas, vienlaikus prātā radot savu Mindauga tēlu? I.M.: Bija samērā ilgs noklausīšanās process, un bija tikai daži uz viņa spējām attiecināmi aspekti, kas mums bija nepieciešami. Lielākoties mēs meklējām viņā fleksibilitāti. Arī entuziasmu un ieinteresētību, atvērtību un šī procesa izpratni. Tā no visdažādākajām iespējām, kādas mums bija, Darjus Gumausks (Darius Gumauskas) šķita visfleksiblākais un tik daudzpusīgs, ka tiešām var iemiesot daudzus un dažādus Mindaugus. Viņam teātrī nav noteikta veida raksturlomas, Darjus ir spēlējis gan dramatiskos varoņus, gan mīlniekus, un tas mums bija svarīgi. Viņš ir arī viens no tiem, kurš atteicies darboties televīzijā – reklāmās un “ziepju operās”. Plaši pazīstamu seju mēs arī negribējām. Tāpēc viņš bija ideāls, lai cik vien iespējams iemiesotos Mindauga tēlā. Viņš patiešām ar entuziasmu darbojas un iesaistās ikvienā projektā. E.J.: Ņemot vērā aktieru apmācības sistēmu Lietuvā un viņu attieksmi pret teatralitāti, manuprāt, jums patiešām paveicies atrast tik brīvdomīgu aktieri. I.M.: Tieši tā, un tādu aktieri, kurš būtu ar mieru spert soli konceptuāli pilnīgi citā vidē. Turklāt ir ļoti svarīgi šo vidi izprast, lai varētu tajā iejusties. E.J.: Tiktāl man triennāle un Mindaugs ir ļoti paticis, un, manuprāt, tā ir lieliska divu dažādu pasauļu sadursme. Paldies par sarunu, un lai veicas triennāles atlikušajā daļā! /No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce/ (1) Asli Čavusolu (Aslı Çavuşoğlu) performance Incubatio notiek Jeruzalemes skulptūru dārzā Viļņas priekšpilsētā; Mindaugs atstāsta, ko viņš naktī sapņojis, un viņa sapņus analizē antropologs. (2) Tima Ečelsa performancē Ways Forward (“Attīstības virzieni”) Mindaugs astoņas stundas rakstīja un aizkrāsoja pavēles un priekšlikumus uz Viļņas vecpilsētas māju sienām. | |
| Atgriezties | |
