VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Izstāde grāmatas formātā Stella Pelše, Mākslas zinātniece Grāmata "Biruta Baumane". Tekstu aut. B.Baumane, B.Bērziņš. Rīga: Jumava, 2012. 312 lpp.: il. Klausies | |
| Par ražīgo un leģendāro gleznotāju Birutu Baumani, kas savu atraisīto Parīzes skolas modernisma manieri pārstāvējusi regulārās personālizstādēs un grupu izstādēs kopš 50. gadiem, literatūra nav ļoti apjomīga, taču zināmas iestrādes ir, to skaitā pašas gleznotājas sacītais.1 Grāmatas iznākšana mākslinieces 90 gadu jubilejas sakarā ir tradīcijai atbilstošs notikums, tomēr nemaz nav daudz piemēru, kad ar pāris gadu atstarpi tiek publicēti divi biezi vienam māksliniekam veltīti albumi. Tā 2010. gadā pie lasītājiem nonāca vēl “trekno gadu” pārpilnības garā ieturētais galerijas “Daugava” izdevums cietos vākos2, ko Māris Brancis pat nodēvēja par “kopotajām gleznām”3 pēc analoģijas ar kopotu rakstu tradīciju vārda mākslā. Šogad tam piepulcējusies nedaudz mazāka formāta un mīkstos vākos iesieta izdevniecības “Jumava” grāmata, kas šķirstīšanai ir krietni parocīgāka, mazāk pretencioza un savā ziņā vedina uz tiešāku sarunu ar skatītāju. Mākslas aprindām pasvešākam un šādas notikumu gaitas izbrīnītam lasītājam noteikti jāpačukst – tas tāpēc, ka pirmais opuss pašai māksliniecei nav īsti paticis, un viņas padomju gados rūdītais opozicionāres cīņasspars rezultējies jaunā izdevumā, kurā darbi atlasīti un sakārtoti pēc autores domām. Savukārt lasītājs var sākt intriģējošu spēli “atrodi atšķirības”. Visacīmredzamākā atšķirība ir pašā priekšstatā, kāda informācija būtu jāsniedz mākslas albumam. Kopējā tendence, ko nu jau gadiem tiecas izkopt izdevniecība “Neputns”, ir saplūdināt kādreizējo bilžu krājuma tradīciju (kur iederējās tikai paīss un padomju posmā arī pietiekami oficiāli ietonēts, tukšvārdīgs ievads) ar rakstu krājuma un/vai kataloga formātu (neskaitot tīri monogrāfiskos pētījumus, kādi tapuši par Jāzepu Grosvaldu, Johanu Valteru, Jēkabu Kazaku u. c.). Proti, attēli ir papildināmi ar analītiskiem tekstiem, biogrāfiskajiem datiem, darbu un izstāžu sarakstiem, bibliogrāfiju un kopsavilkumu svešvalodā. “Daugavas” izdevums arī orientēts uz šādu saturiski nopietnu nišu, lai gan pa kādai “blusai” tur var atrast, bet Andas Treijas teksts ir gana esejisks un citātiem piesātināts. Tiem, kas vēlas arī kaut ko uzzināt par Baumanes stila ģenēzi (kaut vai to, ka viņas māksla nav iedomājama bez beļģu skolas, Marka Šagāla, Anrī Matisa, Amedeo Modiljāni impulsiem), iesakāms “Daugavas” izdevums. Taču jaunā grāmata ir albums vārda īstajā nozīmē – bez īsas Borisa Bērziņa pasāžas (kas publicēta jau 2002. gada katalogā) un pašas gleznotājas ievada, kur viņa mazliet pastāsta par saviem skolotājiem (Romanu Sutu, Valdemāru Toni, Jāni Liepiņu), svarīgāka¬jām izstādēm un dažiem iedvesmas avotiem (cirks, zvejnieki utt.) grāmatā ir tikai attēli. Šādu koncepciju pamato Baumanes vārdi: “Neciešu glezniecībā ne literatūru, ne filozofiju, ne modi, neko citu kā tikai glezniecību tīrā veidā – tīru, pašu. Glezniecībai ir pašai sava valoda, tikai viņas” (12. lpp.). Īsi sakot – baudiet mākslu un neprātojiet; īsts modernisma domas paraugs, kas savulaik radās, protestējot pret moralizējoši “pļāpīgo” vecās figurālās mākslas tradīciju. Grāmata būtībā pārvēršas par ievākotu izstādi. Šī uzskatāmā atšķirība abu grāmatu starpā provocē meklēt tālāk – kas tad ir tas ieguvums vai sasniegums tīri vizuālās dramaturģijas jeb attēlu kārtojuma laukā, kā iztrūka “Daugavas” izdevumā? Ja sākt ar vāku, tad iepriekš ticis izraudzīts eksotisks Venēcijas skats, bet tagad – “Ostas klusā daba” ar vējaini dinamiskiem, diagonāliem ritmiem un nēģu krāvumu priekšplānā. Rūpīgi izšķirstot attēlus, jāatzīst, ka to kārtojuma principi faktiski neatšķiras – aptuveni hronoloģisks salikums (no 20. gs. 40. gadiem līdz mūsdienām) ar dažādām atkāpēm, ko nosaka darbu tematiskā un/vai formālā un emocionālā kopība. Tā vienā atvērumā parasti satiekas vai nu zvejnieku portreti un zvejniekciemu ainas, vai arī akti, vai mazpilsētu ainavas, vai circa tēmas aspekti utt. Pat pēdējais darbs abās grāmatās ir līdzīgs dzeltena rapšu lauka “portrets” ar dažādām tālākā plāna detaļām. Viena manāma atšķirība ir “Daugavas” izdevumā atrodamais lielākais skaits iepriekš reproducētu, jau “kanonisku” darbu (“Grupas portrets”, 1969; “Lilioms (Helēna Romanova un Ģirts Jakovļevs), 1975; “Antonio”, 1973, u. c.). Šeit tādu ir mazāk (“Kartupeļu racējas”, 1967; “Atpūta siena laikā”, 1968), toties kuplāk pārstāvēti jaunākie darbi (Vestarda Šimkus, Rēzijas Kalniņas, cirka mākslinieku portreti). Ir viens iemesls, kāpēc mākslas interesentam būtu vērts izšķirstīt abus – darbi tikpat kā neatkārtojas. Iepriekšējām “kopotajām gleznām” paralēlais krājums ir subjektīvais “zelta fonds”, kas piedāvā vēl vienu neklātienes pastaigu gleznotājas darbnīcā. Kopumā gan jāuzdod jautājums: vai noteiktas ievirzes māksla var iztikt bez vārdiem, kas, kā nereti dzirdams refleksijās par laikmetīgo situāciju, mēdz pārmākt pašu mākslu vai arī pasludināt par vērtīgu to, kurš tāds nebūt nav? Taču līdzās vēlmei vienkārši skatīties pastāv vēlme saprast, kāpēc kaut kas ir labs un skatīšanās vērts. Lai arī bohēmiste un spītniece Baumane nekad nav gleznojusi kādas oficiālas tēmas, tomēr tās allaž bijušas reālistiski tveramas lietas – cilvēki, priekšmeti un daba, ko nemitīgajā socreālisma attīstībā varēja interpretēt pēc vajadzības, piemēram, padomju tautas darba un atpūtas vai dabas bagātības kontekstā. Vienlaikus Baumanes darbi, kā pamanījuši vairāki autori, ir grūti aprakstāmi, bet varbūt arī rakstītāju pieejas un metožu “ekipējums” nav bijis adekvāts? Tā Aija Nodieva apgalvo, ka “katrs izanalizētais darbs kā adatas caurdurts tauriņš notrīsuļoja un sastinga. Šāda analītiski preparēta glezniecība kopumā zaudēja skanīgumu”4, bet Inga Šteimane, aicinot pārvirzīt fokusu uz glezniecības plastiskās valodas bagātību, konstatē: “(..) pārlasot bezcerīgos attaisnojumiem līdzīgos šīs mākslas nozīmīguma skaidrojumus, pēc kuriem vadoties katrs konkrētais gleznojums it kā iegūst daudznozīmību “savienojumā ar pašas mākslinieces dziļi ētiskajiem principiem”, mums atliek secināt, ka šī māksla, kaut arī pietiekami atzīta, nemaz tā īsti nav tikusi atslēgta, tātad arī attiecīgi novērtēta.”5 Klišejisko “atslēgu” komplektam var pievienot arī “latvisko pamatīgumu”, “pirmatnējo skarbumu”, “zemniecisko vitalitāti” u. tml. izteikumus. Savukārt plastiskā valoda jeb formas elementu daudzveidība, apvienojot pastozus triepienus un akvareliski caurspīdīgu lazējumu, fovistiski sarkanzaļu spilgtumu un klusinātus zemes toņus, elegantas līnijas pašvērtību un apjomīgi modelētas masas, patiesi padara šos darbus par saistošu, unikālu modernisma pieredzes un reālisma tradīcijas sintēzes gadījumu, kura plašāka analītiska interpretācija, šķiet, vēl tikai gaida savus īstenotājus. 1 Nozīmīgākās agrākās publikācijas: Nodieva, Aija. Dzīves krāsas. Rīga: Liesma, 1991; Baumane, Biruta. Es dzīvoju. Rīga: Jumava, 2002; Biruta Baumane: [Izstādes katalogs]. Sast. L. Slava, M. Kalnupe. Rīga: Neputns, 2002. 2 Biruta Baumane. Glezniecība. Sast. un teksta aut. A. Treija. Rīga: Galerija “Daugava”, 2010. 3 Brancis, Māris. Biruta Baumane. Kopotas gleznas. Latvietis, 2010, Nr. 122, 7. dec. www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=888. 4 Nodieva, Aija. Dzīves krāsas, 7. lpp. 5 Cit. pēc: Baumane, Biruta. Es dzīvoju, 229. lpp. | |
| Atgriezties | |
