VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Oskars Pavlovskis Santa Mičule, LMA Mākslas zinātnes nodaļas studente | |
| Mākslinieks Oskars Pavlovskis (dz. 1985) šajā pavasarī ieguva maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Viņa vārds zināms pirmkārt tiem, kas aktīvi seko līdzi Latvijas komiksu kultūrai un tās galvenajai platformai žurnālam “Kuš!”, taču Oskars aktīvi izpaužas arī citos medijos, tostarp grafikā, tēlniecībā, animācijā, kas vienkopus savstarpēji papildinošā veidā izmantoti viņa maģistra darbā “Redzamā robeža”. Maģistra darbu veidojošā piecu mākslas objektu sērija bija apskatāma tāda paša nosaukuma izstādē Kaņepes Kultūras centrā no 8. līdz 25. jūnijam. Pārliecinošā ekspozīcija ir Oskara pirmā personālizstāde, līdz šim mākslinieks aktīvi piedalījies grupu izstādēs, no kurām kā nozīmīgāko varētu minēt Eiropu apceļojušo komiksu un ilustrāciju izstādi “Pazudis pilsētā” 2009. gadā. | |
| |
| Dažādība manāma ne tikai Oskara izmantotajos medijos, bet arī stilistiskajos un saturiskajos aspektos, pievēršoties samērā plašam tēmu un parādību lokam. Neatkarīgi no izvēlētā žanra un medija Oskara darbus iezīmē traģiski sarkastiskas noskaņas, kas svārstās starp melno humoru un sakāpinātu grotesku. Zīmējumos “Zupa 1” un “Zupa 2” Oskars radījis ironisku vīziju, kas balstās viņa kā garāmgājēja ikdienas pieredzē – sabiedrības dīvaiņi un pabērni attēloti kā monstru pūlis, kurā saskatāmi gan Austrumeiropas ielu dzīves skarbākie vaibsti, gan biedējoši viepļi, bez kuriem nav iedomājama neviena zombiju vai citplanētiešu dzīves peripetijām veltīta filma. Mēģinot konkretizēt un definēt to asociāciju un parādību loku, kuras attiecināmas uz Oskara darbiem, pirmie apzīmējumi, kuri nāk prātā un kuru ietekmi atzīst arī pats mākslinieks, ir ielu māksla un zinātniskā fantastika, kuru elementi jaunā mākslinieka darbos tiek variēti saskaņā ar labākajām klasiskā zīmējuma tradīcijām – labu kompozīcijas, ritmu un līniju uzbūvi, precīzu anatomiski plastisko formu izjūtu, bieži vien aizraujoties ar skrupulozu detalizāciju. Tēlu un tēmu struktūrā jaušama arī Oskara ilggadējā pieredze, darbojoties dažāda veida multimediālā, tostarp datorspēļu, dizaina jomās. Lai neapjuktu iepriekš uzskaitīto kvalitāšu jūklī, jānorāda, ka Oskara darbošanās vairākos medijos nosaka arī stilistiskās atšķirības katrā no tiem, ļaujot dominēt kādam no izvēlētajiem formālajiem paņēmieniem. Centrālais tematiskais motīvs Oskara darbos ir neparastu, cilvēkveidīgu būtņu tēli, kuru savdabību un māksliniecisko vērtību nosaka attiecības starp “cilvēcisko” un “necilvēcisko” (ko varētu dēvēt arī par fantastisko vai monstrozo) to vizuālajā struktūrā, kas pakļauta deformētai un bioloģiski groteskai stilizācijai. Interese par starpstāvokļiem (primāri fizikālajiem) izpaužas arī Oskara izstādes un maģistra darba vēkveidīga mutanta tēls dažādās bioloģiskās stadijās un medijos. Analizējot šīs visnotaļ atšķirīgās kompozīcijas, rodas vēlme izmantot medicīnas terminoloģiju – tēli pakļauti ķirurģiskai uzšķēršanai, savdabīgiem šķērsgriezumiem, kas raisa asociācijas ar cilvēka iekšējo orgānu, audu uzbūvi jeb to, kas atrodas aiz ikdienā ar neapbruņotu aci saskatāmā robežas. Stilizētie cilvēka fizioloģiskās uzbūves elementi tiek vizuāli izfantazēti līdz plastiski izteiksmīgām, pat pašvērtīgām formām, kuru pretstats un vienlaicīgi arī kulminācija ir reālistiska kinētiskā skulptūra – monstroza lelle, ko, iespējams, var traktēt kā pārējo kompozīciju apvienoto reālistisko versiju. | |
 Oskars Pavlovskis. Darbs Nr. 3. No cikla "Redzamā robeža". Sietspiede. 64x45 cm. 2012 | |
| Oskaram tuvā hibrīdu un fizioloģisko transformāciju tēma Latvijas mākslas ainā tika aktualizēta 2011. gada maijā notikušajā izstādē “Mutanti” Mūkusalas mākslas salonā, kurā kuratore Sniedze Kāle pievērsa uzmanību mūsdienu mākslinieku tendencei radīt apzināti antiestētiskas hibrīdformas iepretim sabiedrībā dominējošajam tradicionālā skaistuma kultam. Distancēšanās no klasiski harmoniskā un skaistā attiecināma ne tikai uz tiem Oskara darbiem, kuros parādās fizioloģisko monstru formas, bet arī uz daudzajiem komiksiem un zīmējumiem, kuru stilistikā jaušamas ielu mākslas iezīmes kliedzoši spilgtā kolorītā, urbānajās noskaņās, dekoratīvos formu laukumos utt. Atšķirībā no Rietumiem Latvijas mākslā šīs nepieradinātās mākslas formas, par laimi, vēl nav institucionalizētas un legalizētas elitārās mākslas sfērā. Lai arī nav noliedzamas ielu kultūras un vizuālās mākslas estētikas ietekmes un izpausmes tradicionālajās tēlotājmākslas nozarēs, tādas mākslas formas kā komiksi Latvijas kultūrtelpā vērtējamas drīzāk kā marginālas parādības. | |
 Oskars Pavlovskis. Darbs Nr. 1. No cikla "Redzamā robeža". Sietspiede. 65x50 cm. 2012 | |
| Sietspiedes tehnikā darinātajā darbu ciklā “Pazudis pilsētā” mutantiskas anatomiskās formas izceļ kompozīciju galvenos tēlus, radot lielpilsētu izjūtai raksturīgo indivīda un pūļa pretnostatījumu, grotesku urbāno impresiju. Risinot ikvienam zināmos pilsētas dzīves tematiskos motīvus, autors ironizē gan par dažādām urbānās kultūras un ikdienas klišejām (draudīgiem tipiem, šopingu, nepieciešamību pakļauties modes un labas gaumes prasībām utt.), gan ielu dzīves noteikumiem, ko verbālā veidā iekļauj kompozīcijās. Tādējādi Oskara zīmējumu sižetiskie vēstījumi rada veselus stāstus, neuzbāzīgus, bet pietiekami viegli nolasāmus. Interese par vizuālās mākslas stāstošo pusi atklājas arī Oskara veidotajās animācijas un komiksos, kuros visizteiktāk tiek lietota realitātei pietuvinātu formu valoda, atsakoties no formāliem efektiem un eksperimentiem par labu stāstiem, kuru biedējošie tēli un skaudrie sižeti balstās gan reālos notikumos un atmiņās, gan specifiskas vides pieredzē. Līdz ar to iezīmējas atšķirība no vispārīgas mūsdienu komiksu un animāciju mākslas tendences atteikties no stāsta, sižetiski skaidra un lineāri virzīta notikuma kā galvenā satura, pārtopot vizuālās epifānijās, kas arvien vairāk akcentē piktorālo elementu pašvērtību un to verbālo nozīmju kapacitāti. Atšķirībā no daudzām tā dēvētajai neglītā estētikai pieskaitāmajām mākslas parādībām gan Latvijā, gan citur pasaulē jaunā mākslinieka Oskara Pavlovska darbos antiestētiskie elementi nav vērtējami kā apzinātas, izaicinošas provokācijas. Drīzāk jāuzteic autora spēja apvienot no vizuālās masu kultūras aizgūtu tēlu valodu ar reālistiski precīzu plastisko formu izjūtu jeb, saglabājot hierarhiskai mākslas izpratnei raksturīgo terminoloģiju, spēja apvienot marginālās mākslas formas ar elitārajai mākslai raksturīgām vizuālajām kvalitātēm. | |
| Atgriezties | |
