VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Evas Langes zīmes Gundega Cēbere, mākslas zinātniece Klausies | |
| Tēlniece Eva Lange (dz. 1935) nāk no Stokholmas un profesionālo izglītību ieguvusi Stokholmas Dekoratīvās mākslas skolā (1953– 1959) un Nacionālajā mākslas koledžā (1959–1964). Kopš 1964. gada Eva Lange aktīvi piedalās Zviedrijas mākslas dzīvē un līdztekus radošam darbam trīsdesmit gadus bijusi pedagoģe un arī direktore Birkagardenas tautas mākslas skolā. 1997. gadā ievēlēta par Zviedrijas Karaliskās mākslas akadēmijas goda locekli. Pirmo reizi uz dažām dienām ieradusies Rīgā 1989. gada vēlā rudenī, viņa paspēja iepazīties ar vairākiem mūsu tēlniekiem – Ojāru Feldbergu, Ligitu Ulmani un Ojāru Breģi, kuru radošajām gaitām aktīvi seko. 1991. gadā Eva Lange līdz ar citiem Zviedrijas tēlniekiem dzīvi atsaucās uzaicinājumam piedalīties Baltijas valstu tēlniecības kvadriennālē. Evai Langei piemīt īpaša plastiskā izjūta, kad liekas – viela un gars iet roku rokā. Trīs savulaik izstāžu zālē “Latvija” eksponēto bronzā un marmorā darināto darbu ideāli līdzsvarotās formas, klasiskā vienkāršība un vienlaikus dziļais iekšējais spriegums piesaistīja tēlniecības kvadriennāles “Rīga–92” starptautiskās žūrijas uzmanību, māksliniece ieguva vienu no šīs izstādes prēmijām un uzaicinājumu sarīkot personālizstādi Rīgā. | |
 Eva Lange darbnīcā. 1998 | |
| Bet ne jau tikai laureātes diploms kļuva noteicošais turpmāko attiecību uzturēšanā ar latviešu māksliniekiem. Tuvība, iespējams, sakņojās dzīves izjūtā, kultūras mantojuma, tradīciju un dabas uztverē. 1993. gada rudenī “Rīgas galerijā” tika sarīkota Evas Langes personālizstāde, bet trīs gadus vēlāk galerijā “Garāža Antra” notika mākslinieces zīmējumu izstāde, savukārt vēl pāris gadu vēlāk pēc Evas Langes skices Paula Jaunzema sārtā granītā izkaltā apjomīgā skulptūra “Tulpe” aizceļoja uz Pedvāles piekalnēm. Un arī šovasar galerijā “Māksla XO” varējām skatīt Zviedrijā dzīvojošā latviešu gleznotāja Lara Strunkes un zviedru tēlnieces Evas Langes izstādi “Sirds un mājas pamats”. Man bijusi iespēja daudzkārt pabūt gan Evas Langes mājā Stokholmas centrā, gan arī viņas darbnīcās Stokholmā, gan vasaras mītnē Gotlandē, kur 1993. gada vasarā lielo koku pavēnī pie Stīmas baznīcas vērienīgās starptautiskās mākslas akcijas “Vietas gars” laikā pirmo reizi redzēju viņas vides skulptūras “Tulpe” variāciju. Dabas tuvumā izjusta harmonija un skaistums ir ziemeļtautu dzīvesveidam raksturīga nacionālā bagātība. Skatot Evas Langes darbus, rodas iespaids, ka par izejas punktu bieži kalpojis pārdzīvojums vai dabas tēma, kas caur intelektuālu apjēgumu pārtapusi skulptūrā. Varbūt tas ir emocionāls mirklis, veroties jūras klaidā, pelēks un saguris akmens Gotlandes krastā vai Islandes pakalnu skarbais skaistums, varbūt impulss radies, klausoties latviešu tautasdziesmas. Tikai jāsajūt lietu ritms un jāatrod tas sevī. Plastiskā forma, uzbūve un materiāls ir tie tēlniecības jautājumi, kurus Eva Lange pētī savā daiļradē. Viņa nolūko un kārto, apvieno un kombinē lakoniskas ģeometriskas formas, veido saspēles, materiālu un krāsu kontrastus. Nojausmas par impulsu rodamas detaļu izcēlumos, un formas izraudzītas tā, lai iezīmētos paralēles, liegas pustoņu nianses, piemēram, darbos “Kaktusu palma” (bronza, ap 1980), “Bruņucepure” (ģipša masa, vēlāk – granīts, 1992–1993). | |
| |
| Strādājot Eva Lange allaž pēta formas, to iespējas un pretnostatījumus saistībā ar telpu un materiālu. Mākslinieci vilina gaisma un ēna, virsmas un faktūru mijiedarbība, tieši gaisma viņai ir svarīgs materiāls – vismazākais gaismas stars pārtop radīšanas procesa sastāvdaļā, un mainīgā gaismas telpa vienlaikus vēstī par laiku. Cilindrs, aplis, elipse. Aplis aplī, lode lodē – no šiem elementiem tiek būvēti pārdomāti un apkopoti veselumi. Vai tiek veidota lode vai cilindrs – tās ir plastiskas formas, nevis ģeometriski ķermeņi. Nepieciešama liela koncentrēšanās, lai ar tik minimāliem izteiksmes līdzekļiem radītu poētiskus tēlus. Tie simbolizē lietu stāvokļus, kustības, noskaņas. Darbi nav nošķirti cits no cita, stila un motīvu ziņā drīzāk tas ir viens veselums, nevis atsevišķu skulptūru kopums. Viss tiek plānots, paredzēts, taču vienlaikus Evai Langei piemīt spilgtas improvizācijas spējas, kas uzskatāmi iezīmējas vairākkārtējos motīvos “Tulpe”, kuri veido ap sevi spēcīgu emocionālu atmosfēru, paši būdami atturīgi un neuzkrītoši. Gan nelielos un pat ļoti mazos izstāžu darbos, gan vērienīgās granīta vides skulptūrās formas ziņā palikusi tikai nosacīta stilizācija, kam ir cieša saistība tiklab ar arhaisko zīmju pasauli, kā mūsdienu simbolu pārbagātību. Evu Langi interesē skulptūru virsma ar visām tās iespējām un ierobežojumiem. Māksliniece darbu īstenošanai izvēlas labus materiālus – marmoru, alabastru, bronzu, Zviedrijas dolomītu, Latvijas granītu, speciālu ģipša masu. Evas Langes mākslā valda meditatīvs miers un koncentrētība, kurā formas vienkāršība un materiāls ir viņas sabiedrotais, jo autore neļaujas virspusēju efektu vilinājumam. Pēdējo gadu atradums – stikla izmantojums lielizmēra skulptūrās. Zīmējumi Evai Langei ir atsevišķa tēma. Parasti tie kalpo darbam, lai fiksētu ideju, izanalizētu dažādas variācijas. Bet kādā brīdī, kad salauzta roka traucējusi veidot, zīmēšanā rasti negaidīti impulsi, izmantoti dažādu toņu un faktūru papīri, melns uz melna, balts, pelēks. Iespējams, ka šie lielizmēra zīmējumi palīdz tik pilnskanīgi raisīties tēlu valodai skulptūrās. Evas Langes darbi iederas vidē, reizē saglabājot autonomiju. Skulptūras nestāsta, tās ierosina domu. Pasaulē, kur trokšņo vārdi, Eva Lange cilvēkiem atdod klusumu, iespēju pārvērst mazo par patiesi lielo, saredzēt ikdienišķajā paraugu un novērtēt to kā dārgumu. Un dzīvot apzinātu dzīvi, vērotājam kļūstot par dalībnieku. | |
| Atgriezties | |
