VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bu, bu, būūū...! Neizbiedētu domu plūdums pēc Raida Kalniņa darbu izstādes apmeklējuma Jānis Borgs, mākslas kritiķis Raids Kalniņš. “Pazudušie vientuļnieki vai dinozauri izēd kapus” 18.05.–08.06.2012. RIXC Mediju telpa Klausies | |
| Kādā jaukā 1949. gada vasaras dieniņā paps mani pirmo reizi dzīvē aizveda uz Mežaparka zvēru dārzu. Tur satraukts vēroju īstu lauvu, kas nule nez kālab bija sadomājis kāpt virsū lauvenei; saldējumu diedelnieku lāci; kā koka baļķi nekustīgu krokodilu; dzīvespriecīgos sarkandibenu pērtiķus; nešpetni kviecošos pāvus... Un tad jau pēkšņi viss bija cauri un virzījāmies uz izejas vārtu pusi. Mana apakšlūpa sāka nervozi raustīties, sarūgtinājuma asaras acīs sprāga kā pupas, un laikam arī bļāviens neizpalika – kā var iet projām, iekams nav apskatīts pats galvenais, kura dēļ es še vispār tik sacerējies nācu? Tas bija Velns, ko pirmkārt ilgojos redzēt. Šo, kā biju pārliecināts, dzīvnieku līdz tam saviļņoti tiku vērojis vienīgi latviešu tautas pasaku bilžu grāmatā. To man vakaros pirms miega pie gultas mēdza lasīt māmiņa. Manā apziņā Velns gan bija itin jauks un mīļš radījums, lai arī gražīgs negantnieks. Ņemot vērā zīmētā Velna zirga kājas, garo asti un ragus, šim lopam, kā loģiski izsecināju, zooparkā vajadzēja atrasties kaut kur pie govīm, āžiem vai bizoniem. Pēc tēva skaidrojumiem, ka tas ir tikai tāds pasaku tēls, es satriekts atklāju: re, kā – visi pieaugušie, izrādās, nekrietni melo! Ticēt nevar nevienam! | |
 Raids Kalniņš. Noteicēji (1.fāze, I daļa). Kartons, akvarelis, guaša, ogle, zīmulis, laka. 2012 | |
| Šīs atmiņas (un kaut kādā mērā arī rūgtā pamatatziņa) iznira, aplūkojot RIXC Mediju telpā Raida Kalniņa visnotaļ sātaniskos gleznojumus un zīmējumus. Tie nu izrādījās daudz tuvāki citām bērnībā pieredzētām velnišķībām. Vecmāmiņa mani regulāri stiepa sev līdzi uz baznīcu. Tur bezgala garlaicīgo sprediķu un padzīvojušu tantuku gaudu dziesmu miegainajā plūdumā iztēli budināja pie sienām sakabinātie Bībeles stāstu attēli. Kaut kādi spožās ķiverēs tērpti pažarnieki nešpetni mocīja un ar pīķiem bakstīja pliku onkuli. Tad šamo nežēlīgi nagloja pie krusta. Laikam jau ļaundaris vai slepkavnieks bijis. Vecmāmiņa gan vēlāk visu otrādi vērsa – pažarnieki esot kaut kādi tur romieši, bet krustā sisto nelieti saucot par Jēzu, un tas, rau, mūsu visu pestītājs. Tātad labais onka. Mūsējais. Bet tajos baznīcas “komiksos” ieraudzīju arī savu veco draugu Velnu, kurš elles liesmu ielokā, visādi tramdot tur nonākušos grēciniekus, ļauni plosījās kā tāds razbainieks. Nu gluži kā pie Raida Kalniņa. No tā briest dziļāks secinājums par mākslinieka darbu iespējamām katoliskajām saknēm. Lai gan pats autors arī norāda uz dēmoniskiem bērnības iespaidiem. Un sakarībām komiksu vidē. Psihologam varbūt, šādas infantilas rakstura šķautnes vērojot, arī būtu še savs vārds sakāms? Patiesi, vēsturiskā atskatā katoļu baznīca pratusi baidīt tautu reizēm ne mazāk iespaidīgi, kā mūsdienās to dara kino vai televīzija ikvakara šausmeniekos vai ziņu pārskatos. Un, ja nu ar to par maz, tad arī Raids Kalniņš piemet oglītes guntiņā. Pavei, piemēram, daudzu romānisko dievnamu tēlnieciskajos veidolos vai dažā labā renesanses laiku gleznojumā Nelabais kā tāds šķiras ienaidnieks nekad nesnauž, uzglūn un ir priecīgs plosīt cilvēka, nabaga vājinieka, grēcīgo miesu. Tur reizēm vēl kas amizants parādās. Tas Visvarenais jeb galvenais “priekšnieks” kā tāds SS oficieris pie Aušvicē jaunatsūtīto ieslodzīto ešelona šķiro – tu esi labais un derīgais, tālab iesi uz šo pusi (uz paradīzi), bet tu, sliktais, dodies turp uz gāzes kameru (vai elli). Navaid še nekāda dievišķā visupiedošana. Baznīcas mākslā it kā atklājas aizdomīga pretruna ar visaugstāko ideālu, kur Dieva priekšā visiem būtum jābūt vienādiem. Jo bagātāks tapis Rietumu cilvēks un visa viņa sabiedrība, jo straujāk gājusi mazumā biedēšana ar velniem un elli. Tā jau ir, ja esmu tas dāsnais baznīcai ziedotājs, man nu nekādi vairs netīk šādi grēku atgādinājumi (un vēl par manu naudu) un nepiedienīgas norādes par kamieli, kurš drīzāk izlīdīšot caur adatas aci, bet nevis es – feodālis, tirgotājs, baņķieris, biznesmenis, deputāts vai mafiozņiks un korumpants – paradīzē nonākšu. Rietumu mākslā, kultūrā un sabiedriskajā apziņā nu izkristalizējusies dzelžaina formula – jo vairāk naudas, jo mazāk Jēzus. Velnišķība tapusi komerckultūrai un subkultūrai piederīga. Tāds nebeidzams dzīves halovīns iestājies. | |
 Raids Kalniņš. Noteicēji (6.fāze, I daļa). Kartons, zīmulis, laka. 2009 | |
| No šāda rakursa paskatoties uz Raida Kalniņa sātaniskajiem zārku rijējiem, augšāmcēlušamies dinozaurukiem, mošķiem un līķu ēdējiem, tur jaušam kaut ko patiesi iz bērnības izdīgušu. Vēl jo vairāk – vietnē Artist.lv mākslinieks tiek raksturots šādiem vārdiem: “Tie, kas nepazīst Raidu Kalniņu, nevarētu iedomāties, ka šausmu ainiņu un nekrofilo motīvu autors ir dzīvespriecīgs un labsirdīgs cilvēks, kurš parasti satikts ir gaužām labā omā un pajautāts arī labprāt pastāsta par saviem darbiem. Raids Latvijas mākslas telpā ir savrupa personība, kas izkopj komiksu, savdabīgu seriālu manierē ieturētu naratīvu formātu.” Tātad varētu teikt – visnotaļ “labvēlīgais tips”. Nebūt ne tāds kā reiz van Gogs, kurš mākslas cilpās tā savijās kā pašnāvnieks karātavu striķī. Raids tomēr visādus hororus itin rātni vēro no malas vai pat draugu un ģimenes loka komfortā – ausi sev nost negriezīs un rudzu laukā kraukļu bara aplidots nāvē nešausies. Apziņas dzīļu monstri tiek korekti un bez psihiatra palīdzības izcelti mākslas dienasgaismā ar Raidam raksturīgo pļurzaini kricelīga marginālisma manieri, ja uz šo būšanu lūkojamies no akadēmiskās kultūras bastioniem. Man pat aizdomas, ka tajos Raida uzvandītajos zārkos vesela kapsēta ar mākslas klasiķiem un zinātniekiem ārprātā kā uz grilla grozās, viņa darbus no viņsaules apvieduši, bet ne bailēs no Nelabā vai dinozaura zobiem. Bet tagad postmodernisma visatļautībā šādikaut ko vērtēt galīgi nelon. Un par to, lai tas būtu tā, dzīves darbos un nedarbos krietni pacenties arī šo rindu autors. Tālab sīkpilsoniskas vaimanas par nepiedienīgu tehniku atstāsim pie malas, jo tā šeit kā vērtība jeb “kunststiķis” nemaz netiek piedāvāta. Un būtiskais nav varbūt arī šausmonīgajā tēlainībā. Tas kodols ir nostājā pret saldumus mīlošo sabiedrību, kam šeit nu uzšpricē kādu pasmirdīgu sēra vai urīna šļuku. Tā ir negantnieku pozīcija. Tagad krietni aktualizēta, pateicoties arī kuratores Sniedzes Kāles sarūpētajai negantnieku izstādei “Arsenālā”. Mākslu dārziņā allaž vajadzīgi kādi nemiera cēlēji – kā mežā vilks sanitārs. Jāpiezīmē, ka Raids še nu gan nav vientuļš, mums šādi vilki jau bariem vien siro. Varbūt arī Raida gara radinieki – Jānis Viņķelis, Miķelis Fišers, Gints Gabrāns... Turpat Artist.lv sarunā ar Solvitu Kresi Raids vēstī: “Mani viņi vajā visu laiku – tie tēli, tāpēc jau viņi vienmēr atkārtojas. Vispirms ir doma – stāsts, es nekad nemokos ar zīmējumiem un gleznojumiem – tos domājot es reizē arī izpildu, nolieku malā un vairs neceļu augšā. Briesmīgās tēmas man vienmēr ir patikušas. Bērnībā pasaku grāmatās es neatceros nevienu pozitīvo tēlu, man nekad nav bijis interesanti skatīties varoņa atainošanu. Kāpēc tas mežs ir tumšs – tur ir kaut kādas aizdomas, kāpēc tur ir bail – vienmēr ir vilinājis tas. Es pamazām sāku to attēlot un pats par to priecājos. Tāds aplis ap sevi. Piemēram, kapu ainava, no turie¬nes lien laukā vecs vīrs – es viņu zīmēju ne kā komiksu vai kādu komisku atmosfēru, bet varbūt pietiekami jocīgi. Bet arī ne tāpēc, ka ir kāds jābaida.” Un atkal kāda paralēle iz manas bērnības – vakaros mājās pārnākošo tēvu man, no stūra izlecot, patika kārtīgi sabiedēt: “Bu, bu, būūū...” Gan saņēmu rājienu, ka tā jau cilvēkam varot sirdstrieku piebiedēt. Bet katrs nākamais “bu, bu, būūū” jau tika prognozēts un gaidīts un strauji zaudēja biedējuma efektu, pārvērtās bērnišķā jokā. Arī Raida Kalniņa “bu, bu, būūū” it kā iecerēts ar tādu panciski gotisku afektu pašokēt skatītāju. Tomēr monotonā un viendabīgā tēlainība izstādes gaitā, nemitīgā izteiksmes atkārtošanās pārsteigumu (vai izbīli) vērš mazumā. Ja esi redzējis vienu vai divus darbus, tad faktiski jau esi redzējis visu izstādi. Tālākais ir tikpat paredzams kā nākamā konfekte melnas lakricas kārbā. | |
 Raids Kalniņš. Dinozauri izēd kapus. Kartons, akvarelis, zīmulis. 2012 | |
| Mūsdienu cilvēks visu šo jau ir tā saskatījies – gan ļaunos dēmonus, gan lunaparku elles tuneļu “kartona šausmas”, gan atmodušos dinozaurus (kurus arī Raids še savos darbos dienasgaismā cēlis) un kingkongus, visādus vampīrus, drakulas un frankenšteinus... Tas viss mūsu nevainību vēl jaudāja traumēt padomju ēras norietā, kad ļautiņi caurām naktīm dirnēja viģiku izrādēs, vērojot pirmos porņukus un šausmeniekus sajaukumā ar Fellīni vai Bergmana filmu trešās tējas uzlējuma kopijām. Cenzūras atcelšana, robežu atvērtība, tirgus pasaule daudzus atskurbināja no infantilisma paradīzes un krietni devalvēja velnu pasauli. Elle pašu ļaužu rokām zemes virsū rūpīgi un ilgstoši kopta. Inkvizīcijas, gulagi,narkotikas, vergu tirdzniecība, černobiļas, hirosimas un nebeidzamās karu “orģijas”... Dažkārt velnam piemīt pat daiļš vieplis. Kā reiz dziedāja Amanda Līra – never trust a pretty face... Padomju laikos Mākslas akadēmijā bija lielisks estētikas pasniedzējs Herberts Dubins, kura lekcijās iegadījās viena tēma – delikatese: ļaunais skaistums. Viņš to ilustrēja ar nazi kultūras izpausmēm, kur tika sasniegtas dēmoniskā dizaina augstienes – simbolikā, uniformās, arhitektūrā... Un itin jūsmīgi apcerēja Lenijas Rīfenštāles “Gribas triumfu”. Padomju studentiņiem gan nācās pagaidīt vēl kādu ceturtdaļgadsimtu, iekams šādu mantu varēja izvērtēt savām acīm bezcenzūras atjaunotajā Latvijā. Šajā gultnē virzoties, 70. gados parādījās Lilianas Kavani skandalozā filma “Nakts portjē”. Tajā tieši šādas estētikas “mērcē” attīstījās upura un bendes mīlas stāsts. Vai ne mazāk dēmoniskais Viskonti Götterdämmerung. Ļaunais skaistums mūsdienās vissimboliskāk triumfēja 11. septembra “superšovā”. Bet nu nerāpsimies tajās vāgneriskajās augstienēs. Raids savā mākslā ir tāds tautiski piezemēts. Kā Sprīdītis ar stabulīti rokās. Tāds nedaudz “etnogrāfisks”. Viņa darbi man atgādina jaunākos gados piedzīvotas naktis kopgulēšanās radu vai draugu lokā. Tur allaž tumsas aizsegā kāds sāka stāstīt Edgara Po tekstu cienīgus spoku stāstus, mīklainas nāves vai pazušanas atgadījumus, kaut ko par tepat kaimiņos dzīvojušiem cilvēkēdājiem, kas savus upurus pārvērta desās un filejās... Iekams miegs pārmāca šausmu zosādas stīvumu un mokošais murgu purvs vilka aiz kājām nu jau Morfeja valstībā. Kas tik viss nav pieredzēts. Un tā vien gribas Raida velniņus, zauriņus, riebeklīšus un nešķīsteņus bezbailīgi apkampt un sabučot. Labi, ka esat, bez jums jau gaisma izplēnētu un dzīvei zustu garšas asums. Taču mošķu dīdītājam Raidam Kalniņam tomēr tā tautiski uzsauksim: nebiedē ezi ar pliku dibenu! | |
| Atgriezties | |
