VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Attēlu tīrības spēks Margarita Zieda, teātra kritiķe Klausies | |
| Zombiji un miskastes savu laiku uz operas skatuvēm, gribas tā domāt, reiz arī būs izdzīvojuši un pārdzīvojuši. Tādas ilgas rodas, skatoties šīs sezonas jaunās operas izrādes Berlīnē, kur cits pakaļcitam parādās darbi ar jau nogalinātiem un tad atkal augšācēlušamies cilvēkiem, par ko liecina viņu ar asinīm nošķiestais ģērbs un līķa krāsas grims. Iz kapa viņi nāk, lai izspēlētu visu vēlreiz no sākuma. Šis fenomens ir novērojams pilnīgi atšķirīgu režisoru darbos un pat vislielāko meistaru domu gājienā. Sezonas beigās loks bija noslēdzies un visos trijos Berlīnes operteātros bija jau vismaz pa vienam šādam darbam – Deutsche Oper “Loengrīns” dāņu režisora Kaspera Holtena režijā, īsi pirms kura parādījās Berlīnes Valsts operas “Lulū” vācu režisores Andreas Bretas inscenējumā, un vēl pirms tam bija “Idomeneo” Benedikta fon Pētera skatuviskajā lasījumā Komische Oper. Pārlapojot vācu žurnālu Opernwelt, šo sarakstu varētu turpināt – Forza del destino Antverpenē un turpmāk arī citās Eiropas pilsētās. Klišejas Klišejas par tādām kļuvušas, ilgākā laikposmā uz skatuvēm ekspluatējot vienu un to pašu teātra valodu. Un šodien šīs klišejas tiek ražotas jau no studiju sola, kritiķu atbalstītas un slavētas kā spēcīgas bildes. Par to šogad varēja pārliecināties Hansa Eislera skolas jauno režisoru darbos, ko sadarbībā ar Berlīnes Komische Oper izrādīja teātra kombināts Hebbel-am-Ufer, un lasot vēlāk recenzijas medijos. Skaidrs, ka neviens nevēlas jaunos, teju dīgstošos asnus sabradāt kājām un izsakās saudzīgi un uzmundrinoši par iesācēju vēl ne pārāk varīgajiem centieniem. Taču simptomātiski bija tas, ka apokaliptiskas ainavas ar sašķaidītiem, pa locekļiem sazāģētiem tēliem un destruktīvas vīzijas ar visām iespējamām vācu režijas sastrādātajām klišejām pēdējo 20–30 gadu garumā, kas bija izveidotas no nabaga Franča Šūberta mūzikas pasaules, tika slavētas kā spēkpilnas bildes. Bet vienīgais darbs, kas bija veidots tīrā lauku pastorālā stilistikā ar veselīgu humoru, ejot šķērsām meinstrīma tendencēm, tika nosodīts kā viduvējs. Tikmēr kādreiz svaigais un subversīvais ir pārvērties rutīnā. Biedējošais vairs pat nav biedējošs, bet kļuvis iepriekšparedzams un garlaicīgs. Spēcīgi mākslinieki individualitātes, protams, neklausās nevienā un strādā, kā paši atrod par pareizu. Bet to, ka cilvēkiem ir apnikusi dekonstruktīvā vienveidība un viņi ir izslāpuši pēc cita veida operas teātra, varēja just vētrainajos sajūsmas un pateicības aplausos, kas negribēja rimties ne pēc vācu režisora Kristofa Loja (Christoph Loy) jauniestudētās Leoša Janāčeka (Leoš Janáček) “Jenūfas” Berlīnes Deutsche Oper, ne pēc Vācijā strādājošā norvēģu režisora Stēfana Herheima barokālā krāšņumā atpakaļ laika mašīnā katapultētā Georga Frīdriha Hendeļa dramma per musica Xerxes Berlīnes Komische Oper. Tam pārliecinoši pievienojās arī profesionālā kritika nopietnākajos vācu medijos. | |
 Skats no Leoša Janāčeka operas "Jenūfa" iestudējuma Deautsche Oper Berlīnē. 2012 | |
| Mūzikas teātra “mistiskās kvalitātes” Žurnāla Opernwelt starptautisko kritiķu aptaujā Kristofs Lojs trīs reizes atzīts par gada labāko operas režisoru. Viņš ir viens no nedaudzajiem vācu operas režisoriem, kurš ir arī pieprasīts Eiropā: Lojs iestudējis operas Londonā, Briselē, Amsterdamā, Ženēvā, Barselonā, Losandželosā, Stokholmā, Ēksanprovansas festivālā. Par Riharda Vāgnera operas “Tristans un Izolde” iestudējumu Londonas Covent Garden 2010. gadā Kristofs Lojs saņēma Lourensa Olivjē balvu (Laurence Olivier Award). Kristofam Lojam šogad paliek piecdesmit gadu. Savu poētiski reālistisko pasauli, aiz kuras kultivēti tīrajiem, rūpīgi izkoptajiem attēliem elpo dzīves metafizika, viņš sāka veidot, kad tas galīgi neskaitījās moderni un bija pilnībā nost no modes trasēm. Viņa radošais ceļš ir attīstījies bez skandāliem, bez vicināšanās pa operas partitūru ar nazi. Ar cieņu pret darbu, kādu to komponists ir uzrakstījis. Lojs uzskata, ka viņš nav operas autors. Viņš ir režisors. Un, viņaprāt, lielākais sasniegums būtu izveidot tādu izrādi, kuru skatoties rastos iespaids, ka komponists ir rakstījis mūziku speciāli šai izrādei. Kristofa Loja galvenais jautājums aizvien ir šāds – kā viņam, māksliniekam, ar jebkuram režisoram dabiski piemītošajām estētiskajām ambīcijām likt skatītājam koncentrēties uz cilvēku telpā? Turklāt uz cilvēku, kas ir pēc iespējas mazāk grimēts un izkrāsots. No 14 gadu vecuma nokļuvis Esenes Folkvanga skolā, īpaša koncepta izglītības iestādē, kurā vienuviet mācās dažādu mākslas veidu studenti, ne tikai autonomi apgūstot savu specialitāti, bet arī kopā veidojot darbus, Kristofs Lojs ieguva padziļinātu izpratni ne vien par režiju, bet arī par teātra mākslas vizuālo kultūru. Turpinot Minhenē studēt teātra zinātni, mākslas vēsturi un itāļu filoloģiju un paralēli pievēršoties praktiskajam režisora darbam, Kristofs Lojs teātrī ienāca ar nopietnām kultūrvēstures zināšanām. Un tas arī šodien viņa izrādēm piešķir īpašu kvalitāti. Tā ir režisora īpašā skatiena kultūra, kā rādīt cilvēkus un notikumus viņu dvēselēs uz skatuves. Kristofs Lojs pieder pie režisoru paaudzes, kura vairs necīnījās pret politiskajām sistēmām, neuzskatot operu par spēku, kas spēj ietekmēt un mainīt sabiedrību, tās domāšanu. Cilvēka emocionālā pasaule, jūtu dzīve, dvēseles kustības – šī ir Kristofa Loja darbu zona. Cilvēkam ir dotas emocijas – kāpēc? Režisors saka, ka viņu interesē “mūzikas teātra mistiskās kvalitātes”. Un viņu interesē cilvēks. Varbūt tāpēc viņa izrādēs cilvēks nekad nav iekausēts kādā konkrētā laikmetā. Un arī ne mūsdienās. Tā ir dīvaini atsvešināta telpa, kurā uzturas Loja cilvēki, kas paši ir it kā ne no šīs pasaules. Moderni cilvēki un tajā pašā laikā tādi kā pārlaicīgi. Viņos nav sadzīves. Viņos ir dvēseles norises. | |
 Skats no Leoša Janāčeka operas "Jenūfa" iestudējuma Deautsche Oper Berlīnē. 2012 | |
| Logi uz dvēseli Čehu komponists Leošs Janāčeks savos darbos meklēja izteiksmes formu īstenībai, ko 19. gadsimta operas tradīcijās rakstītie darbi, viņaprāt, īsti nespēja pārraidīt. Janāčeks meklēja, kā mēdza sacīt viņš pats, “logus uz dvēseli”. Un, pametis akadēmisko vidi, sāka apceļot savu dzimto pusi – morāvu ciematus, ieklausoties pavisam vienkāršu cilvēku dziedātās senās dziesmās. Mūzika, kas sāka skanēt no Janāčeka saklausītās īstenības, bija tik lakoniska, ka pēcnācējiem ne reizi vien ir niezējušas rokas šo mūziku “uzlabot”, pārlieku plānajā nošu rakstā rakstot klāt jaunas notis. Arī Leoša Janāčeka opera “Jenūfa”, pirms to 1904. gadā atskaņoja pirmoreiz, vēl sagatavošanas posmā tās interpretiem likās uzlabojama. Operas pirmajam muzikālajam lasītājam diriģentam Karelam Kovaržovicam (Karel Kovařovic) darbs likās pārāk asiem stūriem, un viņš sāka pārveidot partitūru, gan nomainot instrumentus, gan padarot visus asumus apaļākiem stūriem. Vēlākie interpreti gan tieši pie šiem stūriem ar patiesu prieku atgriezušies, saklausot Janāčekā nākotnes mūzikas laikabiedru. Meklējot stāstu savai operai, komponista uzmanība apstājās pie Gabrielas Preisovas (Gabriela Preissová) lugas “Viņas pameita”, kas vēl 19. gadsimta nogalē Prāgā bija izskanējusi sensācijas spēkā. “Leoša Janāčeka operas notikumi risinās lauku ciemā. Jenūfai katrā ziņā ir jāiziet pie vīra, bet, tā kā viņai ir ārlaulības bērns, par kuru neviens nedrīkst zināt, viņas audžumāte zīdaini nogalina. Kāzu laikā līķis tiek uziets, un audžumāte atzīstas izdarītajā. Sakiet godīgi – kuru cilvēku kaut kas tāds šodien vēl interesē?” pirmizrādes priekšvakarā Kristofam Lojam jautāja Berlīnes žurnālisti. Arī Kristofs Lojs meklē “logus uz dvēseli”, ļaujot skatītājam uzmanīgi ieskatīties cilvēkos. Kas viņos notiek, kad atraidīta mīlestība pārvēršas agresīvas rokas celtā nazī, kas sagraiza Jenūfas seju? Kas cilvēkā notiek, kad tas nogalina otra bērnu, lai it kā palīdzētu dzīvot? Kristofu Loju interesē cilvēka spēja uz refleksiju, un viņu interesē arī totāls refleksijas trūkums – kā dzīvē vienmēr klātesoši fenomeni. Viņu interesē mīlestības iespējamības ceļš cilvēkā. Tas ir arī viņa izrādes galvenais jautājums, kas virzās cauri visiem traģiskajiem notikumiem un tajos ierautajiem cilvēkiem. Šī “Jenūfa” sākas baltā klīniskā telpā, kurā ir durvis bez roktura. Tiklab tā varētu būt psihiatriskā slimnīca, tiklab – cietums. Melnās, eleganti mūsdienīgās drēbēs ģērbta sieviete tur ienāk un saspringtā klusumā gaida. Gaida ilgi. Loja “Jenūfa“ sākas ar klusumu. Ar spriegpilnu klusumu, kas turpinās ilgi, līdz tas atveras mūzikā. Kristofs Lojs sāk stāstīt stāstu no beigām, uzmanības centrā novietojot sievieti, kas mēģinājusi palīdzēt savai pameitai, nogalinot viņas bērnu. Ar vislabākajiem nodomiem – mēģinot aiztaupīt otram tādu dzīvi, kāda bijusi viņējā. Un, tikai iedzīta vientulības telpā, viņa sāk notikušo šķetināt vaļā ar citādām acīm. | |
 Skats no Leoša Janāčeka operas "Jenūfa" iestudējuma Deautsche Oper Berlīnē. 2012 | |
| Balti spožā klaustrofobiskā telpa atveras atmiņām, aizslīdot sienām, aiz kurām paveras nobriedis rudzu lauks. Scenogrāfa Dirka Bekera (Dirk Becker) veidotā Jenūfas pasaule ir tīra un skaista – kā mīlestībā, tā naidā un izmisumā. Ciešanas neturpinās vizualitātē, tās nerada deformētu pasauli sev apkārt, negūst optisku atbalsi. Attēli ir dzidri, skaidri un skaisti, lai gan cilvēki tajos gūst dziļus ievainojumus. Skatiens ir atbrīvots no sīkumiem, gružiem, uzslāņojumiem, un cilvēki kļūst dziļi ieraugāmi. Jutekliskais vārpu lauks un ledū sasalušais ziemas attēls – tās nav lauku bildītes, tās ir dvēseles ainavas, kas nomaina viena otru. Un noslēdzas ar baltu telpu, kurā atrodas mazs, balts galdiņš ar krāsainu ziedu vāzīti uz tā un baltu krēslu blakus. Šajā telpā no mugurpuses redzami divi rokās sadevušies cilvēki, kas dodas pretim milzīgai, melnai atvērtai telpai. Nenotikusī mīlestība, kas pavēršas mīlestības iespējamībā, bieds un griba turp doties vienlaikus. Kristofa Loja un Dirka Bekera radīto attēlu skaistums, kas tik ārkārtā kontrastē ar sāpēm uz skatuves redzamo cilvēku dvēselēs, atverot skatītāju pārsteidzoša spēka līdzpārdzīvojumam, pārliecinoši polemizē ar novecojošo trendu – ar bomžu uznācienu operteātros, ar degradētas, plakanas cilvēkvides ieņemto telpu. Pirms gadiem divdesmit tā likās svaiga elpa – runāt par cilvēku kā garīgu būtni, par trauslām, smalkām dvēseļu kustībām, ievietojot tās hiperbrutālas, hiperdeģenerētas vides smacējošos žņaugos. Ievietojot stāstu šodienas neglītumā, lai skatītājs saprastu, ka tas, ko viņš skatās, attiecas arī uz viņu. Kristofa Loja kultivētā skatuves attēla tīrība, kas dinamizē gan telpu, gan laiku, gan mūziku, režijas psiholoģiskā nekonvencionalitāte, precizitāte un dziļums ļauj sajust visdažādākajos stāsta līmeņos, cik ļoti tas viss attiecas uz cilvēku šodien. Un, jo skaistāk, jo sāpīgāk. “No šīs izrādes cilvēks dodas laukā apburts, saviļņots un mierināts. Operas stāsts šeit tika izstāstīts tāds, kāds tas ir, bez aktualizācijas, bez sabiedriski, sociāli, vēsturiski kritiska skatījuma. Vai ar to tiešām pietiek?” domīgi jautāja ietekmīgākās vācu avīzes, rakstot par Kristofa Loja “Jenūfu” Berlīnes Deutsche Oper retā atzinības vienotībā. Neaizmirstot pieminēt grandiozās skatītāju ovācijas izrādes beigās. | |
| Atgriezties | |
