VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stāsts ar atvērtām beigām Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta 9 izstāde “Mūsdienīguma dzelmes” 02.06.–30.09.2012. Andrē Dimona ogļraktuves Waterschei, Genka, Beļģija Klausies | |
| Kā sveiciens Manifesta 9 radošajai komandai no kolēģiem1 uz jaunākā Manifesta Journal2 izdevuma (Nr. 14) vāka nodrukāta mākslinieces Nannas Debuā Būlas (Nanna Debois Buhl) 2009. gada fotogrāfija, kurā attēlota pie sena stikla augļu trauka nolikta zīmīte ar uzrakstu “Cieni vēsturi. Neaiztiec”. Neziņu, ko iesākt ar vēsturi, uzturēdamies Eiropā, novērojis arī Manifesta 9 kurators meksikānis Kvautemoks Medina (Cuauhtémoc Medina), Manifesta 9 laikmetīgās mākslas izstādē “Mūsdienīguma dzelmes” piedāvājot integrēt vēstures faktus un liecības. Kāds, līdzīgi kā Manifesta Kultūras mantojuma sadaļas koordinators Edgars Hermanss (Edgar Hermans) paredzēja3, vaicās: “Kāpēc tas nav izdarīts agrāk?” Kāpēc laikmetīgajai mākslai tikušas “apgrieztas” saknes? Kāpēc tā netiek skatīta plašākā laikmeta nogrieznī, bet gan atrauti no iepriekšējās pieredzes un kultūras konteksta? “Mazo” (lokālo) izstāžu praksē gan šāda kombinācija nav jaunums. Der atsaukt atmiņā kaut vai pērnā gada izstādi “Piens traukos” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kurā Kaspara Podnieka videoinstalācija “Gotiņa” un tematiskas ilustrācijas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma tika eksponētas vienkopus ar vēsturiskiem pienapstrādes rīkiem. | |
 Ni Haifens. Blakusprodukcija. Auduma driskas, šujmašīnas. Izmēri variējami. 2008 - 2012 | |
| Tikmēr pēc Beļģijas mērogiem mazpilsēta Genka un tās apkārtne piesaistījusi Manifesta 9 kuratoru uzmanību (biennāles līdzkuratores ir Katerina Gregosa un Douna Eidsa) ar akmeņogļu ieguves mantojumu. Līdz 20. gs. 80. gadu beigām šeit vienā pilsētiņā darbojušās trīs ogļraktuves, un tolaik ogļu ieguve bijusi pilsētas izaugsmes pamatā. Melnais zelts un tā ietekme uz rūpniecības attīstību, patēriņa produktu ražošanas apjoma palielināšanos, ierastā dzīves ritma un līmeņa izmaiņām 20. gadsimtā kļuvusi par šīs biennāles tēmu, izbēgot no pārmetumiem par izraudzītās norises vietas kultūras un vēstures īpatnību ignorēšanu, ko saņēma iepriekšējās biennāles. Vēl vairāk – ekspozīcijas “Mūsdienīguma dzelmes” radīšanā iesaistītas vairākas Limburgas provinces paaudzes. Ierastajā Manifesta laikmetīgās mākslas ekspozīcijas formātā par godu ogļračiem, kas apmetās Limburgas provincē, ieviesta kultūras mantojuma sadaļa “17 tonnas” un, balstoties uz kuratora koncepciju par ogļu ieguvi kā modernā laikmeta pamatu, atlasīti senāki par, ap un ar oglēm tapuši mākslas darbi, kuriem vieta rasta izstādes mākslas vēstures sadaļā “Akmeņogļu laikmets”. Viss šis mākslas darbu un vēsturisko liecību kopums izkārtots zem viena jumta – Waterschei ogļraktuvju ēkā, kas Manifesta dod papildus vienu “pirmoreiz” punktu, apvienojot visas ieceres vienuviet. Plus vēl kāds, manuprāt, aizkustinošs fakts – šajā ēkā elektrību nodrošina un “Mūsdienīguma dzelmes” izgaismo no Lietuvas nākuši kabeļi. Bet par to turpmāk… Restrukturēšanas poētika Laikmetīgās mākslas ekspozīcijā melnā, enerģiju dodošā substance parādās dažādos “agregātstāvokļos” – gan kā dabas fenomens, ekonomisks un / vai politisks līdzeklis kādu mērķu sasniegšanai ar izraisītām dažnedažādām sekām, gan netieša ierosme nākotnes vīziju konstruēšanai. Daži darbu autori apspēlējuši ogli kā vielu, ogļieguves radīto stresu virszemē vai mēģinājuši uzburt ogļraču sajūtas, esot pazemē. Piemēram, Karloss Amoraless (Carlos Amorales) radījis “Ogles zīmējumu mašīnu”, kas līdzīgi kā faksa aparāts vai printeris, tikai desmit reižu lielāks, ar kokogli zīmē kāda nezināma impulsa iedvesmotus attēlus. Tie, sakārti pie griestiem, veido labirintus un draudīgi atgādina par mašīnu radīto bezemociju estētiku. | |
 Mārtens van den Einde. Prastmasas rifs. Plastmasas atliekas. 2008 - 2012 | |
| Osvaldo Masjā (Oswaldo Maciá) savukārt rekonstruējis akustiskas un saostāmas Waterschei raktuvju noskaņas instalācijā “Pāļu dzinējs”, kas iekārtota uz raktuvju šahtām vedošā šaurā koridorā, liekot aizdomāties par zemzemes atmosfēras spiedīgumu un industrializācijas blakusefektu – neciešamo troksni. Āmuru klaudzienu, urbšanas, sprādzienu, atbalsu, mašīnu motoru un citu skaņu klātbūtni cilvēku apgūtajā pazemē ar ogļu bedrē sakāpušo, bijušo Amerikas ogļraktuvju Snowdown vīru kora palīdzību atainojis arī Mihails Karikis (Mikhail Karikis) un Uriels Orlovs (Uriel Orlow) videodarbā “Skaņas no apakšas”. Turpretim Ante Timmermanss (Ante Timmermans) Waterschei raktuvju iespaidā uzbūvējis mazu birojiņu no saliekamo plauktu sienām, kas piepildītas ar balta biroja papīra pakām, lai šajā klaustrofobiskajā telpā parakstītu, apzīmogotu, iearhivētu jeb vienkārši bezjēdzīgi un rutinēti krāmētu dokumentu kaudzes no viena plaukta citā. Perfor(m)atīvās instalācijas “Uztaisīt kurmja rakumu no (darba) kalna” plānā galdiņa urbēja darba augļi – ar caurumduri saspiestie papīra rimbuļi – tiek nesti ārpus biroja un sabērti glītā kaudzītē. Un nebeidzamais “žurku skrējiens” turpinās, citiem vārdiem – kāda starpība, kurā ellē sēdi… Virkne mākslinieku kā klauvētāji pie sirdsapziņas rāda no zemes iegūtās enerģijas izmantošanas tumšo pusi. Dabas piesārņojums jeb simtiem kilogramu cilvēku izmesto atkritumu okeānā sakausēti Mārtena van den Eindes (Maarten Van den Eynde) “Plastmasas rifā”. Edvards Burtinskis (Edward Burtynsky) fotogrāfiju sērijā “Ķīna: rūpniecība” fiksējis Ķīnas rūpnīcu strādnieku tūkstošus. Iespaidīgi. Tā ir neidentificējama, vienādās uniformās tērptu mehāniska darba darītāju armija, kas ierādītajos dažos desmitos kvadrātcentimetru strādā neskaitāmas stundas, kājās stāvot, lai nodrošinātu pasaulē pieprasītos preču ražošanas apjomus. Nākamais “progresa” jeb bezrobežu patēriņa kāres solis skatāms Paolo Vudsa (Paolo Woods) fotogrāfiju sērijā “Ķīnāfrika”. Tā ir šodienas kolonizācija, ko īsteno ķīniešu uzņēmēji Āfrikā, ieguldot līdzekļus fabriku būvniecībā un veicinot Ķīnas iedzīvotāju imigrāciju jauniegūtajās zemēs. Centrālo vietu iespaidīgā izmēra dēļ aizņem Ni Haifena (Ni Haifeng) “Blakusprodukcija”. Mākslinieks no Ķīnas tekstilrūpnīcām, kas ražo izstrādājumus Eiropas tirgum, sarūpējis vairākas tonnas audumu atgriezumu, no kuriem daļa ir sašūdināta monumentālā gobelēnā, kas aizvijas gluži kā ūdenskritums, un tā nobeigums nav ieraugāms (tikpat labi tumšo audumu gabaliņu dēļ tas varētu būt akmeņogļu kalns). Pie tā var stiķēt un stiķēt līdz bezgalībai, tā arī mēra sajūtu negūstot (katrs izstādes apmeklētājs var paķibināties ar atgriezumiem pie instalācijai blakus novietotajām šujmašīnām un mēģināt iztēloties sev priekšā darba izpildes plānu turpmākajām astoņām stundām). | |
 Karloss Amoraless. Ogles zīmējumu mašīna. Instalācija. 2012 | |
| Tad seko katastrofu daļa. Piemēram, Černobiļas AES avārijas sekas Līnas Selanderes (Lina Selander) darbos “Ļeņina lampa kvēlo zemnieka būdā” un “Realitātes priekštelpa” par urāna radīto radiāciju un Pripeti – slēgto padomju paraugpilsētu 3 km attālumā no Černobiļas, kurā pirms katastrofas dzīvoja AES darbinieku ģimenes. Uz aptuveni 50 000 iedzīvotāju bijis kultūras nams “Enerģētiķis”, kura neona gaismas uzraksta repliku 2004. gadā Parīzē dibinātā mākslinieku grupa Claire Fontaine ienesusi šajās ogļraktuvēs kā atgādinājumu, ka skaistajā dzīvē var uzrasties stāv-bremze. Birokrātisku stāvbremzi piedzīvojusī Ignalinas atomelektrostacija atdzimusi Rosellas Biskoti (Rossella Biscotti) darbā “Vadītājs”. Jau minētais kabelis (centrālais) Manifesta ekspozīcijas izgaismošanai nācis no Lietuvā esošās AES, kur 2011. gadā notikušajā izsolē māksliniece 500 kg smago vara vadu iegādājās kā “nevajadzīgu īpašumu”. Izsolē viņa iegādājās arī svinu, kas pārtapis minimālista Karla Andrē (Carl Andre) garā veidotā parketā “Nosaukums viens: kopienas uzdevumi”, atgādinot par Eiropas vienošanos enerģijas ieguvē un tās vēlāku uzteikšanu4. Uzskats, ka mākslā skaistajam nav jābūt oriģinālam, bet gan raksturam, temperamentam atbilstošam, kā savulaik paudis Andrē, iet roku rokā ar modernismu un atomelektrostaciju estētiku. Daļa “Restrukturēšanas poētikas” mākslinieku iejutušies pētnieku – vēsturnieku ampluā. Anas Torfsas (Ana Torfs) instalācijā “[…] KRĀSA […]” tiek pētīta sintētisko krāsu ieguve no akmeņogļu darvas. Nemanjas Cvijanoviča (Nemanja Cvijanović) interaktīvajā skaņas instalācijā “Piemineklis “Internacionāles” idejas piemiņai” secēta darbaļaužu himna “Internacionāle” un tās nestais sapnis par proletariāta vienotību. Hotas Iskjerdo (Jota Izquierdo) multimediju instalācijā “Dzeltenais kapitālisms: speciālā ekonomiskā zona” izsekota “činaderu” (chinaderas) jeb ķīniešu pakaļda-rinājumu un viltojumu apgrozība un starptautiskā tirgus darbība. Utopiskas idejas jeb jautājumus par to, kā mākslai “ielīmēties” šajā ekonomiskajā un politiskajā sistēmā, risina 2010. gadā dibinātā igauņu mākslinieku grupa Visible Solutions LLC. Projektā (drīzāk stendā) “Tirdzniecības punkts” tā piedāvā apmeklētājiem dažādus radošus priekšlikumus dzīves uzlabošanai, piemēram, “Ārtelpa interjeriem “Skaidrība”” , kas sniedz cilvēkiem svaigu gaisu un zaļu zāli domāšanas un iedvesmas spēcināšanai mājas vai biroja telpās. “Tirdzniecības punktā” ir sastopama arī Visible Solutions raksturīgā “Karoga pacelšana”. Šoreiz starp Igaunijas karogu ar neredzamo roku5 var ieraudzīt arī Latvijas un Somijas karogus, un, ņemot vērā, ka Manifesta 9 nav nedz Latvijas, nedz Somijas mākslinieku pārstāvības laikmetīgo darbu skatē, rodas jautājums – vai mūsu nosacītā klātbūtne ir tikai draudzīgs kaimiņu žests? | |
 Mihaels Matīss. Zīmējumi no sērijas "Sarkanā pilsēta". Papīrs, govs asinis. 29.7x42 cm. 2005 - 2009 | |
| “Akmeņogļu laikmets” Starp dažādiem krikumiem, piemēram, kāda mazzināma vīra – ogļrača – no ogles pagatavota smalka sieviešu zābaciņa 2 cm izmērā un pirmajiem rūpnīcu dūmeņu atveidiem glezniecībā un grafikā šeit sastopami hrestomātisku mākslinieku “šmucīgās estētikas” darbi. Piemēram, Marsela Dišāna “1200 ogļu maisi” , kas pirmo reizi griestos tika iekārti Starptautiskajā sirreālisma izstādē Parīzes Mākslas galerijā, jaucot galerijas “baltās kastes” iespaidu (maisi gan drošības apsvērumu dēļ bija piepildīti ar avīzēm), vai Henrija Mūra 1942. gada ogļraču zīmējumi – vienīgie cilvēku atveidi, ko viņš zīmējis darba procesā. Kristiana Boltaņska “Grand-Hornu reģistri” skatāmi kā 40 metru gara siena no skārda cepumu kārbām, kādās agrāk glabāja dokumentus un visu ko citu dzīvei svarīgu, paslēpjot zem gultas. Uz tām uzlīmēti Grand-Hornu ogļraču identifikācijas numuri un fotogrāfijas, kas ierasti anonīmajiem ogļračiem simboliski piešķir identitāti. Tepat ir arī zemesmākslas korifeju darbi – Roberta Smitsona “Nevieta – nenoteikta vieta” un Ričarda Longa “Bolīviešu ogļu rinda”. Beļģijas mākslinieks Marsels Brodterss 20. gs. 60. gados sāka veidot darbus no akmeņoglēm, tādējādi ogļieguvi padarot par Beļģijas identitātes zīmi. Tas visspilgtāk izpaužas biennālē eksponētajā darbā “Trīs ogļu kaudzes”, ko redzēdams Renē Magrits esot sacījis, ka Brodterss ir vairāk sociologs nekā mākslinieks. Sociologa cienīgu darbu veicis vēl kāds mākslinieks, tikai austrumu frontē. Līdz ar padomju ogļrača Alekseja Stahanova6 fotoattēlu uz amerikāņu žurnāla Time 1935. gada vāka šeit apskatāms latviešu izcelsmes padomju ideoloģijas cēlēja, kaismīga fotomontāžas izmantotāja Gustava Kluča plakāts “Lai dzīvo varoņu stahanoviešu staļiniskā cilts!” (1935). | |
 Turku imigrantu lūgšanu paklāji. 20.gs.50.-60. gadi. 1950 - 1960 | |
| 16 tonnas Tu sakrauj 16 tonnas, un ko tu dabū? Esi kļuvis vēl vienu dienu vecāks un lielākos parādos. Svētais Pēteri, nesauc mani, jo es nevaru iet. Esmu atdevis savu dvēseli raktuvju bodei. Tādā garā vēsta populārā ogļraču dziesma (himna) “16 tonnas”, no kuras patapināts Manifesta kultūras mantojuma sadaļas nosaukums. Tās “karstais punkts” ir it kā necila, ar palielināmo stiklu apskatāma 6x8 cm liela, nobružājusies fotogrāfija, kura uzņemta 1952. gadā un kurā nobildēts jauns pāris, kas bija spiests šķirties, lai vīrs varētu doties ogļrača gaitās uz Limburgu, kamēr sieva palika dzimtajā Grieķijā. Šķiroties viņi pārgrieza foto un katrs paturēja otra fotoattēlu. Satiekoties fotogrāfija tika salikta kopā un… sašūta ar diegu un adatu. Šie cilvēki, kuru dēls atnesa fotoattēlu Manifesta rīkotājiem, vēl aizvien dzīvo Genkā. Katrs, pat vismazākais, priekšmets satur neskaitāmas atmiņas. Arī ogļraktuvju darbinieku “darba grāmatiņas”, kas vēsta par raktuvju strādnieku (tostarp sieviešu un mazgadīgu bērnu) darba gaitu uzsākšanu, pienākumiem u. tml. Daudzslāņaino kultūrvēstures materiālu pārstāv arī spāņu izcelsmes ogļrača dēla Manuela Durana (Manuel Durán) no ogles vai kartupeļu masas veikli grebti vai modelēti ogļraču portreti (viņš pats arī strādājis par ogļraci); vietējo namu interjerus savulaik greznojuši izšūti sienas dekori ar parunām dažādās Eiropas tautu valodās (piemēram, viens no tiem slāvu valodā vēsta: “No mīlestības vien nevar dzīvot. Mums nepieciešams ēdiens uz galda”); komiksi par piedzīvojumiem kādā raktuvē Limburgas provincē. Tiek atskaņota arī mums labi pazīstamā dziesma “Marina”, ko 1958. gadā sacerējis no Itālijas ieceļojušā Limburgas ogļrača dēls Roko Granata (Rocco Granata). Skatāma amerikāņu dizaineru grupas Beehive Design Collective piecus metrus plata filigrāna tušas un zīmuļa zīmējuma digitāldruka “Patiesās ogļu izmaksas”, kas stāsta par ogļieguves ietekmi uz ekoloģiju un izmaiņām cilvēku paradumos; ieceļojušo musulmaņu lūgšanu paklāji (tie izmantoti, lai varētu lūgsnas skaitīt tīrā vietā); ogļraču šahtu maketi, pēc kuriem apmācīti topošie speciālisti; Waterschei greznā Art Déco stila nama skices; dažāda mēroga un nozīmes ogļu ieguves rīki (liela daļa aizgūti no Mijndepot Waterschei muzeja krājuma); dokumentālas filmas; arhīva materiāli par ogļraču darbu un sadursmēm ar policistiem 20. gs. vidū. Ar vietējo pilsētas pārvaldību saskaņotais Laras Almarsegi (Laras Almarcegui) projekts “Novārtā pamesta zeme (Genka)” gluži kā atgādinājums, ka akmeņogles veidojušās no augu atliekām vairāku miljonu gadu gaitā, paredz divpadsmit gadus neiejaukties dabiskajos procesos hektāru lielā zemes pleķī Genkā. Manifesta “Mūsdienīguma dzelmju” zīmē “Mums nepieciešams vairāk iedziļināties vēsturē, nevis mazāk, un ir bezrūpīgi un bīstami to ignorēt. Laikmetīgajā mākslā mēs visi pārāk bieži sastopamies ar šo problēmu, kas rodas izglītības trūkuma dēļ. (..) Darbi tiek akli sakulti bez zināšanām par to izcelšanos un to, kas ticis paveikts pirms tam,”7 raksta “Rekonstruēšanas poētikas” līdzkuratore Katerina Gregosa. Lai arī brīžiem, izstādi apskatot, rodas jautājums par mākslinieka statusu vai lomu sabiedrībā, nevar noliegt daudzpusējo ieguldījumu – vietējo iedzīvotāju pienesumu, izglītojošos pasākumus visām vecuma grupām utt. –, kas ir “iesaiņojis” garāmgājējam ne tikai pilsētu, bet veselu laikmetu. Iespējams, laikmetu, ko kādu brīdi ir gribējies aizmirst. Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. 1 Manifesta Journal ir no biennāles Manifesta neatkarīgs redkolēģijas sastāvs, taču to izdod Manifesta Foundation Amsterdamā, kas producē arī biennāli. 2 www.manifestajournal.org. 3 Edgar Hermans: The Heritage Section: [Interview]. Manifesta. The Deep of the Modern, 2012, p. 33. 4 Ignalinas AES tika būvēta saskaņā ar 1957. gadā parakstīto Eiropas Atomenerģijas kopienas jeb Euratom līgumu, kas paredzēja attīstīt kodolenerģijas ieguvi, tādējādi spēcinot ekonomisko sadarbību Eiropā. Ironiskā kārtā, lai Lietuva varētu pievienoties Eiropas Savienībai, tai bija jāizpilda dažādi kritēriji, no kuriem viens bija slēgt Ignalinas AES. 2004. gadā tā slēdza pirmo reaktoru, 2009. gadā – otro. 5 Par neredzamo roku vairāk sk.: Porri, Anneli. Sekojiet neredzamajai rokai!: Visible Solutions. Studija, 2010 , Nr. 74, 41.–48. lpp. 6 Aleksejs Stahanovs (1906–1977) 1935. gadā uzstādīja rekordu, ar pneimatisko āmuru, kas tolaik bija modernās tehnikas jaunākais sasniegums, izrokot 14 reižu vairāk akmeņogļu, nekā tajā laikā viens ogļracis vidēji spēja izrakt. Viņš tika stādīts priekšā kā paraugs, lai palielinātu strādnieku produktivitāti un demonstrētu padomijas varenību. Izveidojās stahanoviešu kustība, kam varēja pievienoties strādnieki, kuri pārsniedza ražošanas plānu. Esot miris hroniska alkoholisma dēļ. 7 Katerina Gregos. Is The Past Another Country? // Manifesta Journal, No 13, 2012. www.manifestajournal.org. | |
| Atgriezties | |
