VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Svešais un savējais. Rajons Sonora Broka, kino teorētiķe Klausies | |
| Kamēr latviešu kino vēl nav iestidzis varoņteikās un dziesmotos uzvedumos, iesaku doties uz kinoteātriem un ieraudzīt Rīgu ārpus ierastā ikdienas maršruta Aika Karapetjana filmā “Cilvēki tur”. Paradoksāli, ka režisors Aiks Karapetjans, kurš intervijās visnotaļ nievājoši izsakās par tikai festivālos sastopamo autorkino, pats ir radījis klasisku Eiropas festivālu kino. “Cilvēki tur” veidota pēc labākajiem žanra paraugiem un ne bez režisora studiju gada Parīzes kinoskolā ietekmes. 2012. gads iesācies ar pretrunīgām izjūtām. Prieks par sengaidītu spēlfilmu pieplūdumu. Medijos vēl nav norimušas kaislības par un ap Jura Poškus “Kolka Cool” un jau paralēli tām uzvirmojušas jaunas – Aika Karapetjana debijas pilnmetrāžas spēlfilmas “Cilvēki tur” sakarā. Latvijas filmu festivāla “Lielais Kristaps” ietvaros pirmizrādi piedzīvoja ilgi gaidītās un beidzot sagaidītās Jevgeņija Paškeviča “Golfa straume zem ledus kalna” un Ināras Kolmanes “Mona”. Lielu ēnu uz šiem lokālā mērogā grandiozajiem kino notikumiem met politiķu nacionālā pasūtījuma ideja. Kad pirms vairākiem gadiem Rīgā viesojās krievu dokumentāliste Marina Razbežkina, es neticīgi klausījos viņas stāstos par to, ka Krievijā iedibināta atbalsta programma patriotiskam kino, un pie sevis domāju, cik labi, ka Latvijā nekas līdzīgs nevarētu notikt... | |
 Kadri no Aika Karapetjana filmas "Cilvēki tur". 2012 | |
| Mikrorajona jeb “guļamrajona” iemītnieku nepievilcīgā ikdiena, ko caurauž dzīves jēgas vai vismaz labākas dzīves meklējumi, ir pateicīga tēma kino, un pārsteidzoši vēlu latvieši sagaida savu pirmo īsto tā saukto rajona filmu. Francija, Lielbritānija, Vācija, arī Dānija un citas Eiropas Savienības valstis jau apzinājušās šī žanra starptautisko aktualitāti. Turklāt nav būtiski, vai sižeta pamatā ir etniskās, šķiriskās, reliģiskās vai citas nesaskaņas, šāds kino sastopams katrā kinofestivālā, tiesa, kinoteātru regulārajā repertuārā gan mazāk. No pēdējo gadu Latvijā redzēto “rajona filmu” klāsta prātā nāk kaut vai Andreas Arnoldas (Andrea Arnold) “Akvārijs” (Fish Tank, Lielbritānija, 2009), Omara Šargavī (Omar Shargawi) “Ej ar mieru, Džamil” (Go with Peace Jamil, Dānija, 2008), un brāļu Dardēnu (Jean-Pierre Dardenne, Luc Dardenne) “Lornas klusēšana” (The Silence of Lorna, Beļģija, Francija, 2008). “Cilvēki tur” sižeta universalitāte, tās nepiesaiste konkrētai vietai, šai gadījumā Rīgai, it kā paver ceļu pie starptautiski plašākas auditorijas, bet vienlaikus piepulcina to veselai virknei līdzīgu filmu. Nacionālu iezīmju – vai tā būtu valoda, arhitektūra, tradīcijas vai kultūrvide – izmantošana nebūt nenolemj produktu (filmu) ātrai nāvei. Pāris piemēru. Dāņu režisores Anetes K. Olesenas (Annette K. Olesen) 2006. gada filmā “1:1” (stāsts par mūsdienu Romeo / Šadi un Džuljetu / Miu) jau uzreiz pēc sākuma titriem tiek izmantots vienkāršs, bet ļoti veiksmīgs, viegli nolasāms ilustratīvs paņēmiens – kadrā redzam rajona rasējumus un dzirdam stāstu par rajonu, kas iecerēts kā dažādu Dānijas etnisko grupu idilliska blakus pastāvēšanas vieta. Gluži par idilli gan nevar nosaukt mūsdienu realitāti, kad musulmaņu puiša un blondas dāņu meitenes mīlestībai nepārvaramus šķēršļus liek puiša tautiešu, iespējams, brāļa nežēlīgais uzbrukums Mias brālim, teju laupot viņa dzīvību. Savukārt beļģu režisora Marteina Smitsa (Martijn Smits) filmas “Jau vasara” (C’est déjà l’été, 2010) darbība notiek nelielā ogļraču pilsētiņā. Filmā redzami tikai neprofesionāli aktieri, vietējie iedzīvotāji. Marteins Smitss paļaujas uz skatītāja spēju adaptēt piedāvāto sižetu sev pazīstamām vietām, situācijām. Brēgeliskās kroga ainas laikā, kad bezzobaini pļēguri un pārlieku iereibušas, bezgaumīgi uzkrāšļotas dāmas laižas dejas solī, skatītāju zālē teju sajūtams beļģu alus smārds, tomēr tas neliedza starptautiskai auditorijai filmas pirmizrādi Roterdamas kinofestālā uzņemt ar ovācijām. | |
 Kadrs no Aika Karapetjana filmas "Cilvēki tur". 2012 | |
| Savukārt filmā “Cilvēki tur” ieskicētais latviešu un krievu etniskais konflikts, šķiet, ir gandrīz vai vienīgā, turklāt gaužām klišejiska norāde uz to, ka filmas darbība notiek Latvijā. Mikrorajons, iespējams, nav filmas galvenais varonis. Tomēr, redzot izjustos mikrorajona aerofilmējumus, kļūst skaidrs, ka, arīdzan neizmantojot kā filmēšanas vietu laukumu Brīvības pieminekļa pakājē vai Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, Aiks Karapetjans nav tiecies pēc absolūti bezpersoniskas vides atveides, tik vien kā atteicies no nodevām nacionālajam aspektam. Lai gan tūlīt pēc filmas noskatīšanās mani nepameta ķecerīga doma, ka šī, iespējams, būtu visu laiku efektīgākā Latvijas tūrisma filma. Latvietis arī lielpilsētā pamanās dzīvot kā viensētā. Latvietis viensētu nēsā līdzi, dziļi ieslēptu sirdī. Tāpēc uzdrīkstēšos apgalvot, ka “Cilvēki tur” latvieša uztverei ir eksotika. Filma, kuras varoņu dzīvē “guļamrajons” ir kas vairāk par vietu, kur pārlaist naktis, lai no rīta atkal steidzīgi dotos prom. Rajons ir viņu māte, cietumsargs, likteņa zirgs. Pelēku, apdrupušu būvju čemurs kā milzu gliemežvāks rada noslēgtu vidi, kurā garlaikoti dīkdieņi nesteidzīgi vada savas dienas cerībā kādu dienu atrast laimi mētājamies turpat ap stūri, izveļamies no atkritumu vada un tikmēr iemēģina roku sīkās zādzībās, kas kā sniega bumba, veļoties lejup no kalna, kļūst lielākas un smagākas. Jans un viņa draugi ir labprātīgi vides gūstekņi, kas ir visai reti vērojams griezums atšķirībā no aprobētā paņēmiena, kad varonis ievelk elpu un metas nezināmajā. Likumsakarīgi, ka tajās ainās, kad tomēr tiek pārkāptas rajona robežas, filmas varoņi kļūst neaizsargāti. Teju fiziski izjūtams kontrastējošais vides bezpersoniskums, trauksmainums centra ainās un stindzinošais aukstums jaunajās, lepnajās klusā centra daudzdzīvokļu mājās, kurās mīt “pārtikušie sektanti”. Rajonā mīt sirds, bet centrā – nauda? | |
 Kadrs no Aika Karapetjana filmas "Cilvēki tur". 2012 | |
| Filmas “Cilvēki tur” galvenais varonis man atgādina tādu kā Buratino vai slavenā pīlēna Tima brālēnu. Bezgribas, nemotivēts jauns vīrietis, kurš par mata tiesu izkļūst sveikā no ne vienas vien dzīvībai bīstamas situācijas, turklāt nekādus secinājumus pēc tam neveic, jo ir jau iekļuvis jaunā ķezā. Rodas pārdomas – vai tiešām Jans ir filmas galvenais varonis? Iespējams, Aika Karapetjana filmas nosaukums jau ietver atbildi uz šo jautājumu. Filma par cilvēkiem TUR. Vai tiešām videi, kurā dzīvojam, ir noteicošā loma personības veidošanās procesā? Mikrorajons ir mākslīgi radīts veidojums, celts nekurienē, bieži kā pagaidu būves ar 30 gadu derīguma termiņu, domātas no brālīgajām padomju republikām iebraukušajam darbaspēkam. Mikrorajona vēsture ir bezgala īsa un galvenokārt ietver stāstu “kas te bija pirms tam”. Izvēle nav liela – ganības, zaļas pļavas vai kāpas, kurās ziemā varēja lieliski slēpot. Filmā jaunieši reizēm atgādina marionetes, kas darbojas tādā kā primitīvāko vēlmju un instinktu diktētā daudzstūrī, sekojot rajona piedāvātajām izklaides iespējām: kautiņi, spēļu bāri. Tā ir paaudze bez vēstures – ne velti mēs filmā neiepazīstam viņu ģimenes (izņemot Jana vectēvu, kas gan ir visai skumjš izņēmums, jo viņu attiecības ir uz katastrofas robežas) – un acīmredzot bez nākotnes. Paaudze ar 30 gadu derīguma termiņu. Tādēļ jo spilgtāka ir epizode, kas ir brīva no visiem pilsētvides jēdzieniskajiem uzslāņojumiem, – aina ar peldi jūrā. Lai gan nevar nepiekrist tiem aprakstniekiem, kas šo epizodi skaidro kā nodevu kinoklasikai, peldei ir sava, suverēna, dziļi simboliska vērtība. Tā ir kā attīrīšanās pirms kulminācijas brīža sižetā – pirms Jans piesmej savu sapni un pirms Jana draugs Krekers paceļ pret viņu ieroci. Jūrā iebrienot, saskaroties ar pirmspēku, viņi piedzīvo savveida šķīstīšanu, atgriešanos bērnībā vai izejas pozīcijā. Pelde ir katarses moments filmā. Tai sekojošā no sižeta līnijas izrietošā kulminācija pludmales mājā ir kā loģisks, bet neobligāts turpinājums, kas tikai vēlreiz atgādina abu varoņu psiholoģiskās atšķirības: Jans ir nepārtraukta procesa tipāžs, kurš pat īsti nezina, kā rīkoties, sasniedzot kāroto, bet viņa draugam būtisks ir situācijas atrisinājums, kas atspriego nemitīgi pieaugošo psiholoģisko spriedzi viņa un Jana attiecībās. Un tad brīdī, kad filma it kā jau divas reizes ir piestājusi, lai no attāluma paskatītos uz notiekošo, kā atvilnis peldes epizodei seko fināla aina, kad kļūst skaidrs, ka fināla tā tradicionālajā nozīmē jau nemaz nevar būt. Lai arī mirkli spējīgs just, Jans eksistē procesā, nevis tā pieturas punktos. Kaut gan it kā varam oficiāli atklāt jaunu žanru latviešu kino, “Cilvēki tur” neiekļaujas “rajona kino” žanra robežās vien, te vērojamas arīdzan coming of age iezīmes. Janu un viņa draugus filmas sākumā raksturo infantila dzīves uztvere, deformēta vērtību skala un motivācijas trūkums. Sekojot coming of age – “izaugšanas” žanra – likumiem, Jans un Krekers iziet iniciāciju, šai gadījumā kopā veicot pārbaudījumus – kriminogēnu darbību kopumu. Kamēr “Cilvēki tur” kinoteātros skatītāju skaita ziņā jau krietni apsteigusi vidējo latviešu filmas apmeklētības rādītāju, varam sākt gaidīt Aika Karapetjana bezbudžeta šausmu filmas pirmizrādi, kas paredzēta šoruden. | |
| Atgriezties | |
