VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atbildes vēstule dOCUMENTA (13) kuratorei Karolīnai Hristovai-Bakardžijevai uz viņas publicēto “Vēstuli draugam”, kurā viņa atklāja izstādes ieceri Barbara Feslere, māksliniece | |
 dOCUMENTA (13) kuratore Karolīna Hristovai-Bakardžijeva. 2012 | |
| Dārgā Karolīna! No lielā notikuma mūs šķir vēl divi mēneši. Laiks kļūst blīvāks, notikumi – straujāki. Iztēlojos, ka esi ārkārtīgi aizņemta, ierauta domu, materiālu, informācijas un steidzami pieņemamu lielu un mazu lēmumu virpulī. Redzu, ka pār Tevi gulst milzīga slodze un atbildība, bet, no otras puses, ir skaidrs, ka šobrīd Tu piedzīvo unikālu izdevību iekustināt apmaiņas procesu un paveikt kaut ko ļoti svarīgu un pasaules mērogā pamanāmu. Iedzīt vēsturē nevis vienu, bet daudzas naglas. Uzdevums rakstīt par tik svarīgu izstādi – ko es turklāt neesmu redzējusi, jo tā vēl nav atklāta, – patiesībā ir sarežģīts izaicinājums, jo, tā kā galīgā rezultāta vēl nav, esmu spiesta sevi ierobežot un runāt tikai par koncepcijām, domām, attieksmēm, vēlmēm un paņēmieniem. Šo situāciju mēs varētu salīdzināt ar vēl nenotikušu zinātnisku eksperimentu: mums atliek vienīgi aprakstīt hipotēzi, metodoloģiju, idejas, kas atrodas eksperimenta pamatā, taču mums nav konkrētu datu par eksperimenta rezultātu, tāpēc hipotēzi pārbaudīt nevaram. Ņemot vērā šāda teksta īpatnības, nolēmu atsaukties formai, kuru Tu izraudzījies kā dOCUMENTA (13) koncepcijas pirmo izpausmi: nolēmu uzrakstīt Tev vēstuli. | |
 dOCUMENTA (13) grafiskā zīme. | |
| Tu savā vēstulē nepazīstamam draugam, savveida fantasmagoriskam citam (Gegenüber), izskaidro nevis koncepciju, kas tiecas uz jau iepriekš definētu rezultātu, bet drīzāk metodoloģiju, kas izmantojama, lai izraisītu procesu, no kura attīstīsies zināšanas, estētiskas izteiksmes, notikumi, sakarības un tīkli, kas – ja es pareizi sapratu – redzami un pamanāmi (turklāt joprojām pārveidojami) kļūs brīdī, kad tiks atklāta izstāde. Izstāde, par kuru Tu apgalvo, ka tā nemaz nav izstāde, jo vārds Ausstellung, Tavuprāt, atstāj narcistisku pēcgaršu, un Tu to labprātāk sauc par Erscheinung – par “parādību”. Varbūt mēs varētu to iztēloties kā mirkļa fotouzņēmumu, kam varēs sekot citi daudzu citu mirkļu uzņēmumi. Tā vietā, lai izstādītu un izrādītu kaut ko noteiktu un galīgu, parādās domas, priekšmeti, pasākumi, darbības, kas kuru katru brīdi var pagaist. Savā 2010. gada 25. oktobra tekstā, kas sākas ar vārdiem “Mans dārgais draugs”, Tu kādā brīdī piemini internetā uzietu stāstu par pasaules aizsākumu, stāstu, kas Tev kļuvis par iedvesmas avotu dOCUMENTA (13), – stāstu par vanagu, kurš kādu dienu pēc šausmīgas vētras nolaižas zemē un pārvēršas par cilvēku. Tie ļaudis, kuri spēj iztēloties sevi kā putnu, apzinās, ka lidošanai vajadzīgi divi spārni. Viens spārns balsta garu (saprātu), ķermeni (kustību) un dvēseli (jūtas): ja šie trīs aspekti atrodas savstarpējā līdzsvarā, arī cilvēks ir līdzsvarots. Otrs spārns nes trīs citus elementus: sabiedrību (politiku un justīciju), procesu (curriculum vitae) un ceremoniju (kolektīvo deju). Ja arī tie ir līdzsvarā, cilvēks ir saskaņā ar citiem cilvēkiem. Tātad mēs varam domāt, ka jau kopš pasaules pirmsākumiem cilvēki atrodas nemitīgos iekšējā un ārējā līdzsvara meklējumos, nežēlīgā un nebeidzamā cīņā pret faktoriem, kas draud šo līdzsvaru izjaukt, cīņā pret ārkārtas situācijām, briesmām un krīzēm. Tu mūsu laiku definē kā ārkārtīgas nestabilitātes periodu, un vienā no pirmajām konferencēm – ja nemaldos, tajā, kas 2009. gadā notika Turīnā, Castello di Rivoli Laikmetīgās mākslas muzejā, kur piedalījās visi iepriekšējo documenta kuratori, – Tu teici, ka mēs esam tālu no pašreizējās krīzes beigām un tie, kuri domā citādi, visticamāk maldās. Tieši šajā bīstamās nenoturības fāzē būtiski svarīga var izrādīties apmaiņas tīklu drudžainā aktivitāte un tādu arhīvu veidošana, kuros uzkrājas gudrības no visdažādākajām jomām, kas spēj cita citu papildināt. | |
 Museum Fridericianum. 2012 | |
| Video Museumsnacht, kurā iemūžināta konference, kuras laikā Tu dOCUMENTA (13) projektu prezentēji Kaseles publikai, Tu nevis apraksti akmenī iekaltas koncepcijas stingros un nemainīgos punktus, bet gan vienkārši izskaidro, kas tevi interesē: kultūra vispār, vēsture, idejas, vieliskuma iznīcināšana, arhivēšana un – last but not least – enerģija un ilgtspējība. Raibs uzskaitījums, kas, no vienas puses, nopietni pievērš uzmanību lielajām universālajām sakarībām starp disciplīnām un vēsturiskajiem laikiem, bet, no otras puses, neatstāj bez ievērības arī vielu, no kuras konkrēti veidota mūsu kultūra: sensiblās un inteligiblās gudrības, kas arhivējamas nepārtrauktā procesā ar lielu rūpību un sistemātiskumu. Nemitīgā kustībā un mainībā esošs arhīvs, kas nodrošina pieeju nerimstoši plūstošiem materiāliem. Savā vēstulē nepazīstamajam draugam Tu apgalvo, ka Tev nav vienas vienīgas koncepcijas, ka Tu esi iecerējusi izstrādāt visdažādāko materiālu, paņēmienu un zināšanu horeogrāfijas. Mērķtiecīgi vērsta iepriekšēja nodoma vietā Tu liec netiešas darbības. Tava metode – kā Tu teici Komo Fondazione Ratti notikušajā konferencē – ir iecerēta kā organiska, atvērta un nekontrolēta. Tās forma ir gāzveida. Tu ar savu atteikšanos noteikt viennozīmīgu un iepriekš definētu koncepciju mēģini izjaukt ierastās gaidas. Taču, ja es pareizi sapratu, Tavējā nebūt nav “Nekoncepcija”, kura patiesībā tik un tā būtu koncepcija, – Tu esi iecerējusi dot savveida Initialzündung, pirmo grūdienu, kas ideālā veidā izraisītu “sniega bumbas” efektu. Gāzveida stāvoklī – atgriežoties pie Tevis piedāvātā tēla – molekulas kustas nekontrolēti, un attiecīgi mēs nevaram precīzi paredzēt, kādā virzienā tās dosies un ar kurām citām molekulām sadursies. Taču tagad es sev jautāju, cik lielā mērā patiešām ir iespējams visam ļaut brīvu vaļu un pilnīgu atvērtību un cik lielā mērā tomēr ir nepieciešams ik pa laikam saņemt pavedienus savās rokās. Proti, es iztēlojos, ka patiesībā ir runa par īpaša paveida dialogu ar māksliniekiem, kas strādā ar saviem projektiem, un pieņemu, ka Tu ar viņiem regulāri sazinies, – vai tā ir? Pieņemu, ka ir grūti uzturēt līdzsvaru starp carte blanche, absolūtu brīvību un praktiskajām prasībām, ko izvirza tik gigantiska “mašīna” kā documenta. Ja koncepcija ir šāda – strādāt bez iepriekš izveidota kuratora plāna, tad attiecīgi arī izstāde vairs nav izstāde, pareizāk, tā kļūst par kaut ko vairāk nekā izstādi: par mentālu stāvokli. Tai jākļūst – arī to mēs lasām vēstulē draugam – par jēgpilnu pieredzi daudzveidīgai publikai, par atspēriena punktu, izmantojot sajūtu, ideju, izpratņu un zināšanu pētījumus. Kopā tiek sasaistītas gudrības, kas nākušas no teātra pasaules, izstāžu vēstures un fenomenoloģijas, uztveres teorijas un psiholoģijas. Centieni izkausēt robežas starp disciplīnām un zināšanu jomām nebūt nenotiek ar mērķi iedibināt starpdisciplinārus sakarus, kuru vārdā visi dara visu un neviens neprot darīt neko. Nolūks drīzāk ir sasaistīt kopā sevišķi augsta līmeņa specializētas zināšanas. dOCUMENTA (13), panākot spēcīgu blīvumu, tiecas “uzdot individuālās un kolektīvās emancipācijas jautājumus ar mākslas starpniecību” un būt par “kolektīvu un anonīmu čukstu platformu”. Tātad svarīgākais laikmetīgās mākslas pasākums visai 2012. gada vasarai iedibina vietu, kas padara iespējamas patiesas tikšanās, kuru laikā kopīgi reflektēt par mūsu pašreizējo pasauli. Tagadnes mākslas darbi, kas saāķējas kopā ar pagātnes mākslas darbiem, kopīgi kalpo par izejpunktu pārdomām un dialogiem, kuri lido krietni tālāk par šīs ik pēc pieciem gadiem notiekošās izstādes “šeit un tagad” un ļauj mums miglaini atcerēties savu pagātni putnu veidolā. Prāta un ķermeņa lidojumā visu var skaidri pārlūkot no augšas un nemitīgi tiek radītas jaunas sakarības. | |
 Documenta izstāžu zāle. Kasele. 2012 | |
| Trīspadsmitā documenta, kas durvis ver 2012. gada 6. jūnijā, savu skatienu raida tālu un plaši ne tikai ģeogrāfiskajā līmenī (simt mākslinieku no piecdesmit visas zemeslodes valstīm), bet, kā jau minējām, arī attiecībā uz iesaistītajām disciplīnām un profesijām. Māksla iziet no savas tendenciālās izolācijas, lai iesaistītos dialogā ar zinātnēm, ar antropoloģiju, arheoloģiju un ekoloģiju, un, sastatot sevi ar dažādām jomām, stājas pretī šī vēsturiskā brīža jautājumiem. Kādā intervijā norvēģu vietnē kunstkritik.no Tu apgalvo, ka Tev patīk lietas, ko nesaproti. Tātad mēs varētu pieņemt, ka dOCUMENTA (13) tiek uzlūkota kā izpētes mehānisms, kur māksla tuvojas zinātņu problemātikai un cenšas formēt zināšanas caur estētisku objektu uztveri un radīšanu? Tātad mākslā izteiktās metaforas, modeļi un mehānismi piedalās mūsu zināšanu vairošanā? Taču attiecībā uz zinātnes gudrībām mēs saskaramies ar epistēmisku formu, kas ir tīši ambivalenta un atvērta, nebaidās no pretrunīguma un pat to izceļ. Tiek atmesta tradicionālā zinību ražošana (kam raksturīgas sistemātiskas pārbaudes metodes, liekot lietā atkārtojamus eksperimentus), un tiek analizēti neatrisināmi paradoksi: runāt bez valodas, darboties bez darbības, būt tuvu un tālu, sabrukums un atjaunotne, iekļaušana un izslēgšana, tulkojums un neiztulkojamība. Šie pretstatītie principi atspoguļo paša tēla pretrunīgumu: tas ir dzīvs un miris, spēcīgs un vājš, klātesošs un promesošs. Tagad es vēlētos vairāk uzmanības pievērst konkrētajiem darba paņēmieniem. No dažādajiem publicētajiem dokumentiem izriet, ka, no vienas puses, Tu esi ļoti daudz ceļojusi un, no otras, ka sadarbojies ar “aģentiem”, “padomniekiem” un māksliniekiem. Organiskā un efektīvā radīšanas procesā, kas iecerēts kā atvērts nemitīgām pārmaiņām, tiek iekustināta fleksibla kuratora darba vienība. Ja es pareizi sapratu, darbu uz priekšu virzīt ir iecerēts ar mikrosistēmu tīklu, kurā, pamatojoties uz Tevis izsniegtajām pilnvarām, rīkojas aģenti. Tu ne tikai izmanto aģentus, bet esi izveidojusi arī padomnieku goda komiteju, kuras sastāvā ir intelektuāļi un mākslinieki, antropologi, biologi, fiziķi, literāti un arheologi. Pamatīga atbalsta padome, kas liek lietā savu polihromo kompetenci un vienlaikus darbojas kā aizsargtīkls tiem akrobātiskajiem gaisa vingrotājiem, kuri lidinās no vienas puses uz otru. Dažādu zinātņu saaudums atspoguļojas jau pirms vairākiem mēnešiem aizsāktajā publikāciju projektā: līdz pasākuma beigām tiks izdots aptuveni simt grāmatu visdažādākajās jomās – mākslā, dabaszinātnēs, filosofijā, psiholoģijā, antropoloģijā, ekonomikā, politikas zinātnēs utt. Kā varam lasīt, “100 piezīmes, 100 domas” publicē nepublicējamo un pēta, kā veidojas doma. Runa ir par kolekciju, kurā sakopotas visdažādākās rakstiskās izteiksmes formas – no jau pastāvošu piezīmju grāmatiņu reprodukcijām līdz īpaši pasūtītām esejām un dialogiem. Starp autoriem ir Maikls Tausigs (Michael Taussig), Donna Haraveja (Donna Haraway), Džūdita Batlere (Judith Butler), Maikls Hārds (Michael Hardt), Etele Adnana (Etel Adnan), Aleksandrs Klūge (Alexander Kluge), Svelija Rolnika (Suely Rolnik), Bifo jeb Franko Berardi (Bifo – Franco Berardi), Vandana Šiva (Vandana Shiva) un Eduardu Viveirušs de Kastru (Eduardo Viveiros de Castro). Turklāt uz izstādes atklāšanu Hatje Cantz apgāds izdos trīssējumu katalogu: Catalog 1/3 – The Book of Books ar attēliem, jauniem tekstiem un pārpublicējumiem no “100 piezīmes, 100 domas”; Catalog 2/3 – The Logbook, kas ar attēlu, korespondences un interviju palīdzību stāsta par dOCUMENTA (13) tapšanas procesu; Catalog 3/3 – The Guidebook, kurā iekļautas kartes un ceļojumi cauri mākslas darbiem un projektiem. Vēl viena svarīga papildu aktivitāte ir tā sauktās dTOURS: izstādes apmeklējumi gida pavadībā, turklāt par gidiem šai gadījumā būs dažāda vecuma Kaseles iedzīvotāji, kas ne vienmēr ir piederīgi pie mākslas pasaules. Ar šādu starpniecības ofensīvu tiek mēģināts nodot tālāk visdažādākās pieredzes un skatpunktus. Piemēram, kā savu tūri cauri mākslas darbiem, kas izvietoti Aueparkā, veidotu šī paša parka dārznieks? Tādējādi šīs gidu vadītās tūres saduras ar dažādām tēmām un jautājumiem, piemēram, “Tuvošanās īstenībai un laikam” vai arī “Pārtrauktie priekšmeti, kas paliek pāri no lietām?” utt. Visi gidi, kas piedalās dTOURS projektā, 2012. gadā apmeklēja “pasaulīgo pavadoņu skolu”. Tāpat kā visās iepriekšējās documenta reizēs, arī šoreiz izstāde pārsniedz Fridericianum, documenta-Halle un Neue Galerie ierastās vietas. Ņemot par pamatu dažādu disciplīnu savienošanās koncepciju, attiecīgi arī izstāde paplašinās, ieņemot Otteneum un Orangerie – dabaszinātņu vēstures un tehnikas vietas, kā arī dažādus paviljonus, kas atrodas Karlsaues parkā. Turklāt dOCUMENTA (13) ielaužas arī profānajās telpās, piemēram, kinoteātrī un hugenotu namā, sen slēgtās un ārpus pilsētas izvietotās telpās, kas pārstāv četrus nosacījumus, kuriem pakļaujoties jādarbojas māksliniekiem un domātājiem: “uz skatuves”, “aplenkumā”, “ar cerību” un “atkāpjoties”. Šīs vietas – kā lasāms paziņojumā presei – palīdz uzturēt plūdumā idejas, kas parasti rodas šādos apstākļos, un uzsver to nemitīgo mainību. Un tagad es Tev vairs neslēpšu, ka mani ārkārtīgi interesē, kāda īsti būs dOCUMENTA (13). Nevaru vien sagaidīt brīdi, kad varēšu atklāt visus dārgumus, ko esat savākuši visās zemeslodes malās, varēšu konfrontēt sevi ar atspēriena punktiem un sasaistēm starp visdažādākajām disciplīnām, starp mākslu un zinātni, praksi un teoriju. Bet pagaidām vēlētos no Tevis atvadīties ar Roberta Frosta dzejoli, ko Tu citē kunstkritik.no publicētajā intervijā: The woods are lovely, dark and deep. But I have promised to keep. And miles to go before I sleep. Ar cieņu, māksliniece Barbara Feslere /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ | |
| Atgriezties | |
