VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Risinājumi, atbildes un patiesība ar āmura sitieniem Barbara Feslere, māksliniece 7. Berlīnes biennāle | |
| Uzaicinot Arturu Žmijevski (Artur Żmijewski) kūrēt slaveno Berlīnes biennāli, pēc 2006. gada pieredzes ar Mauricio Katelānu šis pienākums atkal ir ticis māksliniekam. Žmijevski un Katelānu vieno ne tikai tas, ka viņi abi ir “mākslas ražotāji”: viņi abi popularitāti ir iemantojuši ar darbiem vai akcijām, kas nereti tikuši uztverti kā vislielākās provokācijas. Pietiek atcerēties kaut vai Katelāna pakārtos bērnus, iepretī Milānas biržai uzstādīto paslieto vidējo pirkstu vai pāvestu Jāni Pāvilu II, kam trāpījis meteorīts. Taču atšķirībā no Padujas mākslinieka, kas dzeļ ar savu spožo ironiju, viņa poļu alter ego, šķiet, dzīvi uztver no nopietnās, traģiskās un smagās puses un ir iedomājies, ka viņa pienākums ir likt sev plecos visu pasauli – gluži kā atlantam – un izglābt to, pašam ļimstot zem nepaceļama smaguma. Patiešām, Žmijevska darbi šķiet atrodamies gaismas gadu attālumā no tādas mākslas, kas veikli strādā ar humoru un savu kritiku spēj formulēt ar vieglumu, raidot atvērtus vai daudznozīmīgus vēstījumus, kuri skatītājus spēj rosināt uz neatkarīgām domām. Žmijevska 2004. gada videodarbs “80064”, kurā viņš pārliecina bijušo koncentrācijas nometnes ieslodzīto uz delma “rekonstruēt” numuru, atjaunojot jau izbalojušo tetovējumu, mūs atstāj ar pavērtu muti sava tiešā un brutālā vēstījuma dēļ: mēs nekad nedrīkstam aizmirst cilvēces vēstures neiedomājamākos noziegumus. Tāpēc atlikušās pēdas un zīmes nepieciešams regulāri rekonstruēt, ja tās pamazām sāk zaudēt krāsu. Neilgi pirms 7. Berlīnes biennāles (Berlin Biennale 7/ BB7) viņa 1999. gada videodarbs Berek (tulkojumā “ķerenes” jeb “sunīši”) tika aizvākts no kolektīvas izstādes Martin-Gropius-Bau Berlīnē pēc tam, kad nikni bija protestējis ebreju kopienas vadītājs. Videofilmā, kas uzņemta gāzes kamerā, kaili cilvēki ķer cits citu, spēlējot sunīšos. Muzeja vadība šo visai drastisko cenzūras aktu nepamatoja pietiekami detalizēti, un dažādos vietējos laikrakstos atskanēja kritiskas balsis, ka muzejam varbūt nebija skaidrs, “ar ko šoreiz ir darīšana”: proti, ar nākamo Berlīnes biennāles kuratoru. Līdzīgi kā gadījumā ar Katelāna pakārtajiem bērniem, kas tika aizvākti pēc publiskas polemikas un protestu vētras, kuras rezultātā mākslinieks dienu dienām bija redzams laikrakstu pirmajās lappusēs, arī Arturs Žmijevskis pēc šīs negribētās reklāmas kampaņas vairs nav svešinieks, ko nepazīst ar mākslu nesaistītā Vācijas galvaspilsētas publika. Labāka uznākšana uz skatuves nemaz nebūtu iedomājama: skandāla reklāma patiešām vareni piepūta viņa buras. Arturs Žmijevskis – kurš kā mākslinieks piedalījās 2002. gada Manifesta Frankfurtē, 2007. gada documenta un kā Polijas nacionālais pārstāvis 2005. gada Venēcijas biennālē – tagad jau ir sevi apliecinājis arī visplašākajai publikai. | |
| |
| Uzmācas jautājums, kā gan mākslinieks, kurš pats sevi definē kā “introvertu ar autiskām nosliecēm”, tiek galā ar kuratora publisko lomu, kas neizbēgami nozīmē nemitīgu atrašanos preses un sabiedriskā viedokļa starmešu gaismā. Kādā intervijā Žmijevskis atzīst, ka viņam nebūt nav iebildumu atrasties uzmanības centrā, turklāt viņš nenoliedz faktu, ka viņa rokās ir liela vara. Šajā gadījumā mūsu interesi sevišķi vajadzētu piesaistīt runām par varu, jo visa BB7 ir iecerēta kā pasākums, kas ir “politisks”, tendēts uz iejaukšanos un, galvenais, tiek krasi pretstatīts ierastajam “mākslas tirgum” ar tā struktūrām un komerciālajām hierarhijām. Man šķiet, ka Žmijevskis cenšas izmantot divas stratēģiskas viltības, lai izvairītos no šīs pretrunas, kas visādā ziņā ir nenovēršama. No vienas puses, viņš ap sevi ir sapulcējis kuratoru komandu – viņa līdzkuratore ir Joanna Varša (Joanna Warsza), un ainu papildina grupa Voina; no otras puses, pie biennāles vadītāja pienākumu pildīšanas viņš ķērās, raidot visiem gribētājiem domātu open call, un rezultātā pieteicās vairāk nekā 5000 cilvēku. Šie materiāli tiks publicēti artwiki.org. digitālajā mākslas bibliotēkā, kurā nepastāv nekāda atlase un kura tiks atvērta līdz ar BB7 atklāšanu.* Diemžēl, lasot publikācijas un intervijas, nekļūst skaidrs, kā kuratoru komanda nodomājusi rīkoties ar materiāliem vai kā tā iecerējusi veikt reālistisku darbu atlasi. Uzmācas arī jautājums, vai patiešām, atceļot izvēles un kvalitātes kritērijus, ir iespējams “izvairīties” no tā, ka savu varu skaidri izrāda ikviens cilvēks, kas ieņem salīdzināmu stāvokli institūcijā, kura katras šādas izstādes sarīkošanai izlieto divus miljonus eiro. Man gribētos sacīt, ka nauda un institucionālais spēks piepeši nekļūst nevainīgi tikai tāpēc, ka mēs runājam par tēmām un darbībām, kuras iecerētas kā “politiski angažētas” un tādas, kas kalpo sabiedrības kopumam. Nav teikts, ka māksla patiešām – itin kā pēc burvju mājiena – iemanto spēju kļūt demokrātiskāka un ka šāda paveida plaša diapazona atvērtība nerada risku nomaldīties populistisku viduvējību ražojumu un darbību neizšķiramajā masā. Publikācijā No Fear, kas, gatavojoties izstādei, iznāca pirms kāda laika un ir uzskatāma par nodomu katalogu, Žmijevskis skaidro, ka nevēlas rīkoties ar mākslas objektiem, kuri atrasti, ceļojot apkārt zemeslodei, un ka viņa nolūks esot “būt par moderatoru starp dažādiem politiskajiem redzespunktiem”, kas materializējas “māksliniecisku darbību” formā. Taču šis apgalvojums, kas pats par sevi ir vairāk nekā saprātīgs, atstāj neticamības pēcgaršu, kad uzzinām, ka poļu mākslinieks ļoti skaidri nostājas vienā noteiktā politiskās panorāmas pusē. Žmijevskis vairākkārt apliecinājis savu kreisumu, un tātad rodas jautājums, vai gan viņam un viņa komandai patiešām ir iespējams pietiekami distancēties, lai piedāvātu līdzsvarotu visdažādāko politisko pozīciju ainu (uz ko viņi pretendē). Visvairāk mums atklāj un uz pārdomām mudina fakts, ka Varšavas mākslinieks kreiso angažētību uzlūko nevis kā kritisku attieksmi, bet gan kā aktīvu realitātes “piesavināšanos”. Šeit mākslai tiek saskatītas ļoti precīzas funkcijas: tai “jābūt pragmatiskai un iedarbīgai un jākalpo sabiedrībai”. Tātad mākslai jāatsakās no karaliskā dekoratora stāvokļa, jākļūst aktīvai un jādodas uz “konkrētu mērķi pārmaiņu procesā, liekot lietā politisko un reliģisko aģitāciju”. Bet, no otras puses, jau bez jebkādiem aplinku vārdiem izlasāms, ka mākslas uzdevums ir “manipulēt” ar sabiedrību un ka esot apnicis mūždien samierināties tikai ar jautājumu uzdošanu, proti – tagad ir nepieciešamas atbildes un risinājumi. Intervijā žurnālam Spike poļu mākslinieks paziņo: “Mēs strādājam ar āmuriem, nevis ar bumbām vai granātām.” Manipulēt un dauzīt ar āmuru – tādas ir šīs mākslas stratēģijas, kas, šķiet, neatstāj īpaši daudz iespēju šī viennozīmīgā vēstījuma interpretācijām. Intervijā žurnālam Exberliner Žmijevskis iet vēl tālāk un saka: “Neredzu, ka pasaulē vēl būtu vajadzīgi jautājumi; un, ja uz mūsu formulētajiem jautājumiem ir atbilde, es esmu apmierināts.” Un, kad žurnāliste Rute Šneidere viņam jautā, kur savā darbā Berek (tajā, kur gāzes kamerā kaili cilvēki spēlē sunīšos) viņš saskata kādu atbildi, viņš paziņo, ka nekad neesot apgalvojis, ka šim darbam vajadzētu dot atbildes... Un patiešām savā mākslinieciskajā darbībā BB7 kurators virzās uz priekšu, veidojot eksperimentālus izkārtojumus, kuros – es teiktu, tiem par laimi – pats nekontrolē to, kas notiks tālāk. Tātad būtībā to uzstādījums ir atvērts un, lai arī autors sagatavo konkrētu situāciju, tomēr neaprobežojas ar noslēgtu un vienzilbīgu atbilžu došanu. Citiem vārdiem sakot, varam novērot pamatīgu nesakritību starp mākslinieciskajām un verbālajām izpausmēm. Kamēr pirmās mums tomēr atstāj intrepretācijas iespējas, otrās uzspiež veidu, kā būtu saprotami vēstījumi. Uz jautājumu, ko konkrēti viņš domā, runājot par mākslu ar atbildēm, Žmijevskis nosauc tikai vienu piemēru: Marina Napruškina, baltkrievu māksliniece, kas rada politiskus komiksus. Vēl viens piemērs mākslai, kas piedāvā risinājumus, kā varam secināt no dažādiem mums pieejamajiem materiāliem, ir grupa Voina, kura uzaicināta piedalīties biennāles kūrēšanā. Sanktpēterburgas kolektīvs, kura nosaukums nozīmē “karš”, patiesībā organizē politiskas akcijas (kuru dēļ tā locekļi regulāri nokļūst cietumā) un apgalvo, ka nelietojot naudu un nemaksājot īri. Žmijevskis viņus uzaicināja ne tik daudz, lai viņi patiešām piedalītos Berlīnes biennāles veidošanā, bet drīzāk lai izrautu viņus no Krievijas valsts ķetnām. Turklāt dažādās Eiropas institūcijās, starp kurām minams arī Šveices institūts Romā, notiek virkne solidaritātes pasākumu, lai atbalstītu Romas okupēto Teatro Valle, Romas Libera Università Metropolitana (LUM), Vizuālās pētniecības institūtu Valsts universitātē “Kijevas Mohilas akadēmija” (NaUKMA), kā arī Occupy kustību visā pasaulē. No mākslas dedzīgi tiek pieprasītas atbildes, taču paradoksālā kārtā tās, ko sniedz paši kuratori, ir visai trūcīgas, tāpēc mēs paliekam karājamies gaisā... BB7 notiek gandrīz vienlaikus ar Kaseles dOCUMENTA (13). Šķiet nepieciešami salīdzināt abus notikumus koncepciju līmenī, un patiešām atklājas, ka Artura Žmijevska un Karolīnas Hristovas-Bakardžijevas (Carolyn Christov-Bakargiev) izteikumi burtiski disonē. Kamēr Berlīnē no māksliniekiem tiek pieprasītas konkrētas darbības, Kaselē – taisni pretēji – tiek runāts par netiešām darbībām tiešu nolūku vietā. Vācijas galvaspilsētā notiekošais pasākums, kā redzējām, gluži ultimatīvi pieprasa atrast atbildes un pārstāt bombardēt planētu ar veltīgiem jautājumiem, turpretī Hesenes ziemeļos nepārprotami tiek runāts par “atšķiršanās stratēģiju”, kas sevi pretstata “atbilžu atrašanai”, un, kamēr Berlīnē cer pārveidot pasauli ar mērķtiecīgu, performatīvu iejaukšanos, Kaselē tiek dota priekšroka refleksijai par pasauli. To apkopojot, mēs varētu teikt, ka BB7 pieprasa mākslu, kas ir stingri pakļauta sabiedrības kalpībai, turpretī d13 piedāvā pārdomu procesu kā mijiedarbību dinamiskā dažādu kompetenču tīklā, meklējot jaunas zinības, jo Hristovai-Bakardžijevai “patīk lietas, ko viņa nesaprot”. Tātad stingru un galīgu principu apliecinātāja sofistiskā pozīcija tai pašā gadā un tai pašā valstī (nieka 300 km attālumā) saduras ar sokratisko “es zinu, ka nezinu” attieksmi. Žmijevskis iet vēl tālāk un Tagesspiegel 2012. gada 18. janvāra numurā pasludina, ka “mākslinieki daudz vieglāk spēj pateikt patiesību”. Šis izsauciens mums skaidri parāda, ka BB7 kurators ir pārliecināts, pirmkārt, par to, ka patiesība pastāv un, otrkārt, ka eksistē kāds, kuram šī patiesība ir zināma; un tas ir ne tikai filosofiski, bet – es teiktu – arī politiski visai delikāts apgalvojums. Gluži spontāni prātā nāk Padomju Savienības Komunistiskās partijas un padomju valdības preses orgāns, ko tieši tā arī sauca Pravda (“Patiesība”), un man šķiet, ka nozīme ir pietiekami skaidra: pastāv viena “patiesība”, un šīs patiesības glabātāja ir valdība, kas nepieļauj itin nevienu domu, kura atšķirtos no partijas līnijas. Šī, protams, nav īstā vieta, kur atgādināt, cik daudzu cilvēku nāvi ir izraisījusi šāda politiskā attieksme (ne tikai Staļina valdīšanas laikā), bet šis noteikti varētu būt piemērots gadījums, lai tiktu skaidrībā par dažiem terminiem, kas vēl šodien tiek lietoti pilnīgi atrauti no nesenās Eiropas vēstures. Tā dialogā ar līdzkuratori Joannu Varšu biennāles mājaslapā Žmijevskis raksturo Berlīni kā ideoloģiski pasīvu un tukšu pilsētu, kurā neviens neuzņemoties atbildību. Šis apgalvojums izklausās tā, it kā ideoloģiju neesamība būtu sinonīms “tukšumam” un “bezatbildībai”, it kā ideoloģijas būtu obligāti nepieciešamas ideālai sabiedrībai un it kā tās cilvēkiem garantētu solidāru līdzāspastāvēšanu. Šajā sakarā gribas jautāt, ko vispār Žmijevska kungs saprot ar vārdu “ideoloģija”. Varbūt viņš ar to saprot dogmu, doktrīnu vai mācību, kā norāda mana sinonīmu vārdnīca? Un kā īsti ir ar vārdu “risinājums” (Lösung)? Ikviens, kam ir kaut minimālas vēstures zināšanas, neizbēgami dzird to sabalsojamies ar “galīgo risinājumu” (Endlösung), un tā ir asociācija, kurai, manuprāt, nav vajadzīgi tālāki paskaidrojumi. Ceturtais termins, par ko man šķiet svarīgi tikt skaidrībā, ir “sociālistiskais reālisms”. Poļu kurators iestājas par vizuālās valodas universalizēšanu un “sociālistisko reālismu” definē kā valodu, kas “netaisnīgi izraidīta trimdā”, lai gan viņš pats atzīst, ka tā ir “estētiskā paradigma, kura radusies politisku spaidu apstākļos”. Nobeigumā uzdrošināšos teikt, ka, pārlūkojot visus pieejamos materiālus – interneta vietnes, intervijas, video tiešsaistes un nodomu protokolus –, ir ļoti grūti saprast, kas mūs sagaidīs Augustštrāsē, kad 27. aprīlī durvis vērs 7. Berlīnes biennāle. Varbūt mēs redzēsim sociālistiskā reālisma atdzimšanu pēdējā gadsimta vintage veidolā vai varbūt piepeši iekļūsim “nepakļāvīgo” politiskajās izdarībās un dažādu objektu ieņemšanas akcijās, kas, nomaskētas par mākslas darbiem, pārņems savā varā Berlin Mitte ielas? Katrā ziņā Arturs Žmijevskis ir publiski paziņojis, ka nav ieinteresēts, lai viņu vēl kādu reizi izraudzītos par kādas izstādes kuratoru... /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ * Raksts tapa pirms BB7 atklāšanas – 2012. gada 17. aprīlī. | |
| Atgriezties | |
