VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Roberta Johansona foto magnēts Katrīna Teivāne-Korpa, kultūras teorētiķe Klausies | |
| Roberts Johansons (1877–1959) bija Mārtiņa Buclera, Jāņa Rieksta, Viļa Rīdzenieka, Kārļa Baula un citu lokālās fotogrāfijas vēstures attīstībā nozīmīgu fotogrāfu līdzgaitnieks. Godājams salona uzņēmumu meistars, nenovērtējama foto dokumentu arhīva autors un mākslinieks ar plašu izstāžu sarakstu, kas kopš 1907. gada ietvēra gan Latvijas, gan Krievijas pilsētas, gan tādas Eiropas metropoles kā Londona un Roma, gan arī aizjūras Ņujorku. Kvēls idejas par Latvijas Fotogrāfijas muzeja nepieciešamību lolotājs.1 Savas profesijas entuziasts, kas ar zemniekam raksturīgu pacietību un godbijību pret zināšanām allaž tiecās pēc amata prasmes pilnības. Viņa darbu kontā nav saglabājušies tik ikoniski skati kā Pēterbaznīcas torņa degšana2, arī tehniski perfekti izpildītie, piktoriālisma stilā ieturētie mākslas darbi pilnībā pieder tam laikam, kurā tikuši radīti, un ne ar ko īpašu nepārsteidz, taču viņa veidotais 20. gs. 20. un 30. gadu dokumentālo uzņēmumu arhīvs arī mūsdienu kontekstā aizvien ļauj viņu saukt par vienu no redzamākajām personībām Latvijas fotogrāfijas vēsturē. Mana interese par Robertu Johansonu un viņa atstāto fotogrāfisko mantojumu aizsākās, kad studiju laikā biju nolēmusi veltīt savu kursadarbu aizraujošam tematam – “Pareizticīgo baznīcu fotofiksācija Rīgā līdz 1940. gadam”. Fotogrāfiju un to izcelsmju liecību meklējumi vainagojās ar ievērojamu vizīšu skaitu Rīgas muzeju fondos un arhīvos, kuros līdz ar atsevišķiem citu autoru fiksētiem attēliem regulāri uzgāju tieši Johansona veiktos uzņēmumus. Īstena dārgumu glabātava atklājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur pavadītās stundas piepildījās, ne tikai pētot kārotos baznīcu foto, bet arī, ziņkārīgas intereses vadītai, šķirstot Johansona plašo fotogrāfiju kartotēku. Piesaistīja tieši mērķtiecība, ar kādu viņš bija strādājis. Tas nebija laimīga gadījuma rezultātā radies arhīvs, bet apzināti savāktas liecības par savu laiku, “vēsturiskie dokumenti”3, kā viņš pats tos sauca, – apbrīnojami daudzveidīgs vēstījums nākotnes pilsoņiem. Koka atvilktnēs kārtotie attēli lapu pa lapai cēla priekšā gan pazīstamas, gan neredzētas Rīgas ēkas, to fragmentus: kāpņutelpas, portālus, mansardus utt.; sakrālās celtnes; mākslinieku portretus; teatrālas kompozīcijas; salona foto; tipos iedalītas galvaspilsētas iedzīvotāju sejas; lauku ainavas, dabasskatus un metodiski veiktus zemnieku darbu uzņēmumus; Dziesmusvētku dalībniekus; līgotājus; kuģu būves, un ar to saraksts nebeidzas. Savukārt paša fotogrāfa iekārtotie albumi ne tikai piedāvā uzmanībai skaistas atklātnes un ēteriskas ģīmetnes, bet iepazīstina arī ar 20. gadsimta sākumā slaveniem latviešu un krievu atlētiem, kuru uzņēmumi cieņpilni demonstrē skaistus vīriešu ķermeņus ar izkoptiem muskuļu rakstiem. Neievērotas nepaliek arī daiļās dāmas – foto klāstā ir gan akti, gan eleganti skaisto jaunkundžu kaprona zeķēs ietērpto kāju portreti. Milzīgs un aizraujošs mantojums.4 | |
 Roberts Johansons. Raiņa bulvāris. Priekšplānā Lielbritānijas vēstniecība. 20.gs.30.gadi | |
| Johansona profesionālo gaitu hronika sākas ar 1896. gadu, kad viņš no dzimtā Aizkraukles pagasta ieradās Rīgā, lai uzsāktu mācības pie fotogrāfa Antona fon Bilinska. Pēc trīs studiju gadiem ar fotogrāfa apliecību kabatā jauneklis devās uz Pēterburgu papildināt zināšanas zīmēšanā un retušā tolaik populārajā barona, uzņēmēja un mecenāta Aleksandra Štiglica vārdā nosauktajā Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā.5 Viņš arī strādājis vairākās foto darbnīcās, kur, spriežot pēc dienasgrāmatās veiktajiem ierakstiem, sākotnēji izpildījis tieši retušas darbus. Vēlākos gados šo māku fotogrāfs bija izkopis tiktāl, ka, retušējot uzņēmumus, varējis pilnībā atbrīvot prātu no domām un pat uz brīdi iesnausties, jo roka pati zinājusi, kas tai darāms. Domājot mūsdienu kategorijās, viņu varētu iztēloties par ievērojamu Photoshop lietpratēju, kas žurnālu lapās mītošās skaistules vērš vēl skaistākas un cigāru dūmus un kungu ūsas – vēl izteiksmīgākas. Gan no citas sērijas, taču ļoti jauks piemērs ir 20. gs. 30. gados tapis Lielbritānijas vēstniecībai garām slīdošas ielu mazgājamās mašīnas attēls, kur izplūdušās ūdens šaltis meistars ar negatīva retušas palīdzību vērtis par sparīgi strīpainu strūklu zīmējumu. Latvijā ar nopietnu mērķi atvērt savu pirmo foto darbnīcu Johansons atgriezās 1908. gadā. Viņa atmiņās laiks līdz Pirmajam pasaules karam saistās ar fotogrāfijas uzplaukumu, kas iezīmēja tās kā lielās mākslas patstāvīga atzara strauju attīstību, bet fotogrāfa amatam piešķīra labi atalgota darba prestižu. Diemžēl nav palicis daudz liecību par Johansona veikumiem šajā periodā. Pirmā pasaules kara sākumā fotogrāfs ar ģimeni vēlreiz nonāca Krievijā, šoreiz tās megapolē Maskavā. 1916. gadā fotogrāfs kopā ar kundzi tur atvēris foto salonu “Venera”, bijis uzaicināts vadīt arī kursu praktiskajā fotogrāfijā Krievijas mākslinieku biedrībā (Товарищество российских художников). Paralēli ikdienas darbam viņš turpināja radīt jaunus mākslas foto un piedalīties izstādēs. Kā allaž to bija darījis, arī centīgi interesējās par mākslas norisēm, apmeklēja muzejus un glezniecībai, grafikai, skulptūrai veltītas lekcijas.6 | |
 Roberts Johansons. Kurpnieku darbnicā. 1932 | |
| Laikā no 1920. līdz 1924. gadam Maskavā tapa vēl viena ļoti nozīmīga Roberta Johansona kolekcija – krievu mākslinieku un kultūras darbinieku portretu sērija, ko bija paredzēts izdot albuma formātā (tas diemžēl tā arī nekad nenotika). Kā papildu vērtība gandrīz katra portretējamā šķirkli rotā konkrētā mākslinieka autogrāfs un nereti arī ar viņa roku rakstīta spārnota rinda par mākslas būtību, sūtību un jēgu.7 Vairākos simtos uzņēmumu tika iemūžināti vairāk nekā 80 mākslinieki, to vidū arī mūsdienās cieņpilnas trīsas raisoši vārdi: Viktors un Apolinārijs Vasņecovi, Mihails Ņesterovs, Fjodors Šaļapins, Konstantīns Korovins, Leonīds Pasternaks, Sergejs Vinogradovs un citi. Ne mazāk nozīmīgas ir arī tolaik ievērojamu, taču šodien dažādu iemeslu dēļ mazāk zināmu vai pat pavisam nepazīstamu autoru portrejas. Fotogrāfijas ļauj priekšstatīt nu jau aizmirstības miglā tītas epizodes 20. gs. 20. gadu krievu mākslas vēsturē un pētniekiem veidot tās pilnīgāku kopainu nākamo paaudžu ievērībai. Albuma materiāls (ar visiem mākslinieku parakstiem) pašreiz glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fondos, taču vērtīgākā materiāla – negatīvu – viena daļa vai nu ir gājusi bojā, vai atrodas kādā nezināmā slēpnī, bet otra glabājas Maskavā, Valsts Tretjakova galerijā (Государственная Третьяковская галерея), kuras speciālisti no fotogrāfa radiem (domājams, mazdēliem) saviem fondiem tos iegādājās 1980. gadā.8 2005. gadā par godu Tretjakova galerijas 150 gadiem galerija Г.О.С.Т. sadarbībā ar muzeja fotokinomateriālu zinātnisko uzziņu nodaļu (научно-справочный отдел фотокиноматериалов) maskaviešu uzmanībai piedāvāja izstādi “Krievu mākslinieki fotogrāfa skatījumā. Roberts Johansons. Fotogrāfija 1920–1923” 9, kas izpelnījās mākslas mīļotāju pelnītu atzinību. Tika izdots arī neliels foto albums 83 lappušu biezumā. Roberts Johansons bija labs salona fotogrāfs. Viņš zināja, ko klients vēlas, un pilnībā saprata, kas fotogrāfijai ir jāvēsta tās saņēmējiem, tiem, kuriem tā tiks dāvināta, un nākamajām paaudzēm. Uzņēmums nedrīkstēja radīt liekus pārpratumus (piemēram, lai nesanāk skandāls un neizjūk ģimenes, veicot grupu uzņēmumus, vienmēr jānoskaidro, kura dāma kuram kungam sieva, un tam tad arī attiecīgā pozīcijā blakus jānostāda), tam bija jāsaglabā īstenība vēlamajā līmenī: visām attiecībām bija jābūt nokārtotām un uz pozitīvas nots, kā arī atbilstošā hierarhijā, bet ārējam veidolam – pēc iespējas jātuvinās žurnāla vāka sejas estētikai. Mākslinieku portreti šajā ziņā paredzēja lielāku izteiksmes brīvību, jo tos jau greznoja gara spēks un skaistums, kam attiecīgi bija jāļauj izpausties atbilstoši katras personības individualitātei. Dažs ģēnijs redzams iemūžināts darba procesā vai ar instrumentiem rokās, it kā apcerot nākamo šedevru ieceri vai norādot uz to “aku”, no kurienes tiek smelti krāsu triepieni, tēli un noskaņas; cits fotografēts uz savu darbu fona; kāds redzams, pārdomu pilnu skatienu veroties tieši skatītājā vai atkal pretēji – tālēs zilajās; dziļdomīgi smaidot vai atpūtas brīdī kūpinot pīpi; vēl kāds – nopietns, noslēgts. Fotogrāfs kā labs amatnieks izcēlis izteiksmīgākās un raksturīgākās iezīmes katra personāža veidolā. Attēlos ir panākts meistarīgs līdzsvars starp nostādīto pozu stingumu un portretējamo vaibstiem, maigas gaismas zīmētajām līnijām, ēnu gradientu, izvēlēto fonu un citām detaļām. Tie ir nereti manierīgi, taču ļoti poētiski un labi portreti, kuros rodam daudz informācijas gan par to varoņiem, gan laikmetu, gan pašu autoru (fotogrāfa lielā cieņa un pietāte pret glezniecību jūtama kā nozīmīgs sērijas tapšanas motīvs). Turpmākajās desmitgadēs – līdz pat 20. gs. 50. gadiem – Johansons papildināja galeriju ar latviešu mākslinieku fotogrāfijām. To vidū ir Vilhelma Purvīša, Jāņa Kugas, Aleksandra Apsīša, Ludolfa Liberta, Voldemāra Irbes (Irbīte, Irbītis), Indriķa Zeberiņa, Kārļa Miesnieka un Jāņa Roberta Tillberga portreti. Jāpiebilst, ka, gadiem ejot, uzņēmumi kļuva aizvien lakoniskāki un vienkāršāki. Atgriežoties Latvijā 1924. gadā, Johansons atvēra jaunu salonu. Tajā viņš ne tikai pieņēma pievilcīgus portretus kārojošus klientus, bet arī ielūdza uzrunātus pilsoņus, ko viņš fotografēja savai tipāžu kolekcijai. Meistara modele Matilde Ozoliņa, daloties atmiņās, stāstīja, ka, būdama vēl jaunkundze, bijusi uzrunāta ierasties fotodarbnīcā ar mērķi pozēt kā “īsts tautas tipāžs”. Tikšanās reizēs, kas kundzei bija palikušas labā piemiņā, Johansons, kuru viņa aprakstīja kā elegantu kungu ar spieķi un aiz pensneja paslēptu vērīgu skatienu, esot daudz un ar lielu pārliecību stāstījis arī par fotogrāfiju kā mākslas veidu un modeļa nozīmi darba tapšanā.10 | |
 Roberts Johansons. Berners un Salmiņš. 20. gs. 20. gadi | |
| Līdz mūsdienām saglabājušies tipāžu uzņēmumi rāda arī ļaudis dabiskajā vidē: apsūbējuši kurpnieki darbnīcas petrolejas lampas gaismā, akls vijolnieks (arī Johansons spēlējis vijoli), ikdienas gaitās notverts skursteņslauķis un kučieris pretskatā un profilā, klasisks veca ebreja portrets, ubaga tēls un citi. Attēli gluži vai literārā manierē stāsta par pilsētas “mazajiem cilvēkiem”. Fotogrāfa skatījumā ir jaušama sirsnība un patiesa cieņa. Johansons pats nāca no zemnieku ģimenes, tāpēc darba cilvēku liktenis viņam bija tuvs un saprotams. (Arī vienā no savām dienasgrāmatām, balstoties bērnības atmiņās, fotogrāfs pievērsies izsmeļošam latviešu zemnieku dzīves aprakstam.) Uzņēmumos strādnieku apbružātās drānas un nopietno seju panti rada drupu estētikai pielīdzināmu tumšu šarmu, kas ir tīkams pretstats līdz gaisīgumam nogludinātajiem salona foto. Fotogrāfa veidotā tipāžu galerija gan nav tik konceptuāli izstrādāta (vismaz kā tāda nav saglabājusies līdz šai dienai) kā viņa vācu kolēģa Augusta Zandera (August Sander, 1876–1964) 20. gadsimta cilvēku portretu sērija, taču lokālā kontekstā tas nekādi nemazina tās vērtību. Ar mērķi dokumentēt, noteikti arī apliecinot emocionālu pieķeršanos pilsētai pēc emigrācijā aizvadītajiem gadiem, 20. gs. 20. gadu nogalē un 30. gados top daudz Rīgas skatu uzņēmumu. Attēlos nav nekā lieka. Ir skaidrs, ka, izmantojot atbilstošus tehniskos paņēmienus (objektīvs, gaismas virziens, kompozīcija), tie tika veikti, lai iemūžinātu konkrētus objektus ar mērķi saglabāt attiecīgā laika sprīža noteikto vēstījumu. Ļoti informatīvs un brīnišķīgs ilustratīvs materiāls aizgājušam laikam. Pēc Johansona fotogrāfijām, rekonstrējot oriģinālus un izzinot vēstures faktus, šodien vadās kā restauratori, tā arī arhitekti, vēsturnieki un citu nozaru pētnieki. Nesen gan atskārtu, ka arhitektūras uzņēmumos visvairāk mani fascinē ne tik daudz pilsētvidē radušos pārmaiņu konstatācija vai kādi pārsteidzoši atklājumi, bet tieši tas, ka arī toreiz, pirms 80 gadiem, Rīga kopumā bija tā pati pilsēta, kas tagad. Tikai plašāka. Dīvainā kārtā tā ir laba sajūta. Tēlaināki un uz mākslas foto nosaukumu pretendējoši ēku un pilsētvides skati līdzvērtīgās attiecībās kompozīcijā noteikti ietvēra arī cilvēka figūru. Starp fotogrāfijām ir arī daudz atklātnēm uzņemtu Rīgas ainavu. Neraugoties uz fototehnikas attīstību un šaurfilmu aparātu ienākšanu apritē 20. gs. 20. gados, Johansons, kā liecina muzeja inventāra uzskaites kartītes, lielākoties palika uzticīgs 13x18 cm stikla plates formātam. Fotoaparāts, kas allaž pieprasīja arī statīva balstu, bija smags, bet uzticams biedrs darba gaitās. Šāds process sniedza to kvalitāti, kādu meistars vēlējās panākt, taču kadrs līdz ar to vienmēr bija iepriekš jāizplāno, paredzot gaismas intensitāti un virzienu, laikapstākļu mainību. Tas būtiski ietekmēja Johansona uzņēmumos jūtamo monumentālismu, kas rada grūti satricināmas pasaules izjūtu. Johansona piezīmes par padomju laiku ir drūmu atziņu un vilšanās pilnas. Gadu desmitiem koptais fotogrāfijas lauks nu bija transformējies par kombinātu ar ikmēneša plānu.11 Līdzīgi kā citi Johansona kolēģi, bijušais foto salona vadītājs bija kļuvis par parastu ierindas darbinieku, un mākslinieciskā ņemšanās, katra uzņemtā kadra slīpēšana līdz perfekcijai bija jāmet pie malas masu produkcijas labā, kas tapa “Rīgas foto” darbnīcās. Meistaram gan vēl bija tā laime piedzīvot fotogrāfijas renesanses sākumu Latvijā, 1957. gadā piedaloties pirmajā pēckara foto izstādē un fotogrāfijas 120. gadadienai veltītajā izstādē 1959. gadā, par ko pašā dzīves nogalē tika saņemts arī godaraksts.12 Johansona fotogrāfijas, vai tie ir mākslinieku, sportistu vai tipāžu portreti, kādas ēkas, ielas uzņēmums, jau nedaudz tajās iedziļinoties, aicina nesteidzīgi papētīt, ko tās stāsta. Kā izmests āķis ir ne tikai prasmīgi veidotās, zeltgriezumotās attēlu kompozīcijas un sižeti, bet lielā mērā tieši fotogrāfa piezīmes uz negatīvu malām: vārdi, gadskaitļi, nosaukumi... Johansonam bija svarīgi atstāt vēstījumu nākamajām paaudzēm, jo citādi darbam nebija jēgas. Un varu apgalvot, ka šeit fragmentāri apskatītais fotogrāfa mantojums ir kvalitatīvs aizraujošu stundu pavadīšanas avots visiem, kam patīk Rīga, kurus interesē Latvijas, fotogrāfijas un mākslas vēsture, galu galā – kam patīk fotografēt. Gluži kā magnēts no uzņēmumiem strāvo Johansona darba mīlestība, ko labi raksturo mūža nogalē vienā no dienasgrāmatām pierakstītā atziņa: “Neviens sports Jums nesagādā tik daudz prieka kā fotografēšana. Ne tikai saistoša nodarbošanās par sevi, bet galvenā kārtā neskaitāmās pielietošanas iespējamībās slēpjas viņas vērtība. Kādiem mērķiem un nolūkiem Jūs arī nesekojiet, Jūs katrreiz atradīsat pilnu apmierinājumu. Piemiņu iegūšanai ceļojumos un ekskursijās ieraugāt sev par pavadoni fotogrāfisko aparātu, un Jūsu pašizgatavotie uzņēmumi Jums vienmēr būs daudz vērtīgāki par kādām sapirktām skatu kartiņām. Kā pastāvīgs priecīgu atmiņu avots šie uzņēmumi rādīs cilvēkus un priekšmetus Jūsu personīgā redzes stāvoklī, viņi Jums mūžīgi atgādinās tās attiecības, kādas valdīja starp Jums un viņiem. Vēlēdamies kalpot nopietnākiem mērķiem, Jūs atrodat fotogrāfijā spēcīgu izteiksmes līdzekli mākslinieciskai darbībai, nenoliedzamu palīgu Jūsu darba laukā, kāda veida tas arī nebūtu.”13 Raksta autore pateicas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātājai Silvijai Voitei par sniegtajiem padomiem, kā arī palīdzību foto materiāla atlasē. 1 1938. gada nogalē Johansons rakstījis iesniegumu Izglītības valdes kultūras nodaļai par telpu piešķiršanu muzejam, taču līdzekļu trūkuma dēļ saņēma noraidošu atbildi. – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), VRVM 129 672, 44. lpp. 2 Atsauce uz leģendāro Viļa Rīdzenieka 1941. gada fotogrāfiju. 3 RVKM, VRVM 129 674, 49. lpp. 4 Šo materiālu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam radās iespēja iegūt vecmeistara simtgades priekšvakarā – 1976. gadā, kad pēc kādas Rīgas tematikai fotogrāfijā veltītas izstādes tā speciālistus uzrunāja Johansona meita, viņa mantojuma glabātāja Valija Vilciņa. Veiksmīgas sadarbības rezultātā muzejs savā īpašumā iegādājās vairāk nekā 3000 vienību lielu arhīvu: fotogrāfijas (sudraba želatīna kopijas, bromeļļas un gumijdrukas tehnikā veidotus darbus), stikla negatīvus, foto albumus, dokumentus, kā arī Johansona mūža nogalē rakstītās dienasgrāmatas, kurās viņš ne tikai atskatās uz dzīves gaitām, bet dalās savā fotogrāfa un retušētāja pieredzē un sniedz bagātīgu izziņas materiālu par fotogrāfijas attīstību un tehniskajām niansēm gadsimta sākumā, padomju laikiem, arī saviem amata brāļiem. 1979. gadā muzejā notika vērienīga vecmeistara darbu retrospektīva izstāde. Otrs skaitliski lielākais fotogrāfiju arhīvs ir Viļa Rīdzenieka darbu mantojums, kas arī glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Citu 20. gs. sākuma fotogrāfu uzņēmumi un to negatīvi abu karu un to seku dēļ lielākoties ir gājuši bojā, izņemot atsevišķus darbus vai nelielas kolekcijas. 5 Šajā skolā ir mācījušies vairāki latviešu mākslinieki. To vidū Kārlis Brencēns, Burkards Dzenis, Jānis Kuga, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns un citi. 6 Johansons, kā daudzi viņa kolēģi, glezniecību uzskatīja par mākslas likumu lielāko krātuvi, tāpēc sistemātiska mākslas muzeju apmeklēšana, klasiķu un jauno laiku ievērojamu gleznotāju darbu studēšana bija nozīmīgs zināšanu avots attēla kompozīcijas veidošanas un sižetu izvēles jomā. (Un galu galā mākslinieks glezno ar krāsām, bet fotogrāfs melnbaltā fotogrāfijā – ar dažādas intensitātes gaismu.) Izglītošanas jomu fotogrāfijā tolaik bija uzņēmušās fotogrāfiskās biedrības, kas izdeva arī periodiskus izdevumus, taču tā nebija profesionāla izglītība. 7 Piemēram, foto, uz kura ir redzams mākslinieks Ļevs Lozovskis (Лев Лозовский) ar mīlīgu kaķīti rokās, rotā šāds paraksts: Пусть давит меня жизнь своими котистыми лапами, я углубляюсь в себя, работаю и забывается всё. (“Lai dzīve mani žņaudz savām kaķa ķepām, es iedziļinos sevī, strādāju, un viss aizmirstas.” Datēts ar 1924. gada 13. janvāri.) 8 Присмотрись к художникам. Газета, 31 марта 2005. Архив Прессы. www.cargobay.ru/news/gazeta/2005/3/31/id_2579.html. 9 Русские художники глазами фотографа. Роберт Иохансон. Фотография 1920–1923. (15.04.2005.–15.05.2005.). Vairāk ziņu par galeriju un izstādi sk. mājaslapā internetā: www.gostgallery.com/. Neliels ieskats portretu galerijā gūstams arī privātā blogā: ziggyibruni.livejournal.com/43231.html. 10 Dimenšteins, I. Vīksniņš, R. Aleksandra bulvārī, tajā fotodarbnīcā… Rīgas Balss, 1987, 28. febr., 5. lpp. 11 Vairāk par šo periodu: Balčus, A. Dvēseļu inženieri ar fotoaparātiem: Fotogrāfija Latvijā 1940. un 1950. gados. Foto Kvartāls, 2010, Nr. 2 (22), 10.–17. lpp. 12 Sīkāki Roberta Johansona biogrāfijas dati pieejami Latvijas fotogrāfijas vēsturnieka Pētera Korsaka publikācijās. Nozīmīgāko rakstu izlase: Korsaks, P. Mūžs fotogrāfijā. Māksla, 1978, Nr. 2, 46.–50. lpp.; Korsaks, P. Redzamākie 20. gs. sākuma latviešu fotogrāfi. Latvijas fotomāksla: Vēsture un mūsdienas. Sast. P. Zeile, G. Janaitis. Rīga: Liesma, 1985, 73.–76. lpp.; Korsaks, P. Roberta Johansona fotogrāfijās gūtais atziņu ceļš. www.foto.lv/vortals/no-vestures/roberta-jahonsona-fotografija-gutais-atzinu-cels.html. 13 RVKM, VRVM 129 674, 42. lpp. | |
| Atgriezties | |
