VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spunde ir vaļā! Laine Kristberga, kino un mākslas vēsturniece Saruna ar mākslinieci Ievu Epneri | |
| Ievas Epneres darbus var lasīt kā palimpsestus: skatītājs tur ieraudzīs gan etnogrāfisku pētījumu ar šodienas cilvēku un kultūru centrā, gan antropoloģisku interesi par dažādām sociālajām grupām – grūtniecēm, bērniem, pusaudžiem, sirmgalvjiem, gan savas identitātes meklējumus – ko nozīmē būt māksliniecei mammai un tajā pašā laikā nezaudēt brīvību domāt un radīt. Ieva vēro perifēro vidi – mazpilsētas, mikrorajonus, nomales – un interesējas par ierindas cilvēku, cenšoties noskaidrot, vai vide ietekmē cilvēku. Pēc pašas Ievas stāstītā var secināt, ka iespēja pavadīt neskaitāmas burvīgas vasaras laukos kopā ar vectētiņu inovatoru un vecmāmiņu bijis tas vides faktors, kas ietekmējis pašas mākslinieces pasaules skatījumu un vizuālo valodu. Savukārt uz Ievas jautājumu, kāpēc mēs kaut ko atceramies, bet citu aizmirstam, var atbildēt: tāpēc, ka atmiņa ir selektīva; tā ir cieši saistīta ar iztēli un saplūst ar pagātnes tēliem. Un iztēle ir tā, kas māksliniekam ļauj saskatīt īpašo arī ikdienišķajā. | |
 Ieva Epnere. 2012 | |
| Laine Kristberga: Fotogrāfiju kā mediju laikam tuvāk iepazini Andreja Granta skolā. Kas bija vērtīgākā atziņa, ko ieguvi Granta fotostudijā? Ieva Epnere: Sāku apmeklēt Granta studiju visai praktisku apsvērumu dēļ, jo sāku izmantot fotogrāfiju sietspiedes darbos. Bet rezultātā tas viss izvērtās pilnīgi citādi! Andrejs Grants man atvēra pilnīgi citu pasauli! Jau diezgan drīz sapratu, ka fotogrāfija ir mana valoda, ar kuru varu stāstīt stāstus par cilvēkiem, attiecībām un laiku, kurā dzīvojam. No Andreja Granta uzzināju par Bilu Vaiolu. Kad pirmo reizi ieraudzīju viņa darbus, manī radās pirmā interese par video – pamēģināt to darīt pašai. Pēc 4. kursa – tobrīd studēju Tekstilmākslas nodaļā – arī pieņēmu lēmumu pāriet uz Vizuālās komunikācijas nodaļu. L.K.: Vai ir kādi citi skolotāji vai mākslinieki, kam bijusi ietekme tavā radošajā darbībā? I.E.: Fotogrāfijā pirmais, kas uz mani atstāja iespaidu, bija Roberta Franka darbs “Amerikāņi”. Vēlāk atklāju Diānu Arbusu, kuras darbi laikam jau man ir vistuvākie. Neizdzēšamu iespaidu atstājusi arī Vernera Hercoga filma “Kaspars Hauzers”. Tur bija viena epizode ar vēju koku lapās, tas bija satriecoši! Tad vēl māksliniece Fiona Tana un viņas 2002. gada instalācija “Savaldīšanās”. Viņa radīja šo darbu, iespaidojoties no Augusta Zandera darba “20. gadsimta ļaudis”, un viņa vēlējās parādīt, kā cilvēki ir mainījušies kopš Zandera laikiem. Salīdzinoši nesen – pirms četriem gadiem – atklāju argentīniešu videomākslinieci Miku Rotenbergu. Daudz iedvesmojos arī no mūzikas un kino. Piecpadsmit gadu vecumā atklāju Loriju Andersoni. Vēl tuvi ir arī nīderlandiešu foto un video mākslinieces Rinekes Deikstras darbi. No Latvijas māksliniekiem man ievērības cienīga šķiet Evelīna Deičmane. L.K.: Kā parasti izvēlies tēmu un darbu subjektus? Vai tā ir nejauša sagadīšanās, kad, piemēram, pamani kādu tipāžu, kas uzrunā, vai vispirms ir koncepcija, kurai seko idejas realizācija? I.E.: Es esmu pret izplānotu, izskaitļotu mākslu. Protams, ir jābūt skaidrai vīzijai, bet es parasti arī ļaujos situācijai un esmu atvērta notikumiem. Nereti ceļš no idejas līdz gatavam darbam var būt ilgs, tie var būt mēneši vai pat gadi. Bieži ir tā, ka sākotnēji ir viena iecere, sāc strādāt un notiek kaut kas neparedzēts, kas var aizvest konkrēto darbu pilnīgi citā virzienā un kvalitātē. Nevajag sevi ierobežot! Bieži vien kāda it kā nenozīmīga nejaušība varnospēlēt lielu lomu. Man vienmēr ir paticis novērot cilvēkus un to savstarpējās attiecības, izturēšanos. Ir bijis tā, ka, braucot sabiedriskajā transportā, kāda redzēta situācija neliek mieru, un tas var būt par pamatu kādam jaunam darbam. L.K.: Nejaušība laikam arī bija tā, kas tevi saveda kopā ar videoinstalācijas “Zenta” galveno varoni... I.E.: Manam vīram bija darbs pie viena kataloga dizaina, kas bija saistīts ar Eiropas finansējumu Latgales attīstībai. Šī darba sakarā viņš kopā ar pasūtītāju bija devies uz Latgali, bet atpakaļceļā bija iegriezušies pie Zentas, kas ir radiniece projekta vadītājai. Kristaps uzņēma divus kadrus un vakarā man parādīja Zentas māju. Tā man viņa no galvas neizgāja... Vēlāk Inese Baranovska uzaicināja taisīt darbu izstādei “Daba. Vide. Cilvēks. 1984–2004”, un man bija skaidrs, ka tas būs stāsts par Zentu. Līdzīgi nejaušība aizveda mani arī pie pansionāta iemītniekiem Īslandē. Laikā, kad biju rezidences programmā Īslandē, satiku vienu latviešu sievieti, kas mīlestības dēļ bija pārcēlusies tur uz dzīvi. Viņa strādāja pansionātā un vienu vakaru paņēma mani līdzi. Man iepatikās pansionātā valdošā atmosfēra, palūdzu atļauju bildēt. Kaut kā tomēr šķita, ka tur mītošie ļaudis ir apmierinātāki ar dzīvi nekā Latvijas veco ļaužu namā redzētie iemītnieki... L.K.: Tu fotografē ar filmu kameru un digitālo izmanto tikai skicēm, ja pareizi saprotu. Kāpēc tāda izvēle? Vai kadra estētika, kas rodas, fotografējot ar filmu kameru, tev patīk labāk? Vai tas ir izteiksmīgums, dziļums, kino vizualitāte? I.E.: Mana pirmā fotokamera bija “Zenīts”. Laikā, kad sāku interesēties par fotogrāfiju un sāku fotografēt, digitālās fotokameras vēl nebija aktuālas. Sākumā fotografēju ar 35 mm filmu kameru, vēlāk pamēģināju vidējā formāta kameru, pie tā arī paliku. Man patīk strādāt ar filmu, patīk pats process un arī attēla kvalitāte. Esmu fotografējusi arī ar digitālo kameru, bet mani parasti neapmierina rezultāts. | |
 Ieva Epnere. Bez nosaukuma. Fotogrāfija no sērijas "Zaļā zeme". 2010 | |
| L.K.: Kādus faktorus tu ņem vērā, pieņemot lēmumu par darba realizāciju krāsainajā vai melnbaltajā fotogrāfijā? Kam dod priekšroku? I.E.: Bieži vien, kad sāku darbu pie jaunas sērijas, fotografēju gan ar melnbalto, gan krāsaino filmu. Vēlāk uztaisu kontroles bildes un salīdzinu, kas ir labāk. Lielākoties izvēlos krāsu. Gaismai un krāsu niansēm ir liela nozīme manos darbos. Es nevēlos estetizēt attēlu, mani interesē konkrētais laiks, kurā dzīvojam šobrīd. Krāsa var pastāstīt vairāk. Melnbaltais ir daudz abstraktāks, un ir reizes, kad vēlos nojaukt robežu starp laiku, kā, piemēram, “Cirka” sērijā. L.K.: Vai ir viegli atrast un ieraudzīt “īsto” kadru? Kas tevi parasti uzrunā pirmais? I.E.: Es nestāvu un negaidu īsto kadru, bet sāku strādāt. Ir bijis tā, ka pirmais kadrs no filmas arī ir bijis īstais, dažreiz atkal ir tā, ka nostrādā visu dienu un pašās beigās, kad jau iestājas nogurums, tas kadrs vienkārši sanāk. Tur jau ir tā burvība, ka nekad nevar zināt, kurš ir tas brīdis! Tas ir tik neparedzami un intuitīvi! Tādēļ man arī patīk strādāt ar filmu, jo es nevaru to kontrolēt, tas notiek dabiski. Vispār nevajag pārcensties. Ir arī tā, ka šodien bilde nepatīk, bet pēc kāda laika – un tie pat var būt vairāki gadi – tu skaties uz konkrēto darbu ar citām acīm un viss nostājas savā vietā. Tad arī ir pienācis laiks rādīt šo bildi. L.K.: Kādā intervijā reiz teici, ka estētiskās salonbildes varēs uztaisīt vienmēr un tev nozīmīgāk liekas iet ārā un dokumentēt dzīvi. Atceros arī, kā igauņu fotomāksliniece Marge Monko reiz definēja skaisto mākslā: “Nav tukšāka apzīmējuma kā “skaists”, lai aprakstītu laikmetīgo mākslu: šis vārds neko neizsaka attiecībā uz mākslas darbā ietverto domu. “Skaistā” koncepcija liedz analizēt mākslu kā procesu, kas galvenokārt ir intelektuāls un kritisks, un reducē mākslas statusu līdz dekoratīvam priekšmetam interjerā, kuru ir patīkami uzlūkot.” Kāda ir tava “skaistā” definīcija mākslā? I.E.: Šis ir ļoti plašs jautājums. Skaistums ir mūsu pieredze, un mums ir ideja par skaistumu. Māksla ir komunikācijas veids ar skatītāju. Tas, ko es personīgi meklēju mākslā, ir patiesums un skaidrība. Es meklēju harmoniju. Mēs nepārtraukti meklējam atbildes uz jautājumiem, kas mums svarīgi, un, ja mākslas darbs sniedzis kādu atbildi, tad nu tur laikam arī ir tas skaistums. Cilvēkiem taču ir dabiska vēlme atklāt un piedzīvot skaistumu. L.K.: Franču filosofs Gastons Bašelārs raksta: “Ja mēs atgriežamies vecajās mājās kā ligzdā, tas ir tāpēc, ka atmiņas ir sapņi, tāpēc, ka pagājušo dienu mājas ir kļuvušas par zaudētas intimitātes simbolu.” Vai nav tā, ka fotogrāfija tev palīdz ceļot laikā? Atgriezties pagātnē un reanimēt bijušas izjūtas? I.E.: Jā, fotogrāfija ir ideāls palīglīdzeklis ceļošanai laikā. | |
 Ieva Epnere. Andrejs Dementjevs-Kornikovs. Fotogrāfija no sērijas "Cirks". 2006 | |
| L.K.: Kādas ir tavas spilgtākās bērnības atmiņas, saulainākie brīži? I.E.: Tādu ir ārkārtīgi daudz. Pārsvarā tieši atmiņas no laukos pavadītā laika. Man bija fantastiski vecvecāki, daudz atmiņu saistās tieši ar viņiem. Vectētiņš ar omammu nodzīvoja kopā 60 gadus! Piemēram, vectēvs strādāja dārza tālākajā galā, bet, lai omammai nebūtu jānopūlas un jāiet katru reizi saukt pusdienās, viņa vienkārši virtuvē nospieda pogu un tas signāls bija dzirdams laikam jau arī tālāk par mūsu dārza teritoriju, jo kaimiņi vienmēr zināja, ka Robis iet pusdienās... Tad vēl viņš bija izstrādājis sistēmu – kad pastkastē iemet avīzi, tad pie gultas iedegas lampiņa, jo aukstā ziemā visu laiku taču nevaktēsi, kad pasts pienācis! Vectēvs bija elektriķis, un viņš pats arī izgudroja dizainus elektriskajiem sildītājiem, daži bija īpaši eksemplāri. L.K.: Vai lelle Rita arī figurē šajās atmiņās? I.E.: “Rita” bija mana pirmā sērija. Tā radās gadā, kad nomira omamma. Bija ziemas beigas, un mēs ar ģimeni bijām aizbraukuši uz laukiem sakārtot māju, veikt pavasara revīziju. Kārtojot mantas, atradu šo veco lelli, kas uzirdināja atmiņas, un lēmums to fotografēt kā gidu cauri mūsu mājas dārzam bija impulsīvs. Es visu šo procesu sauktu par skumjas kliedējošu terapiju. L.K.: Spriežot pēc taviem darbiem, tev māju sajūta un tēma ir aktuāla. Kāda, tavuprāt, ir māju definīcija? Vai šobrīd, dzīvojot Beļģijā, uz mājām raugies citādāk? I.E.: Mana ģimene ir manas mājas. Atbraucām visi kopā, tādēļ šobrīd man māju sajūta ir šeit, Beļģijā. L.K.: Kas vēl ir mainījies, kopš studē Beļģijā? Vai studijas ārzemēs nav tāds veicinošais faktors mākslinieka izaugsmē? Iespēja distancēties no Latvijas un, iespējams, paraudzīties uz daudz ko, sevi ieskaitot, citādāk? I.E.: Protams, veicinošs! Laikam šis pusotrs gads ir labākais, kas manā radošajā dzīvē varēja notikt. Jūtu, ka spunde ir vaļā, jūtos brīva, Rīgā man bija grūti. Ja godīgi, nomāca tas, kas notiek Latvijas mākslas pasaulītē. Man vajadzēja atbraukt uz Beļģiju, lai saprastu, ko gribu darīt Latvijā, kādas idejas realizēt. Šeit es varu domāt, strādāt. Rīgā man tas viss nācās ar divreiz lielāku piepūli un bieži vien radās jautājums, kādēļ es to visu daru... Kopš esmu Gentē, man tādu domu nav – gribas strādāt! Šeit es sajūtu feedback. L.K.: Kā izpaužas tavas studijas HISK? Vai mācību process salīdzinājumā ar Latvijas mākslas akadēmiju ir atšķirīgs? I.E.: Tā ir pēcdiploma programma. Vispār HISK ir īpaša vieta. To nevar saukt par skolu. Tas ir institūts, platforma dažādiem medijiem. Mēs visi šeit esam tik atšķirīgi! Katru gadu tiek uzņemti tikai divpadsmit studenti, un kopā jāstudē divi gadi. Šogad studē tēlniece, gleznotājs, videomākslinieks, skaņu mākslinieks, vairāki fotogrāfi. Mēs netiekam ierobežoti, varam eksperimentēt ar dažādiem medijiem. Katrs varam fokusēties uz savu individuālo darbu, mums katram ir piešķirta studija. Regulāri ierodas dažādi vieslektori – kuratori, kritiķi, mākslinieki utt. –, ar kuriem mēs varam tikties un apspriest savu darbu aci pret aci. Pēc tam saņemam rakstisku atskaiti, vērtējumu. HISK ir īstā vieta, kur studēt, ja vēlies eksperimentēt! Te tiek organizētas radošās darbnīcas, piemēram, saistībā ar skaņu, video, mikrorobotiku utt. Šogad būs interesanta sadarbība ar jauniem komponistiem no četrām dažādām valstīm. Apmeklējam arī nozīmīgus mākslas notikumus, piemēram, bijām uz Stambulas biennāli Turcijā, uz Diānas Arbusas izstādi Parīzē. L.K.: Vai ir kas mainījies tavā radošajā darbībā līdz ar meitiņas piedzimšanu? I.E.: Kad piedzima Lūcija, man bija gads laika, lai pārdomātu daudzas lietas. Es sapratu, ka nevaru dzīvot bez mākslas. Zinu, izklausās banāli. Pirms Lūcijas biju bijusi vairākās mākslinieku rezidencēs ārpus Latvijas, bet lielākoties uz diviem mēnešiem. Katru reizi, atgriežoties mājās, man bija puspaēduša cilvēka sajūta – sajūta, ka tomēr gribas vēl studēt. Pēc viena mājās pavadīta gada nolēmu iesniegt dokumentus uz kādu no pēcdiploma programmām. Un te nu es esmu! Lūcija mani iedvesmo un mobilizē. Kad viņa piedzima, sāku strādāt pie darba “Zaļā zeme”. Tas tapa garo pastaigu pa Vaiņodi rezultātā. Staigājot atkal un atkal pa tām pašām vietām, man radās ideja fotografēt Vaiņodi, sadarboties ar vietējiem iedzīvotājiem. | |
 Ieva Epnere. Fotogrāfija no sērijas "1. Septembris". 2011 | |
| L.K.: Par “Zaļo zemi” recenzijās raksta, ka tie esot tavi identitātes meklējumi un pētniecība. Vai tā ir? Kā tu definētu savu mākslinieces identitāti? I.E.: Identitātes jautājums mani nodarbina nepārtraukti, mana mamma ir latviete, tēvs – krievs. Manī sadzīvo divi temperamenti, kas laikam arī ietekmē manu radošo darbu. Vispār “Zaļā zeme” man ir nozīmīgs darbs, jo te mainīju pieeju fotogrāfijai – sāku balansēt uz inscenētās un dokumentālās fotogrāfijas robežas. L.K.: Videomākslas jomā bieži ir sastopama parādība, ka videomākslinieki identitātes meklējumos novēro sevi, grimst pašanalīzē, izmanto savu ķermeni vai tēlus, kas kaut kādā veidā artikulētu vai reprezentētu viņus pašus. Tavos videodarbos tu – izņemot autorības faktu – neesi manāma. Vai tam ir kāds skaidrojums? I.E.: Nedomāju, ka, lai meklētu savu identitāti, noteikti jāizmanto savs ķermenis vai tēls. To var paradīt arī caur savu skatījumu uz pasauli. L.K.: Vai uz tevi vairāk attiektos Žana Lika Godāra teiktais, ka mākslinieka autoportretam jāatspoguļo nevis pats mākslinieks, bet drīzāk – ko viņš uztver, redz, pamana, ievēro? I.E.: Iespējams. L.K.: Kā nonāci pie darba “Ceļojošā cirka piezīmes”? Kāpēc cirks tevi fascinē? I.E.: Tas sākās nejauši 2004. gadā, kad piedalījos Sony rīkotajā konkursā. Tēma bija “Laiks”, un man ienāca prātā ideja, ka varētu fotografēt mirkli pirms cirka mākslinieka iziešanas arēnā. Nezinu, no kurienes tāda doma, vienkārši bija, un viss. Toreiz arī konkursā ieguvu pirmo vietu un manās rokās pirmo reizi nonāca digitālā kamera. Patiesībā, pirms sāku fotografēt cirku, pēdējo reizi biju bijusi Rīgas cirkā tikai pamatskolas laikā. Pēc Sony konkursa atgriezos cirkā vairākkārt, lai turpinātu fotografēt, un vēlāk pievienojos ceļojošā cirka trupai “Allē” tūrē pa Latvijas mazpilsētām. Tā arī radās sērija “Ceļojošā cirka piezīmes”. Mani interesēja, kādēļ mūsdienās vēl aizvien cilvēki nodarbojas ar cirka mākslu un vai cilvēki vēl joprojām tic cirka brīnumam. L.K.: Zinātniece Lora Malvija raksta, ka “viens no veidiem, kā atklāt “augstās” kultūras raksturīgās pazīmes un definīciju, ir caur pretējo, t. i., “zemo”, kultūru, kura savukārt definē, kas dominantā kultūra nav”. Un cirks jau tiek uzskatīts par “zemo” mākslu! Atceros, Bulgakova stāstā “Suņa sirds” ārsts Preobraženskis nekādi nevarēja saprast, kas proletariāta pārstāvi Šarikovu saista cirka izrādēs. Viņš pats gāja tikai un vienīgi uz operu! Vai cirks tevi interesē kā “zemā” māksla? I.E.: Es nesāku fotografēt cirku tādēļ, ka tas mani interesēja kā mākslas veids. Rīgas cirks ir viens no vecākajiem cirka namiem Eiropā, tam piemīt īpaša atmosfēra. Mani fascinē noskaņa, kas valda cirka ēkā un aizkulisēs mēģinājumu laikā. To nevar izstāstīt, tas vienkārši jāpiedzīvo! Es nevēlos nodalīt cirku kā “zemo” mākslu, īpaši jau tagad, kad esmu iepazinusi cilvēkus, kas tur strādā. L.K.: Vai aizkulisēs redzētais tomēr neliek apjaust, ka cirka māksla ir ne tikai sena, bet arī novecojusi? Tiek ekspluatēti dzīvnieki... Fotogrāfija ar važās saslēgto ziloni ir sevišķi skumja. I.E.: Ir gan, jā. Eiropā neviens vairs nestrādā ar dzīvniekiem. Rīgas cirks ir tā retā vieta, kur vēl var redzēt izrādes ar dzīvniekiem. Arī Maskavas un Baltkrievijas cirka trupu uzvedumos ir iesaistīti dzīvnieki. L.K.: Darbā “Laimes mirkļi” tu dokumentē cilvēkus ar aizraujošiem vaļaspriekiem. Kā tev izdevās atrast darba subjektus? I.E.: Šo darbu radīju izstādei “Jukas”. Ideja dzima, kā jau tas bieži notiek, no stāstiem “iz dzīves”. Man bija saruna ar vienu mūsu ģimenes draugu, viņš atzinās, ka viņam laimes sajūtu sagādā mauriņa pļaušana un ka nevarot sagaidīt pavasari. Šī saruna mani iedvesmoja uzrunāt citus cilvēkus un noskaidrot viņu laimes mirkļus. Mani interesēja pēc iespējas dažādāku profesiju cilvēki – grāmatvede, režisors, juriste u. c. – un to “savādās” aizraušanās. Katram no mums tādas ir. L.K.: Vairākos tavos darbos vērojama antropoloģiska interese par cilvēku, piemēram, trīsdaļīgajā projektā par pusaudžiem Reikjavīkā, Diseldorfā un Rīgā. Kas ir tas saistošais pusaudža vecumā? I.E.: Jā, pirmā sērija bija Īslandē. Kad pieteicos uz stipendiju rezidencei, bija jāuzraksta projekts. Man šķita, ka iepazīt pilnīgi svešu zemi varētu caur jauniem cilvēkiem, caur sarunām ar tiem. Tā tas arī sākās. Nākamā bija sērija Diseldorfā, pēc tam Rīgā. Es diezgan ilgu laiku biju vizuālās mākslas skolotāja Rīgas Doma kora skolā. Noteikti, ka skolas pieredze mani pamudināja strādāt pie šī darba. Kāpēc pusaudža gadi? Manuprāt, tas ir vecums, kad cilvēks jau izdara pirmo izvēli. Tas ir ļoti trausls laiks, kad daudz kas var ietekmēt personību, “ne tie” draugi, elki utt. L.K.: Par taviem jaunākajiem darbiem varētu uzskatīt mākslinieku portretu sēriju “Mākslinieki” (2011) un “1. septembris” (2011). Kā tapa “Mākslinieku” projekts? I.E.: 2010. gada rudenī mani uzrunāja mākslas zinātniece Anita Vanaga un uzaicināja veidot Gunta Belēviča kolekcijā esošo mākslinieku portretu sēriju izstādes “Blīvā telpa” grāmatai. Vēlāk darba procesa laikā radās ideja fotogrāfijas arī izstādīt. Mākslinieku portretu sērija tapa vairāku mēnešu garumā. Nelielu daļu paguvu nofotografēt pirms Beļģijas, vēlāk pavasarī un vasarā braucu uz Latviju, lai turpinātu bildēt. Kopā sanāca septiņdesmit portreti. Tas bija ļoti intensīvs darbs! Vispār esmu ļoti pateicīga par šo iespēju fotografēt Latvijas māksliniekus – daudzas tikšanās bija ļoti īpašas. L.K.: Un kā ar skolēniem 1. septembrī – vai tas ir kā turpinājums jau iepriekš apskatītajai mikrorajona tēmai? Vai vide fonā ir svarīgs faktors? I.E.: 2011. gada vasarā Ieva Stūre un Kristīne Želve uzaicināja mani piedalīties “Baltajā naktī”. Tā kā viņu “daļa” bija Purvciems un tēma bija “Purčika slavas galerija”, tad man radās ideja fotografēt Purvciema bērnus 1. septembrī – dienā, kad bērni ir saposušies un dodas svinēt savu pirmo skolas dienu. Mani patiesi pārsteidza tas, ka daudz kas nav mainījies no laika, kad es pati gāju skolā: vēl joprojām tiek matos sietas baltās lentes, pilnas rokas ar gladiolām un asterēm utt. Mani fascinēja arī veids, kā bērni pozē, – tādi kā mazi pieaugušie... L.K.: Interesanti, ka citur pasaulē, piemēram, Lielbritānijā, nav šādu Zinību svētku. Katru gadu skola sākas citā datumā – septembra sākumā, bet ne obligāti 1. septembrī, un skolēniem nav jāierodas svētku tērpos. Kāpēc tevi interesē 1. septembris? I.E.: Tāpēc, ka tas, manuprāt, ir kaut kas tik jocīgs, kas vēl joprojām tiek darīts Latvijā. Tas patiešām ir fenomens, kas nekur citur Eiropā nav novērojams. Kad Gentē izstādīju šo darbu, izstādes apmeklētāji jautāja, vai tas ir izlaidums, pirmā komūnija. L.K.: Pie kāda projekta strādā šobrīd? I.E.: Šobrīd strādāju paralēli pie vairākiem projektiem. Viens no tiem saucas “Viņu flāmu ainavas”, ko sāku pagājušā gada pavasarī. Šajā projektā es uzrunāju flāmu cilvēkus aizvest mani uz vietu, kas, pēc viņu domām, atspoguļotu flāmu ainavu. Otrs darbs, kas, iespējams, varētu izvērsties par darbu vairāku gadu garumā, saucas “Mamma”. Tam par pamatu kalpo fakts, ka es pati esmu mamma un manas tuvākās draudzenes arī ir mammas – vienai jau ir pat trīs bērni! Kopš dzīvoju Beļģijā, jautājums, kā tas ir – būt mātei māksliniecei, man kļuvis ļoti aktuāls. Kā sadalīt laiku, enerģiju, kā būt labai mammai, bet nezaudēt arī brīvību domāt un radīt. Šeit ļoti daudzi mākslinieki izvēlas dzīvi bez bērniem vai arī atliek to uz tālu nākotni, protams, ir arī izņēmumi. Tā kā manas draudzenes lielākoties arī ir saistītas ar radošām lietām – viena ir tekstilmāksliniece, otra grafiķe, trešā kinorežisore – , tad man šķita: šis ir īstais laiks, lai par to runātu. Tā ir tēma, par ko neviens īpaši nevēlas atklāti runāt, jo ir taču skaidrs, ka māksliniekam vajadzīgs klusums un laiks sev, bet, ja ir bērns, nevari taču visu laiku teikt “pagaidi!”. Šo sēriju sāku pagājušā gada vasarā, kad biju jau pusgadu pavadījusi Gentē. Atgriezos Latvijā un uzaicināju “savas” mammas fotografēties. Šobrīd saprotu, ka šim darbam ir daudz vairāk līmeņu. Vēl nezinu, cik plaši tas izvērtīsies, iespējams, tas nebūs tikai par latviešu mammām māksliniecēm. Drīzumā arī sākšu strādāt pie skaņas un fotogrāfijas instalācijas, lai radītu darbu, kas tiks izstādīts Genkas pilsētvidē Beļģijā. Tad vēl martā sāksies dokumentālās fotogrāfijas projekts Middle Town: Picturing The Unspectacular, ko aptuveni varētu tulkot kā “Nomale: Ievērot neievērojamo”. Pirmā projekta daļa norisināsies Turcijā, Trabzonā. Piedalīsies četri dalībnieki no Latvijas, četri no citām ES valstīm, kā arī četri no Turcijas. L.K.: Vai ir bijušas kādas kuriozas situācijas tavā mākslinieciskajā pieredzē, kā nekā tavi projekti ir ļoti sociāli? I.E.: Ir bijušas. Piemēram, Diseldorfā, kad bildēju pusaudžus, viens no modeļiem – irāņu puisis – visā nopietnībā sāka dejot gultā. Es domāju, ko man tagad darīt, smiekli nāk ļoti, esmu viegli sasmīdināma, un man parasti grūti savaldīties. Vai arī situācija no cirka bildēšanas perioda. Biju sarunājusi fotografēt hiēnu dresētāju Viktoru Ņikuļinu mēģinājuma laikā. Tajā laikā gaidīju Lūciju, biju piektajā grūtniecības mēnesī. Aizeju uz cirku, skatos – arēnai apkārt siets, viss, kā nākas. Iekšā uz podestiem sēž trīs hiēnas un neganti šņāc. Dresētājs smaidīgs sveicina: Dobrij ģeņ, načinajem? Īsāk sakot, aicina mani iekšā arēnā otrpus sietam. Jutu, ka man sāk tirpt kājas no bailēm, bet, ja nu sarunāts, tad sarunāts. To sajūtu vēl tagad atceros! Bet bilde sanāca. Ieva Epnere (dz. 1977) pazīstama kā foto un video māksliniece. Ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Tekstilmākslas nodaļā un maģistra grādu LMA Vizuālo komunikāciju nodaļā. Izglītojusies arī vairākās mākslinieku rezidences programmās ārvalstīs un piedalījusies vairākās starptautiskajās radošajās darbnīcās. Šobrīd studē pēcdiploma programmā Beļģijas mākslas institūtā HISK (Hoger Instituut voor Schone Kunsten). Personālizstādes: Notes of a Travelling Circus (Gētes institūts Rīgā, 2004); Encounters (Atelier Hoeherweg, Diseldorfa, Vācija, 2006); “Darbi” (Kulturforum Alte Post, Neisa, Vācija, 2009); “Zaļā zeme” (“kim?”, 2010). Grupu izstādes: “Daba. Vide. Cilvēks. 1984–2004” (“Arsenāls”, 2004); European Night (festivāls Les Recontres D’Arles, Arla, Francija, 2008); Endlich Schnee in den Alpen (Gallery Maerz, Linca, Austrija, 2008); Life in the Garden (Giedre Bartelt Gallery, Berlīne, Vācija, 2009); Reality Check (Reikjavīkas Mākslas festivāls, Reikjavīka, Īslande, 2010); “Blīvā telpa” (“Arsenāls”, 2011); Invite Someone (Galerie Kunst-Zicht, Gente, Beļģija, 2011); Fat Birds Don’t Fly (Netwerk, Ālsta, Beļģija, 2012). | |
| Atgriezties | |
