VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Neprātīgs sastingums vislielākajā kustīgumā 1 Barbara Feslere, māksliniece Besija Nagere. “Nekustīgie ceļotāji II” 17.01.–17.03.2012. Galerie Bob Gysin. Cīrihe | |
| “Vēlos lūgt jūs nākt man līdzi Ceļojumā” – tā, šķiet, aicina Besija Nagere savos nenosakāmajos un transcendentālajos darbos, kas mūs sagaida Galerie Bob Gysin Cīrihē. Šveiciešu mākslinieces instalācijas mūs aizved tālu citās telpās un laikos, nemitīgi atsaucoties uz kaut ko, kas netiek parādīts. Besija Nagere piedzima 1962. gadā Lucernā, un 2009. gadā liktenis viņu pāragri izrāva no drudžaini aktīvās darbošanās: māksliniece gāja bojā traģiskā satiksmes negadījumā Šveicē tikai nedēļu pēc tam, kad Zoloturnas Mākslas muzejā tika atklāta viņas pirmā antoloģiskā izstāde Hrönir. Besija bija apguvusi gan mākslas vēsturi Cīrihes Universitātē, gan mākslu šīs pašas pilsētas Mākslas augstskolā, un viņas darbi patiešām ir piesātināti ar dziļām un trāpīgām pārdomām, ko bagātina neskaitāmas atsauces uz literatūras un mākslas vēsturi. Māksliniecei jau bija notikušas daudzas izstādes gan Šveicē, gan ārzemēs, viņa strādāja par pasniedzēju, kā arī ieņēma svarīgus amatus dažādās komisijās, piemēram, Cīrihes pašvaldībā un šīs pilsētas Mākslas muzejā. | |
 Besija Nagere. 1995 | |
| Besijas Nageres darbi mums liek doties ceļojumā, jo viņai piemīt spēja “redzēt” cauri lietām un laikam – gluži kā gaišreģei Kasandrai – un viņa spēj likt ietrīsēties visparastāko ikdienas priekšmetu stīgām; to darīdama, viņa šiem priekšmetiem dāvā jaunu identitāti. Gluži kā feja Besija apvelta ar maģisku spriegumu lietas, kas mums allaž šķitušas labi pazīstamas, jo mēs tās pragmatiski lietojam ikdienā. Priekšmeti, kas pavada mūsu ierastās darbības, ir izdzisuši, akli, bezkrāsaini. Kad iekāpjam tramvajā, pieturēdamies pie roktura, mēs nemaz nepamanām šo metāla veidojumu, kam tomēr ir tik būtiska nozīme mūsu kustībās. Rokturis atrodas savā vietā – tam tur ir jāatrodas, lai tas varētu pildīt konkrētu uzdevumu: tas palīdz mums iekāpt tramvaja vagonā un pasargā no nelāgiem kritieniem. Taču Besijas Nageres skulptūrās šis vienkāršais metāla stienis kļūst par nozīmīgu elementu, kas, no vienas puses, mums vēsta par līdzsvaru un stabilitāti, bet, no otras, runā par ceļošanu un klaiņošanu. Mēs tiekam aicināti vienmēr būt ieinteresēti un atvērti jaunu pasauļu atklāšanai. Māksliniece uztver lietu nozīmi viņpus fiziskās pasaules šķietamības un spēj piešķirt balsi, dzīvību un skaistumu priekšmetiem, sekodama savam personīgajam, jau iepriekš rastajam skatījumam. Līdzīgi kā Mikelandželo, kurš a priori “saredzēja” savas skulptūras formu, kas ieslodzīta neapstrādāta marmora bluķī. Tādējādi, veidojot skulptūru, vajadzēja tikai vienkārši aizvākt liekās daļas, kas “slēpa” tēlu akmens iekšienē. Tā rīkojoties, šveiciešu māksliniece uzdod dziļus jautājumus par lietu jēgu un dodas tālāk par kantiskā a priori slieksni: viņa mums atklāj mūsu materiālās pasaules dziļāko nozīmi, sasniedzot nemateriālo pasauli. Ne tikai šķiet, ka “lietas par sevi” – pretēji Kantam – kļūst izzināmas, kad mēs tās sastopam bezgalīgās perspektīvās, bet turklāt mēs varam mēģināt tās atklāt citā, iepriekš apslēptā dimensijā. Besijas Nageres skulptūras mums atklāj medaļas otru pusi un tādējādi aicina mūs piedalīties tālā un ilgā ceļojumā uz svešu zemi, kur priekšmeti uzsāk agrāk nedzirdētu dialogu ar mums, skatītājiem. | |
 Besija Nagere. Helmhaus Zürich. Instalācija. 2006 | |
| Kustība ir ceļošanas priekšnoteikums, bet kas notiek, ja transporta līdzekļi nekustīgi un sastinguši paliek uz vietas, jo tiem nav riteņu? Vai tad ceļojums kļūst mentāls? Vai mēs no reālā pārceļamies virtuālajā? No nomoda sapnī? No sajūtu pasaules uz ideālajām debesīm? Sērijā “Nekustīgie ceļotāji” (Les Voyageurs Immobiles) māksliniece mums piedāvā instalāciju no priekšmetiem, galvenokārt milzīgām taisnstūrveida koka kastēm, kas nokrāsotas siltās krāsās – oranžas un dzeltenas – un nekustīgas paliek pie zemes. Skulptūru izvietojumu telpā ir iedvesmojusi supremātisma pārstāvja Kazimira Maļeviča glezna “Astoņi taisnstūri” (Eight rectangles), tātad viens no vēsturē pirmajiem un visradikālākajiem meklējumiem abstraktajā mākslā, kas pētīja elementu līdzsvaru un dažādas dimensijas telpā. Nageres skulptūrām piemīt šī abstraktā puse – savā vienkāršībā tās līdzinās minimālām skulptūrām, taču vienlaikus šīs gigantiskās kastes vienmēr ir sapārotas ar funkcionāliem, atpazīstamiem priekšmetiem, kas tagad ir izrauti ārpus konteksta un lietojuma kā savulaik Dišāna ready-made. Šajā gadījumā atbilstoši darba nosaukumam runa ir par ceļojumu sfēras piederumiem, piemēram, par jau minētajiem dažādas formas tramvaju rokturiem un balsta stieņiem vai velosipēdu, kas ievietots kastē. Ar šo instalāciju māksliniece mums piedāvā telpisku sistēmu, kas, no vienas puses, turpina minimālās mākslas diskursu – tīri formālas refleksijas, no otras, padara to par izsmieklu, konfrontējot ar industriāliem elementiem, kuri dod mājienus par dzīves konkrētību un ļoti precīzu nozīmi, kas tagad novesta līdz absurdam. Rokturi, pievienoti koka kastēm, protams, ir zaudējuši savu sākotnējo misiju un pārvērtušies par līnijām telpiskā zīmējumā vai arī, ja vēlamies, par mēmiem lieciniekiem ceļošanas aktam par sevi. Turklāt kastes savu saturu gan sargā no ārējām briesmām, taču tai pašā laikā to iesloga. Tātad, ja kastes iekšienē tiek ieslēgts divritenis, tam acīmredzami ir laupīta iespēja veikt uzdevumu, kuram tas ir konstruēts, proti – brīvi pārvietoties telpā un vadāt mūs. Pats sērijas nosaukums “Nekustīgie ceļotāji” pauž paradoksu: ceļotāji parasti atrodas kustībā, bet, ja tiem pēc definīcijas jābūt nekustīgiem, tie vairs nav ceļinieki (protams, ja mēs nerunājam par mentāliem ceļojumiem). | |
 Besija Nagere. Ligowo. Gaismas kaste.65x60x10 cm. 2005 | |
| Nepublicētajās piezīmēs, ko mākslinieces mantinieki laipni nodeva manā rīcībā, Besija runā par šo darbu: “Dažādu telpisku attiecību reālā un acīmredzamā pieredze kā aicinājums nepastarpināto realitāti uztvert virtuāli. (..) Darba tēma ir mākslas vieta, tā vieta realitātes konstrukcijā, kur māksla notiek. Telpiskā sistēma atrodas uz robežas starp digitālo un analogo, auksto un karsto. Attiecīgi attēla vieta. Gaismas tablo vai monitors, pašizgaismots ekrāns, kam nepiemīt dziļums, bet kas simulē dziļumu un informāciju un rada distanci starp vērotāju, ir neatņemama vienotas sistēmas sastāvdaļa. Ikviena telpiskā sistēma pati par sevi ir sagrozīta, un tai trūkst sakņu.” Lūzuma punktā atkal sastopam divdabības un paradoksa tēmu, kas caurvij gandrīz visus Šveices mākslinieces darbus: 2006. gadā ir dzimis video Roadmovie, kurā ainas tika dubultotas, proti – atspoguļotas kadra horizontālās ass pretējās pusēs. Tādējādi mēs iekļūstam visumā starp sapni un “salauzītiem” kaleidoskopa attēliem visgarām apvāršņa līnijai, un šis visums attāli atgādina “Roršaha testu”. Nejaušos tintes plankumus, kas tika dubultoti, pārlokot lapu uz pusēm, psihologi savulaik izmantoja, lai “analizētu” indivīda psiholoģiskās īpašības. Taču šķiet, ka Besija nav ieinteresēta veikt introspektīvu un nekonkrētu pētījumu, viņa drīzāk ir orientēta uz ārējo telpu un cenšas nostiprināt ainavu noslēpumu, šīs ainavas dubultojot. Tādējādi dzimst sašķelta pasaule starp zemi un debesīm: “starp “virs” un “zem”, mājoklis mākoņos”. Besijas pozīcijas vienmēr ir nenoteiktas, telpas atstāj atvērtu spēcīgu daudznozīmību, kādu neapdzīvotu planētu vai varbūt nenosakāmu apvidu: starp augšu un apakšu, starp debesīm un zemi, starp citurieni un šejieni un tagadni pastāv kaut kas trešais. Nedefinēta telpa jeb, kā jau minēju, “mājoklis mākoņos”. Gigantiskajā skulptūrā Hrönir, kuras nosaukuma pamatā ir Horhes Luisa Borhesa izmantots vārds, ko varētu tulkot kā “aizstājējs” vai “modelis”, Besija Nagere rekonstruē Cīrihes tramvaju – reālistisku izmēru koka maketu – un ievieto to muzejā: arī šoreiz transporta līdzeklim ir laupīti riteņi, un tātad tam ir liegta jebkāda kustības forma. Reproducētais tramvajs ir un paliek rupjš veidojums, ar viltu iemānīts izstāžu telpā kā pilnīgs svešinieks. Šis viltus tramvajs līdzinās spoku vilcienam , un tam piemīt kāda īpatnība: iekšpuse tam atrodas ārpusē un ārpuse – iekšpusē. Telpas iekšiene – kur visi rokturi un balsti atrodas savās vietās – ir spilgti baltas neona gaismas apspīdēta, un logi pārklāti ar kādu pienaini necaurspīdīgu materiālu, kas padara tos necaurredzamus. Savukārt no ārpuses tramvajs ir nokrāsots tumši pelēks, un tā logi kļuvuši par ietvariem fotomontāžām, kurās cita pār citu klājas sabiedrisko telpu ainas, kas ņemtas no interneta. Māksliniece to komentē šādi: “Transports ir urbāna apsēstība, nepārtraukta pāreja, kontrolēta kustība, (..) skulptūra sabiedriskajā telpā, un sabiedriskā telpa kļūst redzama, jo ir pārcelta iekšpusē, (..) likteņa kopība, kopā būt ceļā, (..) iekšpuse un ārpuse, gaišais un tumšais.” Tātad Nageres tramvajā mēs atrodam jaunus pretstatījumus, bet šoreiz elementi tikuši samainīti: gaišais un tumšais, iekšpuse un ārpuse. No tramvaja iekšpuses es pa logiem neredzu neko, jo tie ir pilnīgi akli, turpretī no ārpuses redzu to, ko man vajadzētu redzēt no iekšpuses: ārpasauli, lai arī pārvērstu sapņa gaisotnē, kur trūkst orientācijas, proporciju un trīsdimensionalitātes. | |
 Besija Nagere. Roadmovie. Videokadrs. 2006 | |
| Attēli ir uzmontēti logu vietā – tur, kur būtu jāatrodas vaļējām ailām un pārejām no iekšienes uz ārieni un atpakaļ, taču šajā gadījumā šīs pārejas ir blīvi aizdarītas un tātad (arī šoreiz) tām ir laupītas to funkcijas. Hrönir tramvaja logi ir mēmi un akli, sabiedriskā telpa šķiet atrodamies tā iekšienē, kur patiesībā nav nekā, izņemot apžilbinošu un stindzinošu gaismu. Besijas fotomontāžas ir ne tik daudz pilsētas skati, cik daudzkrāsu un daudzperspektīvu slāņi, kas veidoti gan no mākslinieces pašas uzņemtiem, gan tīklā atrastiem attēliem, kuri likti kārtu kārtām visos virzienos. It kā internets būtu liels katls un māksliniece tā saturu – visus šos attēlus – būtu izgāzusi uz vienas virsmas. Tādējādi tiek radīta pasaule bez galīgās orientācijas, pasaule, kam trūkst telpiskas ilūzijas, plakana pasaule – pirmsgalilejiska vai varbūt pēceiklīdiska pasaule? Virtuālās telpas nepārtrauktā attēlu plūsma ir iegāzusies reālajā telpā un to aizstājusi: realitāte ir izveidojusies no nemateriāliem attēliem. Realitāte vienmēr tiek veidota caur mūsu pašu un citu attēliem un uztvērumiem, gan iepriekšpieņemtiem, gan empīriskiem. Pastāv daudzas pasaules, jo pastāv daudzi skatījumi uz pasauli. Es vēlētos atkal dot vārdu māksliniecei: “Atkārtojums, nekādas augšas un apakšas, daudz apvāršņu, pārklāšanās, rizomātiskas struktūras. (..) Saziņas blīvums, (..) sadursmes, (..) daudz izeju, nekādas hierarhijas, (..) kā filmā, vērotājs kļūst par ceļotāju.” Besijas Nageres telpas – vienalga, divdimensionālas vai trīsdimensionālas – mūs aicina ceļot, sapņot, fantazēt par eksistējošām pasaulēm un pasaulēm, kas dzimušas mūsu iztēlē, un bieži šīs divu veidu pasaules nemaz nav tik tālu cita no citas. Mūsu realitāte ir sarežģīta, to veido daudzi slāņi, un nereti ir grūti noteikt, kur atrodas augša un kur – apakša. Taču tieši materiālā blīvuma dēļ mums vienmēr jābūt modriem un jāuzmanās no slazdiem: sadursmju risks nav šķirams no pasaules, kura ir ieslodzīta dialektikā starp kārtību un haosu, starp nekustīgumu un ceļojumu, jo “aiz katra attēla stāv cits attēls, sērija, atšķirīgi skatījumi, attēli, kas sazūmēti un salikti cits citam līdzās, virsū un iekšā. Mazā pasaule.” Šajā dzīvē ir grūti orientēties, un tāpēc ir visai svarīgi iemācīties pareizi redzēt: fenomenoloģiskā nozīmē mēs varētu uzskatīt, ka mūsu uzdevums ir vienmēr apšaubīt to, ko mēs iedomājamies pazīstam, un censties katru brīdi labāk ieskatīties visā, kas atrodas mums priekšā. Attiecīgi mākslas uzdevums Besijai Nagerei ir: “priekšmeta izjūtu nodot tālāk kā redzēšanu, nevis kā atpazīšanu”. Ikviens jauns skatiens mums ļaus no jauna atklāt vēl kādu pasaules aspektu, lai aizmirstu šo realitāti, ko pāragri bijām atzinuši par “izzinātu”. Bet, kā jau teicu sākumā, Besija neapstājas pat pie “redzēšanas” fenomenoloģiskā nozīmē. Viņas skatiens ir rentgenogrāfisks un gudri prot izurbties cauri lietu virskārtai, lai atklātu pavisam negaidītas to nozīmes. Šveices māksliniece neaprobežojas ar to, ka piedāvā mums pretstatījumus kā paradoksālus priekšmetus, kam laupītas to funkcijas un kas iemantojuši citādu nozīmi, kura sniedzas pāri materiālajam šķitumam. Besija Nagere mūs tuvina arī telpām, kas paveras starp diviem dualitātes pretpoliem: starptelpas, dažādus intermeco, kur var dzimt pārmaiņas no viena stāvokļa citā vai kur no vienas situācijas var nokļūt nākamajā. Kā jau minēju, logiem un durvīm darbos ir primāra loma: tie parādās kā robeža starp ārpusi un iekšpusi, starp sabiedrisko un privāto telpu. Ar pārejām māksliniece ir nodarbojusies arī divos telpiskos darbos un vienā videosērijā. Instalācijā “Tranzīts” (2009) viņa sakrauj milzīgu sienu no krāsainām plastikāta somām (tādas bieži izmanto imigranti), līdz pilnībā noslēdz telpu. Soma, būdama mobilitātes zīme, bet vienlaikus pārstāvēdama to, kurš zaudējis visu, izņemot somu pašu, kļūst par simbolu noslēgtībai un atraidījumam. Mūris, protams, mums izraisa asociācijas ar to, kurš uzbūvēts uz Meksikas robežas, lai aizkavētu emigrāciju uz Savienotajām Valstīm, un tāpat arī ar Berlīnes mūri, ne tik daudz ar sienu, kas sadalījusi Palestīnu. Ejas un pārejas atveras vai aizveras, ejas un pārejas mums ļauj nokļūt no vienas telpas citā, pāriet no viena stāvokļa nākamajā. Atšķirībā no migrantiem, kas nemitīgi bēg, bērni videodarbā Contreparade (2006) pilnīgi baltā telpā līksmi skrien pa apli no vienām durvīm uz otrām, lai, tajās nozuduši, pēc brīža atkal parādītos pirmajās. Tā tiek radīts nemitīga skrējiena aplis – iziešana un ienākšana mūžīgā kustībā. Šoreiz pārejas pārstāv dzīvību un vieglumu: viss plūst un skrien neaizķeroties, un šķēršļi, atraidījumi vai bloki nav paredzēti šajā pasaulē, kur valda nevainība un brīvība. Besija mūs pameta – “neprātīgs sastingums vislielākajā kustīgumā” – negaidītā un vardarbīgā sadursmē, kad ar savu automašīnu ceļoja uz jauniem mērķiem pilnum pilnā dzīvē un kad viņai vēl bija tik daudz, ko mums pateikt. Taču māksliniece joprojām liek sevi manīt, viņas vēstis, lai arī šķietami piederīgas pagātnei, patiesībā ir dzirdamas nākotnē: Besija redz cauri lietām un runā cauri laikam. No visiem darbiem visdziļāk ar savu pravietiskā vēstījuma spēku aizkustina performance “No vienām debesīm uz otrām“ (D’un ciel à l’autre. 1994), kurā jau šķiet sagatavots tas, kam vēl tikai jānotiek. Uzbūvējusi sienu no plastmasas pudelēm, tās rūpīgi un metodiski saliekot citu uz citas un pilnībā noslēdzot Lucernas galerijas o.T. telpu, Besija to šķērsoja apņēmīgā gaitā un tādējādi sagāza savu būvi un vienlaikus iegāja citās debesīs... “Cituriene ir ačgārns spogulis.” Horhe Luiss Borhess, ko Besija Nagere citē savās piezīmēs. /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ 1 Šeit un turpmāk citēts pēc Besijas Nageres nepublicētajām piezīmēm: Nager, Bessie. Rasender Stillstand bei höchster Mobilität. | |
| Atgriezties | |
